Foto – Edgars Pohevičs
 
Recenzija
23.02.2016

Kļūdīšanās

Komentē
1

Par Gaļinas Poļiščukas izrādi "Mūsu pilsētiņa", Liepājas teātris

Liepājas teātrī noskatījos izrādi "Mūsu pilsētiņa", par kuras autoru programmā un teātra mājaslapā nosaukts amerikāņu dramaturgs Torntons Vailders, kas patiešām lugu ar šādu nosaukumu 1938. gadā ir uzrakstījis. Taču tekstam, kas skan uzvedumā, kā arī pašam uzvedumam nav nekāda sakara ar šo pasaulē plaši pazīstamo, joprojām bieži iestudēto un, galvenais, laika gaitā nemaz nenovecojušo, bet, piebildīsim, visai sarežģīto un grūti inscenējamo lugu. Nav runa par to, ka postdramatiskā teātra laikmetā nedrīkstētu pārveidot lugas, kaut arī tās būtu sacerējuši vēl ievērojamāki autori par Vailderu. Gaļina Poliščuka, kura ar šo izrādi pēc apmēram desmit gadu pārtraukuma atgriežas Latvijas teātrī, savulaik iestudējusi ne vienu vien pārrakstītu lugu. Piemēram var minēt kaut vai uzvedumu "Mēs" Nacionālajā teātrī – Aleksandra Ostrovska "Negaisam" bija izgāztas visas sienas, bet jauno versiju, kas tika pasniegta krāšņi teatrālā, ironiskā formā, skatīties bija pat ļoti interesanti. Šoreiz sekmes nav bijušas režisores sabiedrotās. Turklāt – visai skaidri var redzēt, kur, kā un kāpēc notikusi kļūdīšanās.

Tas, ka, gatavojot tekstu uzvedumam, dramaturģe Rasa Bugavičute veikusi lokalizāciju, darbību pārvietojot uz citu laiku un vietu, kā arī mainot varoņu tautību un uzvārdus, būtu mazākā bēda. Notikumi no pirmajiem trīspadsmit 20. gadsimta sākuma gadiem pārnesti uz mūsdienām. Tie norisinās nevis Vaildera izdomātā amerikāņu mazpilsētā Groverskornersā, bet Liepājā, varoņi nav amerikāņi, bet latvieši, kuriem piešķirti latviski uzvārdi, Gibsus, Vebus, Soumus nomainot ar Ozoliem, Liepām, Zvirbuļiem. Bet to gan nesaprotu, kā profesionālas mākslinieces – režisore un dramaturģe – nav spējušas novērtēt, ka viņu rīcībā nav pietiekami kvalitatīva (un arī – kvantitatīva) materiāla, lai sekmīgi veiktu kardināli svarīgu operāciju: pārveidotu lugas žanru. Vailders ir uzrakstījis poētiski filozofisku drāmu par laika neapturamo plūdumu, par to, ka dzīve "ir briesmīga un brīnišķīga", ka tā nekad nebeidzas, pat ja atsevišķs cilvēks un pat veselas dzimtas beidzas. Par to, ka dzīvē vienlīdz liela nozīme ir sīkumiem (brokastīs ceptajam bekonam, augusta nakšu spilgtajam mēnesim un heliotropa spēcīgajai smaržai vakaros) un lielām lietām (kāzām, bērna nākšanai pasaulē un, jā, bērēm). Par to, ka nekas, kas bijis, nezūd, arī cilvēkam šķiroties no šīs dzīves un pārvēršoties par iežiem dzimtās pilsētas kapos, kur jau satrūdējušas iepriekšējās paaudzes.

Pat ja programmā izrādes žanrs nebūtu apzīmēts ar vārdu "realitāte",  tik un tā būtu skaidrs, ka Bugavičute un Poliščuka gribējušas iestudēt dokumentālu drāmu par Liepāju. Taču katram žanram, tai skaitā dokumentālai drāmai, ir savs kanons, kurš mūsu gadījumā prasītu sociālā un/vai politiskā ziņā aktuālu informāciju, kas patiešām skar liepājnieku dzīvi. Taču tās vietā uzveduma autores izmanto atsevišķus dekoratīvus faktus, kas tiešām, kā raksta Atis Rozentāls ("KDi", 04.02.2016.), atgādina reklāmas tekstus no tūrisma ceļvežiem vai, piebildīšu, Liepājas domes oficiālās mājaslapas. Nav nekādu konfliktu, nekādas grūti risināmas vai neatrisināmas problēmas. Mums tiek piedāvāta, piemēram, "pārsteidzoša" informācija, ka Liepāja atrodas pie jūras, ka te iznāk avīze "Kurzemes Vārds" un ka lielāko vietējo rūpnīcu sauc "Liepājas metalurgs", it kā Latvijā varētu atrast kādu cilvēku, kurš to nezina. Piesardzīgu dara, jo rodas bailes no režijas statiska ilustratīvisma, kas piepildās visai ātri. Jau izrādes prologā, kad ierakstā atskan Zigfrīda Muktupāvela maigi melanholiskā balsī dziedātā Imanta Kalniņa dziesma "Pilsētā, kurā piedzimst vējš".

Teātra mājaslapā kāds vai kāda (teksts ir pēdiņās, bet autors nav minēts) raksta, ka izrādi var uzlūkot arī kā galvenās varones – Signes Ruicēnas atveidotās Rebekas Ozolas – dienasgrāmatu, kas vēsta par pusaudzes pieaugšanu, vērojumiem un izjūtām. Patiesi, izrādē ir epizodes, kurās Rebeka tieši vēršas pie zāles; šo monologu lielākā daļa gan satur informatīvu, nevis emocionāli subjektīvu saturu. Izrādi par "dienasgrāmatu" neļauj atzīt arī fakts, ka pārāk daudzi notikumi risinās bez Rebekas klātbūtnes. Te nonākam pie varbūt paša galvenā izrādes veidotāju klupšanas akmens. Īstenībā Rebekai daļēji ir pāradresētas kāda ļoti būtiska, varbūt vissvarīgākā Vaildera lugas tēla funkcijas, kurš pats īsredzīgi ticis nosvītrots. Tas ir Režisors, kurš sarunājas ar zāli, lugas varoņiem, izsauc no kulisēm savai iecerei nepieciešamus jaunus tēlus, ir vidutājs starp dzīvo un mirušo pasauli, kura arī trešajā lugas cēlienā atrodas uz skatuves, lai arī dzīvo pārstāvji to neredz. Režisors "šķirsta" laiku, zina ne tikai to, kas noticis pagātnē, pat pirms simtiem gadu, bet arī to, kas notiks nākotnē... Tā kā tas nav iespējams nevienam, pat visģeniālākajam cilvēkam, tad ātri kļūst skaidrs, ka tas ir simbolisks tēls, kurš iemieso pašas Mākslas gaišredzību. Tieši Māksla, respektīvi, Režisors, ir tas, kurš lugas skumjajā, pat traģiskajā beigu daļā kaut kādā mērā spēj samierināt cilvēku ar viņa nenovēršami dramatisko eksistenci. To, protams, nespēj meitene, kurai bez visa cita pārrakstītās lugas autore, pretēji, nekā tas ir lugā, liek iet bojā autokatastrofā "uz Kalnciema tilta".

Ja lugas galvenais tēls ir Režisors, tad tas nosaka arī izrādes struktūru un tēlu funkcionēšanas veidu: Vaildera piedāvātajā spēles teātrī aktieriem atvēlētās mazās, epizodiskās lomiņas ir izkārtotas tā, lai kļūtu par argumentiem-pierādījumiem režisora vēstījumā. Tām ir relatīvi maza pašvērtība un patstāvība. Ja Režisors likvidēts un izrāde pretendē būt "realitātes" atspoguļojums, kļūst redzams, ka materiāla ir pārāk maz, lai radītu reālpsiholoģiskajā teātrī nepieciešamas patstāvīgas, apjomīgas lomas. Šajā situācijā 14 aktieru lielā ansambļa spēles stratēģija, droši vien saskaņā ar režisori, ir atšķirīga. Signe Ruicēna izrādes galvenās varones Rebekas lomā ir viscaur pārliecinoša. Vizuāli pārvēršoties pavisam nedaudz, jaunā aktrise rada neapšaubāmu priekšstatu par savas varones izaugšanu, no bērna cauri pusaudzes gadiem kļūstot par jaunu sievieti, jo precīzi tiek atveidota katram vecumam raksturīgā psiholoģija un fiziskās uzvedības kods. Ja finālā aktrise varbūt ir emocionāli pārāk "uzvilkta", šis pārmetums jāadresē ne viņai, bet režisorei. Arī pārējie jaunie aktieri, kuru lomiņas, atšķirībā no Ruicēnas, ir pavisam mikroskopiskas, strādā precīzi, radot jaunās paaudzes kolektīvo gaišo tēlu. Tas, ka šo kolektīvo tēlu nenomāc nekādas reālas problēmas, tas ir idealizēts un pat tāds kā drusku infantils, liek domāt, ka Bugavičute un Poliščuka mūsdienu jauniešus nav redzējušas, bet tikai (kaut ko) ir par tiem dzirdējušas, kas taču nav iespējams... Izrādē jauniešu lomas spēlē Everita Pjata, Sandis Pēcis, Viktors Ellers, Ilze Trukšāne, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš. Tas, ka teātris ne mājaslapā, ne programmā neraksta, kurš aktieris kuru lomu spēlē, izlīdzoties ar visu un neko izsakošo frāzi "izrādē piedalās", rada neērtu situāciju, neļaujot precīzi pateikt, kuru lomu tad kurš reāli spēlē.

Leons Leščinskis apjoma ziņā pavisam mazajā daktera Liepas lomā rada noskaņas ziņā "visvailderiskāko" tēlu, ko raksturo grūtsirdīgas, bet labsirdīgas intonācijas, noguruša, bet ar dzīvi izlīgumu atraduša eksistenciāli vientuļa cilvēka pozas. (Var tikai nožēlot ekstrahēto Režisora tēlu, kuram Leščinskis varētu būt ideāli piemērots.) Sigita Jevgļevska daktera sievas, Edgars Pujāts Rebekas tēva un Anda Albuže Rebekas mātes lomā savās īsajās epizodēs rada iespaidu, ka viņu tēli, iespējams, dzīvo kādu reālu dzīvi, bet tas notiek teritorijā, ko neredzam, – ārpus skatuves. Tas nav pārmetums aktieriem, tieši otrādi, tas apliecina viņu prasmi radīt priekšstatu par to, kā nav.

Sanācis tā, ka sociāli zemāko šķiru pārstāvji izrādē tēloti ārišķīgi, klišejiski, uzsverot tikai sociālo lomu, bet neradot priekšstatu par reālu cilvēku. Tā Karīnas Tatarinovas "Rimi" pārdevēja Liene kliedz uz pircējiem, grūsta to nopirktās preces, vārdu sakot, uzvedas kā īsta ragana, līdz kamēr vientuļajai mātei, kas grib iepirkties bez naudas, uzdāvina veselu iepirkumu maisiņu vai pat divus, pilnus ar precēm. (Protams, aktrise šai situācijā tikai daļēji pie vainas, "pateicība" par utopiski gaišo, bet dabā neiespējamo situāciju jāadresē Bugavičutei un Poliščukai.) Armands Kaušelis policista Jāņa Zvirbuļa lomā "atražo" visizplatītākos teātra štampus par aprobežotajiem un tizlajiem kārtības sargātājiem, kuri visdrīzāk paši jāsargā. Dīvains, jo galēji neticams, tēls jāatveido Samirai Adgezalovai – no Krievijas iebraukusi metālmāksliniece bezdarbniece sāk strādāt "Liepājas metalurgā" un jauktā krievu un latviešu valodā temperamentīgā rūgtumā policistam Zvirbulim stāsta, kas par iestādi ir minētā rūpnīca un cik grūts ir metinātāja darbs.

Scenogrāfs Aigars Ozoliņš uz skatuves radījis vairākas darbības ligzdas, ko iezīmē virtuves lete, galds, veikala kase, automašīnu stāvvieta, radio studijas fragments. Taču galvenais scenogrāfijas elements ir pāri skatuvei izliecies liels spogulis, kurā projicējot videoattēlus rodas iespaids par reālās skatuves telpas un kādas klāt neesošas telpas, piemēram, jūrmalas, saplūsmi. Toties finālā, kad reālajai videi virsū tiek projicēti reālu Liepājas māju jumti, pa kuriem pastaigājas mirušie lugas personāži, radās pavisam negodbijīgas asociācijas, jo prātā ienāca varoņu salīdzinājums ar Astridas Lindgrēnes Karlsonu, kurš arī, kā zināms, pārvietojās pa jumtiem.

Labā ziņa ir tā, ka Gaļina Poliščuka atgriezusies Latvijas teātrī. Ne tik labā – režisores nepietiekama iedziļināšanās izvēlētajā lugā, steigā organizējot tās pārrakstīšanu, kas novedusi pie veselas virknes zaudētu māksliniecisko pozīciju izrādē.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1