Mūzika
31.10.2017

Klaviermūzika koncertos un konkursā

Komentē
0

Oktobra beigas Rīgas koncertdzīve priecēja ar klaviermūziku – 24. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā solokoncertu sniedza Reinis Zariņš, bet 26. oktobrī Mūzikas akadēmijā tika atklāts Jāzepa Vītola 7. starptautiskais pianistu konkurss, kas Rīgā un Liepājā norisinās līdz 3. novembrim.

Ja skatāmies uz Latvijas koncertu afišām, pēdējā laikā solokoncertus sniedz vien daži mūsu pianisti – jaunie Daumants Liepiņš un Georgijs Osokins, un viņu pieredzējušākais kolēģis Reinis Zariņš. Daudz biežāk mūziķi, arī nupat minētie, uzstājas kā solisti ar orķestri vai kamermūzikas programmās kopā ar domubiedriem. Tīra klaviermūzika izcilā atskaņojumā dzirdama daudz retāk, un varbūt arī tāpēc Zariņa koncerts pulcēja publiku tik kuplā skaitā. RSU aula jeb Pārdaugavas koncertzāle, ko mākslinieks atkārtoti izvēlējies par savu uzstāšanās vietu, šķiet, ir tīri piemērota kamermūzikas pasākumiem, bet ne pārāk bieži izmantota šādiem mērķiem. Tas bija redzams arī publikas attieksmē – vairāki telefona zvani, staigāšana skaņdarbu laikā un durvju virināšana neliekas atbilstoša augstas kvalitātes koncertiem, bet labi audzināta publika jau no gaisa nekrīt, tam vajadzīga regulāra prakse. 24. oktobrī izskanējušo programmu "Taustiņu dejas" Zariņš veidojis, iespējams, apzinoties potenciālo klausītāju, tāpēc tā bija visai demokrātiska un pianista solokoncertam neierasta – bieži vien mākslinieki cenšas klausītājus apburt ar vismaz vienu izvērstas formas sonāti, kādu sarežģītu un apjomīgu ciklu, virtuozām koncertetīdēm vai spožu pasāžu pilniem skaņdarbiem, varbūt tikai koncerta noslēgumā pēc lielām ovācijām atskaņojot kādu Friderika Šopēna mazurku, Jāzepa Vītola miniatūru vai Johana Sebastiana Baha meistardarbu. Šoreiz koncerta uzbūve citāda – centrā likts dejas žanrs, kas klasiskajā mūzikā kā patstāvīga muzikāla vienība pazīstams jau kopš seniem laikiem, un, kā uzsver pats pianists, domāts vairāk "prātam, nevis kājām". Iekļaujot programmā dažādu žanru, laikmetu un tautu dejas, Zariņš atskaņoja Baha partitu, kas veidota pēc senās deju svītas parauga, Šopēna un Tomasa Adesa mazurkas un Vītola, Eitora Vila-Lobuša un Morisa Ravela valšus, liekot atzīt, ka ne vienmēr nepieciešami izvērsti un sarežģīti obligātie skaņdarbi, lai gūtu atzinību un radītu saturīgu, emocionāli un intelektuāli piepildītu koncertu.

Klausīties Zariņa klavierspēli ir liela bauda, lai kādu mūziku viņš atskaņotu. Viņa interpretācijā Baha otrā partita bija sen nedzirdētas skaidrības un tīrības pilna, kas, manuprāt, vitāli svarīgi tieši baroka mūzikai. Katra nots savā vietā un dinamikā, bez liekas romantizēšanas vai pārlieku lielas emocionalitātes, ar ko nereti grēko citi mūziķi, faktūras slāņi savstarpēji saistīti un tomēr patstāvīgi tieši tādās proporcijās, kā skaņuraksts pieprasa. Katru nelielo svītas daļu Zariņš reprezentēja kā individuālu, pabeigtu un noslīpētu vienību, vienlaikus spējot tās secīgi kārtot citu pēc citas un iziet cauri svītai kā vienotam stāstam. Nelielu skaidrojošu stāstu par katru programmas skaņdarbu pianists sniedza arī vārdos, un atkal jāsaka, ka arī šajā ziņā viņš pozitīvi atšķiras no vairuma kolēģu, kam labāk atstāt tikai muzicēšanu, nevis runas par to.

Pēc senās deju svītas uzmanība tika veltīta mazurkas žanram, atklājot to intriģējošo veidā – pamīšus, bez pauzēm atskaņojot Šopēna un Adesa opusus (no katra pa trim). Adess savas mazurkas radījis 2009. gadā par godu tuvu esošajai Šopēna divsimtgadei, tomēr ideja par šādu atskaņojuma veidu sākotnēji šķiet neparasta, lai gan realitātē izrādījās īsta veiksme, ļaujot divu hronoloģiski tik tālo komponistu mūzikai nostāties blakus un saplūst vienā ritējumā. Šopēns un Adess caur Zariņa spēli it kā sarunājās, liekot domāt, ka tieši šis ir īstais veids, kā tās atskaņot, lai poļu romantiķis nenoslīktu sev piemītošajā, uzsvērti lielajā sentimentā un britu modernists nonāktu tuvāk laikmetīgajā mūzikā nepieradinātiem klausītājiem. Viedokļi varbūt dalīsies, taču domāju, ka abu skaņražu mūzika no šādas pianista izvēles ne tikai neko nezaudēja, bet pat ieguva.

Trešais deju bloks uzskatāms par koncerta kulmināciju, Zariņam atklājot arī savas spēles izteikti virtuozo un ekspresīvo daļu. Vītola "Valsis–kaprīze" ir viena no komponista atskaņotākajām klavierminiatūrām, kas izceļas ar savu vieglumu, virtuozitāti un sapņaino romantismu, kas nav diez ko raksturīgs latviešu mūzikai. Pianists šo skaņdarbu bieži vien iekļāvis koncertos, tas ieskaņots arī diskā, līdz ar to iegūlies pirkstos un ļāvās brīvam lidojumam pa klavieru taustiņiem. Pavisam citādi, daudz jutekliskāk un intīmāk, izskanēja brazīlieša Vila-Lobuša "Sāpju valsis", kura harmoniskā valoda tuvāka džeza, ne klasiskajai mūzikai. Melanholiska grūtsirdība mijās ar straujiem emociju uzplūdiem, radot iztēlē kinematogrāfiskas ainas no Latīņamerikas ikdienas. Lai arī mūzika savā būtībā ir visai vienkārša gan melodijas, gan formas ziņā, kā zināms, tieši vienkāršību dažreiz mēdz būt sarežģīti atklāt gaumīgi un garšīgi. Kā trešais žanra paraugs tika izvēlēts Morisa Ravela ekspresīvais "Valsis", kas, pēc pianista vārdiem, parāda ne tikai šīs dejas sākumu un galu, bet arī komponista skatu uz sev apkārt notiekošo pēc Pirmā pasaules kara. Visa skaistā sabrukums, mūzikā atklājoties ar uzspēlēti priecīgu sajūsmu un nevaldāmiem glissando rēcieniem visas klaviatūras diapazonā, eksplozīvi noslēdza gan ekskursu no baroka līdz mūsdienām, gan visu koncertu. Lieki teikt, ka ar prieku sagaidītu arī "Taustiņu deju" otro, trešo un vēl kādu koncertu, jo deju mūzika vēl ne tuvu nav izsmelta – Šūberta lendleri, Bartoka "Sešas rumāņu dejas", Lista "Mefisto" valši, Hinasteras "Argentīniešu dejas", varbūt klavieru duets ar Brāmsa ungāru vai Dvoržāka slāvu dejām, kur nu vēl menueti, tango, polkas utt.

Jāzepa Vītola 7. starptautiskā pianistu konkursa atklāšanas koncerts 26. oktobrī, protams, nav uzskatāms par klasisku koncertu, jo kāds brīdis bija jāatvēl dažādām svinīgām uzrunām, visai ilgu laiku aizņēma arī 32 ieradušos dalībnieku secīga došanās uz skatuvi izlozēt savu kārtas numuru. Pirms šī visa skanēja Franča Šūberta "Nepabeigtā" simfonija JVLMA simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas lasījumā, pēc – neliels žūrijas priekšsēdētāja Ronana O'Horas (Lielbritānija) solokoncerts.

Jāteic, ka akadēmijas simfoniskais orķestris sevi parādīja no ļoti labas puses – pilnskanīgi, intonatīvi precīzi, muzikāli aktīvi un brīvi. Šķiet, viņi pēc labākās sirdsapziņas sekoja diriģenta interpretācijas norādēm, kas gan radīja vairākus jautājumus. Iespējams, tas ir gaumes jautājums, bet man nešķiet, ka Šūberts būtu jāspēlē kā Bēthovens, lai arī pirmajam bija ļoti liela apbrīna un cieņa pret otro. Ātra kulmināciju sasniegšana pie pirmās izdevības, tieša skaņveide, ne mazākā smalkuma, nesaprotami ātrs temps otrajā daļā, kopumā neskaidra kopējā iecere un tās realizācija – tas viss un vēl dažādas detaļas neļāva izbaudīt šo "Nepabeigtās" lasījumu. Nevaru spriest, kāds bija darba process – diriģents savas ieceres pielāgoja orķestra spējām vai otrādi –, taču rezultāts, lai arī skaniski apmierinošs, nevarētu tikt uzskatīts par muzikāli izkoptu un atbilstošu konkrētajam opusam. Atceros, ka diezgan neslikta reiz izvērtās Atvara Lakstīgalas un Liepājas Simfoniskā orķestra atskaņotā Bēthovena Trešā, kas diriģentam nesa arī Lielās mūzikas balvas nomināciju. Iespējams, nekas daudz nav mainījies un jāturas pie pārbaudītām vērtībām.

Ronans O'Hora konkursantiem un publikai sevi iepazīstināja ar Johannesa Brāmsa "Intermeco" (op. 118, Nr. 2 un 6) un rapsodijām (abas op. 79) un Riharda Vāgnera/Ferenca Lista "Izoldes mīlasnāvi" no operas "Tristans un Izolde". Uzreiz pēc koncerta noklausīšanās un arī rakstot šīs rindas, visspēcīgākā ir apmulsuma un neizpratnes sajūta. Brāmsa "Intermeco" atskaņot kā saldas popdziesmas ir, teiksim tā, interesanta pieeja, kas dažiem klausītājiem var patikt skaisto melodiju dēļ, bet, ja zālē sēž vairāk nekā trīsdesmit izglītoti klaviermūzikas jaunie talanti, viņu izdarītie secinājumi var nenākt par labu žūrijas priekšsēdētāja viedokļa vērā ņemšanai turpmākajās konkursa dienās. Tāpat O'Horas impresionismam, iespējams, pieņemamā pedalizācija tāda nav Brāmsa rapsodijās, kur garas pasāžas tika smērētas kopā, veidojot neizprotamu skaņu jūkli. Brāmss, lai arī romantiķis savā būtībā, mūzikā vadījās pēc visai klasiskiem principiem, maz ļaujoties pēkšņiem jūtu uzplūdiem, kas varētu atspoguļoties negaidītā tempu maiņā, tāpat viņam nebūt nav raksturīga paštīksmināšanās par savu mūziku vai ārišķīga lielība par kādu veiksmīgi radītu frāzi vai fragmentu. Klausoties domāju – kā pats O'Hora vērtētu šādu atskaņojumu no kāda konkursanta? Atbildi nezinu, un gan jau neuzzinās neviens.

Ja Reiņa Zariņa un Vītola konkursa atklāšanu neizdevās piedzīvot, bet vēlme pēc klaviermūzikas ir dzīva, konkursa pirmās divas kārtas, kur dalībnieki atskaņoja soloprogrammas, tika translētas tiešraidē konkursa mājaslapā, un, šķiet, vismaz šobrīd tur vēl pieejamas. Finālu, kur seši dalībnieki (arī Latvijas pārstāvji Rihards Plešanovs un Iļja Domņins) katrs atskaņos klavierkoncertu ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Ginteru Rinkeviču, translēs radio "Klasika". Intensīvais klaviermūzikas laiks noslēgsies 3. novembrī, kad uzzināsim Vītola konkursa uzvarētāju un laureātus, un vismaz tuvākajā laikā tik dāsns tas nesolās būt. Bet jaunas zvaigznes būs dzimušas un, cerams, papildinās pianistu solokoncertu reto piedāvājumu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0