Attēlā - režisore Agņeška Holanda
 
Kultūra
28.10.2014

Kino kā ierocis pret masu iznīcināšanu

Komentē
0

Par Eiropas Kinoakadēmijas balvas valdes priekšsēdētāju, poļu kinorežisori un scenāristi Agņešku Holandu

Agņeška Holanda ir brīnišķīga. Ne tikai kā režisore, bet arī kā iedvesmojoša personība. Būdama daudzu biogrāfijās balstītu filmu autore, arī viņa pati ar savu likteni un izvēlēm, kā to jau ir uztvēruši jaunākas paaudzes režisori, ir biogrāfiskas filmas vērta. Pazīstamās poļu režisores karjera ir tikpat paradoksāla un dinamiska kā ikviens viņas scenārijs. Tās amplitūda ir no bērnu fantāzijas filmām ("Noslēpumu dārzs", 1993) līdz ilgus gadus aizliegtajam politiskajam trillerim "Drudzis" (1981), Leonardo di Kaprio franču dzejnieka Artūra Rembo lomā filmā "Pilns aptumsums" (1995) un TV seriāla "Kāršu nams" (2013) sērijām. Arī tie, kas nezina Agņešku Holandu, visticamāk, viņas filmogrāfijā atradīs vairākas redzētas vai vismaz dzirdētas filmas, kurām viņa ir bijusi režisore, scenārija autore vai līdzautore.

Skatoties Kšištofa Keslovska "Trīs krāsas. Zilā" (1993), vienmēr esmu domājusi, kā režisors spēj sniegt tik ļoti dziļu un intīmu ieskatu sievietes sajūtās, bet, iespējams, sievišķā nianse ir ne tikai aktrises Žiljetas Binošas izcilā tēlojuma, bet arī Agņeškas Holandas, kas piedalījās scenārija rakstīšanā, nopelns. Jo vairāk skatos viņas filmas, jo vairāk šī nojauta manī kļūst par pārliecību. Holanda ir politiski domājoša, bet reizē arī poētiska un ļoti jūtīga māksliniece, kas spēj globāli aplūkot personisku pārdzīvojumu un privāti ielūkoties politiski vēsturiskās traģēdijās.

Kadrs no filmas "Pilns aptumsums"

Jau kopš Prāgas FAMU filmu skolas absolvēšanas 1971. gadā Holandai ir bijusi iespēja strādāt kopā ar ievērojamiem poļu kinomeistariem. Vienu no pirmajām filmām viņa veidojusi kopā ar Andžeju Vajdu (1977), kā arī rakstījusi scenārijus filmām "Bez anestēzijas" (1978) un "Dantons" (1982). Par 1979. gadā pašas uzņemto psiholoģisko drāmu "Provinces aktieri" režisore saņēma pirmo Kannu kinofestivāla Kritiķu balvu. Jau šajā agrīnajā Holandas filmā, izmantojot formu "izrāde filmā", politisko notikumu traktējumā ienāk brīvi alegorizēts poētisks reālisms. Holanda tēlo smacējošo atmosfēru, aktieru grupai filmā iestudējot poļu lugu "Atbrīvošanās": pakļaušanās tirāniskā režisora notikumiem tiek konfrontēta ar spēlētāju alkām pēc brīvības. Režisors, kurš acīmredzot iemieso Poliju kolonizējušo komunistisko varu, pazemo vienu no aktieriem, novedot viņu līdz nervu un ģimenes attiecību sabrukumam. Tā režisore pirmo reizi piesaka ārējās un iekšējās pasaules nedalāmības tēmu, ko visdažādākajos kontekstos turpmāk apliecinās visas viņas filmas. "Cīnīšanās par brīvību ir mana personības iezīme," – viņa nesen stāstīja intervijā Polijas kultūras portālam "Culture.pl". "Mākslinieka uzdevums nav cīnīties par sociāliem jautājumiem, bet, ja viņa emocijas liek viņam tā darīt, tad nav iemesla nepiedalīties svarīgās debatēs. Mani ļoti interesē politika, un es jūtos atbildīga par to, kas notiek apkārt. Un kino ir svarīga loma šajās debatēs. Un ir svarīgi, lai tā ir diskusija, nevis histēriski, vienpusīgi apvainojumi pretiniekam."

Filma "Provinces aktieri" bija nepārprotams aicinājums uz politisku sacelšanos un drosmīgu, disidentisku rīcību, kas režisorei sagādāja nopietnas problēmas attiecībās ar pastāvošo varu un vēlāk piespiedu emigrāciju uz Franciju. Tā viņa sāka savu kosmopolītisko pasaules gājienu, vēlāk turpinot uzņemt filmas arī Vācijā, Apvienotajā Karalistē un ASV, gan Holivudas studijās, gan neatkarīgajās starptautiskajās kompānijās. Holanda ir strādājusi ar visdažādākā apjoma budžetiem, dažādām valodām, bieži vien vairākām atšķirīgām vienas filmas ietvaros, mainījusi gan tēmas, gan filmēšanas metodes, nebaidoties no jauniem izaicinājumiem. Pašlaik režisore ir vairāk pievērsusies TV miniseriālu režijai, jo uzskata, ka tie ir aizraujošāki par Holivudas filmām, kas "tiražē turpinājumu turpinājumus". Televīzijā esot iespēja strādāt ar neparastiem sižetiem, lieliskiem scenārijiem un svaigiem, jauniem aktieriem, bet viņa pieļauj, ka šī interese varot drīz atkal mainīties.

Režisorei pieder apgalvojums, ka ar "kino var izdarīt jebko", un viņa ar to dodas pasaulē kā ar pavērstu ieroci. Būdama Polijas ebrejiete, kuras ģimene no tēva puses iznīcināta nacisma režīma laikā Otrajā pasaules karā, Holanda atrod personiskus un trāpīgus aspektus holokausta patiesības atklāšanā. Viņas sižeti ir vienkārši un nesaudzīgi iedarbīgi. Stāsti, kas neļauj atrauties, atslābt un neidentificēties. Tajos ir viss – humors, sekss, liriski kadri, skaista mūzika un nāves pļaukas, lēna, biedējoša bezcerības klātbūtne, visa beigās drausmīga, nenoskalojama iznīcības pēcgarša. Viņas varoņiem ir daudz seksa, jo tā esot patiesība par ebreju reālo dzīvi nacistu geto rajonos. Kāds no Varšavas sacelšanās komandieriem esot Holandai stāstījis, ka viņam nekad dzīvē nav bijis tik daudz seksa kā tajā laikā. Tā esot bijusi kā reakcija uz notiekošo ārprātu un vēlēšanās palikt dzīvam. Reizēm režisore izmanto šķietami pārāk vienkāršotas vai didaktiskas detaļas, taču šajos stāstos tās ir pieļaujamas. It kā viņa censtos ātri pastāstīt pilnīgi visu, "kā bija", kā tas mēdz būt aculiecinieku stāstos – notikums pēc notikuma, kas savā starpā šķiet nesavienojami, izvēles – neizrietošas un neviennozīmīgas. Viņas režijas stils ir možs un dzīvespriecīgs, un patiesība bieži izskatās vēl dīvaināka par fikciju. Neatkarīgi no tēmas un žanra gandrīz visām viņas filmām ir atpazīstams maģiskā reālisma zīmogs. Tās līdzinās pasakām – vietumis mazliet naivām, bet vienmēr ar skaidru, paliekošu vēstījumu.

Mēdz teikt, ka Holandas holokausta filmas ("Rūgtie augļi" (1985), "Eiropa, Eiropa" (1990), scenārijs Andžeja Vajdas filmai "Korčaks" (1990)) ir izmantojamas kā uzskates materiāls gan ebreju, gan citu tautību jauniešiem, ar ko ievadīt sarunu par rases pakļaušanu un iznīcināšanu. Bet tā nav vienpusēja didaktika, viņas filmās upuri un vajātāji nekad nav tikai melni vai balti, tiem piemīt cilvēciskas vājības un individuāli raksturi. Šīs polemiskās iedabas dēļ viena no režisores slavenākajām filmām "Eiropa, Eiropa" saņēmusi gan ebreju kopienas nosodījumu, gan nav tikusi izvirzīta Vācijas labākās ārzemju filmas titulam, līdz ar to nekvalificējoties pelnītam "Oskaram". Tas ir patiesos notikumos balstīts stāsts par pievilcīgu ebreju zēnu Salamonu Perelu, kuram absurdajā militāri politisko notikumu "gaļas mašīnā" izdodas izsprukt no nāves, stājoties gan komjauniešu, gan hitlerjūgenda rindās. Režisorei tika pārmests, ka viņa nenosoda zēna "nodevīgās" izvēles un atteikšanos no ticības, attaisnojot tās ar vēlmi izdzīvot, taču tas, šķiet, ir viņas galvenais humānais vēstījums: līdz kādam stulbumam absurda ir katras individuālās dzīvības iznīcināšana karā un holokaustā. "Visbriesmīgākais saistībā ar šo cilvēces pieredzi ir tas, ka tā ir bezjēdzīga; šai nāvei nav nekādas nozīmes, tā neko nav mācījusi un nav likusi mums kļūt par labākiem cilvēkiem... Šīs realitātes atainojumā nevajadzētu būt nekādiem kompromisiem."

Kritiķa Fredrika Džeimsona vārdiem, Agņeškas Holandas pieeja vardarbības traktējumam, vai tā būtu politiska vai ģimenes, veido "savdabīgu un poētisku vizuālo realitāti". Viena no tēmām, kas caurauž gan holokausta filmas, gan ģimenes drāmas, ir bērnu pieaugšana un šķīstuma zaudēšana nenovēršamu un traumējošu apstākļu ietekmē. Tā parādās gan filmā "Vašingtona laukums" (1997), kas uzņemta pēc Henrija Džeimsa stāsta par tēvu, kurš nespēj pasargāt savu neveiklo meitu no līgavaiņa izmantotāja, gan fantāzijas filmā "Noslēpumainais dārzs" (1994) par bāreni Mēriju, gan drāmā "Vientuļā sieviete" (1981) par vardarbību pret astoņus gadus veca zēna māti. Vecāku un bērnu ciešās saites ir kā mikropasaule, kurā iekodēta globālā traģēdija – nespēja bērnam nodrošināt vēlamo dzīvi. Tā ir nespēja ne līdz galam iepazīt savu bērnu, ne pasargāt viņu no ārēja ļaunuma. Pastorālās franču drāmas "Olivjē, Olivjē" (1991) pamatā ir stāsts par pazudušu un pēc gadiem atkal atrastu puisēnu, kurš ir kā noslēpumu saturošs, neattaisāms seifs. Skatītājs visas filmas garumā kopā ar mīlošo, pārmērīgi aizsargājošo bērna māti cenšas uzminēt – vai viņš ir vai nav īstais dēls, beigās nonākot pie atziņas – lai kas viņš arī būtu, mātei vienkārši ir vajadzīgs kāds, par kuru rūpēties. Kad māte ar dēlu, satikušies pēc sešu gadu šķiršanās, brauc vilcienā, viņa čukst viņam ausī solījumu: "Tu redzēsi, viss būs normāli tagad. Es darīšu visu, lai mums būtu normāla dzīve un normālas mājas. Īstas mājas un īsta dzīve." Šis solījums, kam nekad Holandas daiļradē nav īsti lemts piepildīties, varētu būt arī no jebkuras citas viņas filmas, gan holokausta bērnu un vecāku traģēdijas, gan mistiskā šausmu seriāla "Rozmarijas bērns" (2014) par mātes cīņu ar bērnu, kurš vēl atrodas viņas klēpī, bet jau ir ārēju dēmonisku spēku vadīts.

Vārds "normāli" man atkal aizķeras viņas seriālā "Degošais krūms" (2013), kad tajā risinās dialogs par pašaizdedzinājušos protestētāju: "Normāls cilvēks tā nedarītu." – "Kas tad ir "normāli"? Tanki ielās ir normāli? Tas, ka tevi var nošaut jebkurā brīdī, – ir normāli? [..] Kas šodien ir "normāli", pirms gada bija neiedomājami!" Viņa vienmēr turpina šo vēlamā un reālā konfrontāciju. Pagājušā gadā, strādājot pie "Degošā krūma", Holanda esot pārliecinājusies, ka arī plašā publika ir gatava vēsturiskiem stāstiem, kuros melnbaltas galējības ir aizstātas ar patiesību, pat ja stāsts tāpēc kļūst divdomīgāks.

Katru filmu Holanda izdzīvo ļoti personiski, svešu scenāriju sajūtot kā savējo. Pat vissarežģītākajos konfliktos ir jūtama "zinātājas" pieredze un silta, samierinoša režisores klātbūtne. Visas mīlestības, vientulības, izolācijas, traģēdijas šķiet tik tuvu skatītas, it kā nāktu no viņas pašas dzīves, kamēr ārēji viņa ir tik nosvērta, racionāla, vitāla un mūsdienīga. Ilgu laiku Holanda bija pārtraukusi holokausta tēmas tirzāšanu, jo viņai tīri cilvēciski iedziļināšanās šajos stāstos un atmiņās bijusi pārāk smaga. Pie holokausta režisore atkal atgriezās 2011. gadā ar filmu "Tumsā", jo viņu esot uzrunājis konkrētais scenārijs – dokumentāls stāsts par ebrejiem, kuri nacistu okupācijas laikā 14 mēnešus slēpušies Ļvovas kanalizācijā. Režisoram tas ir liels tehnisks izaicinājums – panākt filmas spraigumu par spīti tam, ka darbība notiek tumsā un pa kluso, tomēr viņas meistarība padarījusi "Tumsu" par iedzīvinātu metaforu ebreju dzīvei Otrā pasaules kara laikā.

Kadrs no filmas "Tumsā"

Neraugoties uz atsevišķu sabiedrības daļu sašutumu, Holandai ir izdevies pārvarēt holokausta filmu klišeju, vienlaikus uzrunājot ar to plašu publiku un veicot lielu soli pasaules iepazīstināšanā ar Polijas sarežģīto vēsturi. Bieži vien, lai arī talantīgi veidots, poļu kino, piemēram, Vojteka Smaržovska filmas, neuzrunā un nesasniedz ārvalstu publiku. Holanda domā, ka ir svarīgi saprast, ka publikai ārpus Polijas var būt atšķirīgs skatījums par dažādām tēmām. Turklāt cilvēkus interesē dzīvā kultūra – pat vairāk nekā svešs kultūras mantojums un tradīcijas – un spēja veidot kultūru dialogu. Holanda bieži ir uzsvērusi, ka poļu problēma ir nespēja paraudzīties uz sevi no malas.

Par politisku būtu uzskatāma visa Holandas daiļrade kopumā, arī tās filmas, kam nav politiska satura. Ar savu attieksmi, spēju mainīties un mācīties režisore demonstrē brīvu domu un izvēles, ko nenomāc aizspriedumi. Viņa ir minējusi, ka sievietei režisorei kinoindustrijā kļūdīšanos nepiedod tik viegli kā vīrietim un atgūt uzticību ir ļoti grūts uzdevums. Bet viņa to saka ar smaidu un tādu vieglumu, kas liek aizdomāties, ka viņa nav nekāda "sieviete režisore", kam jācenšas pierādīt, ka sieviete var taisīt kino vai ka no Austrumeiropas var nākt kvalitatīvs kultūras produkts. Agņeška Holanda ir Agņeška Holanda, tāpat kā Vudijs Allens ir Vudijs Allens. Kā Polijas vārda nesēja pasaulē viņa pierāda, ka ir iespējams sadzīvot ar savu pagātni un runāt par to bez mazvērtības kompleksa. Bez bailēm būt sarunas iesācējam, bez bailēm būt atšķirīgam.

Raksts tapis sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace".

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0