Par Klinta Īstvuda filmu "Amerikāņu snaiperis", 2014
Mirušie tiek attaisnoti, jo tie valkāja uzplečus, viņi ir izredzētie baltādainie
Jūs attaisnojat mirušos, jo tie valkāja uzplečus, viņi ir izredzētie baltādainie
"Rage Against the Machine"
"Pirmajā reizē kādu nošaujot, tu mazliet nervozē. Tu domā, vai es tiešām varu nošaut šo džeku? Vai tas patiešām būs labi? Taču pēc ienaidnieka nogalināšanas saproti, ka viss ir kārtībā." Šos vārdus savā autobiogrāfijā raksta nelaiķis Kriss Kails, Irākas kara veterāns, daudzu apbalvojumu saņēmējs, divu bērnu tēvs un nāvējošākais snaiperis ASV armijas vēsturē ar aptuveni 160 reģistrētiem upuriem kontā. Viņš arī galvenais varonis Klinta Īstvuda režisētajā kara drāmā "Amerikāņu snaiperis", kas tika nominēta 6 Oskara balvām, tostarp par labāko filmu, un paspējusi sacelt pamatīgu ažiotāžu visā pasaulē, kā arī kļūt par visu laiku ienesīgāko kara tematikai veltīto filmu ASV kino vēsturē. Grūti iedomāties citu kino žanru, kurš tik ļoti balstīts noteiktu ideoloģisko vērtību atspoguļošanā un iepotēšanā, turklāt amerikāņiem tajā ir īpaši liela pieredze (sk. arī Svena Lurie recenziju par tanku grāvēju "Niknais" tepat "Satori"). Ar to negribu noniecināt amerikāņu kara filmu kanonu, jo ir gana daudz kino šedevru, kas piedāvā neizskaistinātu un antimilitāru, pat antipatriotisku skatījumu uz karu, tiesa, galvenokārt tās ir filmas par Vjetnamas karu ("Mūsdienu apokalipse", "Briežu mednieks", "Vads", u.c.), kas Holivudā vienmēr asociējies ar visu sliktāko un bezjēdzīgāko, arīdzan brutālāko, ko iemieso karadarbība. Ar aktuālajiem konfliktiem Afganistānā un Irākā ir citādi. Šķiet, ka aktierkino apzināti izvairās no politiskās un sociālās cēloņsakarību analīzes (izņēmums varētu būt Pola Grīngrāsa "Zaļā zona", taču tā ir brīva un visai pretencioza režisora fantāzija), tā vietā koncentrējoties tieši uz individuālām personībām. Militārais konflikts kļūst par fonu galvenā varoņa pārdzīvojumiem, taču būtībā nav īpašas nozīmes, kur tas norisinās un par ko tiek karots (izpaliek galvenais jautājums – kāpēc jākaro?). Lieliski piemēri ir Ketrinas Bigelovas godalgotās filmas "Sapieris" un "Slepenā operācija "30 pēc pusnakts"", kurās vēsture un dokumentāli fakti kalpo par ierosinātāju elpu aizraujošiem sižetiskajiem pavērsieniem, taču nez vai piedāvā smalkākas spekulācijas/šaubas par amerikāņu lomu minētajos notikumos. Filma "Amerikāņu snaiperis" pēc sava ideoloģiskā uzstādījuma ierindojama tajā pašā kategorijā, jo pat necenšas pretendēt uz paša konflikta (Irākas kara) analīzi. Uzmanības centrā gandrīz visu filmas metrāžu ir Bredlija Kūpera iemiesotais Kriss, kurš savu attieksmi pret karadarbību postulē lakoniski: mēs esam labi, viņi ir slikti un ļauni, es aizsargāju savu dzimteni un savus biedrus, nogalinot sliktos. Īstvuda un Kūpera lielākais nopelns ir iespēja ieskatīties amerikāņu patriotisma ražošanas laboratorijā, kas savā efektivitātē un baisajā vienkāršībā neatpaliek no pretinieku piekoptās "smadzeņu skalošanas".
Filma sākas ar efektīgi kāpinātu spriedzes ainu, kur Krisa snaipera šautenes tēmēklī nokļūst sieviete un mazs zēns, un brīdi pirms mēlītes nospiešanas ar montāžas palīdzību tiekam pārvietoti atpakaļ Krisa zēnībā. Lai gan tā attēlota ļoti konspektīvi, manuprāt, tieši šajās dažās minūtēs tiek iekodēta Krisa būtība un nākotnes perspektīva. Mēs nokļūstam Teksasas vidusslāņa ģimenē, kur valda izteikts patriarhāts pamīšus ar kristīgajām tradīcijām. Krisa tēvs ir stingrs un taisnprātīgs cilvēks, kurš kļūst par savu dēlu ideālā vīrieša paraugu un sniedz viņiem norādes, kādu dzīves ceļu izvēlēties. Ar lielu simbolisko slodzi piepildītas trīs ainas: medības, kurās Kriss nošauj briedi un saņem tēva uzslavu, baznīcas apmeklējums un tēva sprediķis pie pusdienu galda, kurā viņš iedala cilvēkus trīs kategorijās – aitās, vilkos un aitu suņos – un liek Krisam kļūt par aitu suni jeb vājāko aizstāvi. Tā Kriss iegūst pārliecību par savas rīcības pareizumu, un vēlāk, sajutis pienākumu aizsargāt valsti, viņš pamet iesākto rodeo karjeru un iestājas īpašajā armijas specvienībā SEAL. Viņš iepazīstas ar mūža mīlestību Taju (brīnišķīga un dabiska Sjenna Millere) un iestūrē laulības ostā, lai drīz pēc kāzām dotos pirmajā misijā uz Irāku (filma gan rada maldīgu ilūziju, ka tas notiek pēc 11. septembra teroraktiem). Šajā brīdī "Amerikāņu snaiperis" sadalās divās paralēlas līnijās, ko veido Krisa aktivitātes kaujas laukā un ģimenes dzīve starp tām.
Neparasti, taču lielākais saspenss rodas, kad Kriss starp misijām cenšas adaptēties šķietami idilliskajā ģimenes dzīvē ar sievu un bērniem. Mēs esam vērojuši, kā izcilā snaipera sejā nenoraustās ne vaibsts, no slēpņa precīziem šāvieniem nogalinot irākiešus, un pēc tam visa šī akumulētā spriedze tiecas izlauzties sadzīviskās situācijās. Tiesa, uzreiz jāprecizē, ka to rada vainas sajūta ne jau par noslepkavotajiem cilvēkiem, bet gan nenosargātajiem kara biedriem. Kriss biogrāfijā raksta, ka cīnījies pret mežonīgu ļaunumu (konsekventi dēvējot ienaidniekus par mežoņiem) un ir droši gatavs stāties Dieva priekšā par savu rīcību. Pēc ievadā minētās sievietes un bērna nogalināšanas filmā redzamo Krisu uz brīdi pārņem šaubas, kuras ātri izgaiņā viņa biedrs, pamatojot, ka galvenais ir izpildīt pienākumu. Noprotams, ka īstais Kriss Kails par savu rīcību nešaubījās ne brīdi, un filmas veidotājiem šī urrāpatriotiskā sociopāta tēlu izdevies krietni mīkstināt. Varoņa pārliecība mūsu acīs tiek attaisnota, ceļā sastaptos irākiešus attēlojot vai nu kā anonīmus ienaidniekus ar kalašņikoviem un granātām rokās, vai kā zvērīgus fanātiķus, kuru vienīgā misija ir izliet amerikāņu asinis (psihopātiskais bin Ladena rokaspuisis ar palamu Miesnieks un Krisa galvenais ienaidnieks, olimpiskajām medaļām godalgotais snaiperis Mustafa). Zīmīgi, ka Krisa draugs Marks, kurš sāk apšaubīt kara nepieciešamību, tiek nogalināts, un Kriss sarunā ar Taju pauž nostāju, ka Marks mira, jo bija padevies un vairs neticēja savam (tātad arī savas valsts) mērķim. Nedomāju, ka daudz kļūdīšos, Krisa apņēmību iznīcināt pretinieku salīdzinot ar viņa apkaroto "Al Qaeda" kareivju reliģiozo fanātismu. Tomēr šī apņēmība kļūst arī par viņa lielāko postu, un tieši šajā aspektā, parādot Krisa un citu veterānu nespēju "atslēgties" no kara lauka arī pēc atgriešanās mājās un stresu, ko tas rada viņu ģimenēm un apkārtējiem, filma iegūst savu lielāko māksliniecisko vērtību. Lai cik ļoti nesimpātisks un robusts man šķistu pats Kriss Kails (par spīti Bredlija Kūpera centieniem), viņa stāsts atkārtoti nostiprināja pārliecību, ka ikviens karš beigās kļūst par karavīra iekšējiem dēmoniem, neskatoties uz sākotnējo iemeslu, kas pamudinājis viņu tajā iesaistīties. Un šie dēmoni, visticamāk, nepamet karavīra dvēseli līdz pat mūža beigām. Domāju, to brīnišķīgi apliecina paša Krisa autobiogrāfija, kur viņš atklāj, ka upuru skaitam nav nozīmes, un nožēlo, ka nav nogalinājis vairāk ienaidnieku. "Tu nogalini. Tu dari to vēlreiz. Un vēlreiz. Tu to dari tik ilgi, līdz vairs neviens nav atlicis. Tāds ir karš."
0