Mūzika
29.08.2017

Kaut kas vairāk nekā ēna

Komentē
0

Metāla apvienības "Oghre" debijas albums "Gana" nav sevišķi pateicīgs recenzijas materiāls vienkārša iemesla dēļ – tas ir ļoti labs. Turklāt ne tikai metāla žanra, bet arī Latvijas alternatīvās mūzikas ietvaros. Tādēļ, lai šī kritika nepārvērstos cukursaldās slavas dziesmās un garā pozitīvo īpašību uzskaitē, līdztekus albumam vērtēšu arī albuma prezentācijas koncertu 29. jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī. Tomēr iesākumā mazliet par pašiem mūziķiem. Grupas nosaukums sakņojas oriģinālo dalībnieku dzimtajā pusē, kur tie savu radošo darbību sāka 2012. gadā kā instrumentālā metāla projekts. Atjaunotā un papildinātā sastāvā "Oghre" pēc pāris gadu klusuma muzicēt atsāka 2015. gada rudenī. Grupas nozīmīgākais papildinājums ir vokālists Oskars Dreģis – ikdienā arī zināms kā teātra scenogrāfs –, kurš noteikti, kā to pierāda debijas albums un manis dzirdētie koncerti, ir palīdzējis apvienības skanējumam kļūt daudzpusīgākam un nostiprinājis tās identitāti Latvijas metālmūzikā. Tāpat grupā ietilpst ģitāristi Kristaps Baķis un Gatis Krievāns, basists Andis Zvejnieks un bundzinieks Normunds Balodis. Ieraksts tapis "KS Records" Kārļa Šteinmaņa vadībā.

Lai arī šajā sastāvā grupa spēlē tikai aptuveni divus gadus, "Oghre" ir paspējusi gan 2016. gadā iegūt kroga "Aptieka" balvu kā "Gada smagā grupa", gan arī ar labiem rezultātiem startēt "Wacken Metal Battle" Latvijas atlasē.

Primitīvi reducējot, metāla žanru, kas pats par sevi ir galējību mūzika, iespējams sadalīt divos atzaros: tehniski apdāvinātajā un atmosfēriskajā (izmantojot manis izdomātus terminus). Pirmajā variantā runa ir par minūšu gariem, zibenīgiem ģitāras solo, sarežģītiem poliritmiem un pat neretu toņkārtu maiņu vienas dziesmas laikā (šīs īpašības piemīt, piemēram, death metal un progresīvā metāla žanram). Atmosfēriskajā atzarā, kurā ietilpst arī "Oghre", skaņdarba pamatmērķis ir noskaņas radīšana, kas vairumā gadījumu ir melanholiska, tumša, introspektīva.

Gan albumā, gan koncertā grupai šo noskaņu izdodas radīt teicami pārdomāto dziesmu kompozīciju dēļ. To pamatā galvenokārt ir lēni, smagnēji minora toņkārtas akordi un arpēdžijas, kā arī nesteidzīgs temps. Akordu secība ir gaumīgi izvēlēta: vēlos izcelt gan augošos un krītošos intervālus dziesmā "20 000 000 000", gan arī nobeiguma ģitāras rifu "Iļģuciema velnā", kas varētu būt labākais visā albumā.

Tomēr grupas skanējums nav balstīts tikai vienā, šajā gadījumā doom metal, žanrā. Melnā metāla (black metal) ragi arī nekautrīgi pavīd "Valgunī""un "Pēdējā cēlienā" strauju, agresīvu, nepārtrauktu nošu un akordu virkņu formā, kurai pamatu dod tikpat strauja un nežēlīga bungu sišana.

Bet jebkurai grupai, manuprāt, galvenā mēraukla ir tas, cik labi šis skanējums tiek izpildīts dzīvajā, jo pat ļoti viduvējs vokālists vai ģitārists pēc sešpadsmitā mēģinājuma un tehniskiem pielabojumiem var izklausīties labi ierakstā.

Arī šeit grupa savu pienākumu veic godam.

Koncerta iesākums gan ir mazliet neveiksmīgs: bundzinieks kādas pirmās divas taktis nospēlē nedaudz neritmā, un Oskars Dreģis arīdzan nešķiet pilnībā pārliecināts par sevi. Tomēr šo vainu droši vien iespējams novelt uz uztraukumu, jo visa atlikusī performance iet kā pa diedziņu: grupa ir tikpat interesanta uz skatuves, cik ierakstā, un ir redzams, ka mūziķi pārzina savu materiālu un ir pienācīgi gatavojušies.

Koncerta baudījumu mazliet vairāk gan pabojā pati vieta – Ģertrūdes ielas teātris tomēr ir iecerēts cita veida skatuves mākslai, tādēļ arī koncerta skaņa nav tik dzidra un uztverama, cik būtu vēlams. Baudījumu tas nesabojā, tomēr dažas nianses, piemēram, melodiskākās arpēdžijas, ir grūtāk uztveramas, nekā tam vajadzētu būt.

Starp koncertu un ierakstu ir arī vēl viena pamanāma strukturālā atšķirība (neskaitot koncertā izmantotās projekcijas, protams). Vokālās harmonijas, kas ir dzirdamas dziesmās "Gana", "Nosveries liepā" un "Pēdējais cēliens", dzīvajā, protams, ir neesošas, jo vokālists tomēr ir tikai viens. Neliela nianse, bet es ieteiktu grupai apsvērt iespēju iesaistīt kādu no pārējiem biedriem piedziedājumā, lai saglabātu albuma pilnasinīgo skanējumu.

Par vokālu vēlos pateikt arī mazliet vairāk. Esmu stipri pārliecināts, ka pēc šī albuma Oskars Dreģis diezgan strauji uzkāps Latvijas metāla vokālistu topos. Iemels šim ir vienkāršs: lai arī mūsu smagās mūzikas vidū netrūkst grupu, kas izmanto ekstrēmo vokālu ("Darrva", "Deodium", "Malduguns") vai arī vairāk vai mazāk parastu dziedāšanu ("Relicseed", "Legacy ID"), grupas, kuru vokālisti vienlīdz labi apvieno abus stilus, joprojām ir salīdzinošā mazākumā (šobrīd prātā nāk "Heaven Grey", "Trendkill Method" un "Harta" kā zināmākās).

"Oghre" mūzikā abas metodes tiek izmantotas bez klišejām un pārdomāti: gan rūkšana, gan dziedāšana tiek izmantota tur, kur dziesmās tās iederas visdabiskāk un vislabāk papildina arī instrumentālo daļu.

Turklāt, pat ja Oskara dotības netiktu izmantotas tik veiksmīgi, būtu jāuzteic viņa talants un prasmes: šis ir teātra scenogrāfs, kurš apveltīts ar lielisku elpas kontroli, plašu vokālo diapazonu gan dziedāšanā, gan rūkšanā, kā arī ļoti patīkamu baritona tembru.

Tas nebūt nenozīmē, ka pārējie grupas dalībnieki ir mazāk prasmīgi savu instrumentu meistari. Koncertā Andis Zvejnieks nodemonstrēja apbrīnojamu pirkstu veiklību basa spēlē, atsevišķās dziesmās izmantojot nebūt ne vieglo tapinga tehniku (stīgu melodiska sišana ar abu roku pirkstiem vienlaikus).

Bungu ziņā Normunda Baloža spēle vairumā dziesmu ir stabila un precīza, tomēr, piemēram, tajā pašā "Iļģuciema velnā" viņš pierāda arī savu prasmi ārpus šiem rāmjiem, izmantojot ļoti interesantas un straujas trioles, kā arī krietni pārbaudot kardāna izturības robežas.

Visbeidzot, grupas skanējums nebūtu pilnīgs bez ģitāristiem: pateicoties viņu radītajām melodijām un akordu secībai, es atsevišķās dziesmās pilnībā aizmirsu savus kritiķa pienākumus un tiku aiznests mūzikas plūsmā. Turklāt dziesmā "Gana" izmantotie flažoleti ir atmiņā spilgti paliekoši.

Tomēr albuma kompozīcijā, kas kopumā ir ļoti veiksmīgi izplānota, atrodams viens trūkums – dziesma "Pasaules glābējs". Pati par sevi tā nebūt nav slikta, tomēr kopējā ieraksta kontekstā tās ar plaukstu klusinātie, sinkopētie rifi un mazliet džezīgais bass neiederas. Tādējādi klausītājs tiek mazliet izrauts no albuma kopējā naratīva, bet, par laimi, nākamā dziesma – "Valguns" – šo robu veikli kompensē.

Tāpat būtu arī patīkami, ja ar albumu kopā būtu nākuši dziesmu vārdi vai tie būtu pieejami internetā. Oskara Dreģa vokālais sniegums metāla standartiem ir pat ļoti skaidrs, tomēr ne visi vārdi ir pilnībā uztverami. Kopējais iespaids par liriku gan ir tāds, ka tā veiksmīgi lavierē starp agresiju, melanholiju ("Laiks atgriezties pelnos" – tiek dziedāts "Nullē") un arī sociāli plašākām tēmām, piemēram, reliģijas kritiku dziesmā "Kurinātājs".

Kopumā albums "Gana" ir mani pārliecinājis par "Oghres" tehniskajām un komponēšanas spējām, liekot ar interesi sekot grupas tālākajai attīstībai.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0