Par grāmatām
16.11.2017

Kauli bez miesas

Komentē
1

Par Arno Jundzes romānu "Sarkanais dzīvsudrabs", apgāds "Dienas grāmata", 2017

Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas veltīts deviņdesmitajiem gadiem, hronoloģiski noslēdz romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pavisam par sērijas beigām šo romānu uzskatīt tomēr nevar, jo vēl viena romiešu cipara (un tātad vēl vienas grāmatas) kolekcionāru plauktiņā trūkst: liela ir nepacietība, aizsēdējušos grāmatu gaidot, jo gribas ātrāk nolikt to divdesmito gadsimtu pie vietas un palūkot, kas no ambiciozā projekta sanācis.

Manuprāt, "Sarkanais dzīvsudrabs" ambīciju ziņā daudz neatpaliek no pašas sērijas, un tā uzbūve uzlūkojama kā miniatūrs "Mēs. Latvija, XX gadsimts" modelis. Proti, pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi Jundze portretē caur daudzpadsmit varoņu biogrāfijām, kas, izkārtotas īsās nodaļās, kaleidoskopiski ņirb un saduras cita ar citu. Šie varoņi ir sērijas nosaukumā minētie "mēs", kuru dzīvesstāstus Jundze mēģina sapīt vaļīgā bizē, kas, līkločos izvijusies, atklātu deviņdesmitos visā to absurdajā krāšņumā.

Uzskaitīšu dažus piemērus tam, kas lasītāju sagaida šajā grāmatā: reketieri; bizness, kas balstās Rietumeiropas preču legālā un nelegālā ievešanā; autozagļi; homoseksuāls izbijis čekas aģents, tagad Saeimas deputāts; pusaudzis, kurš, bēgot no atbildības, brīvprātīgi iestājas PSRS armijas dienestā; pēdējais mežabrālis, kas pēc 50 gadu ilgas slēpšanās atgriežas sabiedrībā – viena viņa māsa dzīvo laukos, bet otra vada pārtikušu dzīvi Kanādā; privatizācijas iezīmēti attiecību loki, vientuļā māte ar barikādēs ieņemtu bērnu.

Kā noprotams no uzskaitījuma, Jundze raudzījis izvēlēties tādus varoņus, kuru biogrāfiskās detaļas būtu savam laikam raksturīgas un atklātu to no iespējami dažādiem leņķiem – šādi tiek veidots laikmeta konkrētās, subjektīvās vēstures slānis. Tā kā sižetiski varoņu stāsti kopā savijas vāji, pieņemu, ka Jundzes mērķis bijis ļaut lasītājam no dažādajām biogrāfijām izlobīt tādu kā laikmeta esenci – iespējams, kā rīku vai vadmotīvu izmantojot romāna nosaukumu. Lai kā arī būtu, šādu esenci darbā neatrodu.

Līdztekus subjektīvajai vēsturei romānā parādās arī objektīvā (faktu) vēsture: īsa tvitera formāta ziņa ievada katru nodaļu, bet lielo notikumu atbalsis uzpeld arī varoņu ikdienā. Piemēram, Māris (118. lpp.), šķirstot avīzi, nejauši pamana ziņu par Daiņa Īvāna atkāpšanos, Dagnija (165. lpp.) nododas pārdomām par privatizācijas netaisnīgumu, bet slaucēja Zenta gluži kā teicēja katrā nodaļā cītīgi atstāsta govij politiskās aktualitātes un savu viedokli par tām.

Domāju, ka ideja tēlot subjektīvo vēsturi iespējami dažādu un pretrunīgu, to pretstatot vai sapludinot ar objektīvo vēsturi, ir sērijai ļoti atbilstoša un veiksmīga. Tomēr izpildījums pārliecina stipri mazāk par banāniem Zīgerista rokās, un "Sarkanajam dzīvsudrabam" tā arī neizdodas pārvarēt shematismu un ar pienācīgu literāru miesu apaudzēt labi iecerēto skeletu.

Manuprāt, galvenais iemesls, kādēļ romāns nenostrādā, ir varoņi, kurus par varoņiem var dēvēt tikai nosacīti: tie nav veidoti kā psiholoģiskas būtnes ar subjektīvu pieredzi un iekšējo pasauli, bet drīzāk atgādina lelles, kuras Jundze lēnām bīda uz priekšu pa grāmatas lapām. Viņš neļauj tiem dzīvot pašiem, bet atstāsta to biogrāfijas, izmantojot tās par platformu, kur savirknēt neskaitāmas deviņdesmito reālijas un atklāt socioālos un ekonomiskos procesus. Spilgts piemērs tam, cik kartoniski bezpieredzes, bezatmiņu veidojumi ir šie varoņi, ir aina, kurā Dzidra (395. lpp.) bez jebkādām emocijām vai dižām pārdomām izmanto iekuram savas Kanādā dzīvojušās, nesen mirušās māsas vēstules.

Droši vien subjektīvā vēstures slāņa nepietiekamību romānā es izjūtu krasāk nekā lielākā daļa lasītāju, kuru viedoklis attiecīgi varētu būt mazāk skarbs – esmu dzimis deviņdesmito sākumā, tāpēc īsti spilgtu atmiņu un izpratnes par šo laiku man nav. Savukārt tie, kas dzimuši agrāk un piedzīvojuši deviņdesmitos, Jundzes romānu var izmantot kā krāsojamo grāmatu, kuru aizpildīt pašiem ar savām izjūtām.

"Sarkanā dzīvsudraba" pozitīvākā iezīme ir stāstījuma stabilais, līganais plūdums: šī ir biezākā sērijas grāmata, bet arī visātrāk izlasāmā. Te lomu noteikti spēlē Jundzes pieredze žurnālistikā, jo es nekādā ziņā nevarētu "Sarkano dzīvsudrabu" nosaukt par ievelkošu un noteikti nedēvētu to arī par spriedzes romānu, kā tas pieteikts uz ceturtā vāka; grāmatā gluži vienkārši iztrūkst saspīlējuma, kas parasti rodas, ja autors rotaļājas ar tempu, noklusē kāda būtiska notikuma detaļas vai ir savērpis sižetu tādā piruetē, ka grūti saprast, kur tā piezemēsies.

Tomēr nepareizi būtu arī teikt, ka spriedzes potenciāla te nav vispār – čekas noslēpumu un kriminālo slāņu trūdi ir auglīga vide sarežģītai, neparedzamai notikumu attīstībai, un grāmatas sākumā patiesi šķiet, ka trilleris būs: uz šādām domām vedina Artūra neizprotamā pazušana. Taču viņa tēlu Jundze ātri izstumj no uzmanības loka, un intriga ap notikumu drusku pagaist, tā arī paliekot neatrisināta līdz romāna beigām, neskatoties uz vairākiem labi domātiem pavērsieniem.

Vēl divi varoņi, kas, līdzīgi Artūram, izceļami uz pārējo fona, ir arhivārs un slaucēja Zenta. Ģimenes koka izpētē ieslīgušais arhivārs vienlaikus ar dzimtas saknēm atrod arī latviskā saknes, vēstures ironiju un vienaldzību. Vienaldzība pret dzīvi lēnām pārņem un pazudina arhivāru pašu. Jūtu kārdinājumu arhivāra depersonalizēto tēlu interpretēt kā vispārinājumu pagātnē vērstam skatienam, kura īpašnieks atsakās piedalīties pats savā dzīvē un risināt aktuālās problēmas.

Zenta savukārt reprezentē stabilitāti, vienkāršību un patieso – neatkarīgi no tā, kādi trakumi un varas maiņas notiek un notiks pasaulē, viņa katru dienu slauks savu govi un gādās par lietu kārtību, jo kādam jau tas jādara. Šie tēli it kā pretendē uz simbolu svaru, bet paliek kaut kur neērtā pusceļā kā romāna miesā iedzītas vientuļas kupicas, statiski punkti ar metaforisku ievirzi.

Nelielu rindkopu vēlos veltīt arī romāna valodai. Par spīti stabilajam un patīkamajam stāstījuma tempam, romānā ir daudz stilistisku neveiklību, kas liek aizkavēties pie atsevišķām frāzēm vai izteicieniem un saraukt uzacis. Uzskatāmi tas jūtams varoņu dialogos, kur nereti trūkst dinamikas. Tomēr vislielākais stilistiskais pārsteigums gaida pirmspēdējā nodaļā, kur pēkšņi parādījusies sapņa estētika tik spēji kontrastē ar pārējo romānu, ka rada neveikli aprautu beigu sajūtu – deviņdesmitie beidzas, un kaut kā jānobeidz arī grāmata.

Visbeidzot, romāna nosaukums "Sarkanais dzīvsudrabs" ir potenciāli ļoti ietilpīga metafora – atzīšos, pirms grāmatas lasīšanas nezināju, kas tas tāds ir, un iedomājos, ka ar to apzīmētas asinis. Jutos nedaudz apkrāpts, kad uzzināju, kas aiz nosaukuma slēpjas patiesībā, tomēr daudz lielāka vilšanās ir tā, ka Jundze šo brīnišķīgo tēlu grāmatā knapi piemin un nav centies apveltīt ar dziļākiem nozīmes slāņiem. Labi iecerētais romāns paliek dezorientētu ambīciju līmenī – kas varbūt arī visprecīzāk raksturo deviņdesmitos.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1