Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās
bezmaksas grāmatas bērniem "Nepareizie stāsti"
"Beidz vislaik sēdēt manā kompī," Karlīna grūda Alisi prom no rakstāmgalda, bet klasesbiedrene apķēra klēpjdatoru un piespieda pie krūtīm.
"Es esmu ciemiņš, ciemiņam viss jāļauj!"
"Neko nezinu! Tad lai Laura ļauj pie savējā."
Alise, datoru neatlaidusi, lauzās uz dīvānu. Karlīna ieķērās viņai kājās. Abas sāka cīkstēties.
"Ām, helou?" Laura novaikstījās. "Es varbūt te cenšos mācīties?"
"Īīīīī!" Alise sakņupa gar zemi un atlaida datoru – Karlīna kutināja paduses. Meitene nepalika atbildi parādā un nogāza draudzeni gar zemi. Karlīna gulēja uz lāpstiņām, un Alise satvēra klasesbiedrenes rokas.
"Māsa! Māsa, nāc palīgā!" Karlīna spiedza.
"Stulbās," smējās Laura.
Abas kutinātājas stipri piekusušas vārtījās uz paklāja.
"Uzspēlējam kaut ko!" izsaucās Alise, redzot, ka Laura nolikusi grāmatas.
"Jā! Kaut ko foršu!" vēl elsodama pievienojās Karlīna "Kas kur kad, davaj?"
Laura izrāva no klades lapu un pārplēsa uz pusēm. Vienu pusi viņa sadalīja trīs strēmelēs. Meitenes katra paņēma pa lapiņai un Lauras izsniegtai pildspalvai.
Karlīna apņēmīgi teica: "Tātad. Rakstām atbildi uz jautājumu, aizlokām, padodam tālāk pulksteņrādītāja virzienā. Nekādas lūrēšanas!"
"Vispirms kas," atzīmēja Laura.
Draudzenes iegrima rakstīšanā, locīšanā un zīmīšu padošanā. Ik pa brīdim kāda nopietnā balsī paziņoja. "Kur", "Tagad kad", "Ko darīja." Dzirdamas bija tikai skrapstošas pildspalvas, čaukstošs papīrs un kolas pudeles iešņākšanās. Kad lapiņas bija apceļojušas vairākus apļus un aizlocītas līdz apakšai, meitenes nolika pildspalvas un saskatījās.
"Nu ko. Es sākšu, labi?" teica Karlīna.
"Kaspars no 6b…" Visas ieķiķinājās.
"sporta ģērbtuvē
dzimšanas dienas vakarā
raudāja
ar klibu kaķi
to redzēja skolotāja Laiveniece
un padomāja – zvanīšu mammai."
Abas pārējās meitenes cieši piespiedās Karlīnas pleciem, lai pārliecinātos, ka viss nolasītais patiešām tā rakstīts.
Meiteņu smiekli istabā arvien pieauga. Iezvanījās ārdurvju zvans.
"Alise, tavs tētis atnācis!" sauca klasesbiedreņu mamma no koridora.
"Bvē," Alise saviebās. "Vienmēr tieši tad, kad kļūst interesanti."
"Jā, tikai vienu apli izspēlējām," Karlīna negribīgi cēlās, lai draudzeni pavadītu.
***
Ielās iedegās lampas. Spēcīgs vējš locīja kokus. Divu krustojumu attālumā no Lauras un Karlīnas dzīvokļa apkopēja beidza tīrīt skolas sporta zāli. Noklaudzēja zāles durvis, būdīgajai sievietei aizejot.
Zēnu garderobes dušās kāds iztrūkās no miega.
***
Nākamajā rītā, kad dvīņumāsas tikko bija iznākušas no skolas garderobes, viņām pretī jau skrēja satraukta Alise. "Vai dzirdējāt? Vai dzirdējāt?"
"Ko tad?" īgna un samiegojusies prasīja Laura.
"Kaspars Lejnieks no 6b palicis līdz vēlam vakaram ieslēgts sporta zālē!"
"Koa?" Karlīna pieķērās māsas plecam.
"Jā, un, iedomājieties! Viņam, izrādās, vakar bija dzimšanas diena! Liels tracis – sanākuši radi un draugi, bet viņš nenāk un nenāk. Telefons izslēgts! Paspējuši apzvanīt policiju un slimnīcas."
"Oho! Vai varētu būt, ka..." Karlīna iesāka, bet nepaguva pabeigt sakāmo.
"Klausieties tālāk! Skolotāja Laiveniece bija aizkavējusies dziedāšanas kabinetā. Pa atvērto logu sadzirdējusi kliedzienus no pagrabstāva. Atradusi tur saraudājušos Kasparu un sazvanījusi viņa vecākus."
Karlīna enerģiski lēkšoja augšup pa kāpnēm "Viss tā kā mūsu spēlē! Kaspars, sporta ģērbtuvē, raudošs, dziedāšanas skolotāja, zvans mammai! Tas, ko mēs rakstījām piepildās!"
"Tīra sakritība." Laura ar plaukstu aizturēja žāvu. "Un, lai teiktu, ka zīmīte piepildījusies, trūkst kliba kaķa!"
Alise bija pavisam uzvilkusies. "Nekā! Un tas ir pats trakākais!"
"Nunu, kas."
"Tur bija kaķis! Marta, arī no 6b, bija uzdāvinājusi Kasparam kaķi dzimšanas dienā! Tāpēc viņš bija tajā garderobē. Dušās slēpa kaķēnu no skolotājiem! Kaķis bija pārbijies, un Kaspars, viņu mierinot, aizmiga."
"Ārprāts!" Karlīna izsaucās.
"Ārprāts," Alise apstiprināja "Bet ir tikai viens veids, kā pa īstam noskaidrot, vai zīmīte patiešām piepildījusies."
"Ā! Saki, kāds!"
"Mums jāuzzina, vai kaķis bija klibs!"
"Pff..."
Noskanēja zvans uz stundu. Meitenes steidzīgi devās uz klasi. Dienas iesākums bija smags – divas matemātikas, turklāt niknā skolotāja Šulce šodien sāka mācīt jaunu tēmu. Taisnstūra paralēlskaldņa laukums. Laura uzmanīgi vilka figūras pēdējo malu, kad Alise pāri solu starpai parāva viņas piedurkni. Līnija drebelīgi noskrēja pāri visai lapai.
"Eu!"
"Marta atbildēja feisbukā."
"Csst! Nečato taču stundas laikā!"
"Klausies!"
"Nu?"
"Viņam bija sapampusi viena kāja! Klibs kaķis!"
Tā kā Laura nelikās ne zinis, Alise sakoda zobus un nepacietīgi gaidīja starpbrīdi.
Pēc stundas meitenes bariņā apspriedās.
"Ja nu piepildās arī pārējās zīmītes?" satraucās Alise "Kur tās ir?"
"Nepiepildīsies taču!" noteica Laura. "Tā bija savāda sakritība, tas arī viss. Katrā ziņā – es atceros, kas bija rakstīts nākamajā lapiņā. To lasīju es, un TAS jau nu nekad nenotiks"
"Nu, nu?"Alise nepacietīgi prasīja.
Laura aizvēra acis un skaitīja rūpīgi kā dzejoli.
"Šulce
direktora kabinetā
otrās stundas laikā
izkrita pa logu
ar Andri Buli
to redzēja bebrs
un padomāja – smieklīgi!"
Viņa atvēra acis. "Nu, vai tagad saprotat, kādas muļķības!"
"O! Ja nu Andris Bulis atnāk pie mums uz skolu?" Karlīna sapņaini izsaucās.
Noskanēja zvans un meitenes atgriezās solos pie burtnīcām un taisnstūriem. Skolotāja gan kavējās. Klase nešķita apbēdināta – pļāpāja un klaigāja. Pēc desmit minūtēm telpā ienāca direktors, līdzi vezdams pūtīšu izraibinātu vienpadsmitās klases skolnieku.
"Klusu, bērni!"
Visi norima.
"Man jums ir skumja ziņa. Jūsu skolotāja nejūtas labi. Neuztraucieties, nekas smags nav noticis, taču viņai jāatgūstas. Nodarbību vadīs Jorens Bebrs. Klausiet viņu!"
Direktors aizgāja. Alise pacēla roku: "Skolotāj, skolotāj! Kas notika?"
"Ē..." jaunieceltais skolotājs minstinājās. "Acīmredzot Šulces kundze meitenēm konfiscējusi kādu plakātu. Puskailu – aktieri. Rādīja to direktoram, bet viņš smējās. Šulce gribēja dusmās izmest plakātu pa logu. Un tad. Izkrita."
Klase iespurdzās un šķita, ka arī jaunietis knapi valda smieklus. "Bet nu nekas nenotika, pirmais stāvs. Pietiks par to! Ķersimies pie mācībām."
"Skolotāj, skolotāj! Kā jūs to zināt?" prašņāja Alise.
"Es biju kabinetā," kautrīgi novilka puisis. "Mani šodien izvirzīja stipendijai –"
"Protams! Bebrs to redzēja!" izsaucās Karlīna.
"Ko lūdzu?" Jorens mulsa.
"Var uz tualeti?" prasīja Karlīna, rādīdama pārējām, lai seko.
"Nu, laikam jau, jā, ej," viņš pietvīcis noteica.
"Skolotāj, man arī!" Alise pievienojās. Jorens Bebrs noraustīja plecus un atvēra matemātikas grāmatu. "Kur jūs palikāt?" viņš jautāja skolēniem.
Visas trīs meitenes izlavījās no klases un noslēpās patrepē.
"Tas piepildās! Tas tiešām piepildās! Tik jocīgas lietas nevar notikt vienkārši tāpat!" teica Karlīna. "Šulce otrās stundas laikā izkrita pa direktora kabineta logu! Ar Andri Buli. Tas noteikti bija Andris Bulis plakātā! Un to redzēja bebrs. Jorens Bebrs! Un padomāja – smieklīgi! Protams, ka padomāja, jo viņš taču nevarēja smieties, direktoram redzot!" Karlīna izskatījās kā Šerloks Holmss, kas saliek kopā nozieguma puzli. "Viss sakrīt!"
Laura piekrītoši māja. "Jā, tagad patiešām tas izklausās reāli! Bāc, ko mēs esam izdarījušas!"
"Eu!" iesaucās Alise. "Trešā zīmīte!"
"Kas tur bija? Kas tur bija?" prašņāja Karlīna.
"Tur bija. Hm. Nifnifs, Nafnafs un Nufnufs." Alise izsmējīgi piebilda: "Kāds bijis drusku bērnišķīgs."
"Tālāk!" nosarkusi uzbrēca Laura.
"gaišā dienas laikā
skolas ēdnīcā
izraisīja nelaimi
ar rīsiem
to redzēja niknas tantes
un padomāja – būs nepatikšanas"
"Nelaime! Gaišā dienas laikā! Tas var notikt jebkuru brīdi!" spiedza Karlīna.
"Bet kas," Laura prātoja. "Ēdnīcā iemukuši pasaku varoņi?"
"Cūkas... ēdnīca. Cūkgaļa! Un rīsi!" Karlīna izsaucās "Šodien ir trešdiena – pusdienās plovs. Tur kaut kas nav labi!"
"Kaut kas slikts ir plovā! Un nu visa skola saindēsies!" Alise turpināja "Mums tas jāaptur!"
"Bet kā?" Laura sprieda. "Neviens taču mums neticēs!"
"Tad jāiekļūst ēdnīcā un jāaptur gatavošana!" Karlīnai atbilde bija skaidra.
Meitenes rūpīgi pārdomāja tālāko rīcību. Caur vestibilu iet nevarēja, jo tur viņas pamanītu dežurante. Galu galā, vēl joprojām bija stunda. Bija jāielavās virtuvē pa sētas durvīm, caur pagalmu. Uzmanīgi saliekušās zem logiem, viņas zagās uz virtuves pusi. Pa ceļam tika izstrādāts plāns – Alise novērsīs pavāru uzmanību un Laura ar Karlīnu aiznesīs prom plova katlu.
"Palīgā, palīgā!" Alise klauvējās pie ēdnīcas metāliskajām durvīm, kamēr māsas slēpās aizdurvē.
"Kas noticis, meiten?" prasīja pavāre rūtainā priekšautā.
"Nāciet! Tur pie šķūnīšiem zēns – asiņojošs deguns – guļ bez samaņas!"
Abas pavāres izskrēja līdzi Alisei, Laura un Karlīna ielavījās virtuvē. Alise ar sievietēm naskā gaitā devās uz šķūnīšiem.
"Tikko vēl bija," staigādama gar koka būdiņām, Alise naivi raustīja plecus. "Varbūt pēkšņi kļuva labāk?"
"Droši vien kaut kāds narkomāns," sprieda kalsnākā pavāre.
"Vai arī tu mums mānies, skuķi," nikni teica tā ar rūtaino priekšautu. "Nebija jābūt stundā? Vedīšu tevi pie direktora!"
Saķērusi aiz pleca, viņa vadīja Alisi atpakaļ uz skolu. Atverot virtuves durvis, nācējas pārsteidza Lauru un Karlīnu, kas nesekmīgi centās nocelt no plīts lielo grāpi. Māsas pārbijās, trauka rokturi izslīdēja no rokām, un virtuves grīdu noklāja pludojošs plovs tvaika mākonī.
"Mazie sušķi! Nē, nu sivēni, vienkārši SI–VĒ–NI!" kliedza jau tā nokaitinātā pavāre "jūs saprotat, cik lielus zaudējumus esat nodarījušas!"
Meitenes bez liekas ceremonijas tika nogādātas direktora kabinetā.
"Kas notiek ar šo skolu?" sirmais vīrs nespēja aptvert.
"Šito šmurguļu dēļ visa skola paliks bez pusdienām, tas notiek" niknojās sieviete. "Izgāzušas plova katlu! Un stāsta kaut ko par zīmītēm, kas piepildoties. Es ceru, ka tūlīt pat tiks izsaukti vecāki!"
"Sēdiet un nekustieties!" teica direktors. Iešu sameklēt jūsu klases audzinātāju.
Palikušas vienas direktora kabinetā, meitenes saskatījās. Pēkšņi Alise sāka smieties, viņai piebalsoja Karlīna, un pat Laura, kas bija noraudājusies sarkana, viegli iesmējās.
"Tad jau laikam mēs arī bijām tie trīs sivēni," teica Alise.
"Nu gan būs nepatikšanas," Karlīna atzīmēja pašsaprotamo.
"Cerams, ka neizslēgs," Laura klusi noteica.
"Klau. Ja jau mums jāgaida," Alise pameta ar galvu uz direktora galdu, kur stāvēja pildspalvu trauks un mazas, krāsainas lapiņas. "Kā būtu ar vienu partiju kas kur kad?"
0