Redzējumi
14.09.2015

Kas austrumeiropietim galvā?

Komentē
5

Virkne politiķu apgalvo, ka domstarpības patvēruma meklētāju jautājumos draudot radīt "plaisu" starp Eiropas Savienības (ES) "vecajām" un "jaunajām" dalībvalstīm. "Plaisa", iespējams, ir pārāk izplūdis apzīmējums, tomēr situācija ir interesanta kā izejas punkts, lai apspriestu Centrāleiropas un Austrumeiropas pašidentitāti un priekšstatus par ES. Kas, protams, būs tikai subjektīvas versijas.

Komentējot Briseles un "lielo" dalībvalstu priekšlikumus patvēruma meklētāju sadalei, daļas austrumeiropiešu vērtējums tiem ir – "lielie" uzspiež savu gribu "mazajiem".

Vienkāršākā replika par šo vērtējumu būtu – tā, atvainojiet, notiek vienmēr un visur. Nav pat jālieto neskaidrie apzīmējumi "liels" un "mazs". Piemēram, nepieklājīgi turīgo Šveici amerikāņi un vācieši galu galā piespieda piekāpties un pavērt plīvurīti uz Cīrihes & Co sniegtajiem finanšu pakalpojumiem.

Ja atkāpjamies no šāda diezgan pliekana cinisma, uztveres modelis "lielie piespiež mazos" ir interesanta liecība tam, kas daļas austrumeiropiešu izpratnē vispār ir Eiropas Savienība. Proti, ka šī politiski ekonomiskā konstrukcija ir identiska ar mitoloģizēto, ideālo "Eiropu", kas, saudzīgi sakot, tā gluži nav.

Šī teksta kontekstā ir pilnīgi bezjēdzīgi sunīt "Briseles birokrātus", vienkārši ir racionāli jāpieņem, ka Eiropas Savienība ir projekts, ja vēlaties – biznesa projekts, savukārt šādā projektā sentimenta nav. Kurš maksā, tas pasūta mūziku. Punkts. Hipotētiskās austrumeiropiešu daļas piktošanās, manuprāt, saistīta ar to, ka viņiem ES saplūst ar "sapni par Eiropu", un kā gan "sapnis" var tik neganti piezemēti uzvesties? Mēs taču "atgriezāmies Eiropā", "mūsu patiesajās mājās", nevis kaut kādā biznesa projektā!

Negribētu novirzīties prātuļojumos, kāpēc šāds "sapnis" izveidojies, vien izteikt versiju, ka neizpratne par "veco" dalībvalstu spiedienu patvēruma meklētāju jautājumā liecina, ka mēs neesam īsti sapratuši, kas ir Eiropas Savienība – organizācija, struktūra, nevis kaut kāds pārlaicīgs kolektīvo atmiņu un sajūtu "mākonis". Nošķīrums "Eiropa" un "Eiropas Savienība" nenozīmē, ka pēdējā ir kaut kas "sliktāks", runa ir par paša nošķīruma nepieciešamību un akceptēšanu bez vaimanāšanas.

Austrumeiropiešu pukstēšana par ES iecerēm bēgļu problēmas risināšanā, manuprāt, liecina arī par to, ka "jaunās" dalībvalstis joprojām lielā mērā turpina distancēties no ES politikas. Šo attieksmi Latvijā ilgstoši un konsekventi pauž, piemēram, Aivars Lembergs, daudzinot, ka Rietumeiropa – un ASV, protams, pirmām kārtām! – ir līdzvainīga tajā, kas notiek zemēs, no kurām nāk vairums patvēruma meklētāju, un kāda velna pēc "mums" (jaunajām dalībvalstīm) ir tagad jāstrebj sekas tam, ko ievārījuši "viņi".

Manas zināšanas par Austrumeiropas politisko elišu reālo iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā ES struktūrās ir nepietiekamas, lai izvērtētu šādas distancēšanās pamatotību. Ja tādas pamatotības nav, tad tas netieši liecina, ka "mēs" kaut kādās situācijās formāli mājam ar galvu un liekam parakstus, lai gan nedz īsti apjēdzam, "par ko ir stāsts", nedz sirds dziļumos, tā teikt, piekrītam "kopīgajai politikai" (tas gan arī kaut ko liecinātu par mūsu "briedumu"). Savukārt, ja zināms pamats šādai tēzei ir, varbūt "vecajai" Eiropai uz priekšdienām "jaunā" vairāk jāiesaista lēmumu pieņemšanā, lai nebūtu šāda "ne mana cūka, ne mana druva".

Iespējams, patvēruma meklētāju krīzes izraisītajās debatēs mēs saskaramies ar vārdos neizteiktu, pat sev pašiem skaidri nenoformulētu daļas austrumeiropiešu nojausmu, ka tieši "mēs" esam saglabājuši "īsto Eiropu", jo "viņi" (Rietumeiropa) ir labklājībā izlaidušies, ar "visādiem imigrantiem" aplaidušies. Un tagad "viņi", kuri sapurgājuši "Eiropu", vēlas sapurgāt arī "mūsu" nosargāto vai, pateicoties dzelzs priekškaram, saglabājušos (cēloņsakarība, kas skan mazāk glaimojoši) versiju par "nedeģenerējušos Eiropu".

Šī domāšanas līnija var likties pretrunā ar teksta sākumā minēto (ES – "ideālā Eiropa"), bet, pirmkārt, cilvēka domāšanas skaistums ir arī spēja bez sirdsapziņas pārmetumiem operēt ar saturiski pretrunīgām versijām vienlaicīgi un kā "savām", otrkārt, šīs dažādās argumentācijas var būt atšķirīgām grupām, kas iebilst pret patvēruma meklētāju sadali.

Visbeidzot, pretestība ir interesanta liecība tam, kā daļa no mums uztver cilvēka dabu vispār (tikai neprasiet, kā šī izpratne veidojusies, – nav man tādu zināšanu par izglītības sistēmu vai citu t.s. diskursu Austrumeiropā pēdējā pusgadsimta laikā). Respektīvi, tas, ka cilvēkam ir piesardzība pret atšķirīgo, citādo, nav nekas nosodāms vai neparasts. Savukārt šai reakcijai var sekot divas domāšanas līnijas. Pirmā: ņemot vērā, ka cilvēka domāšanas, rīcības utt. pamatā ir vispārējas, kopīgas iezīmes, arī tad, ja svešais, piedošanu, izskatās un uzvedas atšķirīgi, es principā tomēr pieņemu, ka ir šis fundamentāli kopīgais, kas ir noteicošais šī svešā uzvedībā. Otrā: vide, audzināšana, izglītība, tradīcijas utt. prevalē, līdz ar to, lai gan svešais, protams, arī ir cilvēks, konteksts, kādā viņš dzīvojis līdz šim, pārmāc un nosaka to, ko no viņa var sagaidīt jaunajā kontekstā. Lai cik patētiski tas skan, pastāv dažādi priekšstati par cilvēku definējošajiem faktoriem. Vērtējoši salīdzināt šos priekšstatus šī teksta ietvaros nav jēgas, bet atšķirības acīmredzot ir diezgan būtiskas.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!