Janis Rozentāls, albuma "Latviešu tautas dzīves ainas" vāks , 1896
 
Redzējumi
05.09.2016

Kārtējās vēlēšanas, kārtējā "cīņa par Rīgu"

Komentē
3

"Vienotības" aicinājums koalīcijas partijām veidot kopīgu sarakstu Rīgā nākamgad paredzētajās pašvaldību vēlēšanās ir tikai diezgan "plakans" sabiedrisko attiecību mēģinājums.

Par labu viedoklim, ka, izsakot šo uzaicinājumu, jau bija skaidrs – nekāda vienotā saraksta nebūs –, runā elementāra loģika: kādēļ lai "zaļie zemnieki" Rīgā startētu vienā sarakstā ar dārgajiem kolēģiem pret Ušakovu & Ameriku, ja tie paši dārgie kolēģi Ventspilī apsver iespēju cīnīties vienā sarakstā pret Lembergu? Var jau daudz runāt par to, ka pašvaldību līmenī redzētas visdažādākās un dīvainākas kombinācijas, tomēr šāds modelis būtu, kā saka, par traku, kaut vai ņemot vērā Lemberga nozīmi ZZS.

Līdz ar to "zemnieku" jau paustais noraidījums aicinājumam uz deju bija prognozējams, savukārt "zaļo" purpināšana par precīzāka piedāvājuma gaidīšanu ir tikai atruna. Iespējams, ar mērķi nostiprināt konkrēti savas ("zaļo") pozīcijas premjeru atbalstošā spēka savstarpējās intrigās.

Arī tas, ka Nacionālā apvienība "Vienotībai" nav atrūkusi skaidru "nē", neko nenozīmē. Laika vēl ir pietiekami daudz, un spiedīgas vajadzības dot skaidru atbildi nav. Pat ja vienīgais iznākums no "konsultācijām" būs papildu iespēja radīt plašsaziņas līdzekļu interesi, arī labi. Ciniski sakot, tas viss droši vien beigsies ar valdību veidojošo partiju pirmo "numuru" Rīgā mēģinājumu vienoties pārāk savstarpēji neuzbrukt, kā jau tas notika pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām.

Tad kādēļ "Vienotība" šādu aicinājumu vispār izteica? Kā agrāk teica, gabals jau tāpēc nenokritīs, toties būs demonstrēta pastieptā roka "latviešu partiju" kopīgai cīņai pret Ušakovu, kas noteiktā vēlētāju daļā var tikt novērtēta kā valstiski atbildīga rīcība.

(Man nav skaidri arī šāda vienota saraksta veidošanas mehānisma atskaites punkti, kas nosaka partiju kandidātu īpatsvaru un pozīcijas sarakstā – kandidātu deleģējušās partijas reitings? Tas, kurš spēj piesaistīt vairāk finansējuma? Konkrētā kandidāta īpašības?)

Tik skeptisks situācijas apraksts nenozīmē, ka gaidāmā grūstīšanās galvaspilsētā nebūs noderīga un interesanta gan pašiem iesaistītajiem, gan tiem vēlētājiem, kuri vēl saglabājuši interesi par politiku per se.

Pirmais aspekts. Pat ja cīņa par vairākumu rātsnamā vairāk saistīta ar noblesse oblige situāciju (partijai ar pretenzijām uz darbību nacionālā līmenī kaut kā nepiestāv izvairīties no cīņas par balsīm faktiski pusvalstī), tā vienalga ir noderīgs treniņš partijām. Ja vēlaties, tā ir pārbaude partiju cilvēku resursiem, ideju resursiem, dzīvotspējai. Te ir zināma līdzība ar Saeimas vēlēšanām – ja partijai ir identitāte, ja tā ir kaut cik aktīvi funkcionējusi arī starplaikā starp vēlēšanām, tad tai ir iespēja saglabāt sevi, arī paliekot opozīcijā. Ja šo priekšnosacījumu nav, palikšana opozīcijā ir ārkārtīgi bīstama. Lai pārbaudītu, kurā "agregātstāvoklī" partija x atrodas, pašvaldību vēlēšanas ir noderīgas, pat ja partijai x konkrēti Rīgā tas neatnestu varas pārņemšanu pilsētā.

Otrais aspekts. Lai gan pašas partijas kultivē viedokli, ka "pašvaldība – tās ir caurules un bērnudārzi", t.i., kaut kas ļoti "praktisks", priekšvēlēšanu cīņu saturs ļauj (ja vien paši iesaistītie to vēlas un māk) noskaidrot krietni fundamentālākus jautājumus. Piemēram, tiem politiskajiem spēkiem, kuri cīnās par varas saglabāšanu, ierasta aizstāvēšanās prakse ir  apgalvot: tā nav mūsu vaina, tā nav mūsu atbildība, tas jāprasa valdībai utt. Dažreiz šādi paziņojumi ir korekti, citreiz nav. Daudziem vēlētājiem, pieļauju, objektīvu iemeslu dēļ ir visai neskaidrs priekšstats par kompetenču sadalījumu starp varas līmeņiem, tomēr nekas netraucē pašiem kandidātiem te viest skaidrību, pierādīt, ka oponents blefo, runā puspatiesības utt. Domāju, ka interesantu tēmu netrūktu – par to, cik daudzi projekti patiesībā ir atkarīgi no Eiropas Savienības finansējuma, par to, cik daudz vai maz t.s. centrālā vara var ietekmēt pašvaldību darbu u.c. Tas būtu ne mazāk pamācoši nekā ierastā plosīšanās ap divu trīs pašvaldības uzņēmumu veiksmēm un neveiksmēm.

Trešais aspekts. Lai kā mēģinātu uzsvērt pašvaldību "politikas" atšķirīgumu no "valsts līmeņa politikas", vismaz viens aspekts no pēdējās ir pārceļojis uz pirmo pamatīgi un uz ilgu laiku – personību (vai, pareizāk sakot, to konstruētā tēla) lielā nozīme. Izsakoties vienkāršoti, līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās balso par "cilvēkiem", nevis "programmām", tāpat, manuprāt, funkcionē cilvēku izvēle pašvaldību vēlēšanās. Un tad rodas jautājums, ko oponenti var likt pretī Ušakova un Amerika duetam, kas – te neizteiksimies par metodēm – ir sevi šo gadu laikā padarījis tik pazīstamu, ka prasa līdzīga popularitātes līmeņa pretiniekus. Formulēšu citādi: šādā kontekstā nav tik svarīgi, vai Ušakova tēls atbilst šī kunga reālajiem nopelniem un spējām; runa ir par to, ka Rīgas pašreizējie vadītāji par šo tēlu ir gadiem intensīvi rūpējušies, iegūstot pamatīgas objektīvas priekšrocības. Nojaušot iespējamos koalīcijas partiju sarakstu līderus – visnotaļ adekvātus personāžus, starp citu, – būs interesanti vērot, ar kādiem līdzekļiem un saturu partijas mēģinās viņu popularitāti pietuvināt Ušakova un Amerika līmenim vai, tēlaini sakot, pusgada laikā izdarīt to, ko pretinieks izdarījis vairāku gadu laikā.

Ņemot vērā, ka, manuprāt, tas nav iespējams, varbūt šī reize partijām beidzot iedzīs to kolektīvajā paurī, ka līderi ir jāgatavo laikus.

P. S. Šī problēma attiecas arī uz pagaidām vienīgo jauno politisko projektu – partiju "Kam pieder valsts" (KPV). Ir diezgan skaidrs, ka tā vienkārši "nosēdēt" vēl vienu gadu (līdz Saeimas vēlēšanām) partija nevar, tātad jāstartē pašvaldību vēlēšanās ir. Un attiecīgi Kaimiņam, kurš pats diez vai startēs Rīgā un startēs vispār, būs jāmēģina parādīt, ka KPV ir ne tikai viņš. Gan labā, gan sliktā nozīmē.

Ar visu iepriekš pausto nesaistīta piezīme. Man liekas, ka sabiedrības apziņā varas dažādie līmeņi ir zaudējuši savu specifiskumu, nošķīrumu starp Rīgas pašvaldības un "valdības" segmentu. Iespējams, tās ir sekas jau minētajai arvien pieaugošajai popularitātes, publicitātes nozīmei politikā, kuras rezultātā it kā atšķirīgās jomās strādājošie premjers, ministri, Rīgas mērs tiek uztverti kā "varas" pārstāvji vispār. Savukārt no tā izriet ieteikums koalīcijas partijām neaizrauties ar tādu retoriku kā "vai tiešām valsts simtgadi sagaidīsim ar TĀDU galvaspilsētas vadību?!", jo šādas tēmas ekspluatēšana var izraisīt atbildes retoriku "vai tiešām valsts simtgadi sagaidīsim ar TĀDU Saeimu un valdību?!". Ja vēlētāju provocē uz sarūgtinājumu kā argumentu, tad jārēķinās, ka vēlētāja sarūgtinājumam, tēlaini izsakoties, ir vienalga – viens nemāk ielas remontēt, otrs nemāk mediķiem algas nodrošināt, abi... (tālākie apzīmējumi atkarīgi no katra temperamenta un necenzētu vārdu krājuma). Tas, vai šāda ne-nošķiršana ir taisnīga vai netaisnīga, jau ir cits jautājums.

Ceturtais aspekts. Ja runā par ilgtermiņa politisko spēli, pašvaldību vēlēšanas var būt iesildīšanās parlamenta vēlēšanām 2018. gadā. Šādā kontekstā: ja Ušakovam un "Saskaņai" neparādīsies konkurenti segmentā, kas orientējas uz t.s. cittautiešu vēlētāju auditoriju, tad tas daudz ko pateiks – gan par šo auditoriju, gan par metodēm, ar kādām Latvijas politiku cenšas ietekmēt Krievija. Tad dažādām spekulācijām par alternatīviem "projektiem" (Ždanoka & Co.) varēs pielikt punktu, "Saskaņas" monopols uz šo vēlētāju daļu kļūs neapstrīdams.

Rezumējot: varas nomaiņa galvaspilsētā nākamgad, visticamāk, nenotiks. Tomēr tas nenozīmē, ka daudzus kaitinošajai jezgai vismaz potenciāli nevar būt jēga un sekas.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3