Foto - Girts Raģelis
 
Zināšanas
12.11.2017

Karogi un zinātne

Komentē
0

Uz Māra Zandera jautājumiem atbild profesore Janīna Kursīte.

Cilvēkam no malas – kaut izlasot Letonikas VII kongresa programmu – rodas iespaids par ļoti dzīvelīgu pētniecisko vidi, kas disonē ar publiski bieži izskanošām bažām par finansiāliem apdraudējumiem Letonikas pētniecībai. Vai tas no manas puses ir nepamatots optimisms, kas izriet no reālās situācijas nezināšanas?

Tā ir dzīvelīga, paldies dievam. Taču tas nav finansējuma apjoma dēļ, kas ir vairāk nekā nepietiekams, bet pateicoties letonistu mīlestībai uz to, ko viņi pēta. Mīlestība var samērā ilgi iztikt no gaisa un ūdens, un sapņu medus, bet ne bezgalīgi. Zinātniekiem, tāpat kā ierēdņiem, tiesnešiem, uzņēmējiem, ir ģimenes, bērni. Mīlestībai vajag arī kaut ko, no kā dzīvot. Letonikas pētījumu programmu no IZM visatbildīgāko ierēdņu puses tika solīts nākamgad pagarināt, kamēr tiek uzsākts jauns cikls. Vēl jo vairāk tāpēc, ka programma ierēdņu gausuma dēļ savulaik tika uzsākta vismaz ar četru mēnešu kavēšanos. Bet nu pēkšņi klīst neatbildīgas vai atbildīgas, bet runas, ka nē, nepagarināšot vis. Nākamā diena neatceras, ko solījusi iepriekšējā.

Skaidrs, ka būtu pārdroši prasīt (un droši vien arī runāt) par kādām vispārējām tendencēm – tēmu izvēle, metodoloģija utt. – tik plašā jomā kā Letonika vispār, bet varbūt varat kaut ko iezīmēt jomās, kurās tieši jūs strādājat.

Vispārējās tendences tēmu izvēlē rāda nupat notikušais plašais Letonikas kongress ar daudzajām apakšsekcijām. Pāri par visu tā ir vērtību tēma gan no filozofiskā, gan kultūrvēsturiskā skatījumu punkta. Tikai daži piemēri. Gados jaunais pētnieks Ģirts Jankovskis stāstīja par plašai sabiedrībai ne tik zināmo, bet gan mūsu valsts vēsturei, gan šodienai nozīmīgo Paula Šīmaņa personību saistībā ar Latvijas demokrātijas idejas sākotni kā Eiropas vērtību. Par to, kā dažādu tautību pārstāvji mēs sarunājamies Latvijas publiskajā telpā, runāja Vladislavs Volkovs. Folkloristu priekšlasījumu tēmas bija veltītas tieši tradicionālajām un mūsdienu vērtībām un interesēm. Konferences laikā notika divu zīmīgu grāmatu atklāšana. Ieva Tihovska sarakstījusi apbrīnojami temperamentīgu grāmatu par Latvijas romu jeb čigānu mūziku. Tā taču ir Latvijas kultūrvērtība! Sanitas Reinsones grāmatu par apmaldīšanās poētiku vispār vajadzētu dāvināt vai piedāvāt nopirkt katram Latvijas ierēdnim un politiķim. Tā vieš cerību, ka no katras apmaldīšanās, pat apmaldīšanās valstiskā līmenī, var atrast izeju. Tautas gudrība un pieredze te ir nepārspējama un – goda vārds – ikkatram Latvijā būs noderīga! Vēsturnieki, meklējot pēc vērtīgā, Letonikas kongresā piedāvāja ieskatīties kultūrvēsturiskajā vidē, sākot no jauniem arheologu atradumiem līdz katoļu un luteriskās baznīcas garīgajam mantojumam un padomju laika Līgo svētkiem, un čekas safabricētajai franču grupas lietai 1951. gadā. Tikpat rosinoši tiem, kas grib kaut ko paņemt no citiem vērtīgu sev, bija arī valodnieku, literatūras un mākslas zinātnieku, juristu, politologu un citu humanitārās jomas pētnieku piedāvātie referāti Letonikas kongresa sekcijās. Kaut vai izcilā arhitektūras vēstures speciālista Jāņa Krastiņa pētījums par Latgales arhitektūras pērlēm.

Kongresā liela vērība tika pievērsta Latgales tematikai. Tas ir ļoti vērtīgi no, prasti sakot, neko daudz nezinoša rīdzinieka viedokļa, bet vai šis "intelektuālais pagrieziens ar seju" pret Latgali (ja tāds, protams, ir) ir kaut kas vairāk par kongresā notiekošo? Kā saka, vai tas ir uz dažām dienām kontekstā ar kongresu, vai arī var runāt par noturīgu interesi no akadēmisko vai pat inteliģences aprindu puses?

Latgale ir paslēpto vērtību pils, kuru, paldies dievam, jau labu laiku kā uztaustījuši zinātnieki. Vai ministrijas, sākot no Ekonomikas un VARAM un beidzot ar IZM un Kultūras ministriju, to ieraudzīs un piešķirama finansējuma izskatā atbalstīs, nezinu. Brīžiem ir sajūta kā nemirstīgā antīkā rakstnieka Lukiāna "Mirušo sarunās", kur dievu vēstnesis Hermejs, risinot dialogu ar mirušo dvēseļu pārcēlāju Hāronu, saka apmēram tā: "Pat ar urbi neatvērsi šiem ausis, ko viņi aizbāzuši ar vasku."

Pateicoties jums un jūsu komandai, Daugavpils novads, tā teikt, pamatīgi aplūkots, bet, pieļauju, reģionālo identitāšu, lokālo stāstu jomā citi novadi vēl gaida kārtīgu pievēršanos. Līdz ar to divi jautājumi. Pirmkārt, kas – kā jums liekas – vispār nosaka, kādam novadam tie vai citi pētnieki pievēršas? Otrkārt, kādi novadi (vai tēmas) būtu sevišķi interesanti vai citādi nozīmīgi, lai pie tiem (tām) ķertos?

Visi Latvijas novadi ir tā vērti, lai vēlreiz un vēlreiz tajos ieskatītos redzīgām acīm. To vai citu novadu pētniecību valodnieki, folkloristi, vēsturnieki izvēlas vai nu no iepriekšējām zināšanām, vai pateicoties vietējiem novadpētniekiem. Suitus nevarēja nepamanīt, viņi paši ar krāšņajiem tautastērpiem un ēēē dziedājuma maģiskumu pievilka sev klāt. Dundagas novads vai Vidzemes Svētupes apkaime uzrunāja ar lībiski latvisko. Sēlija ieinteresēja ar mūsu fotogrāfijas un etnofotogrāfijas ciltstēvu Mārtiņu Bucleru un vienu no pirmajiem tautastērpu pētniekiem Skruzīšu Miku, un ar mūsdienu Sēlijas entuziastiem, tādiem kā Lūcija Ķuzāne vai Gunārs Spīdainis. Saprotiet, mūsu novadi spīd no izciliem cilvēkiem, idejām un vietām, kas jāpēta.

Tā ļoti neprofesionāli izsakoties, man būtu interesanti saprast pētniecības koordinācijas pusi. Proti, protams, ka ļoti noder uzzināt par uniātiem konkrēti Daugavpils novadā vai kapsētu semiotiku konkrēti Daugavpils novadā, bet "prasās" jau kaut ko izlasīt par uniātiem Latvijā "vispār", kapsētu semiotiku Latgalē "vispār" utt. Varbūt nebija sevišķi veiksmīgi piemēri, bet ceru, ka domu saprotat. Rodas mozaīkas iespaids. Vai arī kļūdos?


Lai uzrakstītu par uniātiem vai kapsētu zīmēm Latvijā vispār, ir jāsāk no viena stūrīša. Taisnību sakot, par uniātiem Latvijā plašākā skatījumā ir rakstījis Andris Priede, Francisks Plenne, teoloģisko rakstu krājumā "Ceļš" jāparādās lielākam manam un vēsturnieka Roberta Ķipura rakstam. Tas, protams, ir maz, lai saprastu, cik svarīga nozīme uniātiem jeb grieķu katoļiem bijusi, lai nepazaudētu Rietumu garīgās kultūras virzienu, vienlaikus saglabājot arī specifiski baltkrievisko, krievisko vai ukrainisko, kas ved Austrumu kultūrā. Tāpat par kapsētās atrodamajām identitātes zīmēm, kuras pēta Daugavpils Universitātes zinātnieki. Varu no ekspedīciju pieredzes teikt, ka bieži kapsētas ir tās, kur vispatiesāk atklājas kādas sabiedrības daļas patība, piederība, vērtības. Pirms vairākiem gadiem braucot pa Krišjāņa Valdemāra 19. gs. otrajā pusē dibināto latviešu koloniju pēdām Krievijā, bieži kā vienīgos liecinājumus latviešu kādreizējai klātbūtnei Novgorodas, Smoļenskas vai Pleskavas apgabalā atradām tikai kapsētās. Un vēl, lai aptvertu kaut vai uniātismu kopumā, tam vajag daudz nozīmīgākus resursus, kas atduras ar pieri finansējumā.


Kad runā par identitātēm, vairumā gadījumu mēs redzam pētījumus reģionālā vai konfesionālā aspektā, kas, protams, ir labi saprotams un vērtīgi. Mani interesētu jūsu kā speciālistes viedoklis par to, vai pētniecības lokā ir vieta arī citām identitātes formām: teiksim, improvizēju, uz Īriju aizbraukušo radinieki – palicēji, cilvēki, kuri skatās pašmāju seriālus. Vai arī šādi identitātes apraksti ir apšaubāmi?

Nav dzirdēts par Latvijas seriāliem, kas kaut kā būtu piesaistījuši aizbraucējus dzimtenei. Bet filmas vai grāmatas – noteikti! Īrijas latviešu redzeslokā ir bijusi gan "Melānijas hronika", gan "Rīgas sargi" un "Sapņu komanda", un vēl citas vizuālās liecības par mums vēsturē un īstenībā arī par mums tagad. Nekas jau cilvēku raksturā nemainās! Tāpēc jo sāpīgāk, ka ne Kultūras ministrijā, ne citās ministrijās nav atrasti līdzekļi, kas nepieciešami filmas "Dvēseļu putenis" pabeigšanai. Šķiet, kaut kāds putenis – bet tikai ne dvēseļu putenis – ir aizputinājis ausis finanšu dalītājiem.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0