Kurdu meitene no Irākas Naza Nahro Brdžo (Naz Nahro Brjo) kopā ar mammu, tēti un jaunāko brāli šķērsoja Latvijas robežu 2015. gada oktobrī, un ģimene lūdza piešķirt sev alternatīvo vai bēgļu statusu. Mūsu saruna notika Muceniekos pagājušā gada vasarā. Intervēja Alise Zariņa.
Alise Zariņa: "Es naivi iedomājos, ka šī intervija nebūs sarežģīta. Diemžēl tajā pašā kurdu dialektā, kurā runāja mazā Naza, Latvijā runā tikai daži cilvēki. Beigās Tariks, tas pats Tariks, kas šad tad parādās presē un runā par bēgļu jautājumu Latvijā, meitenes sacīto tulkoja uz krievu valodu, mans draugs palīdzēja tulkot uz latviešu valodu, turpat blakus sēdēja Nazas vecāki, un pievienojās vēl daži pieaugušie no Muceniekiem. Apbrīnoju Nazas drosmi runāt, kamēr tik daudzas acis viņu vēro. Saruna izvērtās mazliet saraustīta, šķita, ka to varētu turpināt citreiz, klusākā un mierīgākā atmosfērā. Nazai intervijas brīdī bija seši gadi, un likās, ka viņai ir vēl daudz vairāk ko teikt, ja vien es mācētu visu pajautāt un visu saprast. Nesen bija notikusi tiesas sēde, kurā izskatīja viņas ģimenes lūgumu piešķirt bēgļu statusu. Spriedums vēl nebija zināms.
Tiesas sēdē Naza ar brāli sēdēja un klusi zīmēja. Vecāki teica, ka vēlas, lai bērni paliek, tāpat maz ticams, ka viņi sapratīs smagākās lietas, kas tikšot runātas. Tā arī bija, abi bērni sāka pievērst uzmanību notiekošajam tikai beigās, kad māte sāka raudāt. Šķiet, visās tiesas sēdēs, kur izskata patvēruma meklētāju lietas, kāds sāk raudāt. Pret argumentu, ka atgriezties dzimtajā pilsētā Irākā kurdu ģimenei patlaban nav droši, PMLP pārstāve kādā brīdī iebilda, ka nekur jau nav droši, Parīzē nav droši, un Briselē nav droši. Tās ir savādas tiesas sēdes, kur cilvēki cenšas pārliecināt, ka viņu dzīvība vai veselība ir apdraudēta, bet eiropieši mierinoši mēģina pārliecināt pretī, ka visi ir apdraudēti, tāpēc brauciet vien mājās.
Naza tiesas zālē ar brāli un māti
Pēc intervijas nākamo un pēdējo reizi Nazu un viņas ģimeni redzēju lidostā. Tiesa viņu lūgumu noraidīja. Atšķirībā no citiem, viņi piekrita izbraukt brīvprātīgi, lai atgrieztos Kurdistānā, Irākā. Tas nozīmē, ka viņi labprātīgi devās uz lidostu, labprātīgi šķērsoja robežu un labprātīgi iesēdās lidmašīnā, viņus nepavadīja robežsargi, bet cilvēki, kas mēģinājuši palīdzēt visu laiku, kamēr ģimene uzturējās Latvijā.
Lidostā visi raudāja. Un, ja ir viegli iestāstīt sev un citiem, ka raudāšana tiesas sēdē ir vien tāds mēģinājums iežēlināt, tad šīs asaras lidostā atstāja nepatīkamu smaguma sajūtu, apziņu par savu priviliģētību un absolūtu neziņu par šo cilvēku nākotni.
Man rokās palika Nazas rotaļu bumba, kuru nevarēja nodot bagāžā un kuru viņa īpaši lūdza neatdot tiem bērniem Muceniekos, kam tiks piešķirts statuss. Tiem bērniem, kam viņas acīs jau tāpat bija netaisni paveicies."
Par Nazas ģimeni vairāk var izlasīt šajā 2016. gada septembrī publicētajā bloga ierakstā.
0