Foto: Ilmārs Šlāpins
 
Sabiedrība
10.07.2017

Kāpēc demokrātiskām valstīm nodokļi ir tik svarīgi?

Komentē
1

Pēdējā laikā Latvijā uzplaukušas diskusijas par jaunas progresīvā nodokļa shēmas ieviešanu – nodokļu pacelšanu "bagātajiem", tos samazinot cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Diskusijas daļēji rosinājis arī nesenais Pasaules Bankas ziņojums, bet Latvijas Ministru kabinets nācis klajā ar reformas priekšlikumiem. Šāda nodokļu reforma, iespējams, ir laba ideja, taču rezultāts ir atkarīgs no pasākumiem, kas tiek veikti tās īstenošanai. Nodokļu celšana sabiedrības turīgākajai daļai ar progresīvā nodokļa shēmas palīdzību ir piemērotākais variants, taču tikai tad, ja tam ir stabils pamats un tas nenoved pie brutālas mantas konfiskācijas.

Kāpēc tas ir piemērots variants? Jo tas ir taisnīgāks, bet tikai ar vienu nosacījumu – visai nodokļu sistēmai jābūt saprātīgi izveidotai. Kā Pasaules Bankas ziņojumā minēts, lai padarītu nodokļu sistēmu taisnīgāku, jābeidz meklēt maģiskā formula un jāķeras pie fiskālās sistēmas kopumā. Reformas ierosinājumi nevar aprobežoties ar vienu formulu, nepievēršot uzmanību tādām problēmām kā ēnu ekonomika, nodokļu nemaksāšana vai nodokļu optimizācija.

Pašreizējās debates liek atcerēties, cik svarīga demokrātiskas valsts sastāvdaļa ir nodokļu sistēma. Nodokļu reformas jāuztver nopietni, tajās rūpīgi jāizsver nodokļu loma demokrātiskajos režīmos un taisnīgas nodokļu piemērošanas iezīmes. Īsumā, godīga nodokļu piemērošana ir valsts pienākums, bet tajā pašā laikā katra fiskālie pienākumi ir daļa no pilsoņa pienākuma. Nodokļi iemieso to, ko mēs, vienas politiskās sabiedrības locekļi, esam parādā cits citam.

"Nodokļi ir civilizētas sabiedrības cena"

"Nodokļi ir cena, ko mēs maksājam par civilizētu sabiedrību, mūsu sociālajām, civilajām un politiskajām iestādēm, par dzīvības un īpašuma nodrošināšanu, un bez tiem mums būtu jāpakļaujas spēka likumiem."

Journal of the House of Representatives of the State of Vermont, October Session, 1851

Gan Latvijā, gan citur bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka valsts zog mūsu sūri grūti nopelnīto naudu un to izšķērdē. Šim diskursam ir savi novirzieni, dažkārt ne tik apvainojoši, bet pamatdoma vienmēr ir tāda pati. Tomēr šis apgalvojums, ka valsts atņem un tērē mums piederošo, ir maldinošs, vismaz tad, kad tas attiecas uz industrializēto demokrātiju.

Nodokļi tiek izmantoti, lai maksātu par sabiedrisko pakalpojumu ražošanu un izpildi, maksātu skolotāju, ārstu, medmāsu, policistu, ugunsdzēsēju algas. Tos izmanto, lai investētu drošākos ceļos un tiltos. Tie atbalsta skolu un slimnīcu renovāciju un celtniecību. Tie apmaksā bērnu kopšanas atvaļinājumus, tāpat kā daudzus citus sociālos pabalstus sabiedrības vājākajiem locekļiem.

Taču tas nenozīmē, ka nodokļu līdzekļi vienmēr tiek tērēti adekvāti un saprātīgi. Nav jēgas noliegt acīmredzamo, proti, ka pārāk bieži nodokļu līdzekļi tiek izmantoti kukuļos, korupcijā vai nepareizu politisko mērķu īstenošanā (piemēram, pilsoņu izspiegošanā, finanšu represijās) vai "lej ūdeni caurā traukā", kamēr daļa līdzekļu ceļā kaut kur nozūd. Lai vai kā, par spīti nepareizajiem izmantošanas veidiem, nodokļi ir nepieciešami, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi attīstītajā demokrātijā.

Pilnībā noraidīt nodokļus kā tādus tikai tāpēc, ka tie var tikt izšķērdēti vai izlietoti nepareizajiem mērķiem (piemēram, kā padomju laikos), būtu tas pats, kas aizliegt izmantot smagās automašīnas tikai tāpēc, ka tās var izmantot teroraktu īstenošanā (kā Nicā, Stokholmā un Londonā). Tāpat kā smagās automašīnas, nodokļi ir rīki. Tikai nodokļi ir vēl noderīgāki rīki par automašīnām un tiem piemīt spēja palīdzēt sasniegt pilsoniskas sabiedrības mērķus.

Kā jau minēts, ar nodokļu palīdzību valsts piepilda kopējo kasi, lai iegādātos tādas "preces" kā izglītība, valsts aizsardzība vai veselības aprūpe. Tādā veidā pastāv cerība iegūt izdevīgāku darījumu tām "precēm", ko mēs visi iegādājamies kopīgi, salīdzinot ar tām, ko mēs pērkam tikai sev pašiem vai mūsu ģimenei. Tā vietā, lai katra mājsaimniecība pati maksātu par izglītību, veselības aprūpi, policijas un armijas uzturēšanu, mēs maksājam nodokļus, bet valsts apspriež pakalpojumu cenas vai nodrošina šos pakalpojumus.

Kāpēc mēs neesam tiesīgi paturēt visus savus ienākumus?

Pirms turpinām, apspriedīsim iebildumu, ka valsts nav tiesīga piedzīt nodokļus no mūsu ienākumiem, bagātības vai īpašumiem tāpēc, ka tie pilnīgi un absolūti pieder mums. Šis pamatojums atbalsta nepatieso ideju, ka nodokļu ievākšanai ir kaut kas kopīgs ar zagšanu un laupīšanu.

Pirmkārt, tā ir taisnība, ka mūsu ienākumi un bagātība, aptuveni runājot, tiešām ir "mūsējie". Mēs esam savu bankas kontu īpašnieki un esam tiesīgi uz sevis nopelnīto līdz zināmam brīdim. Citiem vārdiem, mēs esam īstie savu ienākumu īpašnieki. Vēl jo vairāk, tā ir svarīga liberālās demokrātijas iezīme – zināmās robežās garantēt īpašuma tiesības.

Tomēr īpašums nenozīmē neierobežotas lietošanas tiesības. Mēs ne vienmēr varam izmantot savu īpašumu tikai tā, kā mēs to vēlētos. Mums ir jāievēro noteikumi, bet, cik taisnīgi vai netaisnīgi tie būtu, tā ir cita problēma. Es nedrīkstu notriekt citus cilvēkus ar savu mašīnu vai izmantot savu audiosistēmu pilnā skaļumā nakts laikā. Likumi nosaka, ka mēs nedrīkstam traucēt savu kaimiņu tiesības. Bet īpašuma tiesības nekad nav absolūtas, un to, ko var attiecināt uz mašīnām un audiosistēmām, var attiecināt arī uz naudu. Uzņēmēji nevar piekukuļot politiķus vai tiesību aizsardzības darbiniekus. Tātad mūsu īpašuma tiesības uz ienākumiem un bagātību pastāv zināmās robežās. Šī daļēji ir nodokļu problēmas sarežģītākā daļa, un šīs robežas ir demokrātiski jāapspriež gan Latvijā, gan citur. Tādējādi jebkāda iniciatīva debašu ierosināšanā vai nodokļa reformu vadīšanā, kas uzlabos fiskālo taisnīgumu un lietderību, ir apsveicama.

Otrkārt, šīs robežas nosaka ne vien to, kā mums izmantot savus ienākumus un līdzekļus, bet arī to, cik daudz mēs varam izmantot. Kāds var iebilst, ka mums ir tiesības izmantot visu savu naudu līdz pēdējam centam. Parasti šis iebildums ir radies no pārliecības, ka mums ir tiesības uz pilnīgi visu savu bagātību un ienākumiem, un tas tiek pamatots ar: "Esmu smagi strādājis, lai saņemtu savu naudu, uzņēmies riskus, nācis klajā ar idejām utt., tāpēc man ir tiesības izmantot to visu." Citiem vārdiem, mēs visi esam godam nopelnījuši izbaudīt savus ienākumus, bagātību un īpašumus.

Taču mums ir jāpievērš uzmanība sīkajai drukai. Neviens nenoliedz, ka mums ir tiesības uz daļu no saņemtajiem ienākumiem vai uzkrātās bagātības. Vēl jo vairāk, nevienam nav iebildumu, ka mēs esam pelnījuši lielāko daļu no tiem. Iebildumi pret nodokļiem ir tādi, ka mums ir tiesības uz visiem līdzekļiem, kurus esam nopelnījuši un iekrājuši. Tādējādi saskaņā ar nepatieso argumentu – ja valsts grib no mums iekasēt, attaisnojuma slogs gulstas uz tās pleciem – tam vajadzētu būt spēcīgākam argumentam pret pieņēmumu, ka esam pelnījuši visus savus līdzekļus un ienākumus.

Bet šis iebildums pret nodokļiem ir par vāju. Apgalvojums, ka esam pelnījuši pilnīgi visu savu naudu un bagātību, ir nederīgs. Lai to varētu atbalstīt, būtu nepieciešams pierādīt, ka esam pelnījuši visu savu naudu līdz pēdējam centam. Taču tas vairāku iemeslu dēļ nav iespējams.

Pirmkārt, mūsu ienākumi ir tikai aptuveni aprēķināts mūsu pūļu, darba laika, izrādīto iniciatīvu un sasnieguma ekvivalents. Ekonomisti šīs pūles, laiku un visu pārējo dēvē par "produktivitāti". Taču būsim atklāti un reālistiski. Darbinieki reti, ja ne tikpat kā nekad, tiek atalgoti par pašu patieso produktivitāti vismaz divu iemeslu dēļ. No vienas puses, tādu līmeni ir sarežģīti vai neiespējami novērtēt. No otras puses, ik mēnesi darbinieka produktivitāte var mainīties vairāku iemeslu dēļ – to ietekmē atvaļinājums, darba grūtības pakāpe, biznesa aktivitātes utt.

Brīdi padomājiet par to, vai jūsu darba devējs pilnībā pielāgo jūsu algu jūsu pēdējā mēneša nostrādātajam apjomam. Dažkārt mēs saņemam mazāk, dažkārt mēs saņemam vairāk, nekā to nosaka mūsu produktivitātes līmenis. Ekonomisti apgalvo, ka algas tik ātri nepielāgojas tirgus cenu pārmaiņām. Tam nav apkārtceļa. Tātad ir neiespējami iebilst, ka mēs esam pelnījuši visu savu naudu un ienākumus.

Otrkārt, pat bez šīm pārmaiņām ir ārkārtīgi sarežģīti pārbaudīt, vai saņemtais atalgojums un uzkrātā bagātība atbilst cilvēku produktivitātei. Tam par iemeslu kalpo tas, ka mūsdienu ekonomikā mūsu darba efektivitāte ir atkarīga arī no citu cilvēku darba. Tā ir cilvēku sadarbības sarežģītība: mūsu darbs lielā mērā ir atkarīgs no citu sadarbības. Vēl jo vairāk, šādai savstarpējai atkarībai nav robežu.

Piemēram, lai es varētu pildīt savus profesora pienākumus, man jāpaļaujas uz citu savas iestādes darbinieku paveikto, sākot no rektora līdz tehniskajiem darbiniekiem. Bez viņu darba man būtu grūtības izpildīt savus pienākumus. Mana produktivitāte būtu nekāda. Mans darbs ir atkarīgs vēl arī no citiem indivīdiem: piemēram, cilvēkiem, kas vada sabiedrisko transportu. Tas arī ir atkarīgs no sabiedriskajiem pakalpojumiem, tādiem kā ceļu pastāvēšana un to stāvoklis, tilti, Latvijas policijas gādātā drošība, Latvijas armijas gādātā aizsardzība, Latvijas tiesību sistēmas gādātā stabilitāte.

Svarīgākais šeit ir tas, ka mūsu produktivitāte ir ne tikai tas, ko paveicam mēs paši, bet arī darbs, ko dara citi, neatkarīgi no tā, cik tuvu vai tālu viņi no mums atrodas. Tātad mēs, bez šaubām, esam pelnījuši daļu no saviem ienākumiem, bet mēs neesam pelnījuši tos visus, jo daļa no mūsu produktivitātes (un izdošanās) ir sadarbības rezultāts: pat tad, kad saņemtā alga ir tikai aptuvens produktivitātes aprēķinājums, kā apspriests iepriekš.

Iedomājieties, ka jums kāds piedāvā vienu eiro, lai nomainītu spuldzi augstajos griestos, ko jūs pats aizsniegt nevarat. Jūs saucat mani palīgā un uzkāpjat uz maniem pleciem, lai ieskrūvētu spuldzi. Kā lai mēs dalām šo eiro? Uz pusēm? Bet es varu apgalvot, ka veicu lielāko daļu fiziskā darba, un pieprasīt astoņdesmit centus. Bet jūs atbildat, ka atradāt klientu un paveicāt svarīgāko darba daļu, skrūvējot pašu spuldzi, tāpēc jūs pieprasāt deviņdesmit centus. Kurš tad īsti ko ir pelnījis?

Kad šāds spriešanas veids tiek pielāgots visai sabiedrībai, tas parāda problēmas sarežģītību, kā arī ienākumu un bagātības patvaļīgo dabu. Dažkārt vienkārši ir nepieciešams vairāk kaulēšanās spēju nekā sadarbības partneru vai darbinieku, lai izspiestu vairāk (piemēram, šantažējot vai ejot cauri sarežģītām pārrunām). Parastā atbilde ir tāda, ka "tirgus" parūpējas par attiecīgo nopelnu izvērtēšanu, taču problēma ir tajā, ka lielākā daļa mūsu algas apspriešanas notiek ārpus tirgus: hierarhisku organizāciju robežās.

Ja iepriekšējā rindkopa jūs tomēr nepārliecina, apdomājiet sekojošo: liela daļa mūsu profesionālās veiksmes ir atkarīga no faktoriem, kuri, lai gan nenoliedzami mūsu, tomēr ir patvaļīgi – mūsu dabiskie talanti, fiziskā uzbūve, inteliģence, personības iezīmes. Dažus no tiem var attīstīt (tāpēc mēs, iespējams, esam nopelnījuši daļu rezultāta), bet bieži ne tādā mērā, lai izlīdzinātu sākotnējo nevienlīdzību.

Vai tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam izmantot šādas priekšrocības savam labumam? Nē.

Vai tas nozīmē, ka mums ir tiesības uz visiem materiālajiem labumiem, kas rodas, izmantojot šādas priekšrocības naudas formā? Nē.

Tātad apgalvojums, ka mums ir tiesības pilnībā izmantot savus ienākumus un bagātību, ir maldinošs. Apdomājot, ka mūsu ienākumi un bagātība daļēji rodas, izmantojot dabiskos talantus, mūsu morālās pretenzijas ir daudz nepamatotākas, nekā mums sākumā šķiet. Bet tad kuru daļu no mūsu ienākumiem mēs esam pelnījuši? Šis jautājums ir viltīgs. Dažādu sabiedrību atbilde ir atkarīga no atšķirīgiem pieņēmumiem un konvencijām – mēs pieņemam vai piekrītam, ka pilsoņi ir pelnījuši x% no saviem ienākumiem un bagātības.

Vispārīgāka jēga slēpjas tajā, ka darba efektivitāte ir darba, sociālas sadarbības un talantu rezultāts. Mēs varam tikt paslavēti par daļu (un, iespējams, lielu) savu sasniegumu, bet tas nenozīmē, ka esam pelnījuši uzslavu par visiem mūsu sasniegumiem. Tas pats attiecas uz "mūsu" ienākumiem un bagātību. Mēs esam pelnījuši daļu no tā, bet ne visu. Cik lielā proporcijā? Šī problēma ir sarežģīta, un tās risināšanai nepieciešamas publiskas diskusijas.

Nodokļu implikācija ir acīmredzama: mēs nevaram iebilst pret valsts teorētiskajām tiesībām brīvi izmantot daļu no mūsu ienākumiem un bagātības. Mums nav tādu tiesību, jo citi cilvēki ir līdzdarbojušies mūsu sasniegumos un mēs esam izmantojuši savas veiksmes priekšrocības, "laimējot" savus talantus. Tas nenozīmē to, ka mums nav tiesību uz saviem ienākumiem vai bagātībām, vai to, ka sabiedriskās iestādes var iekasēt no mums nodokļus pēc savas patikas. Tas vienkārši nozīmē to, ka nodokļus nevar salīdzināt ar zagšanu, it īpaši, kad tie taisnīgi kalpo sabiedriskā labuma un pakalpojumu ražošanā.

Nodokļu nemaksāšanas un optimizācijas posts

Kāpēc izvairīšanās no ienākumu deklarēšanas, nodokļu maksāšanas un fiskālo pienākumu optimizācija kaitē politiskajai sabiedrībai?

Iztēlojieties kādu, kurš nepārtraukti cenšas apdraudēt Latvijas Republiku, apšaubot tās vēsturisko leģitimitāti, pārkāpjot tās likumus, nepildot savus pilsoņa pienākumus utt. Vai šāds cilvēks ir labs pilsonis un iedzīvotājs? Visticamāk, ne. Taču interesanti ir tas, ka vairumam cilvēku būs spēcīga reakcija uz sliktu politisko pilsoniskumu (kā iepriekšminēto), savukārt slikts ekonomiskais pilsoniskums reti izsauc spēcīgu reakciju, it īpaši patriotu vidū.

Taču nodokļu nemaksāšana vai centieni izvairīties no šī pienākuma ir līdzīgi valsts leģitimitātes apstrīdēšanai. Vēl jo vairāk, slikta pilsonība ne vienmēr ir nelegāla. Piemēram, saskaņā ar izteikšanās brīvību, kāds var apdraudēt Latvijas valsts leģitimitāti, zināmās robežās apšaubot tās vēsturi. Tāpat kāds var izmantot nodokļu sistēmas vājās vietas fiskālo pienākumu optimizācijai.

Kad kāds legālā vai nelegālā ceļā nemaksā savu daļu, viņš apdraud savas valsts leģitimitāti, pārkāpjot spēles noteikumus un tādā veidā neizrādot likumiem to pienācīgo cieņu. Vēl jo vairāk, viņš kaitē ne tikai valstij, bet arī sabiedrībai, jo nodokļi atbalsta sabiedrisko labumu un pakalpojumus. Krāpjoties ar nodokļiem, viņš samazina naudas daudzumu, no kuras tiek maksāts skolotājiem, ārstiem, medmāsām, policistiem, ugunsdzēsējiem un citiem. Viņš apdraud valsts spēju atjaunot vai būvēt ceļus, tiltus, slimnīcas, skolas un citas sabiedriskās iekārtas. Viņš pasliktina situāciju vājāko pilsoņu – bezdarbnieku, invalīdu, vientuļo māšu, pensionāru u.c – dzīvē.

Vai varētu būt vēl nelojālāka rīcība? Un šis morālais nosodījums sniedzas tālāk par iedzīvotājiem, kas neievēro fiskālos likumus. Tas ietver arī visas darbības, kas tiek veiktas, lai bloķētu valsts rīcību, padarot fiskālo sistēmu godīgāku, atceļot nodokļu likumu nepilnības, efektīvi cīnoties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ieviešot progresīvu nodokļu uzlikšanas sistēmu ienākumiem utt.

Ir būtiski noteikt atšķirību starp to, kas ir likumīgs un kas ir morāls. Abas kategorijas pilnīgi nepārklājas. Ar dažām rīcībām ir vieglāk, t.i., tās atbilst abām kategorijām: tās ir gan likumīgas, gan morālas (piemēram, ziedot naudu sociālo problēmu risināšanai, palīdzēt trūcīgajiem) vai gan nelikumīgas, gan amorālas (piemēram, verdzība, genocīds). Savukārt citas rīcības atbilst tikai vienai kategorijai: tās ir nelegālas, bet morālas (protestēt pret represīvajiem likumiem, piemēram, attiecībā uz latviešu disidentiem padomju laikā) vai arī likumīgas, bet amorālas (piemēram, apsmiet cilvēkus fizisko īpašību dēļ).

Fiskālā optimizācija pieder pie pēdējās kategorijas. Cilvēks nevar izbēgt no atbildības, sakot, ka tas ir legāli. Izmantot nodokļu sistēmas nepilnības vai atbalstīt nodokļu pazemināšanu var būt legāli, taču tas bieži vien ir amorāli, ja šādas darbības grauj vai traucē sabiedrisko preču un pakalpojumu sniegšanu. Tas ir slikts ekonomiskais pilsoniskums, jo grauj valsts stabilitāti un efektivitāti.

Paredzamais paaugstinātais spiediens uz godīgajiem nodokļu maksātājiem

Kāpēc paaugstināts nodokļu slogs tiem, kas tos jau maksā, sistēmā ar visaptverošu ēnu ekonomiku un fiskālo optimizāciju var radīt ekonomiskas, politiskas un morālas problēmas?

Kad iedzīvotājs nemaksā visus nodokļus, viņš daļēji nodod savus pienākumus godīgajiem nodokļu maksātājiem. Tas ir ne tikai negodīgi, bet arī problemātiski, it īpaši valstī, kurā jau tā ir grūti ar pienācīgu finansējumu kvalitatīvai veselības aprūpei, izglītībai, pensijām un sociālajiem pabalstiem.

Negodīgi pilsoņi pasliktina visneaizsargātāko sabiedrības locekļu situāciju, samazinot sociālajai labklājībai pieejamo naudu. Viņi arī var brīvi izmantot sistēmu, parazītiski baudot sabiedriskās preces un pakalpojumus, bet neveicot pienācīgu ieguldījumu. Iedomājieties, ka mēs dzīvojam vienā ēkā un nolemjam remontēt jumtu, jo manā dzīvoklī tas ir applūdis. Kad pienācis laiks maksāt, es nolemju samazināt savu ieguldījumu, atsaucoties uz visa veida likumdošanu, liekot jums un pārējiem kaimiņiem samaksāt rēķinu.

Nodokļu nemaksāšana un optimizācija ir kaut kas līdzīgs. Problēma ir tāda, ka valstī ar endēmisku izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un optimizāciju jebkurš lēmums palielināt nodokļu likmes, padarot nodokļu sistēmu progresīvāku vai taisnīgāku, parasti palielina nodokļu slogu godīgajiem nodokļu maksātājiem. Piemēram, kaimiņiem būs jāmaksā vairāk no savas kabatas, nekā sākotnēji vienojāmies, jo es nolēmu neiesaistīties. Risinājums ir acīmredzams: novērst jebkādas sistēmas nepilnības, kas man ļaus izvairīties no saviem pienākumiem.

Tas pats attiecas uz nodokļiem. Neviena nodokļu reforma nebūs vienkārša, ja tā apgrūtinās godīgos nodokļu maksātājus. Neviena nodokļu reforma nebūs taisnīga tad, ja tajā netiks iekļauta nulles pielaides politika attiecībā uz fiskālajām dāvanām spēcīgajiem pilsoņiem vai korporācijām. Ikvienam būtu jāmaksā sava daļa, un punkts. Turklāt fiskālās reformas, kas apgrūtina godīgos nodokļu maksātājus, parasti veicina neuzticēšanos iestādēm un politiķiem un var izraisīt fiskālās sacelšanās. Tas ir slikts politisks aprēķins.

Nodokļu reforma nav vienkārša tēma. Ar to jārīkojas uzmanīgi. Papildus tās sarežģītībai tā ir izteiksmīga dimensija: tas ir spēcīgs instruments, kas izskaidro to, ko mēs kā kopējās politikas dalībnieki esam cits citam parādā. Nodokļu reformas var apdraudēt uzticību valsts iestādēm, ja reformas tiek veiktas bezrūpīgi vai neievēro pamattiesības (kas nosaka, ka ikvienam ir jāmaksā savs ieguldījums). Īsāk sakot, nodokļu reformas nevajadzētu izmantot īstermiņa mērķu sasniegšanai vai dekoratīvos nolūkos – izliekoties, ka lietas mainās. Nodokļu reformām jābūt konsekventām, tām jāpadara valsts stabilāka, bet valsts iestādes – stiprākas.

 

No angļu valodas tulkojusi Kristiāna Kampare

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1