***
Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst.
Liktens gribu lēmis brīvo:
Viena lode - dzīve irst.
Kad vēl patīk zemes lietas,
Paliec, līgsmojies un dej.
Bet iekš Hadess daudz vēl vietas,
Brauc tad tur, kad raizes rej .
Cukurs vien tik garšu maitā,
Dažs mīl labāk sinepes.
Laikam tādēļ dzīves gaitā
Raizes daži labprāt nes.
Bet, kam riebjas zemes lietas,
Tas lai droši projām brauc,
Jo iekš Hadess daudz vēl vietas,
Kaut ar dzīvotāju daudz.
***
Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies liras laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc.
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus -
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.
***
Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos;
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies...
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputēj'ši pandekti;
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad dilonsnaudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics.
Un dzeru vienmēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.
***
Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kāja slīd.
Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst;
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.
Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam, - kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos.
Ezers lejā spīd ne tāļi,
Iekšā tur - būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.
Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismotu logu
Redzu, alu glāzēs lej.
Vai tad es jau gluži bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer.
Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl...
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.
Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
- Došu. - Duci alus šurp!
Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas!
Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas - viss tam lēts.
Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz - klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos.
Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes griež,
Bet pēc atriebības kāras
Dūre naža spalu spiež.
Viņiem jāmirst! - Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju!
Nāc man līdz uz kabaku.
Sviedām, sviedām... rīts jau ausa -
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas galvu knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.
Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts,
Un, ja kājas iet ar' greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.
***
"Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
Slavas lauriem vaiņagota tu!
Brīvība no augšienes tev ļauta,
Centies izlietot šo brīvību!"
Tā pa laikrakstiem un ballēm klaigā,
Resni blēži tautai laimes sauc.
Tauki baznīckungi lišķu vaigā
Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:
"Latvji, latvji, dievbijīgu garu
Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
Skaistā krēslībā būs zvejojums."
Un mēs, jaunā audze, tautas ziedi,
Skrienam, kliedzam līdz ar tumsoņiem,
Un "kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!"
Likums iesāk palikt studentiem.
Kauns bezgalīgs! Jo mēs skaidri redzam,
Kāds ir nolūks tautas vadoņiem:
Strādāt, kalpot, ticēt kā pa vecam,
Cienīt kungus - programs visiem tiem.
Un mēs sekojam, un godu dodam
Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem,
Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
Pieskaitām pie rupjiem "knubiķiem".
0