Komentē
0

Simonam Dubnovam

Maskavas priekšpilsētā, Rīgā

Vēl dažviet pilsētas kabatās
ir sataupīta smarža kā
ielmalā pacelta ķieģeļa šķemba
Smaržo pēc:
ūdens kannas, vestas
netīros ratos no pumpja pa kalniņu augšā
Smaržo pēc:
ķieģeļmaizes, pēc nelielas turzas
ar cukuru
Smaržo pēc izlijušas tintes:
man stāstīja - viņu esot izgrūduši
uz ielas - atstājis istabā dienasgrāmatu -
pastāstiet to citiem


***
viens telefonzvans tavā rasētāja kantorī
iezogas balss kā strūkla un izvijas cauri
lineālu trijstūriem cirkuļu kājām
(adatas balsi neskar)

jā, mēs esam tikušies - vienu reizi
es neatceros bet tu atceries
otru reizi atceramies abi - tev kabatā
bija konfekte zaļā papīrītī
es biju tikko sākusi iet skolā
(Tu atbrauci bet man gribējās
iet laukā un braukāt ar riteni.)
es pat apsēdos tev klēpī
sēdēju taisnu muguru.
(droši vien baidījos piespiesties klāt)
Atbrauc pie manis.
Riteņa nav, konfektes pērku pati
un papīrīšus netaupu desmit gadus


***
Tev īstenībā nav savas gaismas,
tevī atspīd vien liela saule un
ieskaņo tevī kā platē
savas dziesmas -
skaņu celiņi, čukstu un kliedzienu pilni,

mašīnu švīksti, bērnu raudas
kviešu lauku sanēšana, ļaužu sarunāšanās.

Tev nav savas gaismas, un tobrīd,
kad zeme aizsedz tev sauli un dubļi uzveļas
spožajam diskam,
nekas cits neatliek - tu raudi.

Pēc mirkļa dubļi lēnām aizplūst
atpakaļ zemes saujās.
Tumsas graudiņi
un tava koši zilā mēnesmala
skatās man cauri.


***
Dziesma par vienkāršu, skumju svētdienu:
Aukstums velk uz ceļiem
Tavas acis ir tālu un siltumu ierobežo
Miglas lauki
Rudens skrien virsū ar
Kāļa rūgtumu
Apēd to

Mana sirds ir kā māla krūze
No kuras siltums ir izliets ārā
Un tek ap aku kā piena tērcīte
Ieliki dzesēties - bērni, suņi dzēra - apgāzās

Es reiz bērnībā domāju
Redzot kā piens aizlīst no apgāztas kannas
Pa pelēkām, siltām smiltīm: vai pieliekties, dzert to?
Par ko būtu lielāks sods -
Ka mīkstās strūgas ieplūst zemē starp īsajiem stiebriem
Vai par to ka uz lūpām paliktu pūkainās, siltās smiltis?


***
Kamēr tu stāstīji
par āliņģiem ledū un
ķīlīšiem, kas liks dziedāt
ezera flīģeļa vākam,
es stāvēju pie palodzes
un spaidīju pirkstos slapju sniegu,
skatījos uz baložiem un vecu vīru,
kas lēnām nāca un lēnām attālinājās.
Sarunas caur tālumu.
Sniega sajūta plaukstās,
un pēkšņi tik priecīga balss.


***
Tu staigā
viss aplipis ar mazām
durvīm
pie vienām akurāters
priecīgi smaidīdams
pīpo
pie otrām antons austriņš
kā saule lēkā
tu smejies
izejot pa savām (blīkšķošajām) durvīm

gribu tevi satikt
uz lieveņa
kur pumpuri plaukst
zvanupogu
vietā


***
Lūdzu, aiznes mani kaut kur prom, kur varu šūpoties koka būves klusajās skavās un just sevi kā gaisa strāvu, kā vējpūsmu, kas slīd pāri zālei un iepazīstas ar tieši to stiebru, un aizmirst visus vārdus...
Vai tu vari mani pārliet zeltotā zvanā, kas varētu lēnām sasilt zemajā saulē
un just sev uz sāna to sauli.
Būt zvanam, kas turpina šūpoties starp tavām plaukstām.


***
quando assoma la luna
(Lorca)

kad paceļas mēness
manī uzplaukst puķe ar zvana mēli
visos torņos iestājas klusums
un es mācos saprast
tavu klusēšanu


***
īstenībā varētu ļauties čakiskam priekam
kļūt par latviešu meiteni, kas tev dziedātu dziesmu
uzrāpties dzelzceļa tilta saliektajos pirkstos
uzrāpties vēl neesošā pavasara trauslajās trīslapītēs
ieelpot to, kā tu smaržo pēc ābelēm.

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!