Komentē
0

¼ Satori ar prieku ceļ galdā pirmo Iesācēju autoru seminārā godalgoto prozas darbu. Cik zināms, noslēpumainā autore ir pilngadīga un dzīvo Ogrē.

R.T.

 

Visas personas, notikumi un fakti ir izdomāti, nekas no turpmāk aprakstītā nav noticis un nenotiks, ja arī pastāv kāda līdzība ar reāli esošām personām vai apstākļiem, tā ir tikai sakritība, un man par to nav nekas zināms.

Autore.

 

Redžima roka cieši aptver viņa kaklu. Devils lēnām kļūst sarkans un jūt, kā visu ķermeni paralizē bailes, taču lepnums un spītība neļauj padoties visiem redzot. Pretī Redžima asinīm pielijušās lielās brūnās acis. Kā siena. Viņš nožņaugs Devilu bez liekām ceremonijām. Varbūt arī nē. Gaiss apkārt ir elektrizēts, dzelteni blāvais ielu apgaismojums visu padara spocīgu. Devilu tas nebaida. Viņu nekas nebaida, tikai Redžims. Viņš vairs nevar elpot un abām rokām satver Redžima plaukstu un mēģina atbrīvot kaklu. Redžims atrauj roku, Devils nokrīt un novērtē elpošanu kā tādu.

– atnes man kaķīti.

Redžims piesmacis saka. Viņš negribīgi, bet tomēr, paņem aiz pakaļkājām asiņaino kaķi un pienes Redžimam.

– iedod nazi.

Devils vilcinās, bet pakļaujas. Viņš cenšas klaji izrādīt riebumu un nievu savā sejā. Redžims paņem nazi, parauj Devilu aiz rokas, piespiež to klāt tā, ka apakšā pavīd tumšsarkana asins svītra, un izbolītām acīm saka:

– ja kaķis nomirs, es tev nogriezīšu roku.

Devils jūtas pazemots un apkaunots.

– nekā.

Redžims iespiež nazi miesā, un Devils saprot, ka nogriezīs gan. Un kā vēl nogriezīs. Kad viņš pirms mirkļa ar šo pašu nazi nogrieza kaķim ķepu, viņam neienāca prātā, ka Redžims varētu to neatbalstīt. Tagad nu Devila roka ir atkarīga no kaukāda sūda kaķa. Viņš baidās citiem skatīties sejā, taču tas uzreiz pāriet un, pacēlis acis, viņš atklāj, ka visi ir nobijušies. Nopietnas sejas. Skatieni uz leju. Visi baidās. Redžims aizpīpē. Viņš pēkšņi atkal ir tāds pats, kā vienmēr. Bet Devils paceļ kaķi un novaikstās. "Tas nebiju es, kas to darīja, tas bija sātans," viņš domā, bet nepasaka. Gan jau izdzīvos. Ir agrs rīts, milzu ātrumā tuvojas diena, un visi izklīst pa mājām gulēt. Tikai ne Devils.

Pārdevēja ierauga vienu no tiem garmatainajiem ielu puišiem un nobīstas vairāk no viņa skatiena kā no ārienes. Viņš ir kā melns siluets, nobrāztā ādas jakā ar senlaicīgu krustu un dzelkšniem ap rokām. Acis noteikti iekrāsotas ar zīmuli, kā gan citādi tās var būt tik tumšas. Tad viņa ierauga asinis pilam no kāda spalvu kumšķa jaunietim rokā. Pelēks kaķis. Puisis lieliem soļiem pienāk klāt un uzmet kaķi uz letes. Pārdevēja neapzināti atkāpjas un aiziet pasaukt ārstu. Kaķis vienalga liekas jau miris.

Diena rādās saulaina, bet Devilu tas nepriecē. Līdz zvēru slimnīcas atvēršanai viņš jau gaida trīs stundas, grimst pārdomās un ik pa laikam satrūkstas – tas kaķis tak tūlīt izlaidīs garu. Atstieps kāju. Nosprāgs. Viņš skatās uz kaķi un domās lūdz tam vēl nemirt. Gan jau pienāks tava kārta. Viņš nosmej. Tāpat beigās tevi nomaitāšu. Tagad vēderā neskaidra kņudoņa un pretī Redžima ieplestās acis. Viņam vienmēr tādas. Laikam šoreiz Devils pa īstam pamanīja to izteiksmi.

Kad kaķis – pārbijies un apsaitētu kāju – tiek atdots Devilam, viņš nopērk kaķu konservu un ārā, uz ietves, cenšas to iebarot. Kaķis neēd. Devils tad nu apēd to pats.

Viņš iedzer kafijas malku un izgaršo, cik tā rūgta un biezumaina. Aiz loga kāds balodis groza galvu un blenž, viņam gribas mest ar kaut ko, bet ķermenis sastindzis. Devils skatās uz balodi un domā, ka baloži atgādina vardes. Var jau būt, ka baloži ir baloži, un vardes ir vardes, princips vienalga ir viens un tas pats. Kaut kādā ziņā baloži atgādina vardes un tur neko nevar darīt. Baloži izstās baigi stulbi. Viņiem ir vardes ačteles. Točna. Un, pastoties šajās ačtelēs, neredzi nekādas saprāta pazīmes. Tāpēc arī baloži ir tik līdzīgi vardēm. Kādam tad jābūt tipiņam ar kļičku balodis. Tādam uztūkušam un tizlam. Ar šaudīgām, mazām, bezdvēseliskām ačtelēm. Tā aizdomājies, Devils iegrimst savā ērtajā sajūtā. Krēsls mīksts un apgaismojums – blāvs. Diena tik tumša un mitra, līst lietus. Balodis vēl brīdi pablenž uz Devilu un aizlaižas. Viņš iedzer vēlvienu malku un noglāsta kaķi sev uz ceļiem. Kaķis pakļāvīgi izstiepjas un sāk murrāt. Devils paskatās uz brāli. Redžims kauko perās gar izlietni, acīmredzot taisa sev ēst. Protams, ka kautko uzreiz apgāž. Tad vēl kautko. Tad viņš apsēžas pretī Devilam otrpus galda un noliek sev pretī milzu šķīvi ar ceptiem kartupeļiem. Viņš tos ir uzcepis ar visu mizu. Nekāds brīnums jau tas nau. Brālis dažiem vēzieniem izkrata visu kečupu uz kartupeļiem un tad sāk visu to žļergu stūķēt sev mutē. Devils vairs netic, ka viņš toreiz būtu nogriezis roku.

– uz skolu iesi tad, ja...

Redžims iesakās starplaikā starp košļāšanu. Un uzdzer alu.

– iešu strādāt.

Devils atkal skatās pa logu.

– nemuldi!

Redžims noliek alu atpakaļ uz galda tik spēcīgi, ka liela daļa iešļakstās viņam kartupeļos. Devils neko nesaka. Galu galā pēc mirkļa Redžims tāpat to būs aizmirsis. Kāda tur jēga ko teikt. Devils pazīst brāli vislabāk no visiem uz šīs pasaules, un no visa, kas ar viņiem abiem ir noticis, viņš ir izsecinājis, ka Redžims tomēr savā veidā cenšas par brāli parūpēties, to, saprotams, ir grūti manīt, bet Devils varbūt vienkārši to jūt.

Devils stāv pie durvīm un pagaida, kamēr kaķis atklibo līdz. Kaķis visur viņam klibo līdz. Visur. Devils atver durvis un gaida, kad kaķis ies ārā. Kaķis stāv blakus un skatās tad uz Devilu, tad uz atvērtajām durvīm.

– nu, ej.

Viņš pamāj kaķim. Kaķis paskatās ārā pa durvīm tad atkal uz Devilu.

– ej tač. Dzirdi!

Kaķis sāk murrāt un glausties gar kājām.

– Āāāj.

Devils noelšas un aizcērt durvis.

– būs tač no tevis reiz jātiek vaļā.

Viņš iet atpakaļ uz istabu, un kaķis klibo līdz.

Devils uzkar kaklā Redžima invalīda karti. Tur ir rakstīts: Renārs Leimanis, pers. kods tāds un tāds, invalīds, un tad zinātniskā tekstā nosaukta Redžima psihiskā slimība. Tad vēl tur ir Redžima pirms vairākiem gadiem uzfočētais ģīmis. Fočenē viņš ir bez bārdas, mati līdz pleciem, acis, kā jau parasti, pārbolītas. Lai nu kā, tur viņš izstās neticami līdzīgs Devilam. Šitā karte īstenībā būtu Redžimam diendienā jānēsā kaklā, lai citi zinātu, ka viņš daudzko var nesaprast vai pārprast. Devils šo karti izmanto savtīgiem mērķiem un vienkārši jautrības pēc. Jocīgi, ka ar šādu karti ir daudz vieglāk būt nenormālam.

Devils iziet uz ielas un savelk pilnas plaušas pavasara gaisa. Saulīte tik jautri spīd acīs, un gaiss tik silts, ka Devila ģīmis iedzīvojas platā smaidā. Viņš ieķeras svaigi izplaukušā ceriņzarā un saprot, ka šodien darīs ko neparasti lielisku. Viņš apskrien pāris reizes ap māju. Tad pasēž nedaudz pie upes. Tad aizskrien uz blakus ielu un piedauza pie Monkija loga. Tur pavīd nemainīgais, pinkainais Monkija mūlis. Viens neticami neglīts āksts, Devils pie sevis nodomā, bet kļūst bēdīgs, ieraugot logā Monkija māti. Skaidrs. Aizkari tiek aizvilkti, un Monkijs tiek lamāts. Neviena sevi cienoša māte taču neļaus savam bērnam vazāties kopā ar vienu no brāļiem. Tagad Monkijam aizliegs iet ārā, bet tas jau nau nekāds šķērslis īstai jautrībai. Devils iet pie upes uz akmeņiem, visiem zināmo "tu–mani–gaidi–te–kamēr–tieku–galā–ar–māti" vietu. Kā tad, pēc pusstundas Monkijs ir ieradies visā savā neglītumā, smaidīgs un dredains, kā vienmēr.

– acīs vai pa logu izlīdi?

– Pa logu. Nevar jau daudz dirst, neļaus uz Rīgu piektdien braukt.

– Aiziesi pakaļ aliem?

– Jū, tu tikai sēdi te, drīz jau vēl kāds smerdels parādīsies.

Devils paliek gaidīt. Nauda viņam ir, takā šodien viņš izņēmuma kārtā par savu piedzeršanos maksās pats. Laiks ir karsts, un kaķis uz pleciem nepatīkami silda, bet nocelts nost, tas visai drīz uzrāpjas atpakaļ.

– varētu vienreiz tikt no tevis vaļā.

Devils murkšķ pie sevis.

– takā traucēklis, visur līdzi velkās. Apriebies.

Devils atkal noceļ kaķi nost, bet kaķis rāpjas atpakaļ. Viņš pēkšņi sadusmojas, ņem un sviež kaķi prom. Iemet gandrīz upē. Kaķis apjucis sēž. Devils lūr uz kaķi.

– nu ej prom. Ej dzīvo savu dzīvi, un es palikšu dzīvot savējo. Apnicis, mauka. LASIES! Būtu priecājies, ka vispār dzīvs. Vienreiz šis mani izvedīs un vairs tāds nebūs.

Brīnumainā kārtā kaķis patiesi pagriežas un iet prom. Devils izbrīnās un vispirms īsti nesaprot, ka kaķis patiesi iet prom. Tad viņš jūt atvieglojumu. Nav neviena lieka. Nekas nesēž uz kakla, un nemurrā. Pāri nekarājas neviena ķepa. Nav vairs smaguma uz pleciem. Savā ziņā Devils jūtas brīvs. Nu brīvāks kā pirms mirkļa. Viņš apmierināts nospļaujas.

Apkārtnē par brāļiem klīst neticamas leģendas. Viņiem piedēvē visu slikto, ko vien kādam var piedēvēt. Vispirms jau tādēļ, ka tie ir čigāni. Pēc tam jau dēļ Redžima slimības. Un, protams, arī abu izskata pēc. Abi tiek uzskatīti par absolūti debiliem maniakiem, par sātanistiem, psihopātiem, idiotiem, narkomāniem, ļaunajiem spēkiem, sātana pakalpiņiem. Viņiem tiek pielīmēti visi iespējamie pārkāpumi – narkotikas, zagšana, krāpšana, laupīšana, kaušanās, kandžas dzīšana, visādas perversijas un pat slepkavošana. Visa apkārtne no brāļiem baidās kā no sērgas. Saprotams, ka nekas no tā visa nav patiesība. Protams, daudzas no abu izdarībām normālam cilvēkam varbūt var likties bišku nepieņemamas, bet stāstu avots ir vienkārši neizsmeļamā cilvēku fantāzija. Patiesībā abu brāļu panākumu avots ir tēvabrālis. Takā vecāku abiem nau, visu atbildību ir uzņēmies onkuls. Ja nebūtu viņa, Redžims sen jau būtu slimnīcā, bet Devils bērnunamā. Tēvabrālis savā ziņā ir diezgan ietekmīgs cilvēks, kurš, izmantojot iedzimto diplomātiskumu, iegūtos sakarus un, protams, naudu, ir pat iekārtojis Redžimu darbā. Drīzumā tas pats notiks ar Devilu, kurš atteicies no tālākas izglītības.

Redžims jau agrā bērnībā tika atzīts par ļoti grūti audzināmu bērnu. Daudzas viņa izdarības tika tulkotas kā debīlisma pazīmes. Jo lielāks Redžims auga, jo vairāk apkārtējie normālie cilvēki uzskatīja viņu par nenormālu. Arī ārstu skatījums bija apšaubāms, taču ļoti paredzams – Redžimam tika piedēvēta kāda smadzeņu slimība, un tā kā simptomi bija tik acīmredzami, diagnoze tika noteikta pat bez tālākas izmeklēšanas. Un vienīgais cilvēks, kurš šo diagnozi uzskatīja par absolūti nepareizu un nekam nederīgu, tas bija Redžima onkuls. Viņš uzskata, ka Redžims gan ir stipri atpalicis, bet, viņaprāt, tas ir tāpēc, ka neviens nebija iedomājies puiku sūtīt skolā, kaut uz četriem gadiem. Onkuls domā, ka Redžims vienkārši visu pasauli uztver un izjūt pilnīgi savādāk kā parastie cilvēki, un ka ar psihi tam viss ir kārtībā, tikai tā ir ļoti atšķirīga. Onkuls parasti saka par Redžimu: "šitāds tēviņš, bet bērna prātā" – nu, tā tas tiešām ir. Redžims ir milzis, acīmredzami stulbs un absolūti dīvains. Onkulim ar Redžimu ir savas īpatnējas attiecības. Runāt viņi nekad nerunā, sevišķi jau tādēļ, ka Redžims ar cilvēkiem ļoti reti kad vispār runā, bet onkuls tik dara visu, lai Redžimu neliktu slimnīcā, lai Redžimam būtu tas, šitais un vēlnezinkas. Pusaudžu gados Redžims klenderēja apkārt kā dieva nepieņemts. Viņu pieņēma tikai savādnieki. Viņš klejoja pa pagrabiem un kāpņu telpām, kamēr tā aizklejoja līdz psihenei. Tad arī onkuls uzsāka savu labdara misiju, izdabūja Redžimu no slimnīcas, panāca pat, ka Redžimam piešķir invalīda statusu un maksā nelielu pabalstu. Var jau būt, ka onkuls tik laipns pret abiem bija sava brāļa dēļ. Varbūt tāpēc, ka pašam bērnu nav. Iespējams, vainojami onkuļa specifiskie uzskati par dzīvi kā tādu. Kas to lai zin. Tomēr nav izslēgts, ka kautkur maliņā pavīd arī savtīgi mērķi. Redžims savā darbavietā tiek izkalpināts līdz pilnīgam spēku izsīkumam, visus smagākos, netīrākos un pretīgākos darbus parasti uztic Redžimam gan tādēļ, ka viņš ir fiziski ļoti spēcīgs, gan arī tādēļ, ka nekad nerunā pretī. Onkuls savam brāļadēlam izmaksā niecīgu algu, parasti nekādu, viņš nomaksā brāļu rēķinus un uztic Devilam niecīgu uzturnaudu. Saprotams, ka tāds Redžims onkulim ir diezgan izdevīgs, jo savā darbalaikā no astoņiem līdz astoņiem spējīgs izdarīt neticami daudz. Turklāt apbrīnojamā kārtā Redžims sev uzticētos darbus paveic īpaši rūpīgi un kārtīgi, jārok grāvi, grāvis tiks izrakts kā nākas, jānes dēļi, baļķi, jebkas, tiks aiznests divreiz ātrāk un divreiz vairāk nekā pienāktos. Izprast Redžimu nav iespējams. Dīvaini, ka Redžims lielākoties cilvēkus stipri atbaida, taču daudzus arī spēcīgi pievelk. Vienmēr viņš ir piesaistijis visādus savādniekus un trakuļus. Visādus pankus, brīvdomātājus, rokerus un vienkārši dīvaiņus. Un visas Redžima dīvainās izdarības tad izpelnās neslēptu atzinību. Viņu saukā par "jobnuto čigānu", "ahujenno frīku" un tamlīdzīgi. Arī tagad Redžims ieinteresē dažādus cilvēkus. Sevišķi pusaudžus, kas viņu apbrīno un pat cenšas viņam līdzināties. Redžims tagad ir izaudzējis ļoti garus matus, bārdu un apaudzis ar tetovējumiem. Turklāt viņš ir pieņēmis vairākus rokeru paradumus, piemēram, drāzt visas pēc kārtas un dzert stiprus dzērienus, vislabāk viskiju. Piedzēries gan viņš nekad nav redzēts (varbūt tāpēc, ka vienmēr izstās aplietojies), tikai, ja Redžimam rokās pudele, tad labāk viņam nebraukt augumā, jo viņš tad nevar kontrolēt savu spēku. Patiesībā jau neviens nekad viņam nebrauc augumā un pareizi dara. Redžims runā ļoti reti, bet, kad reiz atver muti, tad no viņa neparastā kārtā izveļas kāda greizi ģeniāla dzīves gudrība, kas parasti liek visiem uz kādu brīdi paklusēt. Viņš sveicinās tikai ar dzīvniekiem. Un pārsvarā arī sarunājas tikai ar dzīvniekiem. Ja Redžims ierauga kaķi, viņš iet tam klāt un skaļi sauc: "eu, tu, kaķi. Stāvi!" kaķis aizbēg, bet Redžims skrien pakaļ. Ja kaķis palien zem mašīnas, viņš noguļas un makarē ar savu lielo ķetnu. Viņš saka: "tu, kaķi, kas ir." Redžims skatās uz cilvēkiem ilgi un neatlaidīgi. Ieplestām acīm viņš var kādu pētīt neizsakāmi ilgi. Devilam tas nežēlīgi krīt uz nerviem, tāpēc viņš rāda ar pirkstu kaut kur debesīs un saka: "Redžim, rekur helikopters!" Redžims tad ilgi un neatlaidīgi pēta debesis, sevišķi to vietu, kur brālis rādījis, tad bolās apkārt, it kā būtu ārkārtīgi pārsteigts, ka nekāda helikoptera nemaz nav. Devils daudzējādā ziņā gājis brāļa pēdās, tikai viņš ir kā ķerts uz gotiku un visādām ceremoniju padarīšanām, sātanismiem un rituāliem. Apsēsts ar kapiem un krustiem, un melnu krāsu. Patīk viņam visādas tādas lietas.

Pašlaik Devils vairs nav viens, kaķis kā gāja, tā aizgāja, toties sanākuši nu kādi cilvēki desmit, visi savējie ar daudz aliem. Tā nu viņi sēž un dzer, un ap viņiem skraida kāds vilku suns, pilnīgi nekaitīgs, izskatās, ka šamais ir no ķēdes atrāvies vai arī izmucis, jo ap kaklu tam siksta un pakaļ velkas saite. Kad nu suns bija tā paklejojis apkārt, Devils izdomā, ka jāatņem sunim siksna. Savāc arī, apliek pats sev ap kaklu. Ilgi nedomādams, sāk tēlot suni. Rej, rūc skraida kā suns, pat apmīž stabu, līdzīgi kā suns. Pats siksnas īpašnieks skatās uz to visu, patiesi izbrīnīts, bet Devils nu tikai sācis iejusties lomā. Viņš lēkšo uz priekšu, smilkstēdams un kaukdams, un ikpalaikam pat paķersta savu neesošo asti. Lai neizlaistu Devilu no acīm, viss bars, skaļi bļaudams un smiedams, skrien viņam līdz. Viņš aprej garāmgājējus, ošņājas un visādi citādi izraisa jautrību. Un tad nu Devils ierauga vienu kurvu, un kārdinājums viņai piesieties ir jo lielāks tāpēc, ka viņš tam pat nemēģina pretoties. Meitene stāv un runājas ar vēl divām meitenēm, kad pielēkšo kaukāds džeks un sāk ošņāt gaisu uz viņas pusi, tad uzrūc, tad apķeras apkārt un piespiežas klāt. Meitene šokā. Visa karavāna jau pilnā sastāvā, un visi jautriem ģīmiem sāk jautroties:

– nu viss, tu viņam patīc. Tagad tev viņš būs jāņem uz mājām!

– Tas ir klaiņojošais suns Leimanis, hehe, un viņš grib, lai tu viņu paglaudi!

– Tev viņš būs katru dienu jāved ārā, bet viņš māk arī dirst uz poda.

– Ja viņš naktī lien zem segas, tu neļauj.

– Tā ir sevišķā čigānu pasuga, īsts šķirnes suns.

– Viņš tevi izvaros.

– Nu, paglaudi taču viņu.

– Viņš nav potēts pret trakumsērgu.

– Ehehē, viņš tevi grib. Nepārprotami.

Tā tas kādu brīdi turpinās. Meitene nezin, ko darīt. Un kamēr viņa žēlām acīm meklē palīdzību no apkārtesošiem, viņa sajūt kautko dīvainu. Tad viņa saprot, ka suns Leimanis ošņā viņai dirsu.

Mājās Devils atgriežas krietni vēlu, viņš ir stipri apdzēries, un smagais kunkulis, kas viņam pēkšņi uzkrīt virsū no augšējā stāva, gandrīz nogāž no kājām. "kaķis" viņš caur žvingulim skumji domā. Te tev nu bija. Aizgāja un atgriezās. Jauka bija šī diena bez murrājoša smaguma uz pleciem.

Devils nespēj iedomāties, ka kāds normāls cilvēks spētu dzīvot kopā ar Redžimu. Viņam liekas, ka Redžims mājās izveidojis kādu sev vien zināmu kārtību. Viņš ap sevi rada kara lauku. Istaba izskatās pēc velnsvienzina kā. Liekas, ka Redžims dažreiz speciāli visu nolaista un piejauc, itkā veidotu kādu mākslas darbu. Itkā – vot, jā, šitente kāreiz piederās kāds izlietots tējas maisiņš vai izliets ketčups, un tieši tur nepieciešams izliet kafiju, bet šitente nepieciešams pārgriezt matraci, jo, lūk, šeit labāk ir, ja redzamas atsperes. Ja Devils kautcik visu satīra, Redžims to pat nepamana, taču visai drīz atkal rada ap sevi visu kā pašam patīk. Jau ienākot pa durvīm, Redžims nes sev līdz tādu kā lauku, kur viss paliek piederīgs viņam. Tā Devils domā. Brālis ir ļoti spēcīgs kā personība. Reiz Redžims turēja sev pretī atvērtu grāmatu. Ko tādu gan Devils redzēja pirmoreiz, protams, Redžims nelasija, bet gan pētija kādu bildīti. Ilgi blenza. Tad viņš visādi nostatija grāmatu. Gan tā, gan šitā. Pārbīdija, ievietoja, atstutēja un visvisādi darbojās gar to grāmatu. Tā viņš tur visu nakti ņēmās, bet pie tā Devils jau ir pieradis. Parasti ir divas iespējas: 1. viņš iekrīt gultā un aizmieg. Tad ap kādiem četriem piemostas un kauko perās apkārt. Virtuvē ēd, staigā, kautko knakstās, grābstās un lodā. 2. viņš līdz kādiem trijiem naktī neiet gulēt, perās, vazājas un tad aizmieg. Tā nu tas ir. Cik vien Devils spēj atcerēties, tā Redžims vienmēr ir darijis. Vēl Redžims ir kā traks uz saldumiem. Visādi sūdi – cepumi, končas, šokolādes, čipsi, čupačupsi, košļenes. Retajās reizēs, kad viņam uztic naudu, viņš lielāko daļu notērē visādos garšumos, un tas, kas paliek pāri, viņam vienkārši izkrīt no kabatām. Devils iet, paceļ divus latus, tad vēl vienu un domā – stulbais brālis. Darbā viņu saukā par neandertālieti. Acīs, protams, neņirdz, baidās. Nekas, Devils sāks strādāt un tad tos visus kretīnus noliks pie vietas. Devils domā par to visu un pamana, ka Redžims lustrai ir saplēsis vienu spuldzi. Laikam par gaišu bijis. Devils verētu saderēt, ka Redžims to tā ari izdarijis – hujakš, par gaišu, piegājis un ar roku saspiedis spuldzi. Viņš jau nu neiedomāsies, ka to vajag izskrūvēt. Nē, nekad.

Devils uzzina, ka strādāt sāks nākošmēnes. Onka gan kaukā negribīgi pieņem Devilu darbā. Redžims gan jau nākošajā dienā gāja. Stulbums. Nu nekas, būs vēlviens mēnesis brīvībā. Viņš vienaldzīgi sēž pie sava paģīša un prāto, kur gan darbā viņš lai liek kaķi. Mājās jau nu šamo būs grūti atstāt. Bet kas tad cits atliks. Kaķis takā nojaustu, ka Devils par šo domā, uzliek ķepu viņam uz galvas un izstiepjas ērtāk. Devils redz, ka nāk tā meitene, kurai viņš dirsu ošņāja. Un nedomādams iet aprunāties. Viņa ierauga Devilu un maina virzienu, ies apkārt. Labi gan, ka Devils šo apkārtni lieliski pārzin, un jau pēc mirkļa izlien viņai taisni pretī. Viņa gan neizskatās pārāk laimīga, taču Devils šoreiz grib būt vairāk labs nekā slikts, jo iespēja drāzties, ko šī simpātiskā meitene piedāvā, liekas daudz vilinošāka par principu ievērošanu. Devilam pa visu seju viņam raksturīgais platais smaids, un nu viņš ir cieši nolēmis parādīt tikai savas vislabākās īpašības. Meitene gan nemaz nevēlas saskatīt Devilā cilvēku un taisās ātrāk prom.

– eu, tu vēl dusmojies par to suņu lietu, eu, pagaidi, īstenībā esmu, kā teikt, ļoti jūtīgs pret pilnmēnesi, dažreiz, kad zvaigžņu stāvoklis iegrozās atbilstošā stāvoklī, man galīgi aiziet širmis, un es pārvēršos par suni. Tu netici? Tici vai nē, bet es tur visapār nebiju vainīgs, vainīgs bija zvaigžņu stāvoklis, ka es teu saku.

Devils liek lietā visu savu vīrišķo šarmu, plato smaidu un humorizjūtu. Protams, nedrīkst aizmirst arī tumšo acu skatu. Lai nu kā, bet tas savā mērā iedarbojas, jo vakarā Devils zin, ka viņu sauc Ieva, un viņa nu galīgi nau sajūsmā par visu to suns Leimanis padarīšanu. Devils guļ gultā un vēro Redžima rosīšanos. Viņš iedomājas, ka Ieva nau nemaz tik tizls vārds. Viņam tā vien gribas Ievu satikt vēlkādreiz.

No rīta viņš jau sēž pie podjezda un gaida vai, gadienā Ieva neparādās. Viņš domā, ka bez kaķa viņam būtu lielākas izredzes. Noteikti. Protams, ka tāds bezķepains kaķis atbaidīs jebkuru normālu meiteni. Žēl, ka šeit nau nevienas nenormālas. Ko lai dara, jāiztiek ar tām pašām, kas ir. Paskat. Rekur jau nāk. Un jau atkal Ieva neizskatās sevišķi iepriecināta par Devila uzrašanos. Saruna ir diezgan neveikla, runā galvenokārt Devils, taču beigās Ieva piekrīt iet pasēdēt pie upes kopā ar pārējiem. Devilu tas stipri ielīksmo. Kad viņa mani iepazīs tuvāk un vairs nebaidīsies, tad viņa sapratīs, cik interesants un labs cilvēks es esmu, viņš nodomā. Viņš jūtas neparasti laimīgs un lido uz upmalu pie Monkija. Tur jau visi, kā jau katru vakaru vasaras laikā, sēž un trimpelē alu. Ar citiem pasēdēt gan Ievai gribas, viņa pat kļūst tāda kā kautrīga, muļķīgi smaida un pielien, acīmredzot viņai labprāt gribētos tusēties ar krutāko baru, kāds vien šiten var būt. Ievai pašai jau arī patīk šitas stils, paskat kādas viņai tirgus kedas kājās, un veseli trīs auskari vienā ausī, un acis apvilktas ar melnu acu zīmuli, Ievai ļoti patīk panku stils. Visas vecenes viņu apskaudīs, ja viņa tusēsies ar šito baru. Devils Ievu neinteresē, viņai viņš riebjas, jo viņš ir čigāns, turklāt dara visādas pretīgas lietas. Bet paskat uz Mārtiņu – viņas mamma pazīst viņa mammu! Mārtiņš rudenī mācīsies Rīgā, ganjau tusēsies ar Rīgas pankiem, un tā tālāk. Devils nenosēž pat piecas minūtes, viens un noskumis, kad jau Ieva lien virsū Monkijam. Devils sēž un skatās uz abiem. Skatās. Sāpes ir asas. Bet Devilu pārāk neuztrauc. Viņš tikai skatās uz stulbo Ievu un domā pie sevis. Viņa ir pārāk neglīta, lai viņu drāztu. Viņai ir liela dirsa. Viņai smird mute. Viņai ir pretīgi nokarājušies pupi. Viņai ir šķībi zobi. Viņai ir dubultzods. Es viņu gribēju tikai izdrāzt.

No rīta Devilam negribas nekur iet. Viņš pamostas, un pretī ir Redžima ieplestās acis. Kā tad, viņš atkal blenž Devilam ģīmī, un tā tas turpināsies ilgi. Devilu tas nieiepriecina. Nemaz nē.

– Redžim, skaties, rekur melns naktstaurenis ielidojis.

Viņš beidzot saka nepārliecinošā balsī, un paiet krietns brīdis pirms Redžims paskatās uz to pusi. Tur tiešām ir liels, melns naktstaurenis. Pielipis pie sienas. Devils gaida, kad brālis ies to bakstīt nost, bet Redžims turpina lūrēt Devilam tieši sejā. Devils nopūšas. Nekas cits neatliek, kā turpināt gulēt. Kad viņš atkal atver acis, Redžims baksta naktstaureni. Tas nu gan viņam ir baigais brīnums. Tāds naktstaurenis, tik liels un pūkains. He. Devils guļ gultā vēl ilgi un domā par visādām lietām. Par to, ka šajā piepilsētā, kur līdz centram krietna pusstunda, dzīvojas tīri labi. Viņam nemaz negribas nekur citur. Viņš jau bijis viskautkur un visuko ir redzējis. Šeit ir vismierīgāk. A tur, citur, ir visādi skinhedi un urlas. Labi, ka šeit nekādu skinhedu nav. Urlas ir, bet nu – kur tad to nav. Arī menti te braukā diezgan reti. Visi pazīstami, viss zināms. A kas to lai zin, kas citur sagaida. Viņiem abiem jau ienaidnieku nekad un nekur netrūks, tas ir skaidrs. Redžims skraida pa māju ar nakstaureni rokā un izskatās neizsakāmi laimīgs. Nu, vismaz.

Vakarā Devils nezin īsti, ko pasākt. Itkā jau gribētos iet uz upmalu, kā parasti, bet skatīties, kā Monkijs spaida Ievu, diezko negribas. Viņš izlemj iet kopā ar Redžimu pie viņa lielajiem draugiem. Kopš kaķa gadījuma viņš ar Redžimu nekur nau gājis. Pēdejais laiks atsākt.

Pa ceļam viņš pa gabalu redz savus krasta draugus un starp tiem arī Ievu. Devils labi pazīst Monkiju, viņš zin, ka Monkijs nelaidīs garām izdevību drāzties, viņš to lietu nodarīs drīzākajā laikā, itsevišķi tāpēc, ka Ieva viņam pati uzbāžas. Pēc tam viņam tāda Ieva būs pie dirsas. Devils labi zin, ka Monkijam centrā ir draudzene, kuru viņš gandrīz vai dievina, pagājšgad, vismaz Devilam tā liekas, viņš pat dāvināja viņai puķes uz dzimeni. Stulbā Ieva, viņš vēl nodomā, bet garastāvokli nekas tā arī neuzlabo.

Vislabāk Devils jūtas kapos, viņš tos ir izstaigājis no viena gala līdz otram, viņi abi ar kaķi te pavada ļoti daudz laika. Vienmēr Devils šeit atklāj ko jaunu, dažreiz pat kautko lielisku, tik ļoti viņam gribētos kādam to parādīt un kopistiski apjūsmot, bet laikam jau viņš vienīgais izteresējas par kapiem. Monkijs to nesaprot. Redžimu viņš baidās ņemt līdzi, bet nevienam citam Devils neuzticas. Nau jau kam. Visi māj ar galvu – jā, jā, forši, bet paši ātrāk grib tikt prom. Devilu kapi vienmēr ļoti uzmundrina. Tik daudz kas pēdejā laikā ir noticis, ka Devils nespēj pat īsti visu aptvert. Viņš ir iekarinājis Redžima karti skaistā senlaicīgā ķēdē, tajā vietā, kur agrāk atradās krusts. Viņš vienmēr nēsās līdzi Redžima debīliķa karti. Devils visu dienu šodien domā par Redžimu. Viņš domā, cik brīnišķīgs, lielisks un īpašs ir viņa brālis, viņš domā par to, ka Redžims taisa mākslu arī toletē, un viņš taisa mākslu visur, kur atrodās, un padara par mākslu pilnīgi visu, kam pieskarās. Devils spēj skaidri iztēloties, kā tas viss notika. Itkā viņš pats būtu tur bijis. Kaut viņš būtu tur bijis! Viņš zinātu, kā rīkoties. Kaut onkuls būtu atļāvis viņam iet strādāt. Redžima darba biedrs stāstija, ka viss sākās ar to, ka ieradās objekta īpašnieks. Esot bijis ļoti īgns, tas nepaticis, šitais, un, hujakš – viņš ierauga Redžimu. Uzreiz sācis Redžimam dirst. Laikam atjēdzies, ka tur strādā arī čigāni, atjēdzies, ka tur strādā vairāki čigāni, bet tieši Redžimam sācis dirst. Viņam esot kautkādi materiāli pazuduši. Redžims, kā vienmēr, nereaģē. Vecis jau, protams, nezin, kas Redžims tāds ir, un vienaldzība viņu kaitina vēl vairāk. Tad Redžims pagriežas un iet prom. Nu, tas nu gan veci ārkārtīgi sadusmo, un viņš paķer kārti un iebelž viņam pa muguru. Redžims ārprātīgi piekāva to veci, jābrīnās, ka izdzīvoja. Mentenē izsecināts, ka Redžims ir sabiedrībai bīstams, un viņam turpmāk būs jādzīvo psihenē. Tagad Devils sēž savā vismīļākajā vietā – kapos – un glauda kaķi. Mīļo un mīļo arvien stiprāk. Sažņaudz kaķi no visa spēka. Kā viņam pietrūks brāļa. Tik ļoti. Viņš ar tevi vairs nerunās. Devils saka kaķim, un asaras birst viena pēc otras. Nerunās un viss. Pilnas acis asaru. Viņš skatās kaķim acīs, un tā vien liekas – tas saistās ar Redžimu, šitāds kaķis ir vienīgais uz pasaules kurš sapratīs un nenodos.

2005

Tēmas

Elvīra Bloma

Elvīra Bloma strādā Memoriālo muzeju apvienības Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā, organizē kultūras pasākumus un nereti tiecas nojaukt robežas lai izpētītu, kas aiz tām slēpjas. Studējusi kultūra...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!