Blogs
24.08.2017

Kaislības sagrābtajā valstī

Komentē
7

Fakts, ka tiek dibinātas parlamentārās izmeklēšanas komisijas, vienmēr liecina par politiskās temperatūras pieaugumu. To labi parāda prof. Ringolda Baloža nesen publicētais divsējumu krājums par šīm komisijām, kurā aplūkots gan pirmais konstitucionālās varas periods, gan arī atjaunotā Latvijas demokrātija. Aivars Lembergs, kurš nenoliedzami ir "oligarhu sarunu" publicēšanas galvenais adresāts, šajā siltajā vasaras laikā atslābt netaisās, tādēļ sparīgi sit pretī visām publiskās izmeklēšanas (lasi – kaunināšanas) iniciatīvām. Te viņš no zināmiem "plauktiem" prasa prezidentam atskaitīties par šajā sakarā sacīto, te prasa nolikt mandātu par minētās komisijas priekšsēdētāju tā arī nekļuvušajam Andrejam Judinam. Sausais atlikums no tā visa būs niecīgs, turpretī krāšņi pazīmēties šajā priekšvēlēšanu gadā dabūs abas puses. Iespējams, Lembergs reaģē mazliet pārspīlēti – no viņa paša interešu perspektīvas. Diez vai viņam ar šādu bravūrīgu pašaizsardzību izdosies nosliekt savā pusē sabiedrisko domu; neviens taču nav atcēlis pazīstamo latīņu teicienu: "Tu dusmojies, tātad tev nav taisnība."

Es šeit netaisos palielināt politisko kapitalizāciju nedz Lembergam, nedz viņa oponentiem, tādēļ piedāvāšu savas pārdomas par krietni šaurāku jautājumu. Proti, Lembergs savā vēstulē Judinam prasa skaidrot, kas ir "valsts nozagšana" un kura tieši valsts esot nozagta. Daži žurnālisti, laikam uzskatīdami mani par ekspertu šādos jautājumos, zvana un prasa – ko šī valsts nozagšana vispār nozīmējot. Mana atbilde lielākoties ir diezgan izvairīga. Vispirms, runa acīmredzot ir par aplamu termina "state capture" tulkojumu, kuru apmēram kopš 2000. gada lieto Pasaules Banka. Šajā ziņā valsts ir sagrābta (ne nozagta) tad, ja valsts aparāts tiek ar formāli tiesiskiem līdzekļiem darbojas kādas privātpersonu grupas interesēs. Īsi sakot, runa ir par augstākās raudzes politisko korupciju, kura ne vairs ietekmē atsevišķus politiskus lēmumus, bet gan liek pašam valsts aparātam darboties dažu cilvēku interesēs. Šis primāri nav pētnieku, bet gan birokrātu jēdziens, radīts, lai aprakstītu situāciju vāji attīstītās kapitālistiskās demokrātijās, kurās ietekmīgu privātpersonu intereses dominē nevis vairs patvaļīgā likumu piemērošanā, bet gan jau pašā likumdošanā. Sagrābtas valsts apstākļos es vairs nedodu kukuli ierēdnim vai tiesnesim, bet gan samaksāju politiķiem vai, ja rocība atļauj, nopērku pats savu partiju. Un tad, kā smejies, valsts kalpo cilvēkam – un mēs pat zinām šā cilvēka vārdu un uzvārdu.

Vai Latvijā kaut kas tamlīdzīgs notiek? Jā, protams. Nelaime vienīgi tā: kaut kas ļoti līdzīgs notiek gandrīz visās demokrātiskajās valstīs – varbūt vienīgi atšķirīgos apjomos un formās. Priekšstati, ka valsts likumi var vienlīdz respektēt visu iedzīvotāju intereses vienādā mērā, ka naudai nav nekādas ietekmes uz politisko procesu, ka politiķus interesē tikai vēlētāju intereses, ir cienījami ideāli, kuru priekšā noņemt cepuri. Taču realitātē valsts bieži ir "šķirisks" veidojums, kurš apkalpo noteiktu grupu "sektorālās" intereses, pārējās turot pie miera un kārtības ar dažādām pātagām un cukurgraudiņiem. Šajā ziņā, pirms runājam par "sagrābto valsti", ir vērts kritiski izturēties pret pieņēmumu, ka valsts vispār var būt neitrāla pret dažādām sabiedrībā pastāvošajām interesēm.

Šeit es ar savām gara ausīm dzirdu jautājumus: bet kā tad ar demokrātiju? Vai tad tā negarantē, ka politiķi rūpējas par visas sabiedrības interesēm? Atbilde ir: nē, negarantē. Demokrātija garantē vienīgi to, ka pie varas esošie var tikt nomainīti konkurējošās vēlēšanās. Tieši tas tad arī liek politiķiem būt jutīgiem pret dažādām sabiedrības interesēm un pilnībā neignorēt arī tās grupas, kuru intereses viņiem nav primāras. Vai nu arī – neveiksmes gadījumā – šo politiķu vietu ieņem citi, kuriem vairāk rūp citas sabiedrības grupas, bet nekad ne "visa sabiedrība", jo "visai sabiedrībai" patiesībā nekādas skaidri definētas intereses nav. Tas, ko gribēs uzņēmēji, nekad nebūs tas pats, ko gribēs arodbiedrības; tas, ko gribēs lielie zemnieki, nekad nebūs tas, ko gribēs zaļie; tas, ko gribēs nacionālisti, nekad nebūs tas pats, ko gribēs minoritātes; tas, ko gribēs katoļi, nekad nebūs tas pats, ko gribēs seksuālo minoritāšu organizācijas. Jautājums ir par to, cik dažādu "sektorālo" interešu spēj ticami respektēt politiķis, lai uzvarētu savu sāncensi, – nevis par to, ka viens no viņiem pārstāv "visas sabiedrības" intereses, bet otrs nepārstāv. Arī politiķi ir tikai cilvēki: iespringt viņiem liek tikai konkurence, iespēja pēc četru gadu uzdzīves atrasties uz ielas. Turpretī tur, kur reālas konkurences nav, viņi var mierīgi darboties par labu saviem saimniekiem un droši zināt, ka bez savas maizītes nepaliks.

Cīņa pret "valsts sagrābšanu" primāri ir politiskās konkurences jautājums, un tur, kur konkurences nav, šāda sagrābšana būs endēmiska un neizskaužama – ar izmeklēšanas komisijām vai bez tām. Kā mums ir ar politisko konkurenci un varas nomaināmību, katrs var padomāt pats. Es esmu par 99% drošs, ka, par spīti visam šodienas troksnim, nākamo valdību neizbēgami veidos ZZS, NA un kāds "Vienotībai" līdzīgs veidojums – viens vai vairāki. Un jautājums te ir skarbs: vai izvēle balsot par šādu, Latvijai "likteņa lemto" koalīciju ir kaut kādā ziņā labāka, liberālāka vai demokrātiskāka nekā izvēle balsot par batjku Lukašenko mūsu kaimiņvalstī.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7