Proza
16.08.2013

Kails vīrietis un atombumba

Komentē
45

Mazpilsēta ASV kovboju štatā Montānā, darba dienas vidus, un mūsu auto pieslīd pie kluba, kur laiku pavada vēl dzīvie Otrā pasaules kara veterāni un viņu jaunākie kolēģi – Vjetnamas vai Korejas karu cīnītāji. Tāpēc arī nosaukums "Veterans of Foreign Wars".

Ikdienā mūsu iecienītais bārs ir "Saloon Oxford", kura ārdurvis nekad nav ciet – strādā vienmēr. Tas ir smagā un vienkāršā gala iestādījums, kura interjers kopš Lielās Depresijas laikiem nav mainījies, ja neskaita televizorus virs letes un spožus, diegā iekārtus kartona superauto ar "Budweiser" alus reklāmu.

Kultas olas ar smadzenēm ir šī salona firmas ēdiens, un, tā kā ēdiena cepšana noris turpat aiz letes, bieži nācies vērot, kā no ledusskapja tiek izceltas pelēkās lopa smadzenes, no tām nogriezts klucis, sakapāts kubiciņos un iejaukts bļodā ar olām, kamēr viegli iešāvis darbarūķis notraipītā kreklā stiklainām acīm to visu vēro, ik pa brīdim apslapinādams lūpas ar viskija glāzi. Tieši tāpat kā es un mans draugs Billijs, kas ir nākamie rindā.

Lai arī "Oksforda" bija kļuvusi tik pierasta kā mājas, mūs labu laiku nelika mierā ideja apmeklēt kara veterānu bāru; tomēr bija mazliet neērti spert izšķirošo soli un veikt tādu kā "ielaušanos" vidē, kur pie galdiem sēž kundzes ap astoņdesmit un lēnītēm sūc vieglu alu, bet viņu mīļākie klusi skatās ārā pa logu no ratiņkrēsla pozīcijām, pie kura piestiprināts skābekļa balons elpošanas stimulēšanai. Veterānu krogs ir vieta, kur cits citu pazīst visdrīzāk pusgadsimtu, tāpēc ir grūti tā vienkārši atvērt durvis, pieiet pie letes, ar sānu skatienu jūtot, kā uz tevi no blakus beņķa raugās vecuma slimības skarta, viegli trīcoša galva, tad pasūtīt dzērienu un, vērojot alus putas, justies omulīgi un nepiespiesti.

Tomēr mans un Billija mērķis bija sajusties kā kara veterāniem, un mēs šo soli spērām. Pēc pirmajiem alus malkiem stress pārgāja, un mēs pievienojāmies divām sirmām kundzēm, kas pēcpusdienu vadīja bez kavalieriem. Savā smagajā, latviskajā akcentā robotiski, it kā tramvaja pieturas saucot, kārtējo reizi pastāstīju, kur atrodas Latvija, un, vērojot kara lidmašīnu un militāro karšu attēlus pie sienas, pamazām iejutos jaunajā lomā. Paēst te nevarēja pat ne smadzenes, tomēr uz letes stāvēja liela burka ar cieti vārītām olām. Tās bija vienīgā ēdamā lieta, un, iemetot kastītē desmit centus par gabalu, mēs pāris notiesājām, uzdzerot aliņu.

Pēc kāda brīža bāra stūrī ievibrējās sintezators un sākās dzīvās mūzikas vakars. Spēlētājs bija viens no veterāniem, smēķētājs ar stāžu, kuram ik pa brīdim dziesmas vidū viņam sākās klepus lēkme. Ja neklepo tieši mikrofonā, tas īpaši netraucē. Sirmās dāmas mūs uzlūdza dejot, un mēs lēni griezāmies kādas senas tautasdziesmas pavadījumā, mazliet pamīņājoties brīdī, kad dziesminiekam uzklupa tas drausmīgais klepus. Acīmredzot tiku novērtēts par atzīstamu deju partneri, jo par nākamajiem dzērieniem man vairs nebija jāmaksā – sirmā dāma skaidri norādīja, ka rēķinu segs viņa. Un ar viņu dejot bija patiess prieks, tikai to vajadzēja darīt lēni un uzmanīgi.

"Ceļš, kas iet gar manu māju, tālāk līkumo gar upi un pēc pāris kilometriem beidzas ar strupceļu kanjona galā," Billijs ieminējās, kad mēs jau kā kārtīgi ordeņoti kara veterāni dziļā naktī iesēdāmies viņa melnajā sporta mašīnā. "Mans "Subaru" principā ir rallija auto, tikai es to nekad neesmu atbilstoši izmantojis. Līkumotais ceļš gar kalnu upi ir radīts tam, un mūsu ceļā neviena nebūs." Autiņa astoņus skaļruņus raustīja industriālās mūzikas projekts "Imminent Starvation", kad pēc Billija bezspēcīgajiem "ou, ou, ou, ou" mēs aptināmies ap koku. Nekad nevar zināt, kurā brīdī ieceļosi paralēlā pasaulē.

Sajūta, ka acumirklī vari nokļūt līdz šim nezināmā realitātē, pirmo reizi man radās pēc vienas pastaigas dzimtajā Juglas pagalmā gadu pirms šī notikuma. Devos pāri asfaltētajam laukumam pa ierasto ceļu, bija silta augusta nakts, es atgriezos no peldes naksnīgajā jūrā kopā ar draugiem un pēc divām nedēļām gatavojos pamest Latviju.

Pēkšņi kritiens bedrē, izstieptās rokas, kam būtu jāsargā galva, pazūd tukšumā, un es ar degunu un zobiem iecērtos asfaltētajā bedres malas šķautnē, pēc tam ļengani ieklājoties tajā. Sākumā ir tāda dzīvnieciski instinktīva raustīšanās kā pelei, kas tikko iespiesta slazdā, tāds kā mēģinājums aizbēgt, bet kārpīšanās ar smilšainajiem pirkstiem pa bedres dibenu ātri beidzas. Lai neaizrītos, jāspļauj ārā cietās drumslas un nesaprotamās šķembas. Ardievu, zobi. Ar mēli skenēju jaunākos notikumus mutē, bet tā ātri apmaldās gaļas gabaliņu putrā. Skaidrs priekšstats nerodas, un riebīgākā šķiet doma, ka esmu pats sev nokodis mēles galu. Deguna izliekums ir pazudis, un, ar trīcošām rokām to pakustinot, jūtu, ka tas šūpojas kā lupata, viegli krakšķot ar skaņu, kas pārāk tieši atgādina piparu dzirnaviņas.

Paralēlās pasaules iemītnieks – slimnīcas nakts dežūrārsts sejas un žokļu klīnikā – ir dūšīgs vecis, kautiņos apdauzītu tipu līmēšanas speciālists. Man liekas, viņš pats brīvajā laikā uz šo slimnīcu ir atsūtījis dažu labu upuri. Joprojām šokā sēdēdams operāciju krēslā, neko daudz nejūtu, bet tas, ka nakts ķirurga durtā anestēzijas šļirce ir izgājusi cauri vaigam un tek man uz mēles, tas gan ir skaidrs. Bezzobaini šļupstot, mēlei pēc ieraduma meklējot zobus, lai pateiktu burtus "s" un "t", es viņam to paskaidroju un, vells, zināju, ka veci saniknošu, un tiešām – nekavējoties seko vairāki maniakāli šprices dūrieni sejā. O, tagad gan atlaida.

Aizritēja vairākas nedēļas, pats jau sāku staigāt saviem spēkiem, un mani vairs neripināja krēslā uz diegu izraustīšanu. Mācību semestris Amerikā bija sācies, un par spīti skaistajām atvadām tā arī nekur nebiju aizbraucis. Mans ģīmis bija tiktāl sadzijis, ka varēja sākt piemērīt pagaidu plastmasas zobus, lai, ieradies Amerikā, pārāk nebaidītu jaunos kursabiedrus. Vienas šādas piemērīšanas laikā visapkārt neparasti spītīgi sāka zvanīt telefoni. Uzbrukums Amerikai. Ir 11. septembris. Tagad pat ar jaunajiem plastmasas zobiem ne uz kādu Ameriku vairs netieku.

Iespējams, ikkatrā dzīves mirklī teorētiski iespējamo notikumu kombinācijas kaut kādu likumu vadībā saslēdzas neparedzamā ķēdē, bet skaidri to var ievērot tikai brīžos, kas radikāli sačakarē visus plānus, kā, piemēram, šovasar. Ir 2013. gada augusts, ar riteni vizinos pa zināmajiem meža celiņiem Smiltenes pusē. Spīd saule, no ēnām un saules traipiem mežs ir raibs kā TV ekrāns bez signāla. Esmu priecīgs, ka ir izdevies atrast pāris brīvu stundu, lai patrenētu sirds muskuli, kas manam vectēvam un vecvectēvam pēkšņi pārplīsa, atstājot pārsteigtus radiniekus.

Skaļš krakšķis, švīkas, tumsa. Guļu sūnās taciņas malā. Pa kājām rāpo skudras, un mušas ēd sviedrus. Rokas un kājas neklausa pavēlēm. Pēc brīža kabatā sāk zvanīt telefons, zvana ilgi, bet es guļu ar galvu sūnās. Galvā dators ir nobrucis, pēc brīža restartējies un tagad cenšas no jauna iedarbināt izdzīvošanai nepieciešamās programmas.

Kamēr tās visas netiks palaistas darbībā, nevarēšu pakustēties. Esmu ar galvu ietriecies pāri taciņai nolīkušā kokā, kas bija nolēmis iesprūst tieši īstajā augstumā. Kādā brīdī es atceros tik tikko Spānijā notikušo dzelzceļa katastrofu ar gandrīz astoņdesmit bojāgājušajiem. Ziņu kanālā redzēju interviju ar vienu no glābējiem, kurš stāstīja, kā bojāgājušie ir gulējuši garā rindā sliežu malā un viņu kabatās bez apstājas zvanījuši mobilie telefoni. Atšķirībā no viņiem es savu telefonu šoreiz vēl varu sadzirdēt.

Tomēr nav jau tā, ka tikai pēkšņa notikumu virkne pārslēdz realitātes. Mans draugs Billijs, "Oksfordas" un "Kara veterānu" krogu cīņu biedrs, ir lēnā garā aizslīdējis citā īstenībā bez satricinājumiem. Nesen izlasīju, ka Aiovas štata policija nakts vidū ir arestējusi pa ielu skrienošu kailu vīrieti, kurš ir skaļi saucis, ka viņu mājās ir apmeklējuši četri nepazīstami cilvēki un nodevuši rokās atombumbu.

Tēmas

Ivars Drulle

Ivars Drulle ir tēlnieks un strādā vizuālās mākslas jomā, veidojot darbus sākot ar nelielu figūriņu grupām līdz milzīgām instalācijām, bieži izmantojot stāstījuma, skaņas elementus un tekstu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
45

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!