Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 1. daļa

Ļeņinam nepatika tam veltītā daļēji futūrisma manierē sacerētā poēma "Vladimirs Iļjičs Ļeņins".

Godātā zinātniece! Tā poēma sarakstīta 1924. gadā. Protams, ja ticam tur apgalvotajam "Ленин и теперь живее всех живых", tad varam apcerēt arī, vai Ļeņinam paīk Radzobes darbi.

Ļoti aizraujošs raksts! Paldies autorei par vēstures ,,pārcilāšanu" - šie fakti tiešām nebija zināmi. Ikreiz, lasot ko līdzīgu, sašutumā elpa aizraujas - kā vispār kaut kas tik absudrs bijis iespējams?! Un tas liek bažīties par nākotni, Ļoti nopietni bažīties...

Ja kāds paķidātu mūsdienu grantu un pasūtījumu sadalīšanas anatomiju, kloāka liktos zelta bedre.

raksts interesants, labi lasās. beletristika. godīgi sakot, nav pilnīgi nekādas nozīmes tam vai Čaks, Upīts, Lācis utt bija eņģeļi zemes virsū, vai pēdējie maitas, vienīgais būtiskais jautājums par viņiem un visiem citiem - vai šodien, nākotnē, viņu darbus lasīs vai nē. lasīs, tātad rakstnieks, dzejnieks un mūžs nav velti nodzīvots, aizmirsīs, nu tātad vēja zieds

Tad un tagad rakstnieki un mākslinieki cīnās par siltas zupas šķīvi, kā nu kurš to prot. Vienmēr ir bijuši tādi, kas pazemojas varas priekšā, un tādi, kas lepni tam stāv pāri. Ir šausmīgi apzināties, ka gandrīz visi latviešu inteliģences pārstāvji - Čaks, Sudrabkalns, Smiļģis bija lieli d... līdēji. Tomēr nesteigsimies slavēt visus tos, kas tā nerīkojās, jo laba daļa no tiem bija čekas uzpirkti vai iebaidīti ziņotāji.

Upīt(i)s man skolas laikā, kad bija obligātajā literatūrā, dikti riebās - "Zaļā zeme" jo īpaši. Tomēr vēlāk izlasīju noveles "Kailā dzīvība", un nedaudz mainīju savu viedokli.