Līdzi laikam mainās ne vien arhitektūras formas un ēku funkcija, bet arī vārdi, kuri tās apzīmē. Kurš vairs šodien īsti zina, kas ir savulaik Jūrmalā neiztrūkstošā kūrmāja? Kopā ar jūras vannu iestādījumiem un paviljoniem tā piekāpās sanatorijām, kuras šodien nomainījušas SPA centri un boutique viesnīcas. 30. gados mans vecvectētiņš uz īsu brīdi bija kāpās atvēris savu augļūdens kiosku, ko – kā stūri fonā – esmu redzējusi tikai vienā albuma fotogrāfijā. Manā laikā tajā vietā bija kafē – pelēka dzelzsbetona terase, kur varēja nopirkt gāzēto limonādi stikla pudelēs. Tāpat manas bērnības zemie čebureku kioski ar plašajiem stiklotajiem logiem šodien atdevuši vietu pārvietojamiem "Narvesena" hotdogiem. Nelieli dzīvokļi kļuvuši par apartamentiem, bet privātmājas atkal sauc par villām. Un tagad mums ir arī savs kondo.
Condos saīsinājumā no latīņu valodas vārda condominium apzīmē kopīpašumu. Amerikā, runājot par daudzdzīvokļu ēku projektiem, saka condo, taču latviešu valodā kondominiums – un attiecīgi tā saīsinājums kondo – tikpat kā netiek lietots (LZA akadēmisko terminu datubāzē tas apzīmēts kā nevēl.). Pie mums saka "villu kvartāls" vai "ekskluzīvs apartamentu projekts", tāpēc, dizainera Karima Rašida (Karim Rashid) tvitera kontā izlasot ierakstu, ka viņš Jūrmalā starp priedēm būvēs jaunu kondo, pirmā asociācija bija ar mazu ledenīti vai saīsinājumu prezervatīvam.
Tas, ka slaveni vārdi izstaro mārketinga enerģiju, ir globāls un vispārzināms fakts. Attīstītāju "Dzintaru parks" izvēle projektam pilsētā, kura "Lonely Planet" ceļvedī raksturota kā "Franču Rivjēras Baltijas versija" un kurā īpašumi pieder "Krievijas naftas magnātiem un viņu trofejām – sievām", par arhitektu uzaicināt polipropilēna papīrgroza "The Garbino" radītāju Karimu Rašidu ir saprotama. Tā nu pasaules medijos līdzās ražīgā dizainera topošajiem projektiem – Malaizijas hotelim, supermārketam Pēterburgā un ēku kompleksam Memfisā – nostājies arī luksusa kondo "Kado Karim" Latvijā. Allaž rozā vai baltā tērpies Karims pie mazākās izdevības lepojas ar savu starptautisko atpazīstamību (viņa papīrgrozs patiešām atrodas "MoMA" kolekcijā), un Jūrmala ir 45. vieta pasaulē, kurā realizēts kāds viņa arhitektoniskais dizains. Viņš kā tāds dizaina fabrikas Villijs Vonka šaudās pa pasaules nekustamo īpašumu tirgu, izdāļādams savus krāsainos kondo un hoteļus. Kaut gan Rašids par savu misiju izvirzījis dizainakrātiju jeb "dizaina pieejamību cilvēcei", viņš pēdējā laikā vaļsirdīgi atzinis, ka interesi par produktu dizainu izkonkurējuši nekustamie īpašumi. Projektu, ko pirms trīs gadiem ar glamūrīgu burziņu, pašam dizaineram klātesot, atklāja mākslas muzejā "Rīgas birža", Rašids nodēvējis par dāvanu (no franču val. cadeau). Karima dāvanu Jūrmalai šodien tirgo, sākot no 5769 eiro par kvadrātmetru. Ēku komplekss, ko veido trīs plūdenu formu dzelzsbetona ovāli ar 14 luksusa apartamentiem un 7 divstāvīgiem penthausiem, iespiests vietā, kur vairāk nekā 30 gadus atradās tenisa korti. Tieši blakus pirms pāris gadiem labiekārtotajam Dzintaru Mežaparkam (pēc biroja "Substance" veiksmīgā projekta) un izbijušajam bērnudārzam "Ruķītis" – 20. gs sākumā celtai savrupmājai, kur tagad saimnieko īpašuma tiesības pieteikusī pareizticīgo baznīca (un gatavojas dievnama būvdarbiem). Projekta attīstītāji bija rēķinājušies, ka no šejienes varēs skaidri saklausīt "Jauno vilni" Dzintaru koncertzālē, un minūtes gājiena attālumā ir Jomas iela.
Kad pirmo reizi ieraugām neparastu un neredzētu formu arhitektūru, tā instinktīvi raisa asociācijas ar lietām un formām, ko pazīstam (piemēram, Zahas slēpošanas tramplīns Insbrukā, kas iesaukts par augstpapēžu kurpi, vai Fostera Londonas gurķis. Tepat, Rīgā, Šēnberga "Centra nams" – cukurtrauks). Kad aiz priedēm pamazām atklājas baltās, ducīgās muciņveida mājas, prātā nāk zooloģiskā dārza baltā lāča mītne. Vēlāk šis iespaids izkūst, taču sajūta par kaut ko baltu un sintētisku uz mēles paliek.
Apaļās, baltā betona formas, pretējā ielas pusē eksponētās planšetes ar Sci Fi stila futūristiskajām interjera vizualizācijām kopā ar Rašida apgalvojumu, ka viņš kā produktu dizainers arhitektūru uztver "kā jaunu pieredzi", rada sajūtu par kādu kosmisku eksperimentu, kas varētu risināties ēku iekšienē. Ēkām ir noslēgti apjomi. Par spīti zemajai sētiņai, vienīgā saikne ar ārpasauli ir nelielie lodziņi, kas, neskatoties uz jau tā skopo gaismas pieejamību, vēl aizsegti ar bīdāmiem slēģiem, kuri šķiet piemērotāki silto reģionu arhitektūrai.
Ja viena no labas arhitektūras iezīmēm ir struktūras askētisms, tad šeit noticis pretējais, un nav skaidrs, kāds pildījums ir no 3D mīklas izmīcītajam pīrāgam. Piekārtie, apaļie rīģipša stūri rāda, ka uzstādījums iztikt bez taisniem leņķiem ir mazdrusciņ blefošana.
Ja projekta vizualizācijā no kaijas skatpunkta baltie, plūstošie apjomi starp priedēm izskatās viegli, eleganti un piederīgi Jūrmalas izšķērdīgajam garam ar lēni slīdošajiem atpūtniekiem, āra kafejnīcām un "Lexus" kabrioletu, tad dzīvē šim projektam atvēlētā platība acīmredzot ir pārāk maza, savukārt zeme un arhitektūra pārāk dārga – rezultātā ēkas attiecībā pret zemes platību ir pārāk blīvi novietotas, ko vēl pastiprina būvapjomu horizontalitāte.
Šķiet, "Kado" dizainā Rašids iedvesmojies no savas 2011. gadā radītās kaskādes – bļodas "Christofle" formām, bet kondo plūdenie stūri atsauc atmiņā Kiklādu salas arhitektūru. Pats Rašids uzskata, ka caurmērā arhitektūra ne ar ko būtisku neatšķiras no produktu dizaina, pat vēl vairāk, vienā no savām intervijām viņš teicis, ka "daudz intelektuālāk ir uztaisīt kaut ko tādu kā mobilais telefons nekā parastu dzīvojamo māju".
Sākotnēji arhitektūra no dizaina ar to arī atšķīrās, ka arhitektūra bija kaut kas monumentāls, neizkustināms, bet dizains – mobils: lieta, ko var pārvietot. Taču šodien arhitektūra kļuvusi pārvadājama, rūpnieciski ražota, pēc tam sastiķēta no gabaliem. Tāpat kā dizains tā tiek ražota fabrikā. Gludas, precīzas virsmas, kas precīzi saliktas kopā. Arī īslaicīguma ziņā mūsdienu arhitektūra tuvinās produktu dizainam. Šīs dzelzsbetona paneļu mājas nav uzmūrētas mūžībai, bet tiks pārskatāmā nākotnē vienkārši nošķūrētas un nomainītas ar jaunām. Tās ir kā lieli gadžeti, un to iekšas – īsti tehnoloģiju sasniegumi. "Kado" dzīvokļu ārdurvis būs iespējams atvērt ar viedtālruņa palīdzību, un, arī atrodoties aiz Latvijas robežām, varēs ekrānā vērot, cik rūpīgi tiek uzkopta dāča, un penthausā snaudošajai sievai nosūtīt gaisa buču.
"The Garbino" dizaineram nerūp tas, ka viņam nav ne arhitekta izglītības, ne licences. Ar arhitektoniskiem jautājumiem lai nodarbojas šīs nozares profesionāļi. Jūrmalas projektā arhitektūra uzticēta "autoritatīvajam", kā tas rakstīts projekta feisbuka lapā, arhitektam Andim Sīlim.
"Kado" nav kaulu, bet nav arī Jūrmalas viegluma. Te tuvākajā apkaimē ar paplukušām, pēdējoreiz padomju laikos atjaunotām vasarnīcām iespiestais ansamblis ir kā klasesbiedrene tumšzilajā, padomju skolēnu formas kleitā un brūnajās, nosļukušajās zeķbiksēs, kas vienu dienu ierodas skolā ar baltām, no ārzemēm atsūtītām botām. Un kas tad ir konteksts? To nevar izmērīt, tas mainās līdzi laikam, un katram tas ir savs. Konteksts – no latīņu vārda contexere – nozīmē saaust kopā. Saaust kopā vārdus, teikumus, proporcijas, mājas un priedes. Konteksts, ne jau līdzība ar apkārtējām ēkām un dabu, bet iederība kopējā, nedefinējamajā pilsētas garā.
Vispārzināms ir fakts, ka mūsdienās ļoti bieži konteksts tiek upurēts par labu brendingam un mākslīgai identitātei. Tā nav arhitektūra, bet dzīvesstila paketes, ieguldījumi, šajā gadījumā arī biļete uz Eiropas Savienību. Pat Rašids nav slēpis, ka konteksts viņam nerūp. "Lieta tāda, ka visās pasaules lielajās pilsētās ir neiederīga arhitektūra. Jūs redzat citu citam līdzās 17., 21., 20. un 19. gadsimtus." Tomēr, atsaucoties uz apkārtējo iedzīvotāju protestiem, Karima arbūza krāsu gammā ieturēto luksus kondo Hārlemā tomēr nācās nomazgāt baltu.
Vismaz šis projekts nav nogāzis priedes un noslaucījis no zemes virsas nevienu pilsētas simbolu. Kā tas nesen notika ar 30. gados celto Art Deco restorānu "Mascotte", vēlāk pazīstamu kā "Korso" un "Septiņas māsiņas", kas, ne čiku, ne grabu, pagājušogad tika nošķūrēts no zemes virsas. Vai arhitektūras pieminekli "Lido", kas tagad rekonstruēts villu kompleksā ar aptumšotiem pakešu logiem.
Interesanti būs vērot, kā koši baltās sienas mijiedarbosies ar Jūrmalas mitro gaisu un kā plakanie jumti – ar sniegu, skujām, sūnām un lietu. Cerams, ka Rašida dizainētais ansamblis nesekos savai kaimiņienei "Lielajai glūņai", kā to reiz trāpīgi nodēvēja kādā reportāžā, – kura sākusi novecot, tā arī nesagaidījusi pirmos iedzīvotājus: no balkoniem skumji nolobās un skujām klātajā zemē krīt apmetuma gabali. Tāpat interesanti būs vērot, kā kondo ieaudīsies kopējā pilsētas audumā – vai paliks kā svešvārds vai kļūs par citātu. Bet pats interesantākais: vai dizains beigu beigās patiešām kļūs par arhitektūras jauno vilni?
1