Sabiedrība
17.07.2017

Kāda jēga kaut ko mainīt Latvijā?

Komentē
2

Latviešu valodā ir kāds zīmīgs teiciens: "Ko tad es, es jau neko." Vēl Latvijā arī pieņemts uzskatīt, ka neko mainīt nav iespējams un ka principā viss ir slikti. Diezgan populāri ir arī neinteresēties par lietām – vienalga, sabiedriskajām aktualitātēm vai politiku –, kamēr tās neskar paša dzīvi personiski. No šī visa izriet loģisks jautājums – vai Latvijas valstī vispār ir iespējams kaut ko izmainīt? Un kas ir cilvēki, kas nolemj to darīt, un kāpēc? Laikā, kad nupat pašvaldību vēlēšanās Rīgā vairāk nekā ceturtdaļu balsu ieguva jauni, pārmaiņas alkstoši politiskie spēki, laikā, kad publicētas tā sauktās Rīdzenes sarunas un tika rīkots protests ar mērķi panākt valsts ģenerālprokurora atkāpšanos, visbeidzot, laikā, kad gaisā atkal virmo runas par Ceturto atmodu, ir vērts apstāties un pajautāt – bet kāda gan jēga kaut ko mainīt Latvijā?

Viens no veidiem, kā gūt atbildi uz šo jautājumu, ir pajautāt to cilvēkiem, kas to jau dara. Pirms vairākiem mēnešiem Kaņepes Kultūras centrā portāla "Satori" rīkotās diskusijas laikā uz to centās atbildēt gan dalībnieki, gan klausītāji. Un, jāatzīst, Latvijas sabiedrībā un šīs diskusijas dalībnieku vidū valdošais noskaņojums un atbildes uz šo jautājumu būtiski atšķiras. Kāpēc Latvijas sabiedrībā dominē viedoklis, ka lielas jēgas kaut ko mainīt Latvijā tā pa īstam nav? Tas parasti tiek pamatots ar dažādiem iemesliem – gan ar to, ka cilvēki ir aizņemti paši ar savu dzīvi, gan to, ka nekas tāpat pa lielam nemainīsies. Reizēm šādus uzskatus eventuāli pieņem pat cilvēki, kas agrāk ir centušies kaut ko darīt, bet tas nav līdz galam izdevies. Kā atzina viena diskusijas dalībniece, kas ilgstoši darbojusies NVO sektorā: ja tu 7 gadus centies panākt kāda likuma pieņemšanu un tas nenotiek, nākas vilties pilsoniskajās aktivitātēs per se un gribot negribot secināt, ka ar tām neko nevar panākt.

Tomēr kopumā diskusijas dalībnieku un klausītāju vidū valdīja optimisms un konkrētība par to, ka tomēr ir vērts kaut ko mainīt; šādu optimismu periodiski iespējams novērot arī sabiedrībā kopumā. Un tam ir vērts pievērst uzmanību. Cilvēku lokā, kuri uzskata, ka ir vērts un vajag kaut ko uzlabot Latvijā, izvēlēto metožu un darbu spektrs ir diezgan plašs. Piemēram, teātra režisors Valters Sīlis uzskata, ka viņa [un teātra mākslas] uzdevums ir veikt "gaisa spēku uzlidojumus, novājinot pretinieku un norādot, kurp jādodas [vai kādā virzienā jādomā] kājniekiem [sabiedrībai]", ar to saprotot, ka ar izrādēm tiek norādīts uz sociālpolitiskajā sistēmā esošām problēmām un rosināts domāt par to iespējamiem risinājumiem. Līdzīgs viedoklis ir populārs kultūras nozarēs – māksla un mūzika kā protesta forma ir bijusi populāra vienmēr gan Latvijā, gan citās valstīs. Ar to nav jāsaprot tikai, piemēram, 60. gadu dziesminieki ASV, kuri burtiski protestēja pret konkrētām lietām, – ar mākslas, it īpaši mūzikas, palīdzību izvērstais protests pret konkrētām negācijām sabiedrībā var izpausties ļoti dažādi: tā teikt, protests var būt gandrīz viss, un tas nav žanriski vai citādi mākslinieciski ierobežots, sākot no "Roka par neatkarību" [1] Trešās atmodas laikā, turpinot ar Dimitera ziņģēm deviņdesmitajos un beidzot ar Gustavo rīmēm mūsdienās.

Tomēr jāsaprot: izmantojot dažādas kultūras nozares kā Latvijas mainīšanas metodi, sasniegtais rezultāts bieži vien būs tikai aptuveni nojaušams. Lai sasniegtu konkrētus rezultātus, ir nepieciešams aktīvi par tiem iestāties, un labs piemērs šajā gadījumā ir pēdējos gados aktivizējušies dzīvnieku tiesību aizstāvji un to organizācijas. Piemēram, biedrība "Dzīvnieku brīvība" pēdējo gadu laikā ir veikusi vairākas akcijas dzīvnieku tiesību aizstāvībai Latvijā un panākusi atzīstamus rezultātus – zināmākais, šķiet, ir pieņemtais aizliegums par savvaļas dzīvniekiem cirkā [2], kas bija iznākums vairāku gadu ilgušai kampaņai, kura ietvēra gan komunikāciju ar atbildīgajām institūcijām, gan protesta akcijas. Šajā un citos līdzīgos gadījumos, kad kaut kas tika panākts, konkrēto lietu mainīšanas jēga pamatojās galvenokārt cilvēku individuālajos redzējumos, vai tie būtu tādi politiski jautājumi kā nepareizi pieņemts Olšūnu likums vai personiski jautājumi, kā dzīvnieki cirkā. Par to, kā un ko labāk darīt cilvēkiem, kuriem ir šāda viena, spēcīgi attīstīta interese, konkrētajā diskusijā izkristalizējās ideja, kurai varu tikai pievienoties, proti, vajag rīkot proaktīvas aktivitātes, vajag rīkot piketus "par", nevis tikai "dzēst ugunsgrēkus" un protestēt, kad tiek pieņemtas kādas nevēlamas izmaiņas. Un vajag mēģināt panākt lietas vairāk konvencionālā, uz sadarbību vērstā veidā – konkrēti piemēri tam ir gan biedrību dibināšana, ar kuru palīdzību iesaistīties sabiedriskajā darbībā, gan stāšanās arodbiedrībās, kuru vērtību šobrīd pierāda ģimenes ārstu streiks – ja nebūtu arodbiedrības, ārsti nespētu streikot un cīnīties par algas pielikumu: tiem atliktu tikai nopūsties, ka viss ir slikti.

Tomēr ar to, ka cilvēki aktīvi iestāsies par savu vienu interesi un sāpi, pat ja viņi to darīs aktīvi, arī vēl nepietiks tādai lielai Latvijas mainīšanai. Normālai demokrātijas funkcionēšanai ir nepieciešama ne tikai aktīva pilsoniskā sabiedrība, bet arī sabiedrības interesēs balstīta politiskā sistēma – un ar to Latvijā ir būtiskas problēmas, un, runājot par tām, es atļaušos lietot spēcīgākus epitetus, jo tas ir būtiski. Viena no problēmām – Latvijas sabiedrība lielā mērā ir politiski šizofrēniska. Valsts iedzīvotāji ir kreisi noskaņoti, bet Saeimas vēlēšanās balso par labējām partijām. Šādu Latvijas iedzīvotāju politiski kognitīvo disonansi ļoti uzskatāmi parādīja 2014. gadā veiktais SKDS pētījums par Latvijas iedzīvotāju pasaules uzskatu. Ko es gribu pateikt, sakot, ka lielākā daļa Latvija iedzīvotāju ir kreisi noskaņoti? Cilvēki Latvijā vēlas budžeta vietas augstskolās, viņi vēlas, lai ir labi ceļi un infrastruktūra, un vēlas, lai, aizejot pie ārsta, varētu saņemt kvalitatīvu medicīnas aprūpi, neko daudz par to nemaksājot. Visas šīs vēlmes ir atbilstošas ekonomiski kreisai politikai. Līdz ar to tikai tad, kad Latvijas iedzīvotājs, tā teikt, "vidējais latvietis", apzināsies savas intereses un sapratīs, ka tās var sasniegt, tikai balsojot par partijām, kas piedāvā ekonomiski kreisu politiku (tas, kāpēc šādu partiju nav daudz, ir cits stāsts), Latvijas sabiedrība ne tikai kļūs krietni mazāk šizofrēniska, bet arī, visticamāk, cilvēki sāks mazāk sūdzēties par to, cik viss ir slikti: jo beidzot cilvēku vēlmes un intereses atbildīs politikai, kas tiek īstenota viņu valstī.

Cita Latvijas politiskās sistēmas problēma ir mazais politikā iesaistīto cilvēku skaits. Pēc neseniem LU Sociālo zinātņu fakultātes pētnieku aprēķiniem, tikai aptuveni 1,7% [3] Latvijas iedzīvotāju darbojas kādā politiskajā partijā. Un, lai gan līdzdalība politiskajās partijās ir aktuāls jautājums daudzās Rietumvalstu demokrātijās, Latvijā tā ir izcili zema. Tieši tas, ka procentuāli tik maz cilvēku vispār ir saistīti ar politisko lēmumu pieņemšanu, un vienlaikus tas, ka paši lēmumi ietekmē un vienmēr ietekmēs visu sabiedrību, nevis tikai šos 1,7% iedzīvotāju, rada būtiskas problēmas gan sabiedrībai, gan esošajai politiskajai kopienai mūsu valstī. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem, "vidējajam latvietim", tomēr būtu jāpadomā, vai tieši viņa neiesaistīšanās politikā nav viens no iemesliem, kāpēc viss ir slikti.

Nobeigumā īsi ieskicēšu vēl pāris uzlabojamo lietu tieši politiskajā sistēmā. Jautāts, ko varētu darīt, lai partiju sistēma Latvijā funkcionētu labāk, Jānis Ikstens, Latvijas Universitātes profesors un viens no vadošajiem politikas procesa pētniekiem Latvijā, uzskata: lai partiju sistēma funkcionētu labāk, Latvijas sabiedrībai vajadzētu fundamentāli mainīt attieksmi pret politiskajām partijām – lai tās netiktu uzskatītas par vissliktāko, kas var būt. Jāatzīst, ka šobrīd tas bieži vien tā patiešām ir – politika tiek uzskatīta par kaut ko netīru, un cilvēki īpaši neraujas tajā iesaistīties. Šāda sabiedrības attieksmes maiņa pret politisko procesu kopumā ir ļoti svarīga, jo tikai tad cilvēki neatturētos no dalības partijās, uztraucoties, kā tas ietekmēs viņu karjeru un citus dzīves aspektus. Otrkārt, sabiedrībai vajadzētu būt aktīvākai un vairāk iesaistīties ne tikai partijās, bet arī biedrībās un politikas procesā kopumā. Tas viennozīmīgi sasaucas ar šī raksta sākumā sniegtajām atziņām par pilsonisko sabiedrību. Būtisks aspekts ir arī partiju finansēšana – neskatoties uz valsts finansējuma esamību Saeimā iekļuvušajām partijām, tām tomēr joprojām ir atkarība no lielajiem ziedotājiem, ko pavisam viegli varētu novērst, valsts budžeta dotācijas piesaistot pie mazo ziedotāju skaita un nosakot relatīvi mazāku limitu politiskajai partijai ziedojamajai summai gadā. Jānorāda, ka vairākas šādas lietas ir tīri tehniskas un viegli izmaināmas un kopumā politiskais process un tā regulējums Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ievērojami progresējis, kas noteikti var kalpot kā papildu motivators neapstāties un šīs pārmaiņas turpināt.

Nobeigumā vēlos izteikt cerību, ka pēc šī raksta izlasīšanas arvien mazāk cilvēku teiks, ka viss ir slikti un ka neko mainīt nav iespējams. Šāda veida bezspēcības, nevarības sajūta ne tikai nav sevišķi produktīva, bet arī tīri vēsturiski Latvijas valstij un iedzīvotājiem vienkārši nepiestāv. Ja mēs patiešām, patiešām domātu, ka neko mainīt Latvijā nevar un nav jēgas, mums nebūtu bijusi ne 1905. gada revolūcija, nebūtu bijušas brīvības cīņas un pavisam nesen mēs nebūtu atguvuši neatkarību, ja tie simti tūkstoši cilvēku nebūtu ticējuši pārmaiņu iespējamībai, ja cilvēki nebūtu rokās sadevušies stāvējuši Baltijas ceļā un beigās nobalsojuši par izstāšanos no PSRS. Tas, ko mēs varam darīt, ir būt aktīvi – gan pilsoniski iestājoties par mums aktuālu jautājumu virzību, gan ar savu darbu, īpaši, ja tas ir kultūras jomā vai valsts pārvaldē, gan arī gluži vienkārši interesējoties par lietām un politisku lēmumu pieņemšanā paturot prātā, ka tieši mūsu apziņai par lietu mainīšanas iespējamību ir vislielākā nozīme, lai tas izdotos.

[1] "Roks par neatkarību" bija liela mēroga starptautisks rokmūzikas festivāls Latvijā, kurš notika 1989. gada pavasarī un kurā tika pausts protests pret pastāvošo sabiedrisko iekārtu.

[2] 2017. gada 15. jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas nosaka pilnīgu savvaļas sugu dzīvnieku izmantošanas aizliegumu cirkā Latvijā.

[3] Šī situācija tāda bija 2017. gada sākumā un var būt mainījusies, ņemot vērā gan konstantās izmaiņas politisko partiju biedru skaita ziņā un jaunos politiskos spēkus, gan Latvijas iedzīvotāju skaitu.

 

 

Dāvids Zalāns

Dāvids Zalāns ir neatkarīgs pētnieciskais žurnālists. Uzskata, ka pasaule būtu mazliet labāka, ja tajā būtu vairāk humānisma, cilvēktiesību, vienlīdzības un labas indie mūzikas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!