Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu
Izdevniecība "Liels un mazs", 2014
Eižena dienasgrāmata
Šoreiz mēs jaunos Bikibukus atvērām jau lidmašīnā, atceļā uz mūsu "darba mājām" Beļģijā. Pēc laukos un pa Rīgu nodzīvotas vasaras, 1. septembris jaunajā frančvalodīgajā skolā Eiženam bija kā auksta ūdens šalts. Ja pirmajā dienā viņš bija tikai izbrīnīts, tad visi nākamie rīti ir bijuši diskusiju un pārdzīvojumu pilni. Vissāpīgākā, viņš saka, ir atvadīšanās, bet visgrūtākais – ka "viņi mani nesaprot". Bērns dusmīgi pretojas jaunajai kārtībai, kur savas vajadzības var izteikt tikai ar aprautiem vārdiem "manger" un "pipi", bet skrejriteni jāsauc par "trotinette". Šķiet, pazīt laiku viņš vispirms apgūs franciski, jo katru dienu grupiņā gaida pie pulksteņa, kad iestāsies "midi" (pusdienlaiks) un viņam atnāks pakaļ. Šajā sarežģītajā dzīves posmā, pieļauju, tāpat kā daudziem līgumdarbiniekiem un viesstrādniekiem, Bikibuki mums ir kā mīļas kartītes no mājām ar visu pastmarku labajā stūrī.
Zīmīgi, ka pirmo vēl augšā virs mākoņiem atvērām Raiņa un Ilmāra Blumberga kopdarbu "Lietus sievas" (#038) – ļoti ekspresīvu, dinamisku negaisa tēlojumu, kas reizē ir arī tīra valodiskā un vizuālā stila paraugs. Līdzīgi kā dzejnieks panāk dramatismu ar daudzajiem R burtiem un onomatopoēzēm, arī mākslinieks iztiek bez tiešām dabas parādību personifikācijām, efektu panākdams ar formu un krāsu intensitātes maiņu. Melnās tintes traipi, klekši un izsmērēta zīmuļu grafīta mākoņi ar pat tādiem kā brūnganiem asins traipu ķiņķēziņiem atgādina visu to netīrību, kas uz burtnīcu malām pavada aktīvu mācību un domāšanas procesu. Mākoņi savelkas pavisam cieši, tuvojas dzejoļa kulminācija, un tad mēs atšķiram pilnīgi baltu lapu. Iestājas tīrība, skaidrība un miers. Līdz ar dabas parādības vērojumu esam piedzīvojuši jaunu zināšanu tapšanu, ceļu no haosa uz kosmosu. Šis Bikibuks noteikti ir vairāk nekā grāmatiņa, tas ir Raiņa un Ilmāra Blumberga radīts spraigs komikss vai pat vesela izrāde. Ļoti patīk rakstzīmju fonts – visi melnbalti lielie burti, kas ir piemēroti mazam lasītsācējam. Uz Eiženu šis darbs ir atstājis tik spēcīgu iespaidu, ka savā jaunajā skolā viņš zīmē tikai negaisu, bet varbūt, ka tas ir kaut kas tāds trimdinieku dvēselē.
Bikibuki bija mūsu lielākā ceļojuma bagāža, jo tajos ietilpinājās viss Latvijas rudens: aukstais, asais lietus un siltās, apmākušās debesis, lauku takas, slēpņi, smagie sēņu grozi un vēl nenovākto kartupeļu maisi. Ineses Zanderes dzejolī "Pasaciņa asaciņa par sēņošanu blēņošanu" (#039) šķiet koncentrēta mūsu brīnišķīgās vasaras bezrūpība, blēņas un mežā iemītās taciņas. Tagad ik dienu sanāk mīt tikai jaunas, bet grāmatiņa ir kā patīkamo brīvdienu atmiņu albums. Līdzīgi kā pirmā laidiena Bikibukā ar lego kluču stāstiņu, mākslinieks Edmunds Jansons atkal izmanto bērniem pazīstamu rotaļu dizainu – tikai šoreiz tās ir papīra spēles ar zobainām pastmarku malām un krokodilu mugurām. Uz monohromā fona zemi un debesis iezīmē ar raustītu līniju novilkts horizonts, kurš it kā aicina – šņiks šņaks! – iesaistīties ar šķērēm vai vismaz domās transformēt esošo attēlu un izdomāt pašam savu spēli. Nebēdnīgais stāstiņš bildēs sākas ar puisīti, kurš skatās grāmatā uz puisīti, kurš skatās grāmatā uz puisīti, kurš skatās grāmatā... un var mierīgi pats bez priekšā teikšanas iztēloties visu, ko tas grāmatas puisītis domā un dara.
Savukārt Antona Austriņa gaišais dzejolis "Bērna domas" apvienojumā ar Līgas Lazdiņas bagātīgajām gaismēnām (#037) mazliet velk uz gaišu raudāšanu. Kontrastainās negaisa debesis, asas vēja un lietus brāzmas kompensē gaišzili skaidrais bērna skatiens un siltie, mājīgie akcenti – sarkankrūtīši, dzeltenā spuldžu gaisma mājās, tenisa bumbiņa, zaļi lociņi puķu podā un neiztrūkstošs sarkans saulessardziņš. Tie ir pavasara, nevis rudens vēji, bet tik un tā vedina domāt par introvertajām baudām: sildīšanos pažobelē zem segas, spēlēšanos mājās un iztēles rotaļām. Vietas un lietas Līgas Lazdiņas darbos tiek tēlotas it kā vienādā izmērā. Uzsvērtā lietu nozīmība pieaugušo pasaulē varētu būt arī ar nožēlas pieskaņu un jautājumu sev, vai neesmu pārlieku sentimentāls un "pieķēries lietām", bet bērna pasaulē tā nemaz nav kritizējama. Viena bumbiņa – paša atrasta, iepazīta un apmuļļāta – kādam var būt varenākā piedzīvojuma kodols, tāpat kā cepti kartupeļi, kas vienmēr ir mazi svētki.
Šajā laidienā beidzot ir iznācis arī ilgi gaidītais Kārļa Vērdiņa dzejolis "Mežā" (#042). Uz katra Bikibuka aizmugurējā vāka tika solīts, ka dzejas diapazons būs no Blaumaņa līdz Vērdiņam, liekot noprast, ka Vērdiņš ir Blaumaņa antipods. Tas izpaužas mūsdienīgā sarunvalodas leksikā, lakonismā, bezrūpīgā jauneklīgumā un pašironiskā bērnišķīgumā, kas, iespējams, ir tā nianse, kuras dēļ Vērdiņš ir iekļuvis Bikibuku plejādē. Man šķiet ļoti trāpīgs dzejnieka vērojums, ka bērni bieži pilda bērnu lomu. Viņi lieto deminutīvus un skatās multenes gan tāpēc, ka ir bērni, gan tāpēc, ka tas piederas bērnu pasaulei, – no bērniem to sagaida. Vērdiņa bērna ziņojums ir mūsdienīgs: es nevis eju pa mežu un fantazēju kā Blaumanis vai Stāraste, bet "mežā staigāju kā multenē". Es apzinos, ka tā nav īstenība, es tikai uz to tā skatos, taču man tik ļoti tā patīk darīt, ka es ļauju sev noticēt šai realitātei. Es paņemu burvju spogulīti no žagatas, lai katru dienu "mežu varu skatīties kā multeni". Precīzi formulēta iekšējā sajūta parādās arī tīrā un uzlādētā Daigas Krūzes mākslinieciskajā interpretācijā. Salikt abus māksliniekus pārī (vai kā tas notiek – kurš kuru ir atradis?) ir droši vien labākais veids, kā raksturot viņu daiļrades, jo Krūzes trauslo sajūtu ekspresīvi paudošās gleznas, izteiktas vārdos, visticamāk, būtu kā Vērdiņa dzeja – un otrādi. Tas ir labs veids, kā bērnus iepazīstināt ar mūsdienu māksliniekiem.
Jau kā pieredzējušiem Bikibuku lasītājiem, mums ir savi novērojumi arī par laidienu īpašībām. Protams, ar variācijām un pārklāšanos, bet katrā sešu grāmatiņu komplektā parasti ir izdalāms: viens sirsnīgais, viens cēlais (Rainis), viens burvestīgais, viens stilīgais (Vērdiņš), viens nebēdnīgais un viens naivais vai maigi melodiskais Bikibuks. Un šajā sezonā maigi melodiskais ir Helēnas Heinrihsones ilustrētais Māras Cielēnas dzejolis "Klusuma orķestris" (#041). Siltos toņos, sievišķīgs un nopietns. Tajā nav nekā draiska vai mūsdienīgi aizķeroša, bet puika šo dzejoli man šoreiz ir prasījis lasīt visvairāk. Iespējams, tāpēc, ka dzejai un attēliem piemīt ļoti stabila vienkāršu tēlu sistēma – sniegpārslas, ēnas, mūzikas instrumenti, nams, parks un sunītis. Nomierinošais ritms un siltās krāsas panāk spēcīgu, sildošu noskaņu, kas patiešām ir visaptveroša kā mūzika, tikai klusumā. "Klusuma orķestra" paradokss šķiet bērnam saprotams un ir kā vilinoša iztēles rotaļa. Aukstajā rudens realitātē tas ienes kaut ko pārlaicīgu un svētu.
Pētera Brūvera "Durvju Burvis" (#040) sasaucas ar iepriekš Bikibuku sērijā publicēto Māras Misiņas dzejoli "Buršanās" un Maijas Laukmanes "Darbiņi sajūk", kas veltīti ritmam un labskanībai pakārtotām semantiskām ačgārnībām. Dzejoļa nosaukumā, samainot vietām vārdu savienojuma "burvju durvis" pirmos burtus, dzejnieks pagriež citā leņķī tradicionālo skatu uz brīnumu pasauli – tā nav jāmeklē tālu aiz kādām nezināmām durvīm, bet gan var pēkšņi notikt tepat priekšā mūsu acīm, kuras it kā kāds ir nobūris. Pa tām tad var ienākt prātā it viss kas. Bet dzejolī parādās arī jautājums – cik daudz var atļauties laist iekšā un mest ārā? Kad iekšā jau nāk pats burvis, vai man "arī skriet ārā vai nostāties durvīm priekšā?" Grafiķis Paulis Liepa dzejoļa domas metaforiskai ilustrēšanai izmanto vektorgrafiku – tehniku, kam ir stingri definēta robežu ģeometrija. Tas nozīmē, ka robeža ir noteikta, toties mērogu var mainīt bezgalīgi.
Ja godīgi, es dažreiz baidos, ka mūsu grāmatu plauktā jau ir par daudz ačgārnību, par kurām Eižens nezina, ka tās ir parodijas un atsauces uz ārpus mūsu plaukta pastāvošo vai kādu seno, vai "normālo" literatūru. Piemēram, viņš vēl nezina klasisko pūķi, kurš glābj princeses un cīnās ar bruņiniekiem, bet jau ir plaši iepazinis visādus slinkos, dullos, labsirdīgos un deformētos pūķus. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet bērnu literatūrā, man šķiet, ar atsaucēm vien nepietiek – jaunizveidotajiem tēliem ir jādzīvo pašiem savu aizraujošo dzīvi jaunajā pasaulē, kas prasa no autora lielu pārliecību par paša radītās pasaules vērtībām. Un, manuprāt, tas ir tas, pie kā strādā Bikibuki.
0