Foto: Ģirts Raģelis
 
Satori diskusija
29.05.2017

Kad atnāks latviešiem tie laiki?

Komentē
0

lmārs Šlāpins: Šodien mēs esam nolēmuši parunāt par to, "kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz", ar to domājot situāciju, kad nacionālā literatūra tiek tulkota un lasīta arī ārpus nacionālā loka. Par latviešu literatūru, tās tulkojamību un spēju ieinteresēt ārvalstu lasītāju tiek runāts un domāts jau sen, vismaz pusotru gadsimtu. Bet aizvien ir tāda sajūta, ka šie laiki nav pienākuši; it īpaši, ja paskatāmies uz citām tautām tepat kaimiņos, mēs redzam, ka dažiem veicas krietni labāk par mums. Un tad brīžiem rodas jautājums – vai vispār vajag? Ir autori, kas saka: "Nē. Kāda atšķirība, vai mani tulko vai netulko? Vai mani izdod vai neizdod kaut kur ārzemēs. Galvenais jau ir, ka mani vispār lasa. Svarīgi jau ir uzrakstīt kaut ko labu, un, ja sanāks pa īstam vērtīgs, tad jau tas kādu ieinteresēs un tad jau tulkos un izdos." Acīmredzot jautājumam ir dažādas šķautnes, par to arī mēs mēģināsim parunāt. Es esmu aicinājis uz sarunu cilvēkus, kas no dažādām pusēm šim jautājumam ir pietuvojušies: Alīse Nīgale ir izdevēja no apgāda "Liels un mazs", kam ir pieredze gan tulkot uz latviešu valodu bērnu grāmatas, gan arī savas grāmatas mēģināt piedāvāt ārzemēs, Guntars Godiņš ir tulkotājs, atdzejotājs, kas ir tulkojis gan uz vienu, gan uz otru pusi un redzējis citu tautu pieredzi šajā ziņā, Ieva Lešinska arī tulkojusi gan uz latviešu, gan uz angļu valodu, bet Inga Bodnarjuka-Mrazauskas pārstāv… Kā to sauc?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Vienkāršāk būtu teikt, ka tā ir platforma "Latvian Literature", kas būtībā ir Latvijas literatūras eksporta platforma.

Ilmārs Šlāpins: Jā, un viņa rūpējas par to, lai latviešu literatūra sagaidītu nākamo gadu dzīva un veselīga un piedalītos arī Londonas grāmatu gadatirgū 2018. gada pavasarī. Tad pirmais jautājums varētu būt tāds – ar ko nacionālā literatūra var ieinteresēt ārvalstu lasītājus? Un, skatoties vēsu skatu uz citu tautu literatūru, ar ko tā ir bijusi interesanta arī mums vai citiem, un kas ir tas, ar ko latviešu literatūra varētu kļūt interesanta vai jau ir interesanta citu tautu lasītājiem?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Patiesībā tie ir ļoti daudzi jautājumi vienā jautājumā, es netulkoju, un es nerakstu, mans darbs ir tīrs menedžments.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai tu lasi?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Es lasu. Jā. Tas viens otru neizslēdz. Mana atbilde, kāpēc es strādāju literatūras menedžmentā nu jau vairāk nekā desmit gadus, ir tāda, ka es arī lasu. Ļoti gribas, lai latvieši paši notic, ka viņi var un ka latviešu autori paši grib tikt tulkoti un lasīti arī ārpusē, ne tikai šeit uz vietas. Man liekas, šis noticēšanas moments ir tas, kas šobrīd notiek, bet es nezinu, kā tas izskatās no citām pusēm.

Ilmārs Šlāpins: Vai ir vajadzīgs lūzums? Vai tas ir tomēr pakāpenisks process?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Man liekas, abējādi. Jo mums ļoti ilgi ir bijis tas bārenīša "neko nevaru, mums visi dara pāri". Nu, kad tu ar saviem bēdu stāstiem īsti vairs nevari pievilināt vai iekārdināt to otru pusi, to ārvalstu izdevēju. Tur ir jābūt vēl kaut kam. Ieva?

Ieva Lešinska: No vienas puses, iznāk, ka tomēr ar tiem bēdu stāstiem var iekārdināt, jo vai tad tomēr nav tā, ka "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir vistulkotākā grāmata?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Nu jā, bet, ja tu tos bēdu stāstus stāstīsi visu laiku?

Ieva Lešinska: Es pilnīgi tam piekrītu, bet nu man atkal gribas iebilst un teikt: kopš tiem laikiem, kad es sāku tulkot uz angļu valodu – bail atcerēties, cik sen tas notika, – ļoti daudz kas ir mainījies, jo, pirmkārt, manuprāt, ir iznācis jau daudz vairāk grāmatu citās valodās. Ir vairāk tulkotāju. Par kaut kādiem PR un platformām pirms desmit gadiem vispār diez ko nevarēja runāt, tagad tas viss ir, un pats labākais ir tas, ka parādās redaktori. Par šo jautājumu man arī ir šis tas iebilstams, bet principā man neliekas, ka tā aina ir tik ārkārtīgi bezcerīga. Nav arī tā, ka viss labākais, kas parādās, tiek iztulkots, nepavisam ne. Es tagad pieminēšu Deridā, kurš ir teicis, ka "to, ko nevar iztulkot, ir vērts tulkot", un tieši tā tas ir ar lielu daļu latviešu dzejas un, es domāju, arī prozas. Tā man liekas. Es pati ar to saskaros, piemēram, jau daudzus gadus tulkojot Uldi Bērziņu, un esmu it kā viņam vienmēr piekritusi, ka nav nekā tāda, ko nevar iztulkot. Diemžēl ir dzejoļi, kuri tik dziļi ietiecas latviešu zemapziņas, pusapziņas, murgu, sapņu un visādos citādos stāvokļos, ka tur vienkārši var rakstīt disertāciju un analīzi par to, kas tas ir, bet to atveidot citā valodā, it īpaši, ja tā valoda ir tāla gan sintaktiski, gan morfoloģiski, gan psiholoģiski un visādā citādā ziņā, kā, piemēram, angļu valoda atšķiras no latviešu valodas, tad jā, ir tie neiztulkojamie dzejoļi.

Ilmārs Šlāpins: Ir zināms, ka tulkot no lielas valodas ar senu literatūras tradīciju uz mazu valodu ar jaunu literatūras tradīciju ir veselīgi, jo tas bagātina valodu un faktiski rada to. Bet vai tas, ka Uldis Bērziņš tiek iztulkots angliski, kaut ko dod arī angļu valodai?

Ieva Lešinska: Es esmu pārliecināta, ka angļu valoda no tā tikai iegūtu. Bet diemžēl... nē, nu ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad kaut kur arī internetā tiek publicēti atdzejojami. Esmu saņēmusi komplimentus par tiem, bet te atkal ir arī citi cilvēki, kuri galīgi neko nesaprot vai arī nav ar mieru saprast citās valodās. Nu, krievu valodā tas varētu būt vienkāršāk. Es nezinu, vai Uldis Bērziņš papildina krievu valodu. Varbūt bagātina, bet angļu valoda noteikti iegūtu kaut ko. Kaut kādu jaunu dimensiju. Varbūt nevis iegūtu, bet gan atgrieztos pie kaut kā, kas tajā ir bijis sensenos laikos.

Ilmārs Šlāpins: Es domāju, tās lielās grāmatniecības valstis vai valodas, angļu un krievu, piemēram, nemaz nepieļauj tādu domu, ka ir kaut kādi teksti, ko šajās valodās nevarētu iztulkot. Jebkura grāmata, kas kaut kur ir pasaulē izdota, viens un divi tiek pārtulkota vai nu angliski, vai krieviski, turklāt vēl vairākos variantos. Tā nav tāda pašapziņas problēma, ja mums šķiet – latviešu valoda ir tik unikāla, ka to ir grūti pārtulkot citās valodās?

Ieva Lešinska: Nav jau runa par valodu, bet par atsevišķiem tekstiem. Lielāko daļu, manuprāt, var pārtulkot, jautājums ir – vai vajag?

Ilmārs Šlāpins: Vai vajag pārtulkot visu? Visās valodās?

Guntars Godiņš: Nu, es domāju tā. Žanriski, protams, ka jāskatās žanriski. Viena problēma ir ar latviešu tautasdziesmām, piemēram. Esmu lasījis mūsu tautasdziesmas krieviski, angliski, somiski, un varu teikt, ka tie ir ļoti rupji pārtulkojumi, jo struktūra ir cita. Esmu tulkojis igauniski latviešu tautasdziesmas, un man ar to nebija nekādu problēmu. Igauņu valodas struktūra atbilst latviešu tautasdziesmu struktūrai.

 

Mīļā Māra, svētā Māra,

Sargā mūsu dvēselīts.

Mīļā Māra, svētā Māra,

Sargā mūsu tēvzemīt.

 

Kulla Maara, püha Maara,

Hoia meie hingekesi.

Kulla Maara, püha Maara,

Hoia meie isamaad.

-

Pūti, pūti, vēja māte,

Met jel mieru vakarā.

Dažas labas dvēselītes

Uz ūdeņa līgojās.

 

Puhu, puhu, Tuule ema,

Ole vakka õhtu eeli.

Head, hellad hingekesed

Üle vee veel liikumas.

 

Es varu taisīt aliterācijas, asonanses, bet saglabāju struktūru. Es neizjaucu latviešu tautasdziesmas cezūru vai ritmisko struktūru un visu pārējo. Angliski tas ir grūtāk. Krieviski tur sanāk častuška. Tātad ir žanri, kas padodas kādā valodā, un ir žanri, kas nepadodas, ja mēs runājam par klasisko, šajā gadījumā – tautasdziesmām. Bet, protams, pārtulkot var visu, ja ir tāds uzdevums, taču dzejā, es domāju, katram atdzejotājam ir iespēja izvēlēties. Tev obligāti nav jāpārtulko viss.

Bet par latviešu literatūru un tulkošanas iespējām – te, manuprāt, ir vismaz trīs slāņi. Pirmais, protams, ir tulkotāja fanātiskais darbs un interese, un urķēšanās un meklēšanās, jo pasūtījuma darbs nekad nebūs tas labākais. Ja atdzejotājs pats izvēlas, tas ir pavisam cits līmenis. Un man visu laiku tā ir bijis, es esmu pārtulkojis 50 grāmatas, gan dzeju, gan prozu, tomēr tā vienmēr ir mana izvēle un mana griba to darbu pārtulkot. Man bija pat tā: es nolēmu, ka izveidošu pats savu igauņu dzejas izlasi. Visu, ko gribu, es mēģinu pārtulkot. Tagad es rakstu grāmatu "Igauņu dzeja", sākot no igauņu tautasdziesmas, beidzot ar modernistiem, sirreālistiem. Vēl viens aspekts ir izdevēja ieinteresētība. To, protams, var darīt otras puses izdevējs, bet tur ir jābūt arī finansējuma sistēmai un funkcijām, ko pilda dažādas institūcijas.

Ilmārs Šlāpins: Bet, ja tulkojumi un atdzejojami, atšķirībā no tiem variantiem, kad tulkotāji paši izvēlas, ko grib darīt, ir pasūtītie darbi… Kāds ir tas atlases princips? Kāpēc tieši šie darbi tiek tulkoti? Ne vienmēr taču tie ir komerciāli izdevīgi. Bieži vien izdevēji strādā apzināti ar zaudējumiem, bet ar kaut kādu misijas apziņu.

Guntars Godiņš: Man tā ir misija – ja es esmu pārtulkojis, piemēram, kaut vai Ilmāru Lābanu, sirreālistu. Es gribu turpināt rādīt igauņu sirreālisma attīstību, es tulkošu noteikti Andresu Ehinu, bet, kad es pārtulkoju Ehinu, man ļoti gribas pārtulkot arī, teiksim, Arturu Alliksāru, kam arī tās iezīmes ir. Līdz ar to es veidoju arī tādu struktūru. Protams, līdz ar to ir jautājums, vai izdevējs kaut ko tādu grib vai negrib un cik viņš nopelna vai zaudē, izdodot šādu dzeju, bet te ir svarīga valsts, kas būtu ieinteresēta panākt, lai tiktu pārtulkoti arī tādi darbi, kurus nelasīs visi. Tā ir tā finansējuma sistēma.

Ilmārs Šlāpins: Bet, piemēram, kāpēc Igaunija ir ieinteresēta, lai Alliksārs tiktu latviski tulkots?

Guntars Godiņš: Nu, pirmkārt, tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs esam ieinteresēti, lai mums būtu atdzejots Čaks. Tas ir apmēram tas pats līmenis, varbūt augstāks, varbūt zemāks, to ir grūti salīdzināt, bet tā ir novitāte dzejā. Tas ir modernisma sākums, lūzums attiecīgajā dzejas posmā. Tā ir kvalitāte. Viņi, protams, ir ieinteresēti vairāk šādā kvalitātē, nevis kādā lubu romānā, ko visi lasa. Un man patīk arī mainīt stilistiku. Ja es tulkoju kaut ko vienu, tad man gribas uzreiz kaut ko pavisam citu, es paņemu Kivirehku un pārtulkoju bērnu grāmatu. Es tagad tulkoju eposu "Kalevdēls", es jūku prātā. Es radu jaunu valodu, drīz jau sākšu runāt ar jums aliterācijās.

Ilmārs Šlāpins: Un tas īstenībā varbūt arī ir viens no iemesliem kāpēc vispār tiek tulkotas grāmatas, – lai dažādotu to grāmatu plauktu krāsainību. No dažādām pasaules malām savestas un iztulkotas grāmatas noteikti rada lasītājam interesantāku priekšstatu par pasauli. Kā ir no izdevēju viedokļa? Kādas grāmatas tiek tulkotas un kāpēc?

Alīse Nīgale: Man īstenībā lielā mērā jāpiekrīt Guntaram par tulkotāja fanātismu. Tulkotājs ir arī ļoti liela atslēga uz izdevēja izvēli. Man kā bērnu izdevējam ir vieglāk. Ja es aizbraucu uz grāmatu tirgu un redzu bilžu grāmatu, man jau puse no grāmatas ir rokā – bildes, ilustrācija. Tās kāpj pāri robežai, aiz kuras nav vajadzīgs tulkotājs, lai izlasītu. Bet, ja man piedāvā kādu teksta grāmatu valodā, kuru es nepārvaldu, tad, protams, man ļoti svarīgs ir tulkotājs, kurš patiešām var novērtēt to tekstu un kuram es uzticos kā izdevējs. Tas ir svarīgi abām pusēm: lai mums būtu spēcīgs tulkotāju loks, kurš rada uzticību gan mums, gan ārzemju izdevējiem. Man ir ļoti paveicies, tulkotāji, ar kuriem es strādāju, ir tādi, kuriem es uzticos un kuru viedoklī ieklausos. Dažkārt man kāds izdevējs rekomendē grāmatu un atsaucas uz savas valsts vai starptautiskiem apbalvojumiem, bet es iedodu tulkotājam un viņš skaidri norāda, ka tas nav mums vai valoda slikta, vai nu ir simts un viens iemesls, kāpēc noraidīt. Tā kā tulkotāji ir ļoti nozīmīgi. Kāpēc kādu grāmatu izdot vai neizdot? Es domāju, ka izdevēji lielākoties ir absolūti subjektīvi. Ir izdevēji, kas skatīsies uz komerciālajiem ieguvumiem. Vai to var pārdot? Ir tie, kas vērtēs kvalitāti. Ir tādi kā mēs, kas dažkārt vadīsies pēc savas gaumes un ieskatiem un izdos to, kas patīk. Bet, par bērnu literatūru runājot, ilustrācijas noteikti ir tas, kas uzrunā. Bilžu grāmatas vieglāk kāpj pāri tām robežām. Tikšanās laikā vai grāmatas prezentācijā es varu pastāstīt, kas tur ir, kāpēc tā man patīk, kādas balvas tā ir saņēmusi, bet ilustrācija ir tā, kas tajā brīdī aizrauj izdevēju un ieinteresē grāmatu izlasīt un pēc tam izdot. Mūsu līdzšinējie sasniegumi ir tieši bilžu grāmatas. Tā kā īstenībā ilustrators ir posms, kas palīdz tulkojumam.

Ilmārs Šlāpins: Vai nav tā, ka pieaugušo literatūra ir velti atteikusies no ilustrācijām? Varbūt, ja mēs ilustrētu mūsu pieaugušo grāmatas un radītu tām skaistus, krāsainus vai melnbaltus vākus, mēs varētu ieinteresēt ārvalstu izdevējus vairāk?

Alīse Nīgale: Kad britu izdevēji viesojās šeit, viņus interesēja mūsu ilustratori. Elīna Brasliņa tika uzaicināta ilustrēt angļu dzejnieces grāmatu.

Ilmārs Šlāpins: Ja salīdzinām citu valstu izdevumus ar mūsu grāmatām, cik liels ir ilustrāciju īpatsvars citviet?

Alīse Nīgale: Es varu vērtēt tikai subjektīvi un runāt par tām grāmatām, ar ko saskaramies mēs. Domājot tieši par ilustrācijām, grāmatas tiek dalītas pa žanriem – ir bilžu grāmatas, ir "early readers" grāmatas, kas attiecīgi ir mazāk ilustrētas, bet tomēr ilustrētas, ir romāni. Tomēr pamatu pamatā par bilžu grāmatām uzskata – jo mazāk teksta, jo labāk. Tā ir viena no problēmām, ar ko mēs saskaramies, kad mēģinām piedāvāt savas jau publicētās grāmatas, – es bieži dzirdu, ka esot par daudz teksta. Vai arī otrādi – par daudz ilustrāciju. Es domāju, ka citur, it sevišķi Anglijā, ir ļoti standartizēts tirgus, līdz ar to vienots priekšstats par to, kā ir jāizskatās grāmatai – cik teksta, kādas ilustrācijas, cik lapaspuses. Tādā ziņā mēs te, Latvijā, esam daudz brīvdomīgāki.

Ilmārs Šlāpins: Kādu labumu saņem izdevējs, pārdodot tiesības tulkot latviešu grāmatas?

Alīse Nīgale: Ja juridiskā puse ir sakārtota, tad līgums paredz, ka izdevējs pārstāv savus autorus, kas nozīmē, ka tiesību pārdošanas brīdī summa procentuāli sadalās un arī izdevējs iegūst praktisku labumu. Vēl viens labums ir izdevniecības prestiža celšana. Bet vispār jau viss grāmatu tirgus un pārdošanas process absolūti ir balstīts uz personiskiem kontaktiem. Tas ir tāds "pilienu" darbs – solīti pa solītim. Pirmajā gadā aizbraucot uz izstādi, neviens tevi vēl nepazīst, otrā…

Guntars Godiņš: Tagad arī Ineses Zanderes grāmata ar latviešu ilustrāciju tiks izdota citā valstī.

Alīse Nīgale: Nu, lūk, tas arī rodas personīgo kontaktu ceļā. Mēs izdomājām tulkot Lēlo Tungalas grāmatu, Guntars to iztulkoja, tad Lēlo atbrauca uz Rīgu, ļoti sadraudzējās ar Inesi, tad Guntars viņai pastāstīja par šiem dzejoļiem, un viņi kopā tos atdzejoja igauniski. Tas notiek lēnām – tu satiecies, iepazīstini, atbrauc, un ceturtajā reizē tevi jau saprot kā draugu, jau paši vēlas tikties. Tas ir process.

Guntars Godiņš: Tā ir bijis arī manā praksē. Kad 2006. gadā vēl strādāju vēstniecībā, pie manis atnāca Somijas institūta direktore un teica: "Guntar, izdomājam kaut ko!" Tad mēs sēdējām un domājām. Viņa saka: "Taisām festivālu!" Es: "Kaut kur braucam, nesēžam vienā vietā, vienā laikā." Tā mēs radījām "Dzejas braucienu" jeb "Poetry Ride": šajā braucienā dzejnieki katru gadu mainās – divi latvieši, divi igauņi, divi somi. Pēc tam jau braucām arī uz Zviedriju un Norvēģiju, katru gadu uz citu pilsētu šajās valstīs. Ko tas deva? Pirmkārt, mēs tulkojām dzejoļus visās šajās valodās. Otrkārt, braucot autobusā, dzejnieki savā starpā sapazinās. Tā ir ļoti laba iespēja iepazīties.

Ilmārs Šlāpins: Tas ir skaidrs. Kontakti palīdz šo procesu iekustināt. Latviešu galvenā problēma, es saprotu, ir tā, ka viņi ir introverti un nedraudzējas ar citiem. Un otra atslēgas figūra ir izdevējs, lai izdevējs būtu ieinteresēts to darīt. Jo izdevējam ir iespējas, kontakti un nauda braukt uz ārzemēm, bet ko var darīt aģenti un vai tādi latviešiem ir?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Es 10 gadus rīkoju festivālu "Dzejas dienas", un man šķiet, ka tur tas aspekts ar dzejas braucienu bija ļoti īpašs. Jo tu patiešām esi iesēdināts busiņā un tur pavadi laiku kopā ar citiem. Dzejas dienās bija viesu programma un latviešu programma, bet uz viesu programmu nenāca neviens latviešu dzejnieks. Līdz ar to šis festivāls kā kontaktu veidošanas platforma, kas arī bija mans sapnis, kad mēs sākām aktīvi darboties, principā pilnīgi nestrādāja. Tas ir arī tas, ko mēs darām ar izdevēju vizītēm un atdzejas darbnīcām vai tulkošanas darbnīcām: mēs mēģinām maksimāli personiskos kontaktus izveidot citādos ceļos. Ja ārvalstu izdevēji ir šeit uz vietas, tad mēs reizēm pat burtiski mēģinām vietējos izdevējus piespiest satikties ar to otru britu izdevēju, kurš ir šeit un kurš teorētiski varētu būt ieinteresēts viņu darbu izdošanā ārvalstīs. Tieši tāpat arī ar atdzejas darbnīcām, kurās dzejnieki no rīta līdz vakaram ir kopā, un tad tā rezultātā kaut kas arī izveidojas. Mana pieredze rāda, ka ļoti bieži šīs nodibinātās saites izplēn, ja to visu vienkārši palaiž vaļā un nav vismaz vēl viens cilvēks, kas to pieskata un paskatās vai atgādina: vai jūs tur satikāties, vai uzrakstījāt e-pastu, vai izdarījāt to vai kaut ko citu? Kas varētu būt nākamais? Tad principā tas arī pazūd. Tas vienkārši nestrādā. Manuprāt, personiskie kontakti un tradīcija sastrādāties ir pakāpeniski jāattīsta. Es ceru, ka reiz tas notiks pats no sevis, bet šobrīd nenotiek. Un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nonācām pie šiem trīs literārajiem aģentiem, kas būtībā ir tikai Latvijā. Neesmu satikusi nevienu citu tādu. Kas būtībā pilda literārā aģenta funkciju, bet strādā ar nacionālo piedāvājumu. Strādā ar visām, visām izdevniecībām.

Alīse Nīgale: Igaunijā arī ir tas pats, tur Bērnu literatūras centrs veic šo aģentu funkciju. Varbūt tas arī izriet no tā, ka Igaunijā tiesības pieder pašiem autoriem, māksliniekiem, bet notiek tas pats. Es katru reizi varu satikties ar Igauņu Bērnu literatūras centru, kur ir cilvēks, kas man piedāvā jaunāko vai labāko, vai, zinot manu izvēli, kādus darbus no tiem pašiem autoriem. Tas ir valstiski funkcionējošs mehānisms.

Ilmārs Šlāpins: Tad viņi nestrādā par procentiem?

Alīse Nīgale: Viņi pilda valsts pasūtījumu, jā, un viņi ir tie, kas pasūta un sagatavo tulkojumu paraugus, kas sūta mums grāmatu kopijas un visādā veidā veic aģenta funkciju. Vai mūsu gadījumā arī literārie aģenti strādā ar mūsu grāmatām. Tas arī ir mans darbs. Pēc grāmatu tirgus apmeklējuma es visiem interesentiem nosūtu materiālus vai vienojos ar aģentiem par to, kurš ko nosūta. Vienvārdsakot, tas ir tas kopums. Tas ir tas pats, ko tu arī teici. Tie kontakti ir. Nekas nenotiek pilnīgi uzreiz, tagad un tūlīt, bet gan ilgtermiņā. Man ir arī bažas, kas notiks pēc Londonas grāmatu tirgus, kad mēs būsim viesu valsts. Vai tas ilgtermiņš sekos? Un tagad visi ir iespringuši, tā līnija ir uzņemta, ir svarīgi parūpēties, lai tā līnija nekur nepazūd pēc tam, jo citādi nekā tur nebūs. Tas ir tas, ko Inga teica par pieskatīšanu, par pārjautāšanu, par apčubināšanu un… nu… vienalga, saziņa, tikšanās, ballītes, uzaicinājumi. Viss, kas nāk kopā ar starptautiskajiem tirgiem, kas veido tās attiecības un uztur nepārtraukto interesi.

Ilmārs Šlāpins: Kas tur bija ar tiem trīs aģentiem?

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Vai tu gribi vārdus? Mums ir trīs aģenti, no kuriem divi nedzīvo Latvijā. Būtībā tie ir Žanete Vēvere-Paskvalīni, kas ir arī tulkotāja un strādā no Romas, un Džeids Vils, kurš ir amerikānis un dzīvo Latvijā. Arī tulkotājs. Vilis Kasims, rakstnieks, tulkotājs, kas strādā no Barselonas. Tā ir daļa no mūsu menedžmenta – viņus nepārtraukti saturēt kopā, pārliecināties ka viņi dara to, kas ir jādara, ka ir izdarījuši visus uzdevumus. Bet būtībā tas ir, papildinot Alīses piebildi par Igauniju, to noteikti Guntars arī daudz labāk zina, sajauktais modelis, kur daļa autortiesību pieder pašiem autoriem un daļa pieder izdevējam. Līdz ar to mums ir jāstrādā ar abām pusēm. Un tādēļ kaut kādā mērā varbūt no malas izskatās, ka visu darām dubultā. Ka mēs vedam uz tirgiem gan izdevējus, gan arī aģentus, bet patiesībā tas mums palīdz arī to visu noturēt rāmjos.

Alīse Nīgale: Atkal par personīgajiem kontaktiem – dažreiz aģentam ir viens kontakts, bet izdevējam cits. Šajā ziņā vēl varbūt var runāt par to rakstnieku noticēšanu un vēlmi. Tieši no rakstnieku puses ir tāda kā mazliet poza – nu kāpēc man tur jābrauc, kāpēc man tur jāuzstājas? Es negribu nekur piedalīties, man nepatīk neko darīt. Tas droši vien ir kaut kas tāds. Varbūt tāpēc, ka daļa mūsu autoru nāk no citas paaudzes, kaut kāda valodas barjera vai vēl kaut kas.

Guntars Godiņš: Par tiem introvertajiem es varu pateikt to, ka igauņi joko – ja jau latvieši ir introverti, tad mēs vispār esam beigti. Bet būtībā ir jāveido kaut kāda sistēma, kurai pamatos ir finansējums, un nekādā ziņā nevajag to padarīt par kampaņu vai akciju, kā mums Latvijā viss notiek. Mums ir jubileja, tad mums ir akcija, tāda mūsu vispār filozofiskā domāšana. Nekas nav perspektīvā. Mūs nākotne vispār neinteresē. Tas pats ir ar finansēšanas sistēmu kultūrā. Lielā mērā. Un gadiem jau. Un praktiski nekas nemainās. Mazi, konkrēti piemēri, kā tie paši igauņi izveidoja šo sistēmu. Protams, tā ir kultūrkapitāla finansēšanas sistēmas struktūra, kuru Repše mums izjauca: tā bija liela, liela kļūda, politiska kļūda. Igauņi palika pie akcīzes nodokļa gan azartspēlēm, gan arī, protams, tabakai un alkoholam, un viņi kaut vai krīzes laikā ieguva. Tātad šis finansējuma samazinājums bija – cik dzer, cik ej uz azartspēlēm, tik arī kultūrai tiek. Tas ir tas amortizācijas moments, ko nebija iespējams iestāstīt Repšem. Un līdz ar to divtūkstošajā gadā igauņi radīja tādu finansēšanas sistēmu kultūrkapitālā, kas atbalsta savas literatūras tulkošanu un izdošanu. Un, sākot ar divtūkstošo gadu, mainījās valodu ģeogrāfija, mainījās interese par igauņu literatūru, tiklīdz parādījās jauni tulkotāji. Mācījās igauņu valodu. Un tā tālāk, un tā tālāk. Visas šīs finansēšanas sistēmas summa, protams, nav salīdzināma ar mūsu. Turklāt paralēli arī ļoti intensīvi dibinājās kontakti ar visiem tulkotājiem. Es vēl aizvien katru mēnesi saņemu datorā visu jaunāko, kas notiek igauņu literatūrā, lai gan es varu pats to noskaidrot. Lai gan ir šis kontakts, man sūta šo informāciju. Mums Igaunijā ir bijuši izcili semināri. Teiksim, tur ir seminārs, kurā es varu uzzināt par jaunumiem latviešu literatūrā. Tur uzstājās rakstnieki, valodnieki – par novitātēm valodā. Par jaunām iespējām, kā strādāt ar vārdnīcām, un tā tālāk, un tā tālāk. Tiek izdota grāmata, kurā katrs tulkotājs izstāsta savu stāstu, kā viņš ir nonācis pie igauņu valodas. Šis sistemātiskais darbs ir veidojis rezultātu, un tiek izdotas grāmatas ķīniešu valodā, albāņu valodā. Mēs varam paskatīties. Viņi pat uztaisa shēmu "kura valoda ir vinnējusi?". Divtūkstoš piecpadsmitajā gadā pirmo vietu ieņēma Latvija, jo izdeva trīsdesmit trīs igauņu grāmatas. Trīsdesmit trīs, gadā. Otrie bija, man liekas, somi, trešie laikam angļi.

Ilmārs Šlāpins: Kas noteica to latviešu uzvaru?

Guntars Godiņš: Es domāju, ka mēs, tie trakie. Maima Grīnberga, es.

Ilmārs Šlāpins: Mums ir daudz tulkotāju no igauņu valodas? Vai tie divi vien jūs esat?

Guntars Godiņš: Nē, mums ir vēl. Mums ir Zane Balode, mums ir Valts Ernštreits, mums ir, bet te ir jautājums, kad ir tas kontakts ar to tulkotāju, ne tikai ar mums, bet arī ar amerikāņiem, ar angļiem. Un šī finansēšanas sistēma, kas ir stabila. Tas nav tā, ka nu tur kaut ko iedosim, kampaņa ir, tad mēs kaut kādu naudu dosim. Tā sistēma ir vajadzīga. To sen jau vajadzēja izveidot, sen jau vajadzēja izdarīt.

Ilmārs Šlāpins: Mēs jau pieskārāmies tam, ka vēl viens svarīgs spēlētājs šajā ziņā ir valsts vai, teiksim tā, valsts institūcijas, kas piešķir finansējumu nacionālās literatūras popularizēšanai, bet…Vēl arī viens posms starp izdevēju, autoru un aģentu, un finansētāju. Tā ir redakcija un redaktors. Un tas viens retoriskais jautājums, kuru es gribēju uzdot par tulkotājiem: cik vispār pasaulē vai Latvijā ir cilvēku, kas var tulkot no latviešu valodas uz citām valodām, un kur šos cilvēkus atrast? Kā viņus ieinteresēt mācīties valodu? Vai mums pašiem viņus tagad apmācīt? Un jautājums par redaktoru. Cik lielā mērā ārzemju izdevniecību redaktori var ietekmēt šo procesu, palīdzēt, traucēt? Tas ir jautājums Ievai. Vai latvieši var pārtulkot savu literatūru citās valodās, vai tulkotājam tomēr jābūt native speaker?

Ieva Lešinska: Es tagad ar drebošām rokām saņēmu mikrofonu, jo es neesmu native speaker, un tas ir mans spožums un posts. Tāpēc, ka, godīgi sakot, ir tā: ja neviens nezina, ka es neesmu native speaker, un palasa tulkojumu, tad viss liekas tā tīri forši. Nu, es runāju par atsevišķiem gadījumiem. Kolīdz noskaidro, ka nav native speaker, uzreiz parādās problēmas. Piemēram, kaut kā pilnīgi nejauši man iznāca uzdurties vienai tādai recenzijai par Vērdiņa krājumu, kurā recenzents ir ņēmis talkā man absolūti nezināmu personu ar krievisku vārdu un uzvārdu, un pēkšņi… visu laiku recenzija gājusi raiti, pozitīva, un tad pēkšņi sākas "kaut kā liekas, ka angliski dažas vietas ir pārāk gludas, salīdzinot ar oriģinālu". Nu tā ir tāda neizcīnāma cīņa, un manas garās karjeras laikā ir bijuši visādi brīži, kuros vispār nolaižas rokas un neko vairs negribas darīt, un tad atkal reizēm ir ļoti lielas dusmas, bet reizēm viss ir pilnīgi mierīgi.

Vēl viens piemērs – pašlaik tulkoju vienu "krimiķi no zviedru valodas, bet, tā kā man zviedru valoda nav pirmajā trijniekā vai četriniekā, man tāds kā balsts ir arī angļu tulkojums. Nu, un tad var ieraudzīt interesantas lietas. Vispirms iztulkoju no zviedru valodas un pēc tam salīdzinu ar angļu tulkojumu. Piemēram, vietām, kuras man sagādājušas zināmas grūtības, kurās ir bijis jāpēta, jādomā un jāinteresējas, angļu tulkotājs vienkārši vālē pāri. Viņam šādu problēmu nav. Viņš izlaiž teikumus, viņš, teiksim, kaut kādas reālijas, par kurām jādomā, kā tad tu tam latvietim paskaidrosi, kas tas ir, ignorē vai vienkārši paskaidro. Ar to es gribu teikt, ka šī lieta ir subjektīva. Ir bijuši gadījumi, un es nesaukšu vārdus, kad tu saņem it kā izrediģētus dzejoļus, un tad nu gan liekas… Vienkārši jūti, ka tam cilvēkam ir pilnīgi cita pieeja dzejai.

Ilmārs Šlāpins: Vai ir runa par angļu redaktoriem?

Ieva Lešinska: Jā. Par cilvēku, kurš rediģē tavus atdzejojumus. Tad gribas teikt – nu tad kāpēc tu neņem un neatdzejo? Tā kā tu gribi. Izdari to. Būs divi atdzejojumi. Tā teikt, kurš labāks, to tad redzēsim. Tā ir subjektīva lieta. Tas sev visu laiku jāatgādina, jo citādi brīžiem ir ļoti grūti, tev pēkšņi liekas, ka tu neko nezini un nesaproti. Tad tu parādi pieciem citiem native speakers, kas saka: "Nu kas tad tur par problēmām? Nekādu problēmu nav." Nu nezinu. Vienkārši ir tā viena tendence, kas pastāv tāpēc, ka mēs esam tik šausmīgi eksotiski: redaktoriem, kuri nepārzina latviešu valodu tik labi, liekas, ka vajag to īpatnējo vai to interesanto vienkārši tā nogludināt pēc kaut kādiem priekšrakstiem, ka vajag to padarīt tādu piejaucētāku. Jautājums, vai tas ir tas, ko tu gribi? Te man atkal jāmin, ka es savā laikā ar lielu prieku lasīju Jānu Kaplinski angliski, un tad man kāds teica, ka tas esot šausmīgs tulkojums.

Guntars Godiņš: Kaplinskis arī pats ir tulkojis. Viņš diezgan daudz pats sevi tulkoja. Es arī esmu sevi tulkojis, nē, nu to var darīt, bet viņam bija arī redaktors. Ir tādi tulkojumi, protams, kur tās sarežģītākās vietas tiek izlaistas.

Ilmārs Šlāpins: Dažādās valodās vai zemēs tomēr ir dažādas tulkošanas tradīcijas. Un attieksme pret to, kas ir svarīgākais – saturs vai forma. Šis ir jautājums, ko vēlējos uzdot: ar ko latviešu literatūra ārzemniekiem var būt interesanta – ar saturu vai formu? Par to varbūt padomājiet, es atgriezīšos pie iepriekšējā jautājuma: cik cilvēku pasaulē var tulkot latviešu literatūru? Vai mēs to zinām?

Guntars Godiņš: To gan es arī gribētu zināt, tas ir ļoti svarīgi. Mums ar viņiem jāuztur kontakti! Un viņiem jāsūta kartītes…

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Mēs nezinām (smejas). Tas ir darbs, ko esam uzsākuši tikai 2015. gada beigās, būtībā – 2016. gadā. Mēs veidojam tulkotāju datubāzi, bet tas, kam mēs sākotnēji tiekam klāt, ir tulkotāji, kurus mēs zinām, un tad lēnām, lēnām sākam rakt, kas ir tie, kurus mēs vēl nezinām. Bet mēs īsti nevaram zināt to, ko mēs nezinām.

Alīse Nīgale: Piemēram, Prāgā pirms aptuveni 10 gadiem bija ļoti aktīva baltistikas nodaļa. Tur bija tulkotāji, kas bija gatavi tulkot. Tas ir jautājums par izdevēju lomu. Ir tulkotāji, viņi varētu tulkot…

Ilmārs Šlāpins: Bija studenti, kas mācījās latviešu valodu.

Alīse Nīgale: Tur joprojām ir vairāki studenti, kas varētu tulkot, bet ir tas būtiskais aspekts – atrast izdevēju, kuram kaut kas konkrēti interesē, kurš kaut ko grib izdot –, jo tulkotājs arī nav gatavs vienkārši mesties iekšā un iztulkot, un staigāt ar to tulkojumu apkārt, lai gan ir arī tādi gadījumi. Respektīvi, viens ir apzināt tulkotāju tīklu, otrs ir mums, izdevējiem, rakstniekiem, institūcijai kā platformai, mēģināt radīt savu izdevēju loku, kuri varētu būt ieinteresēti tajās grāmatās. Tad var rādīt uz grāmatu un teikt, ka ir arī kāds, kas iztulkos, turklāt iztulkos pa tiešo, jo mūsu gadījumā, piemēram, Mārtiņa Zuša bilžu grāmata uz Dienvidkoreju un Ķīnu tiek pārdota, tulkojot caur angļu valodu. Bet ir slovāki vai slovēņi, kuri saka – nē, mēs gribam pa taisno. Man nav, ko viņiem piedāvāt, jo tas loks nav tik plašs, latviešu valoda ir maza valoda, un tad attiecīgi rodas jautājums, kā veidot to daudzo mazo valodu tīklu, lai Eiropas vai kaut kādā kontekstā būtu tiešie tulkojumi. Tas ir būtiski.

Guntars Godiņš: Jā, tas ir svarīgi. Varbūt universitātēm, mācību iestādēm vajadzētu nodrošināt, ka būtu iespēja mācīties latviešu valodu, jo nemaz tik daudzās vietās tādas nav. Ir entuziasti, kas to dara, mēs zinām, kur. Ir, protams, Čehijā. Bet tas ir nepietiekami. Kādreiz, padomju laikos, man liekas, Peters bija radījis tulkotāju grupu, kas mācījās latviešu valodu universitātē, tajā grupā mācījās diezgan daudz cilvēku. Un tiešām iemācījās. Mēs zinām, tie arī tagad ir tulkotāji.

Ilmārs Šlāpins: Vai šobrīd universitātē nav tādu?

Guntars Godiņš: Nezinu, es domāju, ka ne. Bet universitātē būtu visas iespējas. Tur tulkotāji ir. Es esmu pat gājis un lasījis lekciju. Tā kā tur varētu būt arī kaut kāda latviešu valodas apgūšanas grupa.

Alīse Nīgale: Tas ir arī tas, ko igauņi dara ar tiem semināriem.

Guntars Godiņš: Jā! Semināri ir svarīgi. Tie arī apzina tulkotājus. Bet nopietnāk tas varētu būt universitātēs. Piemēram, es esmu mācījies Helsinku Universitātē, kurā bija kultūras un valodas kursi. Tur bija arī daži tulkotāji. Mēs bijām 30 cilvēki no dažādām valstīm. No Itālijas, Dānijas, Ungārijas… Un to visu finansēja somi. Tas ir jautājums: vai mēs gribam ieguldīt. Piemēram, es esmu mācījis igauņus, man arī ir izauguši daži tulkotāji, kuriem esmu mācījis latviešu valodu. Igaunijā man zvana un prasa – kur Igaunijā var mācīties latviešu valodu? Es saku: nekur nevar! Man viņu kļuva žēl, un es viņiem mācīju. Pirmā grupa man bija arheologi. Viņus valoda interesēja tāpēc, ka latviešu valodā viņiem bija ļoti interesantas grāmatas par arheoloģiju. Otra bija "Microlink" cilvēki, kas gribēja zināt, ko Latvijā sapulces laikā runā viņu kolēģi. Tātad es gatavoju spiegus. Tagad latviešu valodu es mācu "Tallink" prāmja "Izabella" stjuartēm un kapteiņiem. Eju, uzkāpju uz kuģa un mācu. Varbūt kāds no viņiem arī būs tulkotājs. Brauks uz kuģa un tulkos. Tā kā latviešu valodu, ne tikai valodu, arī kultūru, varētu mācīt universitāte. Tas ir ieguldījums, protams, bet kaut kas ir jāiegulda, ja mēs gribam kaut kādu rezultātu.

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Te es varu papildināt to, ko Alīse un Gundars minēja. Manuprāt, vispirms mūsu kā institūcijas uzdevums ir apzināt tos esošos resursus, jo, piemēram, arī Greifsvaldes Universitātē Vācijā var mācīties visas trīs Baltijas valodas. Viņiem ir arī praktiskās tulkošanas nodarbības, kurās viņi tulko jaunāko literatūru no katras valsts. Mēs par šo universitāti uzzinājām salīdzinoši vēlu. Iespējams, arī tikai tāpēc, ka šeit, Latvijā, ir tulkotāji, kuri ir bijuši pietiekami traki un iemīlējušies latviešu valodā, bet tādu nav daudz. Viņi man arī par to pastāstīja. Tajā brīdī mums izveidojās kontakts ar citiem studentiem no šīs universitātes, un mēs tikai pirms trim gadiem sākām piegādāt viņiem materiālu, ko tulkot. Igauņi un lietuvieši to darīja jau gadiem. Attiecīgi, ja tev tulkojamais materiāls un valoda ir pieejamāki (to nodrošināt savukārt ir institūcijas uzdevums), loģiski, ka viņi labāk izvēlas tulkot igauņu un lietuviešu valodu, bet latviešu paliek pēdējā.

Alīse Nīgale: Arī tāpēc, ka tur ir finansēšanas sistēma.

Guntars Godiņš: Jā, bez tās nekā nebūs, mēs varam domāt, ko gribam.

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Man šķiet, ka primāri mums būtu jāveido tulkotāji, kas būtu ar degsmi un vēlmi tulkot. Un lai mēs zinām par viņiem, un tad mēs varam skatīties, kas ir tie izdevēji, kuri tos darbus var izdot.

Guntars Godiņš: Tas, kas vēl mums būtu jāpārņem vai jānozog no igauņiem – ļoti svarīga lietiņa –, rīt mums ir gada balva. Un igauņiem arī ir gada balva, tā ir kultūrkapitāla balva…

Ieva Lešinska: Viņiem ir vairākas.

Guntars Godiņš: Par tām nerunāsim. Tur ir viena balva, kas ir ļoti svarīga. Tā ir par labāko igauņu literatūras tulkojumu citās valodās. Tas ir no 1999. gada.

Alīse Nīgale: Baltvilka balva ir. Tas ir jautājums par to, kā mēs paši pozicionējam sevi. Man arī pirms pāris gadiem bija jāpārliecina Kultūras ministrija, kāpēc vispār ir jādod Jāņa Baltvilka balva kādam ārzemju autoram? Mūsu valsts balva un nauda. Kāpēc to darīt? Tas ir jautājums par to, kā tu iezīmē savu vietu kartē, kā tu iezīmē savu valodu, kā parādi, ka te arī kaut kas notiek, ir interese par citām kultūrām un literatūru.

Ieva Lešinska: Viens no argumentiem bijis tas, ka nav neviena, kas varētu izvērtēt. Vai arī – tad jāskatās uz visām valodām. Bet man liekas, ka tās ir tikai atrunas.

Guntars Godiņš: Var iesaistīt ekspertus.

Ieva Lešinska: Protams, ka var! Protams, ka var!

Ilmārs Šlāpins: Vēl viena iespēja, ko izmantojis vien retais, ir pašiem rakstīt svešvalodās. Toma Kroshila piemērs par to liecina. Vai tas ir izmisuma solis vai apzināts gājiens?

Guntars Godiņš: Es arī to darīju. "Naktssauli" es vispirms uzrakstīju igauniski. Tad es dzīvoju Igaunijā. Rakstīju tur dzejoļus, un skatos – es rakstu igauniski… Daži mani dzejoļi ir tulkoti no igauņu valodas uz latviešu valodu. Tas ir ļoti interesanti – tu maini poētiku. Tu maini domāšanu, kļūsti stilistiski citādāks. Ieva noteikti ir rakstījusi angliski. Mēs zinām Kronbergu, kas raksta divās valodās. Tā ir īpatnēja situācija.

Alīse Nīgale: Visa jūsu pieminētā pieredze gan ir saistīta ar to, ka atrodaties citas valodas vidē.

Guntars Godiņš: Jā, tagad es mazāk rakstu igauniski.

Alīse Nīgale: Vai latviešu rakstniekam būtu jēgpilni sēdēt Rīgā un uzrakstīt grāmatu angliski, un cerēt, ka tāpēc to izdos? Pat ja latviešu izdevējs izdos grāmatu angliski, jautājums ir par izplatīšanu – kā strādā britu vai, vienalga, kādas citas valsts tirgus, kā tu reāli var ar šo grāmatu nokļūt pie lasītāja? Man pagaidām tas šķiet diezgan neiespējami, tāpēc svarīgāk ir atrast izdevēju, kas grib izdot mūsu grāmatas tulkojumu un tad tālāk rūpēties par pārējo.

Ilmārs Šlāpins: Viena lieta ir jaunākā literatūra un dzīvie rakstnieki, kas paši var un grib vai negrib iesaistīties šajā procesā. Bet vai latviešu literatūras mantojumā ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu piedāvāt un popularizēt ārzemēs?

Guntars Godiņš: Ieva to jau ir izdarījusi!

Ilmārs Šlāpins: Vai runa ir par Čaka "Mūžības skartajiem"?

Ieva Lešinska: Pēc Raiņa un Aspazijas gada pieredzes, kad kampaņveidīgi čupām bija jātulko Aspazija un Rainis, es nezinu, vai tas vēl kādam kaut ko dod. Bet man tas ir bijis ļoti interesanti, tāpēc ka ļauj tos tekstus lasīt citādāk, ar svaigām acīm. Un daudz kas pēkšņi liekas interesants. Ar Čaku brīžiem tas tā bija. Vienlaikus tu atkal redzi, kur viņš, varētu teikt, "smērē", kur atskaņa ir tāpēc, ka vajag, nevis tāpēc, ka tā nāk "no iekšām". Tad arī tu izdari attiecīgos secinājumus. Man, piemēram, liekas, ka šis tas no Blaumaņa varētu būt interesants. Kaut vai noveles.

Guntars Godiņš: Ezeriņš arī.

Ieva Lešinska: Ezeriņš pavisam noteikti, jā. Un vēl dažs labs. Kad es lasu latviešu literatūru, pilnīgi automātiski sanāk iztēloties, kā tas būtu angliski. Pirms sākām sarunu, es minēju, ka šobrīd tulkoju Ziedoņa "Krāsainās pasakas". Tur nu gan ir grūti un neliekas, ka tas varētu kādam šausmīgi patikt, jo tas viss pēkšņi izskatās bērnišķīgi. Un tad tu mēģini drusku uzlabot un uztaisīt interesantāk, nekā ir. Vienkārši ir tādi teksti, kuri ir saistīti ar savu laiku.

Ilmārs Šlāpins: Tie teksti varbūt tieši ir interesanti ar to, ka saistīti ar savu laiku?

Ieva Lešinska: Varbūt, bet tas ir vairāk izjūtas dēļ, nevis tādēļ, ka kādam kaut ko pateiktu par mūsu laiku. Labi, teiksim, mežs tur nāk pa Ļeņina ielu! Un pa Pērnavas ielu, un tā tālāk, un tā joprojām. Tas ir kaut kāds zaļo manifests, tikai tāds diezgan pliekans sanāk. Viss jau ir bijis. Tur nav nekā tāda spilgta un jauna. Varbūt tā arī ir valodas lieta. Varbūt tas vienkārši nefunkcionē. Visu laiku es dzirdu galvā to Ziedoņa nazālo balsi, kā viņš nonāks pie nākamā valodas joka un tā tālāk. Angliski tas joks kaut kā jāatveido, un nemaz vairs nav tik… forši.

Alīse Nīgale: Bija tāda izdevniecība "Pushkin Press", kas pirms pāris gadiem ir nodibināja bērnu literatūras sekciju. Viņi teica, ka ir nodibinājuši to atzaru, jo redz, ka ļoti daudzās Eiropas valstīs grāmatas, kas gadu desmitiem nav bijušas out of print un visu laiku atradušās plauktos, nav tulkotas angliski. Viņi grib uzņemties šo lomu un darīt to darbu. Tajā brīdī es sapratu, ka no oriģinālliteratūras, ja neskaita Brigaderi, arī Ziedoni, vēl kaut ko, mums īstenībā nekā tāda nav, sevišķi, ja runājam par pēdējiem gadu desmitiem. Mums nav nekā tāda kā "Naksitrallīši" igauņiem. Mums nav tādu grāmatu, kas pēdējos 30 gadus visu laiku būtu bijušas veikalā…

Ieva Lešinska: "Eža kažociņš".

Alīse Nīgale: Jā, bet es runāju par modernākiem laikiem. Nu jā, Brigaderes "Sprīdītis" arī droši vien visu laiku tur ir. "Eža kažociņš" un vēl kaut kas. Mums nemaz nav tādu nosacīti mūslaiku autoru, kas daudzus gadus būtu lasīti paaudžu paaudzēs.

Ilmārs Šlāpins: Vai tur pie vainas nav latviešu grāmatniecības tradīcija un izdevēju ieradums izdot cietos vākos grūti nonēsājamas grāmatas, kuras vienreiz tiek nopirktas un tad ilgi stāv plauktā. Kāpēc tad tās turpināt izdot?

Alīse Nīgale: Redzi, ar bērnu literatūru ir citādāk. Tas princips tur nestrādā. Ir grāmatas, kuras nav vairs pieejamas, tās var dabūt bibliotēkā vai nevar dabūt vispār. Ir tādi autori, piemēram Māris Rungulis, kas strādā bērnu literatūrā jau gadus 30, bet nav kāds viens Māra Runguļa darbs, ko visu laiku pārizdotu tāpēc, ka tas ir nepārtraukti pieprasīts.

Guntars Godiņš: Tur ir materiāls. Otrs ir tas, kā tiek stumts tas rakstnieks. Piemēram, Sofija Oksanena. Viņa raksta, viss aiziet, bet tur ir arī "stūmēji". Viņas darbi tiek pārdoti un iznāk 20 vai cik tur valodās. Jā, bet nav te tādu "kivirehku", kas ir kvalitātes zīme. Viņš tiek izdots franciski, angliski, es pat nezinu, kādās valodās viņš vēl nebūtu iztulkots. Tāpat Jāns Kaplinskis. Bet ar Imantu Ziedoni ir tā, ka tas ir jautājums par valodu, kurā padodas taisīt Imantu un kurā varbūt ne. Es atceros, kad taisīja lielu latviešu antoloģiju igauniski, man zvanīja Ains Kāleps. Viņš, protams, tulkoja no parindeņiem. Es viņam skaidroju tās mazās niansītes, kas Ziedonim ir raksturīgas. Tās ir tās valodiskās nianses, kuras ir ļoti grūti pārtulkot. Es tagad tulkoju Knutu Skujenieku kopā ar Matsu Trātu. Man arī brīžiem gribas teikt: "Nē, es nevaru!" Es atlasu. Dzejā tas ir iespējams. Tās ir tās smalkās nianses, ko dod valoda un mūsu apziņa par kādu metaforu, kas mums nāk slāņiem, ja mēs lasām Ziedoni vai to pašu Knutu Skujenieku. Otrs ir forma, it sevišķi jau dzejā. Atskaņas un viss pārējais. Igauniski ir iespējams to izdarīt, somiski varbūt ir smagāk. Angliski tas atkal ir pilnīgi perversi. Zviedriski to vispār nevajadzētu darīt. Līdz ar to katrai valodai un katrai poētikai vēl ir sava tradīcija. Tu nevari taisīt atskaņās, zviedri smiesies! Līdz ar to Juris atkal gāja citu ceļu, uztaisot visu liriku un balsi, viņš mēģināja atrast, kā parādīt skaniskumu, bet neiet uz tiem "māja – kāja"…

Ilmārs Šlāpins: Vai vidējam latviešu rakstniekam, kurš vēlas tikt izdots ārzemēs, ir jāraksta kādā īpašā, vieglā valodā, lai viņu iztulkot būtu vieglāk?

Ieva Lešinska: Nē, tas noteikti tā nav. Viņam nav jāraksta tādā vieglā valodā. Viņš var uzrakstīt, piemēram, labu krimiķi – lai viņš to dara, jo kriminālromāni vienmēr ir modē.

Ilmārs Šlāpins: Vai tad ārzemēs trūkst krimiķu?

Ieva Lešinska: Netrūkst, bet tieši tagad ir skandināvu kriminālromānu fenomens. Ar ko viņi ir izcili? Ne jau ar izcilu valodu, bet gan vienkārši ar to, ka ir noiets.

Alīse Nīgale: Spraigs sižets.

Ieva Lešinska: Jā, sižets, bet tur ir arī kaut kāda eksotika. Skandināvijas eksotika. Kaut kā ar to ir paveicies.

Alīse Nīgale: Starp mūsu izdotajām grāmatām ir tādas, kuras ir svarīgas nacionālajā kontekstā, un ir grāmatas, kuras jau veidojot ir domāts par to, kā tās varēs šķērsot robežas un tikt tulkotas tālāk. Piemēram, Runguļa "Lapsu kalniņa mīklas" bija ļoti svarīgas šeit, bet viņš neieinteresē nevienu britu vai vācieti, vai vēl kaut ko. Labākajā gadījumā varbūt leiti, bet arī… Veidojot grāmatas, ir jāmēģina saprast, vai tas ir kaut kas, ko mēs radām tikai nacionālajam tirgum, vai arī tas ir kaut kas tāds, ar ko ir vērts braukt uz starptautiskajiem tirgiem, piedāvāt. Tā varbūt ir kritika par dažu citu izdevēju, kurš aizved latviešu ābeci uz vienalga kuru tirgu un cer, ka to kāds gribēs izdot. Kāpēc? Mums ir pilnīgi citādāks alfabēts!

Ilmārs Šlāpins: Pavisam citi burti.

Alīse Nīgale: Tieši tā! Ir jādomā līdzi tam, ko dari. Es piekrītu Ievai, ka nav jāraksta nekādā speciālā valodā vai jādomā, kā es šo grāmatu uzrakstīšu tā, lai to kāds nopērk, bet ir lietas, par kurām var piedomāt, sākot darbu pie grāmatas. Varbūt tas vairāk ir saistīts ar izdevēju, ne rakstnieku, bet, ja rakstnieks ir neelastīgs un nav gatavs sastrādāties ar izdevēju, tad arī var būt visādi.

Ilmārs Šlāpins: Lūk, piemēram, skandināvu kriminālromāni pēkšņi kļūst populāri. Brīžiem kaut kas tāds notiek. Droši vien, arī kādai latviešu grāmatai ienākot citas valodas tirgū, cilvēki to izlasa, un viņiem rodas iespaids, ko sagaidīt no latviešiem. Vai mums vajadzētu izmantot šādas iestaigātās taciņas, piedāvāt tajā pašā tirgū vēl līdzīgas latviešu grāmatas, vai tomēr piedāvājumu dažādot?

Alīse Nīgale: Es esmu dažādo piedāvājumu piekritēja. Mēs gandrīz neko neveidojam sērijās, lai gan dažām grāmatām, ko esam tulkojuši, oriģinālvalodā pēc tam ir vesela sērija. Labi, skandināvu krimiķus visi sagaida. Bija tāda čīkstēšana par to, ka nekā laba nav, mums tikai dzeja laba. Jā, mums ir baigi labā dzeja, uzreiz bija vesela rinda ar tulkojumiem, kas tika pārdoti, ir iznākuši un iznāks angliski. Tas vairāk ir par to, ka tu pats spēj novērtēt to, kas ir. Nevis sūroties par to, kā nav, bet pateikt, ka šis ir, ka tas ir labi un ka ar to arī var kaut ko darīt.

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: Protams, ir jāuztur attiecības ar jau esošajiem izdevējiem, ar kuriem ir kontakts, arī ar tulkotājiem. Tad jāskatās, ko viņi ir vai nav gatavi ņemt. Iespējams, viņš izdod vienu Latvijas autora darbu un tas neaiziet tirgū, bet viņam tas ir ļoti paticis. Lai nepazaudētu šo kontaktu, jāskatās, ko vēl mēs varam viņam piedāvāt un vai viņš vēl gatavs strādāt. Mēs Londonas projektu praktiski sākām no nulles, un tas, kur mēs šobrīd esam, manuprāt, ir ļoti tālu. Mums joprojām ir pieradināšanas process. Loģiski, ka tie izdevēji mūs nepazīst, viņiem nav nekādas tradīcijas sadarbībā ar mums. Mēs nevaram viņus piespiest, jo viņi mūs nepazīst. Viņi arī nezina, kā šo literatūru pārdos. Manuprāt, jāizceļ labie piemēri, kas būs, un tad tas jāturpina. Darbu nevar apstādināt, bet mums ir jāskatās arī uz jauniem kontaktiem, uz jauniem izdevējiem, kas parādās tirgū. Es pieļauju, ka tajā brīdī, kad mums būs vairāk ārvalstīs izdoti darbi, atvērsies durvis arī uz citiem izdevējiem, kas šobrīd uz mums vispār neskatās, tāpēc ka mums nav vēl īsti ko parādīt.

Alīse Nīgale: Jebkurā gadījumā mums visu laiku ir jāiet uz pilnu banku. Pirms sešiem gadiem katra tikšanās reize ar ārzemju izdevējiem beidzās ar "Thank you, very nice, but this is not for us!" – un tā visu laiku. Tiesību pārdošana ir tāds darbs, kuru nevar iemācīties, sēžot mājās. Tu brauc, aplauzies, atkal aplauzies, lēnām saproti un tad dibini kontaktus. Šogad Boloņā bija bērnu grāmatu tirgus, un man gandrīz nebija brīvu brīžu, bija tikšanās ar dažādiem izdevējiem. Ne tikai tiem, kurus es biju uzrunājusi, bet arī ar tiem, kas bija uzrunājuši mani. Kaut kā pakāpeniski tu iezīmē savu vietu un sāc tikt uztverts nopietni.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0