Par Kristīnes Brīniņas izrādi "I am a really shy person" Ģertrūdes ielas teātrī
Šī gada 24. februārī Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) skatītājiem bija iespēja redzēt Kristīnes Brīniņas jaunāko izrādi "I am a really shy person", kas pirmizrādi piedzīvoja 2016. gada jūlijā. Par izrādi biju dzirdējusi jau iepriekš, taču nespēju saņemties uz to aiziet, jo, izlasot izrādes aprakstu, tapa diezgan skaidrs, par ko izrāde būs. Un reizēm vienkārši ir sajūta, ka šī tēma mani neuzrunā. Kā dejas cienītājai pienākas, tomēr saņēmos un uz izrādi aizgāju, kaut vai tikai tādēļ, lai redzētu, kā mainījies Kristīnes rokraksts, mainoties videi (Kristīne Brīniņa ir pārcēlusies no dzīves Rīgā uz nelielu ciematu Kurzemē un šobrīd par mājām sauc Cīravas mežus). Lasot interviju ar Kristīni, pakļāvos viņas aicinājumam uz izrādi doties ar atvērtu prātu un pieņemt to, ka laikmetīgās dejas forma var būt ļoti dažāda. Pēc izrādes sajūtas bija dalītas: no vienas puses, izrāde man tiešām patika, no otras, izrāde bija tik īsa, ka to novērtēt ir grūti.
Saprotot, ka izrāde ilgusi tikai 20 minūtes, jutos apmulsusi, jo piedzīvotais man tiešām ļoti patika – Kristīne spēja cieši uzrunāt skatītāju, personīgi un precīzi nodot vēstījumu, iepriecināt ar aizraujošu dejas un verbālo stāstījumu. Nevarētu teikt, ka Kristīne nebūtu kaut ko paspējusi izdarīt – nē, lai izstāstītu iecerēto stāstu par Andri Nelsonu tieši šādā griezumā, ar šīm 20 minūtēm pilnīgi pietika. Šāda kabatas formāta izrādi lieliski var iekļaut kāda festivāla programmā, rādīt vienā vakarā ar vēl kādu citu mini izmēra iestudējumu, piedāvāt bērnu auditorijai (starp citu, skatītāju vidū bija 3 bērni, un izskatījās, ka viņiem ļoti patika) vai vienkārši norādīt patieso izrādes garumu, lai var ieplānot, ka šovakar es tikai tā ātri ieskriešu uz vienu izrādi.
Izrādes veiksmes atslēga ir tēma. Pirmkārt, Andra Nelsona vārds spēj piesaistīt uzmanību, un, otrkārt, acīmredzot priekšstats par Andra Nelsona personību Kristīnei ir pavēris plašu pārdomu un sevis izzināšanas lauku. Aizraujošs šķiet pats process, kā horeogrāfe nonākusi pie lēmuma radīt izrādi tieši par Andri Nelsonu. Es nezinu, kā māksliniece izlēma veidot izrādi, taču pieļauju, ka tas prasījis spēcīgu paļaušanos uz sevi – uz impulsu, kas izraisījis personīgu pārdzīvojumu. Mēs katrs bieži piedzīvojam spēcīgus impulsus, taču tikai mūsu ziņā ir tas, kā tos izmantojam. Šķiet, ka Kristīnes gadījumā ir nostrādājusi intuīcija un viņai piemīt dziļa uzticēšanās pašai sev.
Lai arī aprakstos minēts, ka izrādes centrālais tēls ir Andris Nelsons, tomēr par viņa klātesamību aizmirsu jau izrādes pirmajās minūtēs. Kristīne ir teikusi, ka intervijās Andris Nelsons precīzi aprakstījis viņas pašas sajūtas, iespējams, tādēļ spilgti varēja just, ka Nelsons ir tikai instruments, lai Kristīne atklātu pati savu noslēpumu – "es patiesībā esmu kautrīgs cilvēks". Ir neparasti dzirdēt šādu atzīšanos no profesionāļiem, kuru darbība ir tieši saistīta ar publisku uzstāšanos. Tas nozīmē nemitīgu pārkāpšanu pāri iekšējām grūtībām, lai darītu darbu, ko mīli. Un tas ir ļoti cilvēcīgi. Iespējams, tādēļ Kristīnei ir bijis nepieciešams paslēpties aiz Andra Nelsona vārda, lai atklātu intīmu noslēpumu par sevi, jo gluži vienkārši – viņa ir kautrīgs cilvēks. Un, iespējams, kautrīgi skatuves cilvēki pirms gariem iznācieniem sapņo par 20 minūšu ilgu uzstāšanos, lai pārvarētu savu kautrību.
Kā jau visas Kristīnes izrādes, arī šī ir ļoti precīzi veidota – katrs vārds, katra kustība ir pārdomāta un izpildīta nevainojami. Pat šķita, ka ne viena elpa netika ievilkta neplānoti. Šāds precīzi iestudēts solouzvedums no mākslinieka prasa milzīgu koncentrēšanos un profesionalitāti. Jāatzīst, Kristīne uzstādīto uzdevumu izpildīja godam – varēja nojaust, ka plānošana, struktūra un centīgums ir attaisnojies. Taču, skatoties izrādi, nepameta iespaids – ja Kristīnei kaut kas nojuktu, to varētu uzreiz pamanīt. Tas piešķīra nelielu adrenalīna devu ne tikai viņai pašai, bet arī man kā skatītājai.
Kā Kristīne pati teikusi intervijā – Nelsons atstājis uz viņu spilgtu iespaidu ar savu vienkāršību, patiesumu un sirsnību. Šīs trīs īpašības bija klātesošas un uzkrītošas visas izrādes laikā.
Vienkāršība parādījās izrādes uzbūvē – skaidrs ievads, iztirzājums un nobeigums. Nepretenciozs, viegli nolasāms vēstījums. Izrādes noformējums – scenogrāfija, gaismas, mūzika, kostīms – viss melns un neuzbāzīgs. Neparastu šo izrādi padarīja arī tas, ka vēstījums bija tik tiešām vienkāršs un saprotams. Ja citkārt atliek lauzīt galvu par to, ko horeogrāfs ir vēlējies pateikt, tad šoreiz viss bija skaidrs. Prātoju vienīgi par dažādām aizkulišu detaļām un izrādes tapšanas procesu.
Patiesums atklājās runātajā tekstā, kas šķita nācis no sirds. Emocijas un kustība šoreiz strādāja kā neatraujams kopums. Atzīšanās kā izrādes centrālais motīvs arīdzan kalpoja kā vēl viens no patiesuma pierādījumiem. Vienīgi tieksme pēc nevainojama rezultāta atņēma dabiskumu, kas manā izpratnē ir ļoti tuva vērtība patiesumam. Šķiet, ka, veidojot izrādi, Kristīne bijusi patiesa savos meklējumos, taču to, ko viņa iznesa uz skatuves, es nolasīju kā apstrādātas un apzināti demonstrētas emocijas.
Sirsnību varēja nolasīt acīs un komunikācijā ar skatītājiem. Bumbiņas iemešana skatītāju laukuma pusē, uzticēšanās, ka viņi to atmetīs atpakaļ, radīja līdzvērtīgas un satuvinošas attiecības. Pēc kopīgas interakcijas izrādes sākumā bija sajūta, ka tagad mēs visi esam komanda, kas atbildīga par izrādes norisi. Tāpat sirsnīgs bija arī kontakts ar bērniem. Tieši bērnu reakcijas novērošana bija aizraujošākie izrādes momenti. Tur parādījās tā īstā sirsnība.
Izrāde ir savdabīga, bet atmiņā paliekoša, kompakta formātā, bet emocionāli bagāta. To ir grūti viennozīmīgi vērtēt, un tas nemaz nav slikti. Kristīne, manuprāt, vienmēr ir strādājusi ar neparastām tēmām, kas primāri ir svarīgas viņai pašai, līdz ar to rada dalītas sajūtas skatītājos. Bet iekšējā saskaņa un intuīcija ir milzīgs spēks, un ceru, ka arī turpmāk Kristīne to izmantos, lai veidotu spilgtas izrādes par oriģināliem tematiem.
0