Blogs
24.09.2017

Kā tādi slimnieki

Komentē
0

Vēl nebija pienācis astronomiskās un visai nemanāmās vasaras gals un rudens sākums, bet pirmie simptomi jau bija klāt. Šogad, cik nu pa malu malām gadījās dzirdēt, bet pēcāk novērot arī pašam uz savas ādas, viss iesākās ar tik tikko manāmām kakla sāpēm. Zinātāji, liekot lietā iepriekšējo gadu pieredzi, draugu un paziņu ieteikumus, ģimenes ārsta padomus vai interneta portālos atrastas receptes, sāka pretošanās kustību. Vieni uzskata, ka palīdz tāda vai cita zāļu tēja, otri priekšroku dod ingveram un citronam, "Medus, tikai medus!" zinās pamācīt citi. Kāds zāļu skapītī uzmeklē recepšu vai bezrecepšu medikamentus, norij pa tabletei, izšķīdina pa pulverītim, nosūkā pa ledenei vai ir gatavs iepūst sāpošajā rīklē pretīgi garšojošu aerosolu. Vai varbūt no pavisam cita skapīša izceļ pudeli ar kādu tumšu dziru un mēģina ārstēties, iemalkojot to tīrā veidā vai sabrūvējot dzērienu, ko zinīgi nodēvē par "groku".

Bet notikumi rit savu gaitu. Dažkārt tas nozīmē ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, taču 21. gadsimta cilvēkam ar visas farmācijas industrijas un tautas zintīm bagāžā tas nemēdz būt liels apgrūtinājums. Ja nu akurāt nekrīt no kājām un uz deguna zemē, ir jāturpina rosīties, skriet, sēdēt sapulcēs, iepirkties lielveikalā, dirnēt rindās iestādēs, braukt sabiedriskajā transportā, vest bērnus uz bērnudārzu vai skolu un darīt visu to, kas nu veseliem cilvēkiem pienākas. Sērga, protams, izplatās, no viena pielīp nākamajiem, no tuvākajiem tālākiem, bet tāda nu ir lietu daba, par to pat nav jēgas runāt, jo gadalaiks tāds. Ja nu tas viss jums neticamā kārtā paslīdējis garām, pameklējiet internetā vārdus "iet bērnudārzā" un "sāk slimot".

Nākamajā vai aiznākamajā dienā kakla sāpes atkāpjas. Vai tas notiek izmantoto tautas medicīnas līdzekļu vai aptiekā pirkto zāļu iespaidā, nav iespējams pateikt, tomēr viss vēl nebūt nav galā – tagad sāk sāpēt galva, un kniesties vispirms vienā vai varbūt uzreiz abās nāsīs. Iepriekšējo gadu pieredze ļauj droši prognozēt, ka deguns drīz vien arī sāks pamatīgi tecēt. Iespējams, tecēt, t.i. – asarot, sāks arī acis. Ik pa brīdim būs jāšķauda. Bet pasaule jau tāpēc nepārstās griezties, paveicamo darbu termiņi netiks atcelti, naudu par biļetēm uz teātra izrādi vai koncertu neies tā vienkārši zemē nomest, un vispār – tās jau tikai iesnas. Prātvēderi teiks, ka iesnas ārstēt vispār nav jēgas, jo izārstēt tur neko nav iespējams un tās pēc kāda laika pāries pašas. Katrā ziņā līdz nākamajai vasarai – noteikti. Viss, ko varot darīt un vajagot darīt, esot simptomu un ciešanu atvieglošana. Un tā nu atkal, nodrošinājušies ar kabatas lakatiņiem un deguna pilieniem, slimnieki traucas uz savām darbavietām, šķauda un kāsē operas izrādes laikā, cieš no aizkrituša deguna (interesanti, kopš kura laika šo parādību sākuši dēvēt par "aizliktu degunu"?) izraisītām mocībām lidmašīnās un ir gatavi dāsni dāvāt savu slimību ikvienam, kurš vēl ir relatīvi vesels.

Pēc dienas vai divām deguna tecēšana mitējas, un pienāk slimības nākamais cēliens. Vieniem slimošanas profesionāļiem tas nozīmē, ka "viss tagad sagājis dobumos", un viņi klīst apkārt pa pasauli kā tādi galvassāpju apstulboti zombiji. Citi bez jau ierastās deguna tecēšanas savu izteiksmes līdzekļu arsenālu ir papildinājuši ar skaļu un gurguļojošas cerības nesošu klepu un spriež, ka "galvenais, ka viss nāk uz āru" un "tad jau tūliņ, tūliņ beigsies".

Nekas, protams, nebeidzas, un kā vieni, tā otri turpina savas ikdienas skriešanas. Pat ja uz kādu mirkli izdotas kļūt veselam, tikt uz kājām, izķepuroties, atbrīvoties no tās sērgas, stafeti jau tūdaļ pat pārņem kāda darba kolēģīte, veikalā rindā aiz tevis stāvošs pircējs, blakussēdētājs tramvajā, bērnudārza grupiņas biedrs, laulātais draugs vai vienkārši kāds cits labs cilvēks. Un tad arī nav ilgi jāgaida, kad kādurīt arī pats vai pati jau atkal pamodīsies ar sūrstošu rīkli un grūtībām norīt pat to pašu neko. Bet, ko nu padarīsi, gadalaiks tāds.

Pie visa tā ir tik ļoti pierasts, ka, pieļauju, ir grūti vai pat neiespējami iztēloties, ka dzīve varētu būt arī citāda. Bez konstantas sūkstīšanās par vasaras aukstumu un slapjumu un ziemas siltumu un sniega trūkumu. Bez nepieciešamības pusi gada aizvadīt starpsezonas laikapstākļos, kas optimistiem šķiet tikpat paciešami kā daža Jāņu nakts (jo ir taču +10), bet pesimistiem atgādina nebeidzamus sabojātus Ziemassvētkus (jo ir taču +10). Bez grūtībām saprast, kurā brīdī pārstāt valkāt mēteli un kurā vairs nebūtu jēdzīgi rādīties laukā no mājas šortos. Bez ritualizētas slimošanas kā regulāras gadskārtu tradīcijas.

To, kas mēs esam, nosaka daudzu visdažādāko apstākļu un nosacījumu sakritība. Iedzimtības ceļā paaudžu paaudzēs no senčiem mantotais tur sapinies ar vecāku un skolotāju mācīto, sabiedrības gribēto, uz savas ādas izmēģināto, ar savām acīm redzēto, ar atmiņā palikušo un aizmirsto, pa ausu galam dzirdēto, grāmatās vai internetā izlasīto un vēl visu ko. Katrai no šīm lietām atsevišķi varbūt arī nav pārāk liela svara, un tomēr – ja kādu no tām mums atņemtu, mēs droši vien vairs nepavisam nebūtu tādi, kādi esam. Un vai nevarētu būt tā: ja vien mūs ik gadu nepiemeklētu šī regulārā sirguļošana, mūs krietni vien mazāk nodarbinātu arī bailes no daudzām citām sērgām. Uz visiem laikiem aizmirsuši par rudens iesnām un pavasara krekšķi, mēs varbūt tik ļoti vairs nebītos arī no visās malās uzglūnošiem bēgļiem, lezbietēm, liberāļiem un gejiem; mūsu demogrāfija, tautas ataudze, tikumība un pat valoda būtu drošībā uz mūžīgiem laikiem; latvju meitas ziedētu, latvju dēli dziedātu, un mēs visi sausiem deguniem un nesāpošiem kakliem laimē varētu diet.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0