Ar bērniem
07.04.2015

Kā bērniem izskaidrot seksu?

Komentē
7

Sociāls eksperiments tradicionālā ģimenē ar 

Katarīnas fon der Gatenas grāmatu "Izskaidro man!"  

("Jāņa Rozes apgāds", 2015) 

Katram pieaugušam cilvēkam ir stāsts vai vismaz kādas atmiņu blāzmas par brīdi, kad viņš uzzināja, kas ir sekss. Padomju laika bērniem, kuri auga 80. gados, šīs atmiņas nav individuāli unikālas un visdrīzāk dalīsies trīs kategorijās: "uzzināju no Zālīša "Mīlestības vārdā"", "uzzināju no "Zīlītes"" vai "pastāstīja kādi zinošāki vienaudži". Protams, gadās tādi izņēmumi kā mana paziņa Jana, kura aizgāja pie vecākiem un lūdza: "Pastāstiet man par seksu!" Kad vecāki bija atguvuši valodu, viņi uzdeva stratēģisku pretjautājumu: "Kā tu par to uzzināji?" Jana paskaidroja: "Kurš tad nezina mazo dzīvnieciņu, kas ļoti smird?" (tajā laikā viņu interesēja bioloģija) – tādā veidā paglābjot sevi no negaidīta sarunas pavērsiena un, iespējams, psiholoģiskas traumas. Taču kopumā es nezinu nevienu sava vecuma cilvēku, kuram ievadu cilvēka ķermeņa noslēpumainajā daļā būtu snieguši vecāki.

Man mamma bija pastāstījusi, ka es viņas vēderā izaugu, kad tētis bija iedevis viņai sēkliņu, bet par to, ka pastāv kaut kas nesaprotams, neapspriežams un dīvains saistībā ar vīrieti un sievieti, sāku nojaust bērnudārza beigu posmā. Tad ievēroju atsevišķus zēnu žestus, kuri izsauca citādāku ķiķināšanu nekā parasti, un tas viss bija kaut kā… nepatīkami. Kad parādīju žestu pāris gadu vecākai kaimiņu meitenei, viņa paskaidroja, ka tā ir izvarošana – vīrietis bāž savu to tur pie sievietes tās vietas. Neērtības miglu, kādā šis jautājums palika, izkliedēja "Mīlestības vārdā" – tā arī nezinu, vai mana mamma to bija nolikusi rakstāmgalda atvilknē, lai paslēptu vai arī, tieši otrādi, lai es to atrastu – jo viņa zināja, ka man patīk paklusām tur rakņāties, meklējot pārsteigumus. Pēc ilgākas šķirstīšanas un meklēšanas, kas tad īsti te ir, izlasīju frāzi: "Sieviete paver lielās kaunuma lūpas un ievada vīrieša ereģēto dzimumlocekli." Šī frāze manī palika kā iededzināta. Vēl kādu laiku nespēju atjēgties, it īpaši, skatoties uz mūsu klases mīļo, skaisto, ēterisko audzinātāju, kura tolaik staigāja ar lielu vēderu, tātad – viņa bija darījusi to.  

Es uzaugu Latvijai diezgan tipiskā netradicionālajā ģimenē, kurā bērnu audzina divas sievietes – māte un vecmāmiņa. Tagad man ir pilnīgi tradicionāla nukleārā ģimene, kurā aug trīs bērni. Īpašas "seksa sarunas" ar bērniem mums nav bijis, bet par to, kā atšķiras vīrietis un sieviete, viņi – divi brāļi un māsa ar nelielu gadu starpību – ir ļoti labi informēti, jo katram ir bijis dzīves posms, kad viņš vislabāk jūtas plikiņš. Mazā māsa apmēram divu gadu vecumā ļoti izteikti piedzīvoja fāzi, kurā satraucās, ka viņai un mammai nav pinča, – šo freidisko sarunu risinājām katru reizi, kad viņa gāja vannā vai devās uz tualeti. Vecākie brāļi ir redzējuši, kā mammai vēderā izaug bērns, un, dzīvojot cieši kopā dzīvoklī ar vienu vannasistabu, viņi ir arī pamanījuši manu ikmēneša asiņošanu un saņēmuši skaidrojumu par to. Starp citu, atbildot uz šo jautājumu, es, sev par pārsteigumu, atcerējos "Zīlītes" terminoloģiju, un tajā minētais "spilventiņš", kas sievietes dzemdē gaida sēkliņu un, to nesagaidījis, iziet ārā, bija ideāls skaidrojums. Puikas skaita populāro joku pantiņu "Pasaki – kekss!" – "Kekss." – "Tev rīt būs sekss!" gan vienaudžiem, gan viņu omēm un ķiķina pie vārda "seksošanās". Kad es vaicāju, kas tas īsti ir, viņi saka – nu, kad mīlējas un bučojas, un elso. Tomēr to, cik patiešām precīzi viņi šo tēmu pārzina, es nevarēju novērtēt. Tāpēc tad, kad manās rokās nokļuva grāmata "Izskaidro man! 100 īsti bērnu jautājumi par kutelīgu tēmu", ar lielu interesi gatavojos ar to bērnus iepazīstināt, galvenokārt deviņgadīgo vecāko dēlu.

Vaļsirdīgi runājot, pirms tam, šķirstot grāmatu un redzot jautājumu plašo spektru – sākot no dzimumnobriešanas, beidzot ar izjūtām seksa laikā un dažādu ar seksu saistītu terminu skaidrošanu –, gan nedaudz nobijos: vai tiešām viņam tas ir vajadzīgs? Atrādīju izdevumu vīram un, saņēmusi viņa atbalstu, kādā vakarā teicu Jurģim: "Lūk, kādu jaunu grāmatu es dabūju, varbūt tev būs interesanti palasīt – tur ir par seksu." "Ā, jā, labi," viņš attrauca, jo tobrīd bija aizņemts, ar brāli spēlējot kādu no pašu izdomātajām piedzīvojumu rotaļām – "Izmeklētājus" vai  "Burvestību mežu", bet varbūt "Ķirbīti un ķirbīti". "Tad tu palasīsi?" es neatlaidos. "Jā, es kaut kad palasīšu," viņš atbildēja un palīda zem galda, lai noslēptos no brāļa. Pēc kāda laika mana neatlaidība tomēr deva rezultātus – bērns apsēdās pie galda ar seksa grāmatu. Tajā, kā jau virsraksts vēsta, ir 100 bērnu uzdoti jautājumi par seksu, cilvēka ķermeni, arī par homoseksuālismu, pubertāti, bērnu rašanos un dzemdībām. Tie ilustrēti ar smieklīgām bildītēm, kuras jautrā veidā interpretē uzdoto jautājumu. Kamēr Jurģis šķirstīja grāmatu, par to ieinteresējās arī sešgadīgais brālis un četrgadīgā māsa, un abi viņam pār plecu pētīja ilustrācijas. Pēc neilga brīža Jurģis jautājoši uz mani paskatījās, es padevos un teicu: "Jā, labi, ej spēlējies." Ievads bija veikts, un es noliku grāmatu redzamā vietā istabā.

Nākamajās dienās bez mana pamudinājuma neviens to neaiztika, vienīgi sešgadīgais Kārlis kādu rītu, agrāk pamodies, paņēma sējumiņu, klusi ielīda dīvānā un nedaudz iegrima bildīšu apskatē, jo lasīt viņš vēl nemāk. Vakarā, sēžot pie vakariņu galda, es nedaudz bēdīgi teicu: "Nu re, tā grāmata jums nemaz neinteresē, ko tad es uzrakstīšu "Satori"?" Un bērni uzreiz ņēmās iebilst. "Mani interesē!" apgalvoja četrgadīgā Maija, kura jau sen ir tikusi pāri pārdzīvojumiem par neesošo pinci. "Mani interesē tas zīmējums ar pirkstiem!" Ar to viņa bija domājusi ilustrāciju jautājumam "Vai visi peņi ir vienādi?", kurā parādīts, ka nav gan. Tie nav pirksti, bet pinči, iebilda brāļi un apgalvoja, ka arī viņus grāmata interesē. Tajā vakarā pirms rituālās gulētiešanas pasakas lasīšanas mēs lasījām par seksu – par to, kāpēc ir jocīga sajūta, kad domā par seksu, kas ir "pupertāte", ko bērns vēderā dara, kādas sajūtas ir seksa laikā. Pie jautājuma: "Kāpēc cilvēki bučojas?" Kārli pārsteidza uzzīmētais onkulis, kas bučo tantei roku (un nevis divi puiši, kas bučojas), un vissmieklīgākā bilde bija ar vīrieti, kura penis ir tik garš, ka aptinies tam ap kaklu kā šalle. Viņi ķiķināja par to, ka bērns aptiekā prasa, vai var nopirkt hormonu. Izlasījām arī sadaļu par to, kā tehniski notiek sekss – par to pašu dzimumlocekļa ievadīšanu, tikai mazāk tehniskā, vairāk draudzīgā valodā. Un tad viņiem apnika – labāk ejam lasīt par brālīti trusīti! Ar to arī seksa grāmatas eksperimentu mājās beidzu. Grāmata joprojām stāv turpat istabā, brīvi pieejama, un, iespējams, kādā citā laikā būs mums vairāk noderīga. Varbūt tad, kad bērniem tuvosies pubertāte un viņu ķermeņi dos tādas ziņas, kuras viņi nemācēs iztulkot, tomēr es neesmu pārliecināta, ka tad viņiem būs aktuālas jautrās bildītes, par kurām tagad priecājas mani bērndārznieki. Lai arī nav īsti skaidrs, kāda vecuma grupa ir grāmatas mērķauditorija, tās vēstījums par seksu ir ļoti pozitīvs – par jaukajām sajūtām, par patīkamo, par seksu kā priecīgu un normālu dzīves sastāvdaļu.

Pēc eksperimenta ar grāmatu par seksu savā tradicionālajā ģimenē, varu secināt tikai vienu – ja jaunākā skolas vecuma un pirmsskolas bērni organiski, vērojot ģimenes pieaugšanu un saņemot atbildes uz visiem jautājumiem, ir apguvuši tēmu par bērnu rašanos, papildu zināšanas par seksu viņiem šajā vecumā īpaši nav vajadzīgas. Un arī neinteresē, jo, protams, viņu dzīvē ir citas prioritātes. Saprotams, ieteikums – ja gribat bērnam veselīgi pastāstīt par šo tēmu, radiet vēl vienu bērnu – nav nekāds saprātīgais, bet tas patiešām ir labākais veids, kā iepazīstināt ar cilvēka rašanās mistēriju un visu, kas saistīts ar mīlestības fiziskajām izpausmēm. Viņiem liksies dabīgi, ka sievietei ir īpašais caurums, pa kuru tētis ieliek sēkliņu un pa kuru vēlāk bērns iznāk ārā. Viņi redzēs, ka sievietei ir krūtis – mīkstas, siltas, skaistas un arī dod pienu. Un ka viss, kas saistīts ar kailumu, krūtīm, ķermeņa daļām, ir dabīgs, ne kaunīgs. Neatkarīgi no tā, vai bērnam ir pieredze, kas rodas no ģimenes pieauguma vērošanas, vai nav, ir svarīgi uz viņa jautājumiem atbildēt. Atvērtība runāt un pavisam vienkārša, neizvērsta atbilde dos bērnam vajadzīgo skaidrību līdz brīdim, kad būs uzslāņojušās jaunas pieredzes un radījušas jau cita līmeņa jautājumus.

Vai bērniem būtu jāzina, kas ir homoseksuālisms un geji? Jā – lai viņi nedomātu, ka tas ir vienkārši lamuvārds, ko izmantot apsaukājoties. Ja, par šo tēmu nerunājot un nerādot bērniem grāmatas, kur pieminēta homoseksualitāte, varētu bērniem garantēt "taisno" seksuālo orientāciju, tas būtu brīnišķīgi, jo visi vecāki vēlas, lai viņu bērniem būtu viegls un skaidrs liktenis un dzīves ceļš un mūsdienu Latvijā būt par homoseksuālu cilvēku nav viegli. Taču tā nav ne vecāku izvēle, ne ietekmes joma. Tāpat kā, starp citu, seksuālā orientācija nav saistīta ar cilvēka spēju būt laimīgam.  Vai vecāki to var iemācīt bērnam – tas jau ir cits stāsts.

Vai šāda veida grāmatas un zināšanas par seksa tēmām varētu bērnus samaitāt un padarīt netikumīgus? [1] Ja šādu grāmatu aizliegšana un neesamība garantētu tikumīgu cilvēku izaugšanu, mana paaudze būtu augstākās tikumības paraugi. Tas, kas bērnus varētu samaitāt, ir, piemēram, agrīna un nekontrolēta pieeja datoram un aizraušanās ar pornogrāfiju, kas samazina iespējas dabīgi un kontaktā ar cilvēku izjust seksuālu baudu. Un šāda iespēja ir visiem bērniem, kuriem nav pietiekami ciešs kontakts ar vecākiem.

Tas, kas bērniem noteikti jāzina, – ir ķermaņa daļas, kuras ir privātas, tikai viņu pašu. Viņi var tās pētīt un spēlēties ar tām, bet privāti, tad, kad ir vieni paši, un vēl svarīgāk – tām pieskarties nedrīkst neviens cits. Tāpat kā viņi paši nedrīkst līst pie citu privātajām vietām. Šī ir drošības robeža, un to var stiprināt, ne tikai runājot un stāstot par seksu un ķermeni, bet arī palīdzot veidot bērnam stipru kodolu – tādu sevis apziņu, kas saka "nē", kas sauc palīgā, ja nepieciešams, kas nealkst pieņemšanas un mīlestības par sava ķermeņa cenu.

Par manu eksperimentu ar seksa grāmatu mēs ar bērniem droši vien varēsim parunāt pēc gadiem divdesmit, un tad arī būs skaidrs, vai tas atstājis viņos kādu nospiedumu. Grāmata "Izskaidro man!" stāv mūsu plauktā starp pasakām, Grega dienasgrāmatām un bērnu enciklopēdijām, bet es katru dienu atgādinu sev, ka pats svarīgākais ir pa īstam būt kopā ar bērniem.

Atsauces:

[1] Delfi.lv: Grib aizliegt izglītojamā tikumiskajai attīstībai kaitīgus materiālus

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!