Grāmatas
30.06.2017

Jūra paliek vienmēr

Komentē
0

Par Jutas Rihteres grāmatu "Tur aiz stacijas ir jūra", "Jāņa Rozes apgāds", 2017, no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga

Bērnu grāmata, kuru var lasīt tikai bērnībā, ir slikta bērnu grāmata. Tā vismaz savulaik apgalvoja ievērojamais angļu fantasts Klaivs Steiplss Lūiss, "Nārnijas" radītājs. Vadoties pēc loģikas, iespējams apgalvot arī pretējo – proti, bērnu grāmata, kuru pārlasām arī pieaugušā vecumā, ir laba bērnu grāmata. Un ziniet – izskatās, ka šim apgalvojumam varētu būt taisnība. Tiesa, pašreizējo četrdesmitgadnieku paaudzi gan bērnībā nepiebaroja ar Disneja multeņu varoņu vienveidīgi klasiskajiem ģīmīšiem, tomēr pliekanas mannāputriņas diētas literāro ekvivalentu mūsu ēdienkartē netrūka arī tad – stāsti par superpaklausīgo Iļjiču un varonīgo Pavļiku ir tikai ekstrēmākie piemēri. Neesmu vēl sastapusi nevienu, kurš šo padomjlaika ikonu bērnības dēkas vēlētos pārlasīt arī 21. gadsimtā. Toties neskaitāmi daudz ir to, kuri plauktā tur un laiku pa laikam no tā izceļ trollīšu Muminu, Kaja un Gerdas, Ronjas, Pevensiju bērnu un citu bērnības rotaļbiedru stāstus. Un varbūt tas arī ir tas, kas definē praktiski neformulējamo jēdzienu "bērnu literatūras klasika", – darbi, kurus par tādiem iecēluši nevis viedi kritiķi, bet gan paši bērni, vienalga, četru vai četrdesmit gadu vecumā. Un tieši šī nepielūdzamā, neuzpērkamā "žūrija", domājams, arī ir tā, kas labas bērnu grāmatas sarakstīšanu padara par jebkura rakstnieka augstāko pilotāžu. Izdodas ne katram – to mēs zinām.

Runājot par mūsdienu bērnu literatūru, klasiķa titulu šī iemesla dēļ piekarināt šķiet pāragri pat tad, ja autors ir visnotaļ populārs. Taču ir grāmatas, kas "smaržo pēc klasikas" jau neilgi pēc publicēšanas, kaut gan, protams, kritiķis nav pareģis, un tāds nav arī lasītājs. Tomēr, ja tā var izteikties, ir grāmatas – un paradoksāli, tās visbiežāk ir bērnu grāmatas –, kuras šķiet iekļaujamies kādā līdz galam neformulētā kanonā tik grodi, ka vispārākie apzīmējumi nebūt nešķiet eksaltēti.

Kaut gan latviešu jauno paaudzi izdevēji arvien cenšas lutināt ar labām grāmatām, par ievērojamu autoru bērniem radīto darbu pārprodukciju šobrīd runāt vēl īsti nav pamata. Jā, latviešu bērns visai regulāri tiek iepazīstināts ar svaigāko multeņu varoņu dēkām, populārzinātnisko grāmatu un bērnu enciklopēdiju skaits ir iepriecinošs, arī pašmāju autori cenšas, cik spēj, radīt dažādu žanru darbus, taču kvalitatīva tulkotā literatūra arvien atstāj kādu vaļēju logu jaunai Lindgrēnei vai Jānsonei. Turklāt jāatzīmē, ka tulkotā literatūra pagaidām koncentrējas primāri divos virzienos – vai nu tā ir angļvalodīgās pasaules masu prece, vai arī mums tuvāko kaimiņvalstu autoru darbi (zināmā mērā dublējot padomju laika tendenci tulkot pamatā brālīgo republiku vai – ļaunākajā gadījumā – draudzīgo kaimiņvalstu autoru darbus, atstājot lasītāju svētlaimīgā neziņā par daudziem citiem ārvalstu literatūras fenomeniem, kuriem nebija tā laime savu aizsākumu piedzīvot mākslīgi nospraustas pareizās domas robežās). Tāpēc priecīgs pārsteigums ir fakts, ka tikusi tulkota un izdota grāmata, kas pieder vienai no pašlaik populārākajām bērnu rakstniecēm Vācijā – Jutai Rihterei.

Apjomā nelielajai grāmatai (nepilnas astoņdesmit lappuses), kuras ilustrācijas veidojis jau atzītais latviešu mākslinieks Mārtiņš Zutis, šādi it kā mēģinot iekausēt tekstu latviskajā kultūrvidē, dots savdabīgi dzejisks nosaukums "Tur aiz stacijas ir jūra". Filozofiskais teikums, no vienas puses, nesaista pie "piedzīvojumiem", "maģijas", "briesmām" un citiem skaļiem saukļiem pieradušo auditoriju, no otras puses – intriģē tieši ar savu nenoteiktību. Taču beigsim minēt un sāksim lasīt.

Apjomā nelielo grāmatiņu atsevišķi vācu kritiķi jau pamanījušies nodēvēt par moderno pasaku. Jā, komponentes šim spriedumam visnotaļ atbilst – tekstā darbojas mazais varonis, viedais ubags, dāsnā Karaliene, notiek liktenīgs darījums, ir kāds sapnis, un ir ne mazumu jāpapūlas, lai beigas būtu laimīgas. Taču šādā rakursā grāmatu, visticamāk, uztvers bērni (un arī ne visi). Pieaugušajam iedziļinoties stāstā, noteikti tā aspekti itin drīz sāks atgādināt šausmu stāstu. Jo grāmata patiesībā nemaz neizliekas par pasaku: par tādu to cenšas padarīt (pieaugušā) lasītāja prāts, kuram, aptverot stāsta būtību, ieraudzītais gaužām nepatīk. Taču, ja saņemamies un cauri arhetipu plīvuram saskatām reāli notiekošo, ieraugām tekstā pilnībā ticamu – un visnotaļ baisu – vēstījumu.

Devītniekam ir deviņi gadi; tāpēc viņu arī sauc par Devītnieku (kā viņu sauc patiesībā – neuzzinām, tāpat kā neuzzinām neviena cita stāsta varoņa vārdu: šī pazīme pilnīgi noteikti atbilst pasakai, kurā arī sērdienītes, tēvadēli un citi brašuļi vien izretis apveltīti ar tādu greznību kā vārds). Devītnieks līdz pat nesenam laikam dzīvojis pie mammas, kaut gan mammas Jaunais vīrietis viņu nemitīgi kausta (jo bērniem taču "jāaplaužot radziņi"). Tomēr pēc tam, kad Jaunais reiz pašu mammu apstrādājis tā, ka viņa nokļuvusi slimnīcā, Devītnieks ir nonācis uz ielas. Jo gluži vienkārši neviens vairs vakaros slepus neatver logu, lai Devītnieks varētu nemanāmi, Jauno neiztraucējot, iekļūt dzīvoklī. Taču arī uz ielas dzīvot nav ne vainas. Tur zēns iepazīstas ar Kosmosu: tā vīrieti bērnībā iedēvējusi vecīga kioska pārdevēja. Kosmosa mājas ir iela jau ilgi, visa viņa manta ceļo tam līdzi plastmasas maisos, viņa draugi ir apšaubāmas tīrības pakāpes vārtrūmju savādnieki un zildeguņi, un droši vien arī dažs labs sīkais likumpārkāpējs. Pievakarēs Devītnieks un Kosmoss meklē iespējami ērtāku vietu, kur pārnakšņot, bet pa dienu sapņo par jūru – zilu, sāļu un tālu. Liekas, sapnis kādudien jūras krastā atvērt atspirdzinošu dzērienu kiosku tā arī paliks tikai sapnis. Līdz abi iemaldās vietējā bārā un sastop sievieti, ko dēvē par Karalieni. Ar šo brīdi viss izmainās...

Vai šāda tomēr būtu "modernā pasaka"? Pasakas – ja runājam nevis par mūslaiku rozā-saīsināti-noglancētajām adaptācijām, bet gan autentiskajām tautas pasakām – gan bieži mēdz būt sižetiski visai dramatiskas, bet parasti tās tomēr vēsta par senseniem laikiem, un mums – bērniem un pieaugušajiem – izdodas just līdzi varoņiem, vienlaikus par to likteni pārāk nesatraucoties. Tas viss taču bijis tik sen un vairs nav taisnība... Taču Rihteres stāsts notiek pārlieku "šeit un tagad", lai lasot varētu ignorēt skaudro ainu, kas paveras acu priekšā, izfiltrējot realitāti no tēlainības ne visai biezā aizsega, – stāstu par novārtā pamestu bērnu, kas, sadraudzējies ar bezpajumtnieku un bāra "madāmu", sapņo un cieš gluži tāpat kā viņa laimīgākie vienaudži un – kā jau bērns – domā, runā un rīkojas nesamāksloti un viengabalaini: bez kontekstiem, zemtekstiem un pārnestajām nozīmēm, kādas apgūstam vien pieaugušā vecumā. Lai īstenotu savu un Kosmosa sapni par jūru, kura īstenošanai pietrūkst naudas, Devītnieks piedāvā bāra Karalienei nopirkt no viņa kaut ko tikpat netveramu kā savulaik Fausts – savu sargeņģeli –, jo ir pārliecināts: kam gan eņģelis, ja no visām likstām viņu tik un tā paglābs Kosmoss. Taču, lai cik konkrēta arī būtu stāsta aina, tajā tik un tā darbojas pasakas iekšējās likumības, tāpēc sargeņģeļa, tāpat kā dvēseles, pārdošana neizrādās laba doma. Neviļus gribas jautāt: vai notikumu virpulis, kas seko "darījumam", patiesi ir tikai apstākļu sakritība vai tomēr – rituālās darbības loģisks iznākums? Daļēji iespējams vilkt attālas paralēles starp Rihteres grāmatu un Lindgrēnes "Mio, manu Mio", kurš no visai sadzīviska un reālistiska vēstījuma par audžuvecāku nemīlētu bāreni pārtop vienā no skaistākajiem un aizraujošākajiem stāstiem pasaules bērnu literatūrā. Taču, ja ar Mio notiekošais pēc aizceļošanas uz Tāltālo zemi iekļaujas tīra fantāzijas žanra lauciņā, kuru vairs nebalsta nekādi modernās realitātes pīlāri, tad, lasot Rihteres grāmatu, nepamet sajūta, ka pasakas elementi ir realitātei uzziesti tikai vietumis un ar nolūku plānā kārtiņā, lai tiem cauri ne tikai rūdīts pieaugušais, bet arī gudrs bērns spētu saskatīt īsto stāstu – to, kurā viss labais tiklab kā viss ļaunais ir tikai un vienīgi šīspasaules daļa un kurā gan sargeņģeļa, gan ļaundaru lomas mēs izspēlējam paši. Pieaugušajiem Rihteres stāstā ir iespēja savu lomu izvēlēties. (Tāpat kā šāda iespēja vienmēr ir mums.) Vēl vairāk: autore dod viņiem iespēju arī labot nepareizas izvēles. (Šo iespēju dzīve piedāvā ievērojami retāk.)

Aizverot grāmatas vāciņu, viena daļa pieaugušo, iespējams, šokēti izsauksies: vai tādai ir jābūt bērnu grāmatai? Vai bērniem ir jāstāsta par klaidoņiem, vardarbību, prostitūciju un ko tik vēl ne? Uzdrīkstēšos apgalvot, ka jā: ir jāstāsta, jo pasaka par zēnu, kurš sapņo par jūru un tajā rietošu apelsīnveida sauli, var sniegt sirdij daudz vairāk barības nekā krāsainu multfilmu varoņu standartizētie pasaules glābšanas centieni. (Un, ja kādam joprojām gribas šūmēties, būtu ieteicams vēlreiz atcerēties kādu laikmetīgu absurdu: "gudrāki pieaugušie" savulaik vēlējās aizliegt "Brāļus Lauvassirdis", jo šis darbs veicināšot bērnu pašnāvību.) Citiem lasītājiem grāmata sniegs vielu pārdomām. Vai šī būtu tikai skaista fantāzija? Tāda kā versija par Andersena "Meiteni ar sērkociņiem", kurai pārmaiņas pēc ir labas beigas? Vai brīdinājums par to, ka bērni izdzīvo pasaku patiesi arī tad, ja šī pasaka ir drūma kā brāļu Grimmu mežs? Varbūt – vāji maskēta labdarības propaganda, mudinājums pievērst vairāk uzmanības tiem, kurus dzīve izskalojusi krastā? Rezumējot liekas: lakoniskajā tekstā ietilpināts tas viss vienkopus. Un turklāt vēl tas netveramais, kas bērnu grāmatas liek uztvert ar gaišumu arī tad, ja to faktoloģiskais ietvars ir skaudrs. Jūra galu galā paliek vienmēr – arī tad, ja aiz stacijas tā nav īsti saskatāma. Un reiz mēs to sasniegsim: tu un es. Vai ne?


Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0