Komentārs
01.05.2017

Jautājumi bez atbildēm

Komentē
0

Daļa intelektuāļu Rietumos mēģina vairāk saprast oponentu loģiku. Rezultāts grūti nojaušams. Aprakstam izmantošu trīs piemērus, turklāt uzreiz jāatzīst, ka man nav skaidrs, vai un kur paštaisnuma mazināšanās var kļūt par pārliecīgu distancēšanos.

Aizvadītajā nedēļā lasīju recenziju par kādu t.s. konspirāciju teorijām veltītu grāmatu. Recenzents atzīmē, ka grāmatas autors aicina neizturēties pret šīm teorijām kā kaut ko apriori absurdu un noraidāmu bez diskusijām. Ja ņem vērā konspiroloģijas sakuplošanu un tiešo ietekmi uz mūsdienu politiku, varu tikai piekrist, ka pret šo fenomenu jāizturas nopietni un tas pētāms, nevis (tikai) izsmejams. Tad parādās tēze, ka konspirāciju teorijas var būt kā indivīda pašizpausmes forma. Cik saprotu, šai tēzei savukārt jānostiprina tēze par ieinteresētu attieksmi pret fenomenu. It kā pareizi, tomēr parādās arī jautājums, vai mēs šādi nebraucam no viena grāvja otrā. Ja patur prātā, cik postošas nereti ir konspirāciju teoriju sekas, tās gluži nevar distancēti analizēt kā "vienu no" indivīda izpausmēm, pielīdzināmu, teiksim, kāda televīzijas seriāla kultam.

Aprīlī Vīnē lekciju ciklu sāka patiešām labs amerikāņu vēsturnieks Stīvens Kotkins. Ievadlekcijas [1] jautājumu un atbilžu daļā Kotkinam tika uzdots jautājums par terorismu mūsdienās. Kotkins savukārt atgādināja, ka šis fenomens nav nekas unikāls arī no upuru viedokļa, minot, cik tūkstošus cara režīma elites pārstāvju tālaika radikāļi nogalināja terora uzliesmojuma gados Krievijā. Faktoloģiski Kotkinam ir taisnība, tomēr, formulējot iebildumu akadēmiski nekorekti, man neliekas, ka šādas vēsturiskas paralēles ir produktīvas šodienas analīzei. Skaidrs, ka terors kā metode ir sens, bet ar aukstasinīgu refleksiju te liekas par maz.

Aprīlī sāku lasīt Bernarda Jaka grāmatu "Nacionālisms un sabiedrības morālā psiholoģija" [2]. Darbs veltīts mūsdienās labi saprotamam jautājumam – vai liberālisms un lojalitāte pret nāciju ir savstarpēji izslēdzoši? Jaks cenšas uztaustīt pamatu konstruktīvai mijiedarbībai, kas zināmā mērā ir kaut kas atsvaidzinošs uz ilgstošā "vai nu – vai nu" modeļa fona. Bet... viena no tēzēm – a) ņemot vērā, ka liberālisms noraida hierarhisku, uzmācīgu valsti, b) nācija ir kaut kas vairāk par valsti, tad c) liberālismam lojalitāte nācijai ir izdevīga. Jā, domu it kā saprotu, tomēr šādi argumenti liekas pārāk abstrakti.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā melnbaltu interpretāciju ir pārpārēm, un no šī viedokļa pētnieka gatavība nesteigties ar vērtējumiem ir apsveicama. Jautājums ir par to, kad "no vienas puses – no otras puses" veicina paralizējošu relatīvismu.

Mēģināšu paskaidrot ar subjektīvā pieredzē balstītu piemēru. Dažādu iemeslu dēļ esmu salīdzinoši daudz interesējies par sociālo un humanitāro zinātņu funkcionēšanu PSRS. Lasītais ir vedinājis domāt, ka arī visnotaļ drūmos periodos ir bijuši indivīdi vai pat grupas, kas mēģinājuši valdošā diskursa ietvaros radīt kādas nianses [3]. Šis izziņas process it kā nāk par labu, jo palīdz redzēt kaut ko vairāk par monolītu "blāķi". Tomēr es nejūtos drošs, vai šādi – kaut ar vislabākajiem nodomiem – nezaudēju arī to viennozīmīgumu, kas attieksmē pret totalitāriem diskursiem ir nepieciešams. Tēlaini izsakoties, totalitārisms ir totalitārisms, un tas, ka tā ietvaros ir bijuši grupējumi vai citādas interpretācijas mēģinājumi, tā dabu nemaina. Cits piemērs. Iepazīšanās ar Linarda Rozentāla šogad iznākušo pētījumu "Izdzīvošana. Sinodālais pārvaldes princips Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā 1948.–1984. gadā", protams, deva vērtīgas korekcijas maniem, iespējams, pārāk kategoriskajiem vērtējumiem par sadarbību (t.sk. garīdzniecības) ar okupācijas režīmu. Bet vai šī gatavība būt piesardzīgākam kaut kā maina to, ka "rezultātā baznīca, kuras uzdevums bija sludināt patiesību, pati daļēji dzīvoja melos" [4]? Ja patiesība ir nodota, cik svarīgi ir tas, cik lielā mērā tā ir nodota? Vai arī tā nav profesionāla vēsturnieka darīšana?

Respektīvi, jautājums, uz kuru, atkārtošos, man nav skaidras atbildes, ir: vai vērtētājam, kurš cenšas būt objektīvs, tomēr ir kādas, kā teiktu Slavojs Žižeks, doksas, kas viņam liek teikt: šis ir melns, un punkts. Ko nozīmē objektivitāte vērtējumā? Žižeks, būdams izcils šovmenis, šos jautājumus ilustrē ar pēdējo gadu aktuālajiem sižetiem, kas šķiet saprotami, tomēr runa ir par plašāku vēsturisko horizontu. Piemēram, iepazīstoties ar Annes Aplbaumas darbu "Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 1944–1956", lasītājs saprot, kāpēc tautas (čehi, poļi, ukraiņi u.c.) pret "svešajiem" izdarījās tā, kā nu izdarījās, ka pagale jau viena nedeg. Bet vai šajā refleksijā tomēr ir vieta tam, ka lasītājs saka: tā tomēr ir baigā cūcība, kam attaisnojuma nav. Vai arī, tā sakot, viņš nepieļaujami ignorē tēmas sarežģītību?

Pēdējo gadu laikā analītiķu un speciālistu aprindas Rietumos ir pamatīgi apdedzinājušās ar saviem spriedumiem. Daļa notiekošo interpretē, paliekot pārliecībā par to, ka taisnība vienalga ir viņiem. Daļa savukārt deklarē nepieciešamību "iejusties", "izprast" vēl vakar nepieņemamo. Trampu, Orbānu, Putinu, Lepenu utt. Es neironizēju, jo zināmā mērā simpatizēju šai pozīcijai. Mēģināt izprast nenozīmē piekrist. Paliek jautājums, vai vērtētājiem tomēr ir tiesības uz subjektivitāti? Varbūt pat ne tiesības, bet pienākums?


[1] Pilns 5. aprīļa lekcijas ieraksts.

[2] Grāmata iznākusi pirms pieciem gadiem, šogad publicēts tās tulkojums krieviski.

[3] Kā piemēru var minēt procesus Novosibirskas akadēmiskajās aprindās.

[4] Rozentāls, L. Izdzīvošana. Sinodālais pārvaldes princips Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā 1948.–1984. gadā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 219. lpp.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0