Raksti
18.09.2013

Jaunie papīri

Komentē
0

Mūžvecais ziņkārības eņģelis pagājušonedēļ bija mani aiznesis uz Vāczemi. Tādēļ laikam būšu šo to palaidis garām mūsu vietējā politikā – vispirms jau radošās inteliģences līdzdalību ķīviņā par kultūras ministri. Nedomāju, ka drīkstētu pretendēt uz lasītāju uzmanību, ja gari un plaši rakstītu par šā konflikta nozīmi. Tā patiesībā ir izsakāma vienā prastā latviešu sarunvalodas lietvārdā – stulbums.

Tā vietā piedāvāšu kaut ko līdzīgu ceļojumu aprakstam – caur profesionāli traumētas uztveres prizmu. Vērīgākie būs ievērojuši, ka Vācijā, šajā spēcīgākajā no ES valstīm, nedēļas beigās būs vēlēšanas. Tur gan ir neliela telpa dažādām varbūtībām, taču rezultāts visdrīzāk ir paredzams. Pie varas atgriezīsies Merkele, jautājums tikai – kādā kompānijā. Ja liberāļi saņems dikti maz balsu, būs lielā koalīcija ar zociķiem; ja ne – būs vecā koalīcija ar dažām nomainītām personālijām. Debatēts tiek par nodokļu starp ģimenes locekļiem, par Grieķiju, par atomenerģiju. Salīdzinājumā ar Latviju – mušas sprāgst no garlaicības. Nekādas eksistenciālas drāmas; neviens negrasās "pazaudēt Vāciju".

Ne tā kā pie mums – nemitīga pirmskara atmosfēra, kur ar katru gad' no jauna vēlēšanās atkārtojas 1938. gada Minhenes vienošanās, kur senču tēli paceļas no kapiem, lai paglābtu pašlaik dzīvos no sadegšanas krāsnīs vai nosalšanas gulagā.

Tādēļ arī uz ielām parastās teltis, bukletiņi un mazliet apātiska aģitācija. Frankfurtē pie Mainas, kur man sestdien gadījās pastaigāties, krietni vairāk uzmanības pievērsa ar oficiālo parlamentāro cīņu nesaistītas aktivitātes – tās bija krietni apmeklētākas un dzīvākas. Turklāt man šķiet, ka šajās aktivitātēs var izlasīt kaut ko vairāk par Eiropas nākotni nekā CDU/CSU vai SPD bukletos.

Vispirms – divas no tām bija saistītas ar Tuvo Austrumu problemātiku. Uz Zeil ielas zemē bija sagūlušies vietējie turku jaunieši, kuri pa vienam cēlās kājās un mikrofonā lasīja Turcijas režīma ieslodzītu jauniešu vēstules. Arī man iegrūda rokās A4 lapiņu ar sūdzībām par Erdogana "fašismu" un visu Taksima repertuāru. Šiem demonstrētājiem acīmredzami nebija nekādu problēmu ar integrāciju – viņi runāja labā vācu valodā un pēc skata izskatījās pēc studentiem (Frankfurtē nav problēmu ar kreisajiem augstskolās, kā jau paši zināt). Vienkārši sirds apsāpējusies par senču izcelsmes valsti.

Līdzīgu sirdssāpju pārņemtie bija jau kuplākā skaitā sapulcējušies pie Frankfurtes vecās operas. Zem vārdiem Dem Guten, Wahren, Schönen ("Labajam, patiesajam, skaistajam") rotātā portāla bija sanākuši virkne nerunīgu ļaužu, no kuriem aptuveni divas trešdaļas veidoja sievietes tradicionālajā musulmaņu apģērbā. Tuvojoties pa gabalu ieraudzīju melnbaltsarkanos karogus un savā naivumā nodomāju – oi, johai, tie tak būs kaut kādi reiha aizstāvji. Taču nē – šīs pašas krāsas, tikai otrādā secībā, taču ir Ēģiptes karogā. Šiem sāpēja sirdis par Mursi, un viņi, lūk, cīnījās par "demokrātiju" (un šajā gadījumā tas nozīmē – islāmismu) Ēģiptē. Antropoloģiskais profils bija pavisam cits. Dominēja tradicionāli ģērbtas sievietes, taču organizatori bija vīrieši, kuri savā starpā runāja ne jau nu vāciski. Es, ziņkārības mākts, kādu laiku pastaigājos ap šo pūli cerībā, ka mani kāds uzrunās vai iedos kaut ko palasīt. Taču veltīgi – šis demokrātijas aizstāvju pasākums nebija atvērts eiropeiska izskata pienācējiem no malas.

Katram, kurš skolas gados PSRS ir piespiedu kārtā mītiņojis par Leonardo Peltjēru, Andželu Deivisu, Luisu Korvalānu un citiem Rietumu komunistiem ar viegli teroristisku reputāciju, kurus apspiež Rietumu "asiņainie kapitālistu režīmi", šādas akcijas izraisa vieglu smīnu. Labi, Rietumu latvieši gan tika rīkojušies līdzīgi pie PSRS vēstniecībām un citur, lai iestātos pret Baltijas okupāciju. Taču šodien, atšķirībā no PSRS, nevienam jau netiek liegts braukt uz Ēģipti un Turciju, lai tur iestātos par taisnu lietu. Taču tas netiek darīts. Tā vietā mēģinām izdarīt spiedienu uz Vācijas valdību, lai tā, līdzīgi nīlzirgam vecajā anekdotē, mestu visu pie malas un noņemtos ar Erdoganu un Mursi.

Ejot no operas Mainas virzienā, uz kāda ielas stūra mani uzrunāja kāds vācu kungs ap gadiem 80, pensionārs lielā cepurē. Viņš vāca parakstus, lai Vācijas pamatlikumā nostiprinātu vācu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tas man izklausījās pazīstami, un es ielaidos sarunā. Šo kungu un viņa kustību gan neuztrauca turki – pret turku valodu visur ir sacelts pietiekoši daudz barjeru. Viņu vairāk uztrauca angļu valodas augošā nozīme un tas, kā tā dažādos līmeņos pakāpeniski izspiež vācu valodu. Angliski, redz, runāt ir seksīgi un prestiži, tādēļ pret šīs valodas invāziju neviens troksni necer. Starp citu, Frankfurtē pie ECB ēkas, tās ar lielo eiro zīmi, ir kiosks ar neona uzrakstu Newspapers, kuram pa vidu nedeg burts "S", tādēļ sanāk vienkārši "jaunie papīri" – un neviens par to troksni neceļ. Interesanti, kas būtu, ja kāds tur gribētu pielikt uzrakstu Gazeteler, t.i., laikraksti turku valodā. Īsi sakot, večuka sāpe nav bez pamata. Piekritu viņam no sirds, taču vienlaikus apbēdināju: es, redz, esmu no Latvijas, un mans paraksts par vācu valodu droši vien neskaitīsies, jo neesmu Vācijas pilsonis. Nē, lai tik rakstoties, viņš noteica, bakstot ar pirkstu laminētā papīrā, kur bija pierakstītas visas valstis, kurās valsts valoda ir nostiprināta konstitūcijā – tajā skaitā arī Latvija.

Visbeidzot – īsteni kičīgi izskatījās turpat uz Zeil organizētais MLPD mītiņš – tā ir Vācijas marksistiski-ļeņiniskā partija, de facto komunisti, jo komunistiskā partija Vācijā joprojām ir aizliegta. Šī uzstāšanās radīja patiesi sirreālas sajūtas. Es savu pētniecisko interešu, t.i., politisko ideju vēstures ietvaros esmu diezgan daudz lasījis visādu marksistu literatūru – no Kautska līdz Fricim Roziņam, no Stučkas līdz Rozai Luksemburgai. Bet dzirdēt, kā cilvēki pilnā nopietnībā 2013. gadā hipermodernas Eiropas pilsētas centrā atskaņo tekstus par peļņaskārajiem kapitālistiem, par proletariāta diktatūru, par šausmīgo postu, kādā dzīvo vācu strādnieku šķira, par gaidāmo revolūciju, – tas ir ko vērts. Mūsu reģionā kaut kas tāds laikam gan nav iespējams, jo imunitāte ir pārāk augsta. Pievērsiet uzmanību, visu šo retoriku Latvijā gandrīz pilnībā ir atmetis Rubiks; pat Zjuganovs Krievijā tā diez vai runātu tā, kā šie vācu pensionāri sestdienas rīta miglā tītajā Frankfurtē. Viņiem, redz, ir izdevies izvairīties no proletariāta diktatūras ielaušanās savā personiskajā dzīvē – tādēļ var atļauties pamuldēt brīvi, savu konstitucionāli garantēto tiesību ietvaros.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0