Jaunbārdnieki

Tik daudz bārdu mūspusē nebija redzēts jau sen. Iespējams, kopš jaunlatviešu laikiem. Tagad tās ir visur. Aptuveni gada laikā no samērā reti sastopamas parādības bārda ir kļuvusi par ikdienā uz ielas redzamu jauniešu izskata sastāvdaļu.

Protams, bārdas ir bijušas vienmēr. Bet tās ir pierasts redzēt dažādas. Jaunās bārdas ir uzkrītošas ar savu vienveidību – tā, it kā tās savās laboratorijās būtu izstrādājuši Apple speciālisti kā pielikumu jaunajam aifonam. Līdzīgi Apple produkcijai, bārdas vienlaikus ir ienākušas dažādās Eiropas zemēs, starp kurām, nemaz neatpalikdama, bijusi arī Latvija.

Salīdzinot ar citām modes tendencēm, pogonofīlija (mīlestība uz bārdām) [1] ir viens no visilgāk plauktā putējušajiem stila elementiem  – tā tur atradās ilgāk par resnām kājām vai aristokrātisku bālumu.

Pogonofīlija  bija plaši izplatīta, piemēram, 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad ar bārdu lepojās ne vien Krišjānis Barons un Andrejs Pumpurs, bet arī, piemēram, Krievijas imperators Aleksandrs III un viņa dēls Nikolajs II, kā arī Apvienotās Karalistes karalis Edvards VII un viņa dēls Džordžs V, vairāki ASV prezidenti, tostarp Abrahams Linkolns, nemaz neskaitot zemāka ranga darbiniekus un vienkāršus iedzīvotājus. Ak, jā, protams, nedrīkst aizmirst arī slaveno Kārļa Marksa bārdu.

Kārlis Markss, 1880. gada fotogrāfija

Bārdas turpināja savu eksistenci arī vēlāk, tomēr rādās, ka tās kļuva arvien stilizētākas, līdz gandrīz vai izzuda pavisam.

Neliela bārdu mikromode Latvijā parādījās 90. gadu vidū, kad tādu uzskatāmi demonstrēja vairāki ietekmīgi politiķi un biznesa vides pārstāvji. Tobrīd, šķiet, bārda padarīja bieži vien gados pārlieku jauno vadītāju it kā vecāku un cienījamāku – vai vienkārši agresīvāku –, iebiedējot oponentus un palīdzot lojālajiem justies drošākiem.

Visos laikos bārda vairāk bijusi raksturīga padzīvojušiem vīriešiem – bieži jau sirma. Tādēļ mulsinoša šķiet tās transformācija un piepešā popularitāte pavisam citā vīriešu grupā – starp vīriešiem, kuri salīdzinoši rūpīgi seko modei. Sevišķi tādēļ, ka modē ir nākusi tieši bārdas ekstremālākā forma – pilnbārda –, kas kombinācijā ar dārgu tās (un ne tikai tās) kopšanas līdzekļu izmantošanu raisa patiesu izbrīnu par šī fenomena rašanos.

Kas ir cēlonis pašreizējam bārdu popularitātes vilnim? Izrādās, uz šo jautājumu nav tik viegli atbildēt. Iespējams, vēsturnieki vienkārši nebija pievērsuši uzmanību tam, ka bārdas bija izgājušas no modes, tāpat arī tagad nav pamanījuši to popularitātes pieaugumu un nesteidzas analizēt avotus. Varbūt ir kādi citi iemesli, bet, meklējot internetā, ir diezgan grūti atrast pat minējumus, kādēļ bārdas ir kļuvušas tik iecienītas.

Hipotēzi par to, ka bārdu popularitātes cēlonis varētu būt vēlme ietaupīt laiku uz skūšanās rēķina, varam noraidīt uzreiz – bārdas kopšana aizņem vairāk laika nekā tās ikdienas likvidēšanas procedūra.

Bārdas popularitāte nenoliedzami nāk no hipsteru vides, tikai vēlāk tā ir izplatījusies arī uz citām sabiedrības grupām. Tiesa, starp hipsteriem, vismaz sākotnēji, populārākas varētu būt bijušas garas, iespaidīgas bārdas. Hipsteru subkultūras robežu bārdas varētu būt pārkāpušas apmēram 2012. gada pirmajā pusē [2].

Savukārt bārdu parādīšanās hipsteru subkultūrā tiek datēta ar 2005. gada beigām un 2006. gada sākumu. Viņu skatījumā "tās izpludina robežu starp ironisku lepošanos ar nepievilcīgumu un vēlmi pārsteigt ar labu izskatu" [3].

Esmu dzirdējis pieņēmumu, ka hipsterbārdu izcelsme ir saistāma ar neomarksisma popularitāti šajā subkultūrā. Tātad nevilšus atgriežamies pie 19. gadsimta un Kārļa Marksa. Tomēr ir kāda problēma – lai gan teorija izklausās gluži ticama, domāju, ka vairums bārdaiņu par šādu kustību pat nav dzirdējuši, kur nu vēl būtu gatavi aizstāvēt neomarksisma idejas. Bārdains pēdējā laikā ir manīts, piemēram, arī Dānijas kroņprincis Frederiks. Tātad ir jāmeklē vēl kāds katalizators, kas ir veicinājis bārdu popularitāti.

Pievēršanos bārdai varētu būt ietekmējusi arī pasaules ekonomiskā krīze. Kāds interneta komentētājs izvirza hipotēzi, ka Amerikā par krīzes simbolu kļuva gludi skūtais un eleganti ģērbtais finanšu piramīdas būvnieks Bērnijs Medofs, bet par ikonu cīņai pret krīzi – bārdainais Bens Bernanke.

ASV Federālo rezervju sistēmas bijušais vadītājs Bens Bernanke, 2012. gads

Izskatīties pēc veiksmīga baņķiera pēkšņi kļuva nepopulāri, savukārt bārda esot tapusi par simbolu empātijai, pazemībai un nepatikai pret pārlieku dzīšanos pēc naudas, kā arī liecinājusi par relatīvu brīvību no korporatīvās vides uzspiestajiem rāmjiem [4]. Patiešām, arī agrāk bārdas visbiežāk nēsāja cilvēki ārpus tās – mūziķi, mākslinieki un citi brīvo profesiju pārstāvji [3].

Vēl viens iespējamais bārdas popularitātes cēlonis – vēlme iepatikties pretējam dzimumam. Tā kā bārdas bijušas jau labi sen piemirstas, tad sievietes esot sākušas labāk ieredzēt ar bārdu noaugušos. Arī kāds nesen veikts pētījums apstiprina, ka bārdainie vīrieši rada lielākas simpātijas nekā viņu bezbārdainie biedri – tiesa, tikai tad, ja pirmie ir ievērojamā mazākumā. Ja bārdaino ir vairāk, tad šis pats pētījums apliecina, ka tie jau kļūst garlaicīgi un viņu vietā interesi piesaista vīrieši bez bārdām [5]. Jāpiebilst, ka daļai sieviešu bārda riebjas principā un jebkādā izpildījumā. Varbūt izņemot gadījumus, ja sastaptajam visādi citādi ideālajam vīrietim tāda ir.

Pētījums kopumā nepārsteidz, jo vēlme parādīt savu atšķirīgumu jau ir modes kā tādas darbības pamatprincips. Īsti nepārliecina tas, ka arī koptās pilnbārdas nēsātāji sievietēm šķiet pievilcīgāki. Man nav zināmi nopietni pētījumi, kas analizētu bārdas efektu specifisku vīriešu grupu vidū, tomēr komentāri internetā norāda, ka tik saulaina šī sakarība varētu nebūt. Kā piemērus varētu minēt šādus komentārus: "Vesela paaudze skraida apkārt kā malkascirtēji, bet lielākā daļa no viņiem nespētu pat nomainīt auto riepu.", "Jūs nezināt, kas ir sešstūru atslēga, bet varat līdz sīkumiem paskaidrot atšķirību starp makiato un amerikāņu kafiju." [6], vai "šie vienveidīgie vidusšķiras puiši ir tie, kuri pieceļas no rīta, paskatās vannasistabas spogulī un savas sejas vietā redz baltu lapu, tā nonākot pie miglainas idejas, ka kaut kādas matainas švīkas uz sejas liks viņiem izskatīties "radošiem" [7]". 

Komiķis Rasels Brends un dziedātāja Končita Vursta, 2014. gads

Tātad ir cilvēku grupa, kurai bārda savienojumā ar pilnīgu atteikšanos no tradicionālas izpratnes par vīrieša lomu sabiedrībā rada WTF? efektu. Iespējams, jau drīzumā šī mode būs tikpat populāra, cik zeķu vilkšana sandalēs [8]. Tā ir skumja ziņa tiem, kuru bārdas nēsāšanas paradumi pastāv neatkarīgi no nesen uznākušās modes – arī viņi var ciest no tā, ka sabiedrības viedoklis par bārdām pamatīgi sabojāsies.

Protams, ja bārdas kā mode pastāvēs pietiekami ilgi, var gadīties, ka mēs pieradīsim pie iesmaržinātām un ieeļļotām bārdām kā papildinājuma nogludinātām frizūrām un visumā piemīlīgiem puisīšiem.

Vēl viens manis neatbildēts jautājums ir tas, vai bārda uzaug vienmēr vieniem un tiem pašiem indivīdiem (t.i., tie, kas sāk audzēt bārdu, to arī turpina), vai arī tas notiek uz maiņām – šomēnes man, bet nākammēnes (nākamgad) – tev. Uz šo jautājumu varētu atbildēt kāds, kurš tuvāk pazīst jaunbārdniekus.

Ak, jā – vēl kas. Ceru, ka, vērojot bārdu popularitāti, Andris Šķēle neiedomāsies, ka sabiedrība ir nobriedusi viņa kārtējai atnākšanai. Draugi, padomājiet par to, kad noglabājat skuvekli tālākajā plaukta stūrī!

[1] Pogonofīlija – burtiski tulkojot, mīlestība uz bārdām. Tomēr praktiski ar šo jēdzienu mēdz ironiski apzīmēt bārdu nēsāšanu kā tādu.

[2] Cain, A. (2013). Beards are back. The Sydney Morning Herald.

[3] Holloway, J. E. (2014). What Is a Hipster Beard?  wiseGEEK.

[4] Nolan, H. (2013). The Most Incorrect Theory About the Popularity of Beards. Gawker.

[5] Bohannon, J. (2014). Are Beards About to Die Out? Science.

[6] Daniels, N. (2014). An Open Letter To Bearded Hipsters: Stop Ruining My Beard Fetish. Sabotage Times.

[7] Self, W. (2013). Why do so many young men have beards?  New Statesman.

[8] Lazda, R. (2013). Zeķes sandalēs. Satori.lv