Literatūra
12.12.2017

Japāņu naži

Komentē
0

Torīt Jozis apēda tikai pusi olas. Viņš bija ļoti satraucies, jo pa dienu vajadzēja atbraukt sievietei, kura reklamēja nažus. Pat ēdot to pusi olas, viņa rokas trīcēja, un vajadzēja ne mazums pūļu, lai dzeltenumu izdotos noturēt olas čaumalā.

Jozim bija gandrīz astoņdesmit, un dzīvoja viņš viens. Viņa sieva nomira pirms pusotra gada, un Jozis nereti pēc viņas ilgojās. Viņš lieliski atcerējās tās dienas, kad kopā ar Mariju dzēra tēju un šķirstīja reklāmas bukletus, ko allaž saņēma pastkastītē vai paņēma no tuvākā pārtikas veikala Papīra ielā.

– Skaties, kā reiz zeķēm atlaide, – Jozis cerīgi sacīja.

– Iztiksi, – Marija viņam atcirta.

Pēc Marijas nāves pastēti Jozim neviens vairs nesagādāja, lai arī kā viņš žēlotos, ka tā ir par sausu un ka aknu tajā varētu būt vairāk, patiesi, viņš pēc Marijas ļoti ilgojās. Jozim neviens vairs arī neatgādināja izslēgt virtuvē gaismu, nepārmeta, ka viņš izmanto par daudz zobu pastas, un nepārsteidza viņu pusnaktī pie ledusskapja, kamēr viņš grieza šķēlīti speķa.

– Ak tu blandoni! – Marija tad bļāva, bet Jozis taisnojās, ka paņēmis tikai vienu sīpolloku.

Tagad Jozi pusnaktī pie ledusskapja neviens vairs netvarstīja. Viņš varēja griezt speķa šķēlītes, kad vien gribēja, taču tik jautri viņam vairs nebija. Kad košļāja speķi, viņš domāja, ka būtu labi pastrīdēties ar Mariju par produktiem, kuros ir holesterīns. Vienmēr, kad Marija dusmojās, viņas uzacis saraucās, bet nāsis iepletās. Tomēr, pamatīgi sadusmojusies, viņa arvien pasmaidīja. Un šis smaids bija skaistākais no visiem Joža redzētajiem smaidiem. Tajās reizēs Jozis aiztaisīja ledusskapi un nobučoja Marijai pieri, bet viņa buču ātri – kā bērns – noslaucīja. Tā bija zīme, ka viss ir labi un var iet gulēt.

Jozis vēl arvien modās piecos no rīta un pa radio klausījās rīta ziņas. Pēc ziņām ikreiz skanēja laika prognoze, un nākamās dienas gaisa temperatūru viņš pierakstīja laika ziņu burtnīcā, kurā atzīmēja arī vēja virzienu (ar Mariju viņiem patika sekot līdzi laika prognozēm un minēt, kāds laiks būs nākamajā dienā, tad nu Jozis šo paradumu turpināja).

Protams, viņš joprojām šķirstīja arī reklāmas bukletus. Jozim patika plānot, ko varētu iegādāties. Dažas lietas viņš pat apvilka. Tiesa – kaut ko nopirkt viņš tā arī neuzdrīkstējās, jo zināja, ka Marijai tas nepatiktu. Bet, ja tomēr gadījās uziet kaut ko ļoti īpašu, domās viņš vienmēr pajautāja Marijai, un viņa skaidri atbildēja: "Nē, Jozi, to ķīniešu gaisa sildītāju tev noteikti nevajag. Pats zini, ka mēneša beigās tas sabojāsies tieši tad, kad vajadzēs maksāt par apkuri. Bet par apkuri tev nebūs, ko samaksāt, jo būsi iztērējis naudu par sildītāju." Tad Jozis brīdi gražojās un lappusi ar sildītāju ātri pāršķīra.

Reiz reklāmas bukletā bija prece, kas Jozi ieinteresēja jo īpaši.

– Japāņu nažu komplekts. Augstākā kvalitāte par pieņemamu cenu.

Tādi vārdi un brīnumjauks deviņu nažu komplekts nevarēja viņu nesavaldzināt. Naži izskatījās izturīgi un kvalitatīvi, uz katra bija noslēpumains hieroglifs, bet skaudro asmeņu spīdums bija redzams pat ne visai kvalitatīvajā fotoattēlā.

Bet vairāk par nažiem Jozi ieinteresēja piebilde: "Vai vēlaties pārliecināties par nažu efektivitāti? Aicinām jūs uz bezmaksas prezentāciju, ko sarīkosim jūsu mājās! Mūsu konsultante iepazīstinās ar plašajām nažu izmantošanas iespējām un iemācīs eksotiskus virtuves trikus!"

Zem apraksta bija redzama konsultantes fotogrāfija. Viņa bija ļoti apburoša, jauna sieviete ar cik necik austrumnieciskām iezīmēm, saķemmējusi matus nelielā mezglā un apģērbusi bordo krāsas zīda kimono. Viņas lūpas, tik tikko pavērtas, noslēpumaini smaidīja, bet rokās viņa sev priekšā kā zobenu turēja iespaidīga izskata nazi.

Jozis fotogrāfijā skatījās kā nohipnotizēts. Tādu sievieti viņš bija redzējis sen. Japāņu naži!

Protams, lielas cerības viņš neloloja. Bija sagatavojies izdzirdēt dusmīgu un pamācošu Marijas balsi, kas neļaus par nažiem pat sapņot, bet vēl jo vairāk par prezentāciju. Tomēr šoreiz viss bija citādi. Jo ilgāk Jozis skatījās uz fotogrāfiju, jo tālākas kļuva viņa sievas pamācošās frāzes, līdz beidzot tās izzuda. Klusums. Galvā pilnīgs klusums un tukšums.

Un tad Joža prātā dzima kaut kāda neizskaidrojama pretestība – viņam jau gandrīz astoņdesmit, bet viņu joprojām komandē sieva?! Turklāt mirusi sieva. Kāpēc viņš nevar ņemt kaut ko un nopirkt no reklāmas kataloga? Kāpēc līdz šim viņš taupa zobupastu un burtnīcā cītīgi atzīmē laika prognožu datus? Vai nepietiek ar to, ka viņš gandrīz sešdesmit gadu tāpat vienmēr ir klausījis sievu? Bet vēl biežāk nodurtu galvu teicis: "Tev ir taisnība. Atvaino." It kā būtu bijis dēļ kā atvainoties. "Pietiks," viņš domāja. Vajag sākt dzīvot savu dzīvi, kurā būs tik japāņu nažu, cik gribēsies.

Apņēmības pilns Jozis aizgāja paņemt savu mobilo telefonu – tas atradās viesistabā uz galda un bija ieģērbts polietilēna maisiņā, lai mazāk nolietotos un nenotašķītos ar taukiem. Uzlicis brilles, viņš atrada numuru, kas ar lieliem cipariem bija rakstīts katalogā (to nācās pāris reižu pārlasīt, jo no uztraukuma Jozis atkārtoti nospieda nepareizo ciparu – izņemot bērnus un mazbērnus, viņš jau pasen nebija ne ar vienu runājis).

Ar katru signālu Joža elpa kļuva arvien smagāka – viņam pat notirpa kājas, tāpēc nācās piesēst. Uztraukuma dēļ pēdējā brīdī viņš pat gribēja klausuli nolikt. Bet tad izdzirdēja jaukus vārdus.

– Sveiki, jūs esat piezvanījis uz lielāko sadzīves preču veikalu "Belvist". Priecājamies, ka izvēlaties mūsu preces. "Belvist" – man tas patīk! – dzīvīgi teica jaunas sievietes ierakstītā balss.

– Patīk arī man, – samulsis atbildēja Jozis, mēģinādams runāt oficiālā, taču reizē arī mazliet galantā balsī.

Tomēr nešķita, ka konsultante viņā būtu klausījusies, jo bēra savu tekstu tālāk.

– Ja vēlaties pasūtīt jaunu preci, spiediet viens, preču garantijas apkalpošana – spiediet divi, ja vēlaties sazināties ar konsultanti, spiediet trīs. Menu po ruski – birite četviorku.

– Es zvanu par japāņu nažiem, – Jozis mēģināja skaidrot, taču konsultante joprojām viņā neklausījās. Viņa atkal atsāka tekstu no sākuma.

Noklausījies ierakstu vairākas reizes, Jozis saprata, ka vajag spiest trīs. Viņš atvirzīja telefonu no auss un apņēmīgi to izdarīja.

– Ja piekrītat, ka sarunu ierakstīsim, lūdzam uzgaidīt.

Tad Joža ausis sasniedza skaista klasiskā mūzika. Klausoties viņš sāka sapņot par nažu drīzo prezentāciju. Apburoša konsultante rūpīgi parādīs visus nažus, un Jozis slepus jūsmos par viņas profesionalitāti. Varbūt pat iedrīkstēsies pajokot un uzslavēs viņas japāņu ēdienu gatavošanas trikus. Konsultante pasmaidīs un teiks, ka Jozis ir asprātīgs un valdzinošs vīrietis.

Sapņi Jozi aiznesa tik tālu, ka viņš redzēja sevi un burvīgo konsultanti skrienot pa debešķīgu sakuru dārzu. Viņi, strauji un mundri, apvilkuši kimono, skrien tālāk, bet no debesīm kā svētība viņiem virsū krīt sakuru ziedi. Galu galā, brīnišķīgu sajūtu pārņemti, viņi pieskrien pie pasakaina japāņu ūdenskrituma un piesēž uz akmens atpūsties. Tad Jozis pasmaida, izvelk saliekamo japāņu nazīti un nogriež gabalu lietuviešu maizes un šķēlīti speķa.

– Hallo, vai ar mani kāds runās? – jautāja jau dusmīgāka sievietes balss.

Jozis ātri atjēdzās un atvainodamies uzsāka sarunu. Pēc dažiem standarta jautājumiem un mēģinājuma iesmērēt vēl vairāk preču (Jozis nepakļāvās – jā, viņš bija zaudējis prātu, taču ne tik ļoti, lai pirktu visu pēc kārtas) abi bija vienojušies par nažu prezentāciju pie Joža mājās. Pēc nedēļas, nākamajā trešdienā, pulksten četrpadsmitos pie viņa Papīra ielā atnāks konsultante Larisa.

– Larisa, – nolicis klausuli, Jozis čukstēja. – La-ri-sa.

Tagad šis vārds bija zaudējis visas krieviskās asociācijas un skanēja mīklaini un ļoti austrumnieciski. Larisa, Jozis un japāņu naži.

Jozis ar lielu nepacietību sāka gaidīt nākamo nedēļu. Pirms apburošās japāņu dievietes ierašanās viņa mājās vajadzēja vēl daudz ko padarīt! Tika sākts ar izdegušo vannasistabas spuldzīti un pilošo krānu, ko sataisīt lūdza vēl Marija, kad bija dzīva. Vēlāk tika nopirkts jauns durvju paklājiņš, jo vecais bija krietni nodilis. Kaut arī Jozis bez avīzēm neko citu jau sen nebija lasījis, uz sava rakstāmgalda viņš nolika vairākas nopietnas enciklopēdijas, lai būtu skaidrs, ka viņš ir sabiedrisks cilvēks, kurš joprojām interesējas par pasauli. Sekcijā aiz stikla Jozis aizbāza dažas jaunības bildes (vienu no atpūtas ceļojuma uz Gelendžiku, kurā pozēja ar papagaili, kas bija nosēdies viņam uz pleca, citu no darba spartakiādes, kur, ģērbies īsās sporta biksēs, viņš ieguva medaļu par visātrāk pievarēto skriešanas distanci).

Pēdējās pāris dienas Jozis veltīja dzīvokļa ģenerāltīrīšanai. Viņš notīrīja putekļus pat no visām karnīzēm un, sekodams vecās sievas padomam, jau gatavojās atsvaidzināt paklāju ar etiķi, taču beigās atturējās, baidoties, ka līdz tikšanās brīdim etiķa smaka neizies, kas tik tiešām nepalīdzēs radīt noslēpumainu, austrumniecisku atmosfēru. Galu galā Jozis aizgāja uz veikalu un nopirka mīkstu un maigu tualetes papīru (pats tādu nekad nelietoja) un cepumus, lai būtu, ar ko atnākušo viešņu pacienāt.

Jozis sāka gaidīt Larisu uzreiz pēc brokastīm. Laiks ritēja lēnām, un katra niecīgāka skaņa kāpņu telpā lika būt nemierīgam un ikreiz no dīvāna nedaudz palēkties. Pēdīgi pulksten 14.07 viņš izdzirdēja zvanu un steidzīgi devās koridora virzienā. Ejot cauri viesistabai, Jozis vēl paskatījās uz kumodi un uz tās pamanīja Marijas fotogrāfiju. Pats nezinādams, kāpēc, ātri to apgāza un gāja atvērt durvis.

– "Belvist" jūs sveicina un priecājas, ka izvēlējāties mūsu prezentāciju. "Belvist" – jo man tas patīk, – bez liela entuziasma sacīja durvju starpā stāvošā, snauduļojošā konsultante.

Jozis mirkli uz viņu noskatījās. Tā bija ap četrdesmit pieciem gadiem veca sieviete. Larisa nenēsāja japāņu kimono, toties valkāja augstpapēžu zābakus ar smailiem purngaliem. Viņas seja nebija ļoti mīlīga, mazais, uzrautais deguntiņš, šķiet, visu laiku oda kaut kādu nepatīkamu aromātu.

– Jauki, ka iegriezāties. – Jozis mazliet samulsis pasmaidīja un steidzās dāmai novilkt mēteli. Istabā izplatījās arbūzu smaržu aromāts.

– Nu, ko tad – uz virtuvi? – saberzējusi rokas, diezgan oficiāli jautāja Larisa un pirmā aizgāja virtuves virzienā, tāpēc Jozim atlika vien viņai sekot.

– Varbūt no sākuma tēju? Lūk, cienājieties ar cepumiem! – piedāvāja Jozis, no uztraukuma stipri mirkšķinādams.

Larisa ātri pārlaida acis pār zili rūtainās vaska drānas pārklāto galdu, uz kura šķīvītī kārtīgi bija izlikti cepumi "Gailītis".

– Nē, nē, iztikšu, – viņa atbildēja ar izmocītu smaidu, bet mazo deguntiņu sarauca vēl vairāk.

Larisa apskatīja veco virtuves iekārtu un griestus, kurus nesen bija nopludinājuši kaimiņi.

– Eiroremontu, cik redzu, taisījis neesat?!

Taisnību sakot, tā bija pirmā reize, kad Jozis šo vārdu dzirdēja savā virtuvē. Viņš nekad par to nebija domājis.

– Ar sievu mēs dzīvojām tā vienkārši, tas nezin kā…

– Ai, ziniet, šajos laikos neko neietaupīsi. Kā saka mans vīrs – taupi vai netaupi, vecenes naudu tik un tā iztērēs. Viņš zina, ko saka, viņš ir taksists.

Jozis īsti nezināja, kas tagad būtu jāsaka. Kādu laiku virtuvē valdīja klusums.

– Nu, tad ko, griezīsim? – Larisa nejauki iesmējās.

– Jā… Protams… Japāņu naži…

Neko negaidījusi, arbūzīgā konsultante ar mazajām, apaļīgajām rociņām no polietilēna maisiņa izvilka statīvu ar nažiem.

– Būtībā viss ir ļoti vienkārši. Naži ir labi, kvalitatīvi un patiešām patentēti Japānā, kaut gan ražoti Ķīnā, japāņu rūpnīcās. Tos lietot, kā saka mans vīrs, ir tik vienkārši kā divi reiz divi.

Larisa no rokassomiņas aši izvilka nelielu maisiņu, kurā bija koka dēlītis un kartupelis. Kartupelis bija mazliet aplēpējis ar zemi, tāpēc Larisa to ātri pabāza zem krāna. Tad uzlika kartupeli uz dēlīša, paņēma vidēja izmēra nazi un sāka griezt.

– Kā jau teicu – naži patiešām ir labi un kvalitatīvi, – vēlreiz apstiprinoši atkārtoja nažu dieviete, kaut gan ar griešanu viņai nemaz tik labi neveicās. Nazis nepārtraukti strēga kartupeļa vidū, bet pats kartupelis slīdēja pa dēlīti.

– Kaut kāds ciets kartupelis, bērni pirka, ziniet, kā jau bērni, šādu tādu paņēma. – Larisa viebās arvien vairāk, līdz beidzot sagrieza visu kartupeli. Uz dēlīša lepni gulēja šķēlītēs sagriezts, netīrīts kartupelis.

Jozis, mazliet nedrošs, skatījās uz dēlīti. Viņš īsti nezināja, kā tagad būtu jāreaģē.

– Lūk, kā redzat, lieliska kvalitāte par pieņemamu cenu. Bet tagad pamēģināsim sagriezt kaut ko no jūsu produktiem. – Larisa pamāja uz ledusskapja pusi.

Jozis nolaida galvu un vērīgi skatījās uz savām noplīsušajām čībām. Neviens nebija teicis, ka viņam vajadzēs atvērt ledusskapi un rādīt savus pārtikas produktus. Tā taču, pēc Joža domām, ir ļoti personiska lieta!

– Lai es… Nezinu, vai man ir kas piemērots.

– Nu, beidziet, visiem ir kaut kas griežams. – Larisa apņēmības pilna atvēra Joža ledusskapi.

Viņas mazais deguntiņš saraucās vēl vairāk. Patiešām, nekā griežama nebija, jo ledusskapis bija patukšs. Larisas acis aizkavējās pie mīksti vārītas olas pusītes, kas bija ielikta mazā, baltā olu trauciņā. Taisnību sakot, līdz šim viņa nebija redzējusi cilvēkus, kuri ēstu tikai pusi olas. Vai tad tāds vīrietis nav spējīgs apēst visu uzreiz? Šā vai tā ola griešanai nederēja, un viņa kā ļoti nopietna inspektore turpināja pārbaudīt ledusskapi.

– Varbūt derētu mans speķis? – mazliet bikli jautāja Jozis un, piegājis pie ledusskapja, izņēma gabalu, kas bija ietīts sviestpapīrā.

– Labi, pamēģināsim, tikai pēc tam visu dienu smirdēs rokas.

Larisa ātri attina sviestpapīru un sāka griezt. Virtuve pieplūda ar speķa smaku. Nogriezusi dažus gabaliņus, viņa norima.

– Nu, kā redzat, arī te viss skaidrs. Naži griež izcili, – viņa sacīja, pēkšņi mēģinādama kļūt moža un pacilāta. – Komplekta cena ar atlaidi – simt pieci eiro. Ko teiksiet, Jozi?

Jozis klusēja. Atkal nolaida galvu un vēl vērīgāk skatījās uz savām čībām. Viņš pamanīja, ka kreisā ir drusku vairāk noplīsusi nekā labā.

– Bet jūsu bukletā bija rakstīts…

– Tur ir vecā cena. Vēl pirms inflācijas, – Larisa teica, ne mirkli neapdomādamās.

Jozis pacēla galvu un kādu laiku skatījās uz nažiem. Viņš pūlējās izdomāt veidu, kā pēc iespējas pieklājīgāk viešņu ar nažiem varētu izsviest no savas virtuves. Tomēr Larisa stāvēja kā zemē iedzīta, nopietni skatījās uz Jozi un skaņi šņākuļoja.

– Kā saka manējais, īstam vīrietim nazis dzīvot netraucēs. Jo nekad nevar zināt, ko sieviete var pārvest mājās, – taksista sieva atkal nejauki nosmēja.

Jozis turpināja klusēt. Pirmoreiz viņš ieraudzīja, ka čības ir ne tikai noplīsušas, bet uz tām ir uzkrituši daži tauku pilieni. Viņam kļuva karsti, un vaigi kļuva arvien sārtāki.

– Nu labi, ja negribat pirkt visu komplektu, pērciet vienu. Standarta izmēra par standarta cenu – piecpadsmit eiro, – augstprātīgi sacīja Larisa, it kā viņas priekšlikums būtu tāds kā sirds donores varoņdarbs.

Jozis zināja, ka arī tik viņš tērēt nevar, tomēr saprata, ka tas būs visvienkāršākais veids, kā viešņu izdabūt laukā. Viņš aizgāja pēc maka un izņēma no tā pēdējos piecpadsmit eiro.

– "Belvist" – man tas patīk! – stāvēdama uz sliekšņa, noteica arbūzīgā viešņa un, sausi pasmaidījusi, atvadījās.

Jozis palika stāvēt koridorā, pa kura sienām pamazām atkāpās smaržu aromāts. Tad aizgāja uz virtuvi un nostājās pie loga.

Viņš redzēja aizejošo Larisu, kura savos smailpurnu zābakos ar pūlēm tenterēja pa kūstošo sniegu. Patiešām, viņa bija talantīga pārdevēja – neviens cits tik dabiski un meistarīgi nemācēja radīt neērtas situācijas.

Kad Larisa pazuda aiz blokmājas stūra, Jozis cieši lūkojās tālumā. Acu priekšā, uz ne visai tīri nomazgātā loga, viņš redzēja netīrumu un atspulgu veidotu milzīgu hieroglifu.

Jozis aizgāja uz viesistabu un pacēla uz kumodes apgāzto Marijas fotogrāfiju. Viņš centās Marijai acīs neskatīties, lai nesastaptos ar viņas urbjošo skatienu.

Nākamajā rītā Jozis atkal apsēdās, lai ēstu olu. Ar jauno japāņu nazi viņš nogrieza gabalu maizes. Nazis grieza nedaudz greizi. Jozis vēlreiz palūkojās uz Marijas fotogrāfiju un kautri smaidīja.

– Man šķiet, izdarīju muļķību. – Jozis atgādināja kaunīgu bērnu, kurš pirmoreiz izdzirdēja kaut ko, kas turpmāk viņā klusām čukstēs priekšā, kas ir labi, bet kas ne. – Redzi, kas notiek, kad tu mani nekontrolē.

Tai brīdī no fotogrāfijas uz Jozi paskatījās tā pati piktā Marija, kura lūkojās uz viņu naktī pie ledusskapja. Viņas uzacis bija sarauktas, bet nāsis mazliet palielinātas. Jozis izbrīnījās.

– Nedusmo, mīļā, vairāk tā nedarīšu. Tu taču mani zini. Neesmu pats racionālākais cilvēks un dažkārt izdomāju visādas aplamības. Bet tu… Tu taču mani… Racionalizēji, – nedaudz paraudājis, sacīja Jozis un savādo vārdu dēļ pasmaidīja. – Gribi, nolasīšu tev šodienas laika ziņas?

Un Jozis atšķīra savu laika ziņu burtnīcu.

– Šodien laiks būs mākoņains, brīžiem skaidrosies, ziemeļrietumu vējš 5–10 m sekundē… Zini, domāju, lielas izredzes, ka rīt līs un sniegs beidzot izkusīs, – Jozis minējumu izteica kā lielu noslēpumu un pasmaidīja. Viss kā senāk.

Arī Marija fotogrāfijā smaidīja. Un tas bija tas pats siltais smaids, kas viņam bezgala patika. Jozis paņēma rāmīti un nobučoja Marijas pieri. Bet tad ar krekla piedurkni rūpīgi to notīrīja.

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra

Tēmas

Gaile Garnelīte

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!