Pārdomas par politiskajām alegorijām Meta Rīvsa filmā "Pērtiķu planētas atmoda" (2014)
"Ja mēs dosimies karā, varam zaudēt visu, ko esam radījuši. Mājas. Ģimeni. Nākotni," – šos viedos vārdus filmā "Pērtiķu planētas atmoda" saka neviens cits kā pērtiķu klana vadonis Cēzars, kuru aktiera Endija Serkisa un digitālo specefektu iemiesojumā skatītāji nešaubīgi atcerēsies no iepriekšējās "pērtiķu planētas" cikla filmas "Pērtiķu planētas sākotne". Sekojot jaunajai t.s. "tumšo blokbāsteru" tendencei (tumšie bruņinieki un tērauda vīri lai kalpo par hrestomātiskiem piemēriem), Holivudas megastudija "Fox" pirms dažiem gadiem nolēma "restartēt" vienu no savām kino vēsturē iegājušajām filmu franšīzēm – sāgu par pērtiķu planētu –, piešķirot jaunās sērijas filmām daudz nopietnāku, emocionāli dziļāku un tematiski piesātinātāku vēstījumu, kas apvienojumā ar jaunās paaudzes datorefektiem liktu skatītājiem aizmirst par kaunpilno Tima Bērtona 2001. gada rimeiku. Triks izdevās, abas filmas kopā jau nopelnījušas ap miljardu dolāru, vienlaikus saņemot arī jūsmīgas kritiķu un fanu atsauksmes visā pasaulē. Uzreiz jābrīdina, ka šajā nelielajā tekstā izlaidīšu detalizētu filmas kinematogrāfisko kvalitāšu vērtējumu, par to lai spriež kinokritiķi un citi kino jomas profesionāļi. Varu godīgi atzīt, ka jaunās sērijas otro daļu uzskatu par mazāk veiksmīgu salīdzinājumā ar "Sākotni". Jā, tehniski filma ir pārāka, tā ir daudz "lielāka" un iespaidīgāka teju visos līmeņos, taču reizē vairāk jūtama arī holivudisko formulu ietekme uz scenārija risinājumiem un varoņu izveidi, turklāt, ja pirmajā filmā arī cilvēku tēliem tika dota iespēja manifestēties kā pilnasinīgām būtnēm, tad "Atmodas" scenāristi vairāk izlīdzas ar štampiem, ticamības efektu noveļot uz aktieru pleciem. Tomēr ne par to ir stāsts... Gan pirmās "Pērtiķu planētas" sērijas filmas, gan jaunās versijas idejiskā līmenī vieno būtisks aspekts – to tieksme uz refleksiju par aktuālām un mūžīgām globāla mēroga problēmām un kataklizmām. Kino blogeris Džims Emersons trāpīgi norāda, ka "šausmu vai zinātniskās fantastikas filma bez zemteksta ir kā doktora Frankenšteina laboratorija bez elektrības. Dzīvību un nozīmi tai piešķir iekšējā metafora" [1]. Kā jau tas nereti mēdz gadīties ar masu patēriņa produktiem, arī šķietami banālai izklaidei paredzētās filmas par pērtiķiem ļauj mums ieskatīties dziļāk kino spējā radīt alegoriskus vēstījumus par pasaules pulsu satricinošām parādībām.
Viss sākās 1963. gadā, kad visai respektējamais franču rakstnieks Pjērs Buls (viņa kontā arī "Tilts pār Kvai upi") publicēja romānu "Pērtiķu planēta". Tā bija sociāla satīra par astronautu Ulisu Merū, kurš nokļūst uz pērtiķu civilizācijas pārvaldītas planētas, kur cilvēki ir kļuvuši par primitīvām paverdzinātam radībām. Buls spītīgi atsacījās dēvēt savu romānu par zinātnisko fantastiku, dodams priekšroku žanra apzīmējumam "sociālā fantāzija", turklāt pats uzskatīja to par visai nenozīmīgu darbu savā daiļradē. Dīvainā kārtā romāns ātri kļuva populārs, un drīz vien Buls pārdeva arī tā ekranizācijas tiesības. Filma "Pērtiķu planēta" pēc dažādiem cīniņiem par radošo komandu un budžetu iznāca 1968. gadā un bija kases grāvējs. Gan trūcīgā budžeta, gan citu iemeslu dēļ tā visai būtiski atšķīrās no Bula romāna – pērtiķu civilizācija tika attēlota visai primitīvā tehnoloģiskajā līmenī, bet lielākais pārsteigums bija filmas beigas, kas atklāja, ka šī civilizācija attīstījusies tieši uz Zemes, nevis citas planētas un to nepārprotami izraisījis cilvēku civilizācijas sabrukums kodolkara rezultātā. Filma uzreiz kļuva par kultūras un sociālo norišu fenomenu. Stāsts par baltā, fiziski pievilcīgā Čarltona Hestona tēlotā astronauta Teilora nokļūšanu primātu gūstā un viņa pielīdzināšanu primitīvam alu cilvēkam sabiedrībā uzreiz raisīja diskusijas par tolaik "karstajām" rasu un sociālo slāņu problēmām. 1968. gadā viens pēc otra tika nogalināti Martins Luters Kings un Roberts Kenedijs, notika vērienīgas demonstrācijas pret Vjetnamas karu, turpinājās cīņas par melnādaino tiesībām, bet paralēli vēl joprojām noritēja arī Aukstais karš ar no tā izrietošo kodolkara iespējamību. Domājams, ka "Pērtiķu planētas" milzīgo popularitāti veicināja tieši spēja asi reaģēt un uzdot būtiskus jautājumus par šīm svarīgajām parādībām. Lai gan paši "Pērtiķu planētas" autori filmas tapšanas laikā to visdrīzāk neapzinājās, ainas, kurās pērtiķi apvalda Teiloru ar augstspiediena ūdensstrūklu, tik ļoti atgādināja apvērstu līdzību par notiekošo tepat ārā, uz ielas, ka raisīja neviltotas melnādaino skatītāju gaviles. Tas nepalika nepamanīts arī turpmāko sērijas filmu veidotājiem, un, piemēram, filmas "Pērtiķu planētas iekarošana" (1972) pamatā bija bēdīgi slavenā Losandželosas Votsas rajonā dzīvojošo afroamerikāņu sacelšanās 1965. gadā, bet filmā "Kauja par pērtiķu planētu" (1973) atspoguļojās bailes no melnādaino tiesību kustības. Ēriks Grīns grāmatā "Pērtiķu planēta kā amerikāņu mīts" rok vēl dziļāk un parāda, kā "Pērtiķu planētas" filmās iekodēta amerikāņu vēstures un nācijas veidošanās mītu dekonstrukcija – kaujas ar indiāņiem, verdzība, geto demonstrācijas. Grīns uzskata, ka šīs filmas apspēlē un kariķē vienu no amerikāņu "iekarotāju" mīta pamatnostādnēm, ka nacionālā attīstība un demokrātija tiek iegūta, civilizētajiem un attīstītajiem baltajiem cilvēkiem iekarojot un pakļaujot "mežonīgos" un "primitīvos" citu ādas krāsu cilvēkus. Taču tikpat labi šo alegoriju iespējams paplašināt ārpus rasu un sociālo slāņu atšķirībām un attiecināt uz jebkuru īpašību, kas nosaka cilvēka statusu sabiedrībā, liekot aizdomāties par visdažādāko minoritāšu un vairākuma savstarpējām attieksmēm, kā arī sociālajām konstrukcijām, kas veido un regulē šīs attieksmes.
60.–70. gados "Pērtiķu planētas" sērija kļuva arī par ierosinātāju jaunām vēsmām Holivudas zinātniskās fantastikas filmu žanrā, un arvien biežāk uz ekrāniem nokļuva filmas, kurās bija saskatāma reakcija uz aktuāliem sociālās un kultūras dzīves procesiem. Atjauninātā "Pērtiķu planētas" sērija godam turpina priekšgājēju aizsāktās tradīcijas, turklāt dara to ievērojami augstākā kvalitātes līmenī [2]. Nozīmīgākā pārmaiņa šajās filmās ir galvenā varoņa un līdz ar to arī skatupunkta apvēršana – skatītājs vairs nejūt līdzi cilvēkam, kurš negaidīti nokļuvis uz evolūcijas hierarhijas zemākā pakāpiena un spiests cīnīties, lai atgūtu agrāko dominanci, bet gan būtnei, kas jau no paša sākuma ir apspiesta un pakļauta un tikai pakāpeniski izcīna savas pašnoteikšanās tiesības. Tādējādi "Pērtiķu planētas sākotne" aicina uz dialogu vairākos tematiskajos līmeņos – mēs varam reflektēt gan par mūsdienās arvien aktuālāko dzīvnieku tiesību jautājumu (filma asi vēršas pret dzīvnieku izmantošanu zinātniskiem pētījumiem un turēšanu nebrīvē), gan arī egoistiski pārnest šīs tēmas uz cilvēku pasauli, kur liberālisms arvien ir nosacījumatkarīga parādība, kuras robežas tiek rūpīgi kontrolētas. Vēl kāda būtiska atšķirība – "Sākotnē" vairs nav jūtama tā dzēlīgā ironija un satīriskā perspektīva, kas pavadīja Hestona varoni pirmajā "Pērtiķu planētā". Cēzara izaugsmes stāsts tiek pasniegts ar maksimāli nopietnu intonāciju un reālistisku attieksmi, panākot arī lielāku identificēšanos ar varoni, taču pret to grūti iebilst, jo tieši Cēzara tēls veido filmas kodolu un ļauj nolasīt tās vēstījuma zemtekstus. Filmas noslēgums ir depresīvs (cilvēce ir globālas katastrofas priekšā), taču mēs to uztveram ar zināmu optimismu, jo jūtam līdzi brīvībā tikušajam Cēzaram un viņa baram, kuri nu var radīt jaunu pasauli, mācoties no cilvēku kļūdām.
"Pērtiķu planētas atmoda" ir daudz brutālāka un drūmāka filma, jo vēsta par kara neizbēgamību un tolerances idejas sabrukumu. Bez šaubām, šādu vēstījumu nosaka izmaiņas pasaules ģeopolitikā pēdējo trīs gadu, bet jo īpaši šī gada laikā. Par filmas politisko alegoriju strīdas visā pasaulē, salīdzinot muļķīgo karu starp pērtiķu un cilvēku rasēm gan ar situāciju Ukrainā, gan mūžam bezjēdzīgo asinsizliešanu Irākā un Palestīnā. Turpretī ļaužu grupu, kas filmā iekļūst pērtiķu apdzīvotajā teritorijā enerģijas (spēkstacijas) meklējumos, visbiežāk sastata ar ASV nerimstošajām alkām pēc Tuvo Austrumu valstu naftas resursiem, kaut tālu neatpaliek arī versijas par krievu "lāci" un asinskāro Izraēlu. Es varētu piekrist, ka filmā šī tēma nav izvērsta pārāk dziļi un smalki (tas tomēr ir vasaras blokbāsters, nevis Kannu festivāla produkts), taču pārsteidz apokaliptiskā izskaņa, kas laikam gan ir tik nomācoša tieši dēļ iepriekš minētajām paralēlēm ar reālo pasauli. Grūti saglabāt vienaldzību pret iztēles radītu karu kinoekrānā, ja atmiņā uzplaiksna ziņās lasītais un redzētais – nevainīgu pasažieru mirstīgās atliekas Doņeckā, artilērijas šāviņu saplosītas bērnu miesas Gazā un citas šausmu ainas tepat, lielākā vai mazākā attālumā, bet pa īstam. Filma precīzi atklāj karadarbības iracionālo, nejaušo, haotisko iedabu, jo situācijā, kurā abas puses šķietami vēlas mieru, neizbēgami iejaucas kaut kas neparedzēts, kaut kas nejēdzīgs, kāda indivīda untumi, kaprīzes, galu galā – aprobežotība un muļķība. Gluži vienalga, vai tas ir cilvēks vai pērtiķis, jo robežas starp abām rasēm filmas gaitā dabiski noārdās, visspilgtāk izpaužoties kaujas ainā, kurā pērtiķi izmanto cilvēku radītos šaujamieročus (filma tiek apsūdzēta arī visai uzkrītošā anti-ieroču propagandā, ko tās režisors gan noliedz). Ar minēto nejēdzību pilnīgi pietiek. Galvenais ir uzšķilt dzirksteli, pārējais notiek pats no sevis, straume kļūst nekontrolējama. "Cilvēki nekad nepiedos, ka pērtiķi sāka karu," ar samierniecisku nolemtību filmas beigās situāciju rezumē Cēzars. Turklāt, tāpat kā Izraēlas-Palestīnas konflikta gadījumā, "Atmodas" veidotājiem lieliski izdodas radīt attaisnojuma līdzsvaru – situāciju, kad visiem konfliktā iesaistītajiem ir savs morāls pamatojums izrādītajai agresijai, un pat šķietamais ļaundaris Koba (vai smalka atsauce uz Staļinu?) rīkojas pilnīgā pārliecībā par savu iepriekšējo pieredzi, ka no cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Paskatoties uz visapkārt notiekošo, ir grūti viņam to pārmest.
[1] Jim Emerson: Apes and allegories: What is the meaning of this?!
[2] No agrīnajām piecām "Pērtiķu planētas" filmām tikai divas tika pozitīvi novērtētas aktuālajā kritikā, bet kino klasikas annālēs iekļuvusi tikai pirmā, 1968. gada filma.
2