Foto - Kristaps Kalns, Nacionālais teātris
 
Recenzija
11.02.2015

Izrāde, kas liek domāt

Komentē
0

Nepiederu pie tiem, kas uzskata: "Raiņa sapņi" Nacionālajā teātrī ir ģeniāla izrāde, kas apmulsušajai latviešu tautai beidzot parāda īsto Raini. Taču domāju, ka scenārija autores Ievas Strukas, režisora Kirila Serebreņņikova un aktieru kopīgi veiktais darbs ir ļoti nozīmīgs, jo tas rosina domāt, pat intensīvāk, nekā dažkārt to dara nekādi neapšaubāma izrāde. Un tādēļ es apsveicu tās parādīšanos repertuārā. Šajā rakstā mēģināšu dalīties gan iespaidos, gan jautājumos, kas man radās, noskatoties uzvedumu.

Telpa. Istaba ar dēļu sienām un grīdu, vienām durvīm aizmugurē un trīs logiem kreisajā pusē, pa kuriem, ja noņem iekšējos slēģus, ieplūst gaisma. Pa durvīm nāk draugi un ienaidnieki, objekti, kas iemieso idejas, – siena kaudze, jaunā saule, Raiņa pieminekļa galva, ķerra ar zilbēs sadalītu luminiscējošu vārdu Latvija... Telpa transformējas – pazūd labā siena, bet aizmugurējā kalpo arī par ekrānu, uz kura tiek projicēts Raiņa pierakstīto sapņu teksts... Gaisma mainās no spilgta baltuma cauri saules siltumam uz pustumsu un pilnīgu melnumu. Tas atļauj skatuvi, kuru veidojis pats režisors sadarbībā ar gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu, uztvert kā izrādes galvenā varoņa – dzejnieka – subjektīvo telpu, viņa iekšējo pasauli. Piebilst varētu vien to, ka, lai skatuvi bez iebildēm varētu pieņemt par apziņas-zemapziņas telpu, transformācijas varētu būt plūstošākas, vairāk dematerializēti sirreālistiskas un atkarīgas pašas no savām psihiskajām kustībām, nevis no aktieru lielās un redzamās fiziskas piepūles.

Meditatīvi iespaidi. Mani spilgtākie, varbūt precīzāk teikt – meditatīvi ierosinošākie, – iespaidi šajā izrādē primāri ir audiāli un nevis vizuāli. Ļoti patika pats sākums – skatuve pilnīgā tumsā, ko pamazām sadursta kustīgu zvaigžņu miriādes, skan neredzama Gundara Grasberga balss, kura filozofē par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Cilvēka maņas (redze, dzirde un citas) sadalās, saplūst ar kosmosu un, zaudējušas savu subjektivitāti, eksistē kā objektīvi lielumi. Grasos iegrimt savās paralēlajās pārdomās, apcerot arī to, cik līdzīgas Raiņa domas manas mīļotās dzejnieces Marinas Cvetajevas uzskatiem ("Gaisa poēma"), taču mani iztraucē un estētiski aizskar parādība, kas pavada Grasberga runāto tekstu, – nātna biksēs ietērpts aktieris tiek uzrauts debesīs, kur neveikli ķepurojas starp zvaigznēm, laikam ilustrējot cilvēka dzimšanu.

Kaut arī plašsaziņas līdzekļos nācies lasīt, ka Raini spēlē visi astoņi izrādes aktieri vīrieši, es uztvēru, ka Raini atveido Gundars Grasbergs un Ivars Puga, bet visi pārējie – Ainārs Ančevskis, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris, Uldis Siliņš, Jurģis Spulenieks, kā arī komponists Jēkabs Nīmanis un Emīla Dārziņa jauktais koris – veido kori (nevis grieķu traģēdijas, bet Brehta episkā teātra izpratnē), kas palīdz radīt Raiņa psihofizisko substanci. Lai vai kā, gribu minēt ainu, kas mani ievilka otrreizējā meditācijā. Tas notika, kad Ančevskis krēslainā telpā pusdziedoši, pusrečitējoši uz muzikāla fona izpildīja kādu Raiņa tekstu par vientulību. Vientulību, kas rada varbūt vieglas skumjas, bet ne izmisumu, vientulību, kas palīdz daudz dziļāk izjust savu vienotību ar dabu un patiesi tuvajiem cilvēkiem.

Man nav personiska priekšstata, kā konkrēti (tīri fiziskā nozīmē) Rainis runāja vai kontaktējās ar cilvēkiem, jo nedaudzie kinokadri, kas saglabājušies, ir drudžaini paātrināti un rada smieklīgu iespaidu. Bet, ņemot vērā redzētās Raiņa jaunības fotogrāfijas un zināšanas par viņa raksturu, es domāju, ka Gundars Grasbergs ir ļoti piemērots jaunā Raiņa atveidošanai. Aktiera radītajam dzejniekam ir sirsnīga, nekategoriska, drusku pat pagļēva runas intonācija, viņš ir dabiski organisks, atvērts pasaulei, kāri uzsūc iespaidus, līdz pienāk brīdis, kad viņš sāk cīkstēties ar pasauli, uztiepjot tai savas izdomātas attīstības ceļa koncepcijas. Un tad jauno Raini nomaina vecais Rainis – Ivars Puga. Varbūt ierosinošāk būtu bijis ļaut mums redzēt, kas notiek ar vienu cilvēku viņa mūža gaitā, pat ja viņš pārveidojas līdz nepazīšanai? Domāju, ka Grasbergs to spētu nospēlēt.

Mežoņi pie ugunskura. Ainā, kurā tiek izspēlēta izpratne par Raiņa dzejoli "Vienīgā zvaigzne", es patiesi nobijos, kā teātrī ar mani ir gadījies reti vai pat nekad. Jutos kā nonākusi mežoņu, respektīvi, barbaru vidū, kuri lēkā ap ugunskuru, izkliegdami zaimus par man svētu lietu. (Zāle bija pārpildīta, sēdēju rindas vidū, izejas durvis bija tālu, tā ka tikt prom bija problemātiski...) Aktieri, uzlikuši saules (vai aklo) melnās brilles, skaļas, dārdošas mūzikas pavadībā izkliedza dzejoļa frāzes kā fanātiķu lozungus, ik pa laikam izšaudami rokas tādā kā nacistu vai pionieru sveicienā. Bet Gundara Grasberga varonis, atrazdamies orķestra bedrē, kliedza visskaļāk, novezdams sevi bezmaz delīrija stāvoklī. Šo dzejoli uzskatīju par sev būtisku ne jau tikai tāpēc, ka skolā tā mācīja. (Protams, ka mācīja.) Bet arī tāpēc, ka... Visa latviešu kultūra ir balstīta uz idejām un gribasspēku, kas palīdz tās sasniegt, sevi pārvarot. Arī man personiski kaut ko izdarīt izdevies tikai tad, ja bijušas idejas un izdevies pārvarēt savu nevarību. Pārejot pirmajam izbīlim, sapratu, ka šai ainā īstenībā tiek izvirzītas vairākas 21. gadsimta sākumam ļoti aktuālas tēmas, kas skar ne tikai teātri, bet arī attieksmi pret iepriekšējo paaudžu kultūras un sabiedriski politiskajām idejām. Pirmkārt, teātris Serebreņņikova vadībā apliecina, ka nav tēmas, idejas un personības, par ko mūsdienu cilvēkam nedrīkstētu būt savas, no vispārpieņemtajām atšķirīgas domas. Un patiesi – mūsdienās, pēc diviem pasaules kariem, tik ārkārtīgi sakāpinātā starptautiskā situācijā Ukrainas-Krievijas militārā konflikta dēļ domājošam cilvēkam ir neiespējami aplaudēt žēlsirdību nepazīstošām idejām. (Tas pats attiecas uz teātra revīzijai pakļauto Raiņa atziņu, ka viņš vairāk mīl cilvēci, ne atsevišķu cilvēku.) Otrkārt, teātris parāda arī ideju patstāvīgo (no radītāja neatkarīgo) eksistenci vēsturiskajā telpā – to, ka idejas, kas paustas kādā konkrētā situācijā un konkrētu mērķu dēļ, var, laikam paejot, tikt privatizētas un ekspluatētas pavisam citu, radikāli pretēju mērķu sasniegšanai. Un nežēlīgās idejas, tāpat kā jaunā cilvēka koncepcija patiesi ir abu mūsu platuma grādos piedzīvoto diktatorisko režīmu – padomju un nacistiskā – visbiežāk lietotās retorikas aktīvas sastāvdaļas. (Domāju, ka šai ziņā teātris varbūt varēja iet vēl tālāk un būt vēl konsekventāks baiso paralēļu uzrādīšanā.)

Napoleons un kaķēns. Taču minētās ainas sakarā rodas arī jautājumi, uz kuriem man nav skaidru atbilžu, lai arī šķiet aktuāli tās atrast. Piemēram. Nezinu, vai ir pamats Raini darīt atbildīgu par represīvo režīmu veikto viņa ideju piesavināšanos, ja zinām, kad un kādos apstākļos viņš šīs idejas publiskojis. Dzejolis sacerēts Slobodskas trimdā, kur dzejnieks bija izsūtīts pēc Jaunās strāvas sagrāves, tas publicēts 1902. gadā. Rainis taču raksta arī: viņš jūt, ka viss zemes smagums guļ nekustināms un smacējošs. Varbūt nežēlīgās idejas bija kā granāta, ar ko izkustināt bezcerīgo latviešu sabiedrības stagnāciju? Turklāt šis dzejolis-granāta sacerēts pēc visai tiešām instrukcijām, ko bija izstrādājuši viņa vecākie laikabiedri, toreizējās Eiropas domu valdnieki – agrīnie modernisti Henriks Ibsens un Frīdrihs Nīče, kuri tiecās reformēt sava laika sabiedrību, ko viņi uztvēra kā mietpilsonisku un egoistisku. Izrādē Grasberga varoņa histērisko stāvokli, manuprāt, iespējams izlasīt vismaz divējādi. Pirmajā variantā viņš ir uzurpators, kas uztracina pūli Ādolfa Hitlera vai Josifa Staļina stilā. Otrajā – dzejnieks, kurš saceļas pret stingo dzīvi. Es izvēlos otro, jo tas vairāk rosina manu iztēli, ļaujot iedomāties, cik uzvilkts, kādā augstspriegumā novests (vai – pašnovedies) bija Rainis, kad rakstīja šīs rindas. Taču izrāde rosina arī domāt par to, ka, iespējams, neviena ideja nav mūžam dzīva, pat ja tā sava laika realitātē ir nospēlējusi pat mesiānisku lomu. Gribēju jau rakstīt, ka mūsu platuma grādos tā nudien ir jauna doma. Bet tad atcerējos, ka to pirms vairāk nekā 40 gadiem ir apcerējis Māris Čaklais dzejolī par mirušu Napoleonu un mazu (dzīvu) kaķēnu, ko vajag pabarot ar siltu pienu. Īpaši aktuāli tas ir attiecībā uz teātra mākslu, kas publiku spēj aizdedzināt tikai ar idejām, kuras ir dzīvas šajā brīdī, nevis pieder pie tā sauktajām mūžīgajām. Piemēram, kad Serebreņņikova izrādē Raiņa lomas tēlotājs starp citām dzejnieku apsēdušajām un ironijai pakļautajām idejām izkliedz arī "zeme – tā ir valsts", drusku tā kā saraujos gan. Bet – tā ir saraušanās pagātnes izteiksmē. Atceroties, ko jutu, kad padomju laikā to pirmoreiz izlasīju un kad 1988. gadā, kad Latvija vēl atradās PSRS sastāvā, dzirdēju to atskanam no Valmieras teātra skatuves Valentīna Maculēviča "Daugavas" uzvedumā. Kādēļ lai, dzirdot šo kādreiz katram latvietim kā visneticamāko sapni iemiesojošu formulu, bijīgi trīsētu vai būtu gatavi mirt uz ambrazūras mūsdienu jaunieši – izrādes dalībnieki –, kuri dzimuši (vai – auguši) laikmetā, kad tā ir realitāte, turklāt nebūt ne ideāla... Ienāk prātā, ka varbūt to pašu – apšaubīt ideju mūžīgumu – mēģināja darīt arī Mārtiņš Eihe, Valmieras teātrī 2013. gadā uzvedot no repertuāra tūlīt pēc pirmizrādes noņemto "Daugavu"? Tikai – vai nu neizdarīja pietiekami konsekventi, vai arī viņa vārdam nebija tās autoritātes, kāda ir Krievijas režisoram.

Bet attiecībā uz realizētajām un tādēļ mirušajām vai vēstures neceļos aizklīdušajām idejām ir jau arī tā, ka tās nav mirušas uz mūžu. Kaut gan Rainis raksta, ka lokos atpakaļ rit laiki un ik loks uz augšu aizved, redzam – neaizved tak. Tas nozīmē, ka jaunā (vēstures) lokā atkal var aktualizēties tas, kas reiz šķita uz mūžu piepildīts.

Sapņi un sapņi. Kā Raiņa sapņus Nacionālais teātris traktē divas totāli atšķirīgas sfēras – tie, pirmkārt, ir dzejnieka sabiedriski politiskie un filozofiskie uzskati, otrkārt, viņa nakts murgi, ko tas centīgi gadu gaitā pierakstījis savā dienasgrāmatā. Pirmos (sapņus) Serebreņņikovs un viņa komanda nekādā vērtē netur. Protams, ka jāsmejas, redzot Grasberga, pēc tam Pugas varoni klīstam pa skatuvi un kā skaitāmpantiņu atkārtojot "man jādzīvo līdz 300 gadiem, man jādabū Nobela prēmija, man jābūt visas pasaules literatūras vadošajam garam, man jākļūst par pirmo Eiropas valdnieku, Latvijas prezidentu..." vai – "kas man jādara, lai uzturētos spēkos? Jāiegūst Latgale. Jāiegūst Sievietes. Jāiegūst strādnieku masa. Jāiegūst lauku skatuves. Jāiegūst krievi. Jāiegūst partija. Jāiegūst kritika...". Rainis tā ir rakstījis, ne jau Struka to izdomātu. Bet, savākti vienkopus, šie citāti rada šizofrēniskas personības, lielummānijas apsēsta vājprātīgā iespaidu. Izrādei ejot uz priekšu, kad tādā pašā sevi suģestēt gribošā intonācijā aktieri turpina runāt radikāli citus un citādus tekstus, notiek, nezinu, gribēts vai negribēts, jēgas pārnesums. Runa ir par vārdiem, ko teicis nevis Rainis, bet viņa lugu varoņi (piemēram, Jāzepa "Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi – tie man zem kājām spārnu segas klās"), un dzejas rindām, kas, manuprāt, arī šobrīd nav zaudējušas savu aktualitāti (kaut vai "Es atdevu visu pasauli, – /Es gribēju jums vēl vairāk dot,/Jums nebij spēka saņemot"). Tādējādi arī šie teksti tiek pakļauti ironiskai deformācijai, jo rodas iespaids, ka dzejnieka slimīgā pašpaaugstināšanās turpinās. Šādi tiek pārsvītrota tā Raiņa daiļrades un personības daļa, kas to, manuprāt, nav pelnījusi.

Ja Grasbergam ar grūtībām, bet tomēr izdodas radīt priekšstatu par ļoti pretrunīgu, taču arī nopietni uztveramu personību, tad nesalīdzināmi grūtāk šai ziņā klājas Pugam. Nav arī iespējams skaidri pateikt, vai aktieris precīzi realizē režisora ieceri vai arī kapitulē tās priekšā. Pugam tiek uzģērbts milzīgs kažoks ar plandošām malām, viņš tajā jūtas neērti, bet slikto fizisko pašsajūtu, šķiet, pūlas nomākt ar kaprīzām, pretenciozām intonācijām, tīši neradot (vai – nespējot radīt) iespaidu, ka viņa varonim kas patiesi sāp, nedod miera vai nomoka.

Vai murgu murgainums ir pietiekams? Rainis, pierakstot savus sapņus, respektīvi, murgus, nav fantazējis – to saturs ir saistīts ar seksualitāti un varmācību, kas parādās dažādās simboliskās maskās, signalizējot par zemapziņā nospiestām dažādām dzīvē nerealizētām vēlmēm vai fobijām. Šī Raiņa personības daļa tādā vai citādā veidā tiešām attiecas uz jebkura cilvēka dzīvi, kā raksta Serebreņņikovs. (Kaut arī režisora totālajam atzinumam, ka "katrs no mums ir Rainis", es nevaru piekrist. Vismaz es neesmu, lai kā gribētu.)

Daži (murgu) tēli ir interesanti. Piemēram, cilvēks-vilks ar bleķa zobiem, kas Rainim sapnī atņem gaļu. Pūles un kļūdas, saliekot no zilbēm vārdu Latvija, ko apdraud suņiem līdzīgi pa zemi lienošie tautieši. No tumsas iznirstošā (domu? partijas? proletariāta?) biedru saujiņa, kas histēriski kā lozungus izkliedz atsevišķas, no konteksta izrautas Raiņa dzejas rindas. Kaili puišeļi, kas aplenc dzejnieku. Lolitas Caukas puskailā Aspazija, kas divdomīgi smaida un mētā garos augstpapēžu zābakos ieautās kājas.

Ivaram Pugam atvēlēts visvairāk epizožu ar Raiņa nakts murgiem. Varbūt nav atrasts pareizākais aktiera eksistēšanas veids šajos ļoti specifiskajos dotajos apstākļos, ja viņš murgu parādības tiecas savaldīt jeb kontrolēt ar aprājošām intonācijām, kamēr pats maz vai nemaz nav iesaistīts murgu tēlu darbībās. Kaut gan tieši tas būtu pats interesantākais – kā viņš jutās šais sapņos. Vai pēc tiem. Albērs Kamī rakstīja – galvenais nav tas, ko ar mums izdara, galvenais ir tas, ko mēs izdarām ar to, kas mums nodarīts. Šai gadījumā var klasiķi papildināt, piebilstot – pat ja nodarītāji ir paša sapņi. Cilvēciski saprotamu, pretrunīgu, negaidītu reakciju trūkums izrādē Rainim uz saviem sapņiem, manuprāt, ne tikai pārmēru spēlē dzejnieka vienkāršošanas virzienā, bet vērš galveno uzmanību uz šo sapņu eksotiku, kas kaut kādā mērā jaunā aspektā diskreditē dzejnieka personību.

Bet galvenā problēma ir tā, ka murgiem nepietiek... murgainuma. Izrādes otrajā daļā, kur šīm nakts vīzijām atvēlēta centrālā vieta, pēkšņi mainās spēles noteikumi, metaforiska vēstījuma vietā stājoties izrādei-lekcijai: uz aizmugures sienas parādās uzraksts, kas vēsta par sapņa saturu, bet priekšplānā tiek organizēta attiecīgā sapņa ilustrācija. Tādējādi māksliniecisko tēlainību nomaina intelektuāla informācija, kas sit pa smadzenēm, nevis nerviem un mazina iespējamo izrādes iedarbību.

Divdomīgais fināls. Finālā aktieri sanes uz skatuves sintētiskas zaļas zāles slietņus, kuros kopā ar kori iebrien, dziedot apliecinošas vārsmas par sauli. Spulenieks kā mazais Žaniņš (tā Raini sauca bērnībā) pusgarās biksiņās ķer ar tīklu iedomātus tauriņus, Maija Doveika kā jaunā Aspazija un visu citu dzejniekam būtisko sieviešu iemiesotāja atveido sauli – aktrisi ar staru vainagu galvā, kas atgādina krievu tautastērpiem raksturīgo galvasrotu kokošņiku, uz rokām pārnēsā aktieri, radot iespaidu, ka saule slīd pār zaļo lauku. Vispārēja harmoniska apoteoze. Ja vien aktieru sejās nepavīdētu pa ātri nozūdošam ironiskam smaidam.

Raiņa sapņi kontekstā ar citiem sapņiem. Nacionālā teātra izrāde neapšaubāmi ir mūsdienīga, kaut vai tāpēc, ka tā izsaka mūsdienu cilvēku noraidījumu jebkurai autoritātei. Tā tieši un netieši seko tendencei, ko latviešu teātrī iedibinājis Alvis Hermanis ar izrādēm "Ziedonis un Visums" un "Jevgeņijs Oņegins. Komentāri", kur apšaubījumam tika pakļauti gan Imants Ziedonis, gan Aleksandrs Puškins, pēdējo tēlojot pat kā pērtiķi. Arī Dž. Dž. Džilindžers mūzikla "Oņegins" iestudējumā uz skatuves uzveda brāli Aleksandru Sergejeviču kā komisku dīvaini. Šādā nozīmē, pat ja izrādes radītāji to negribētu atzīt, viņu darbs ir ļoti rainisks, jo tieši tas jau bija Raiņa vislielākais sapnis – lai katrs kļūtu par domātspējīgu un patstāvīgi lietas saprotošu cilvēku. Arī es centos to darīt, tādēļ arī uzliku savām pārdomām nejēdzīgāko virsrakstu no visiem, ko vien iespējams iedomāties.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0