Raksti
07.08.2013

Izdevēji

Komentē
0

Ja vadāmies pēc principa, ka jebkurš teksts tikai iegūst, ja rakstītājs zina, par ko tieši viņš raksta, tad par Čalovska lietas saturu labāk neizteikties. Speciālistu šajās ekstradīciju likumdošanas un kibernoziegumu jomās Latvijā ir maz; savukārt no publiskā telpā sagrābstītas informācijas druskām katrs var izdarīt savus secinājumus – ko nu kuram atļauj veselais saprāts. Vai taisnība ir ģenerālprokuratūrai, Augstākajai tiesai vai Nacionālās drošības padomei, kas saka, ka šajā gadījumā Čalovski vajadzētu izdot ASV? Vai varbūt viņa mātei, kas pavisam droši apgalvo, ka dēls ir nevainīgs? Te nu tiešām katram vajadzētu atrast līdzsvaru starp lētticību un pārmērīgu cinismu, lai šajā jautājumā noformulētu savu attieksmi. Jebkurā gadījumā ir tikai jāvēlas, lai attiecīgais nodarījums, ja tāds ir bijis, saņemtu taisnīgu sodu – kur tieši tas notiek, manuprāt, ir otršķirīgs jautājums. Latvijas valstij ir jāseko tam līdzi arī Amerikā un pie mazākām aizdomām par procedurāliem pārkāpumiem vai tiesību neievērošanu – jāceļ trauksme. Turklāt, ja lietā kādu lēmumu pieņems ECT, tad par kādu šausmīgu sazvērestību pret Čalovski patiesi varēs vaimanāt vienīgi galīgs paranoiķis. Nu, nav tiesām nedz ES, nedz ASV tendences uz ilgiem gadiem spundēt cietumos nevainīgus cilvēkus.

Toties visi kopīgi varam pilnībā novērtēt to formu, kā ar Čalovska izdošanas lietu apgājās mūsu politiķi un mediji. Iesākumā jau nu amerikāņi paši bija vainīgi – noteikti vajadzēja viņu ņemt ciet ar specnazu no jumta ar virvēm, citādi acīmredzot nevarēja. No šī skata mūsu sensāciju kārotājiem bija āķis lūpā – paskat, kā imperiālisti izturas pret Latvijas pilsoņiem! Kad nu gaisā sāka virmot jautājums par Čalovska izdošanu ASV, dažas galvas sāka kūpēt. Uz skatuves parādījās tādi slaveni Latvijas suverenitātes aizstāvji kā Andrejs Elksniņš, kurš taisnā tekstā paziņoja, ka Čalovskis esot nevainīgs. Viņam piebalsoja ne tikai krievvalodīgie mediji (nu, nevar taču laist garām iespēju neklātienē parādīt pigu Amerikai), bet arī virkne pašmāju ražojuma ļevaku, kuriem informācijas trūkums nekad nav traucējis pret kaut ko skaļi paprotestēt. Te nu bija, ko noskatīties. Vispirms, lielais vairums šo ļaužu ir svēti pārliecināti, ka Čalovskis a priori ir nevainīgs – ja reiz pret viņu vēršas pati ļaunuma impērija ASV un nejaukais Latvijas pundur-Leviatāns. Vai gan citādi viņi stāvētu piketā ar lozungu "Brīvību Denisam Čalovskim"? Taču nevajag šos cilvēkus vainot pašu muļķībā. Tā diemžēl ir tāda globāla tendence, kad kreisi liberālā inteliģence, bieži kā reālu teroristu useful idiots, ir gatava uzskatīt par nevainīgi apsūdzētu jebkuru, pret ko vēršas valsts. Kad ir divas pozīcijas – pirmkārt, tiesas, ģenerālprokuratūras un Nacionālās drošības padomes, un, otrkārt, Čalovska mātes –, šie ļaudis nedomājot izvēlas ticēt otrajai. Viņus vajā nepārvarama ticība, ka Čalovskis ir nevainīgs vienkārši tādēļ, ka pret viņu vēršas asiņainais režīms. Un ka pat tad, ja režīms nav pie vainas, vienmēr ir pareizāk bļaut, ka tas tomēr ir pie vainas, jo tas, redz, skaitās stilīgi un ārkārtīgi brīvdomīgi. Tie "cilvēktiesību aizstāvji", kuri klausās tikai Čalovska mātē un jau šodien attaisno viņu visās apsūdzībās, ir vistuvākie gara radinieki tiem "cilvēktiesību aizstāvjiem", kuri klausījās tikai Džohara Carnajeva mātē – viņa tāpat apgalvoja, ka viņas dēls ir nevainīgs un Bostonas sprādzienus ir sarīkojusi neģēlīgā CIA, lai diskreditētu viņas krietnos dēlus. 

Kāds gan varētu iebilst – mēs vienkārši gribam, lai Čalovski tiesā Latvijā. Tas ir saprātīgāks arguments, kas vis neprasa "brīvību Čalovskim", bet gan jautā par ASV jurisdikciju konkrētajā gadījumā. Taču šis šķietami ļoti patriotiskais arguments patiesībā nemaz nav tik vienkāršs. Vai kāds kaut drusku iedomājas Latvijas prokuratūras iespējas tikt galā ar šādu noziegumu izmeklēšanu un tiesu varēšanu tos iztiesāt? Nu, teiksim piesardzīgi – tas būtu īsts varoņdarbs. Vai mūsu tieslietu sistēma ir šādam varoņdarbam gatava – par to lai katrs spriež pēc sava veselā saprāta. Katrā gadījumā, ja kādam/ kādai iztiesāta lieta un taisnīgs sods (vai nevainības atzīšana) ir mazāk svarīgs par procesa norises vietu un jurisdikciju, tad atliek tikai vēlēt, lai viņam/viņai pašam/pašai neviens nekad neko ārvalstīs nenozagtu vai nenodarītu kādu citu būtisku kaitējumu. Tad viņš/ viņa arī varētu priecāties par to, ka "tiesāšana pašu mājās" de facto nozīmē nesodāmību – kā tas visdrīzāk arī būtu Čalovska gadījumā, ko viņa aizstāvji lieliski saprot.

Te gan kāds varētu iebilst – tiesībsargājošās sistēmas kapacitātes trūkums nedrīkstētu būt iemesls kādas personas izdošanai. Bet tad, draugi, nevajag kā pagadās slēgt līgumus par ekstradīciju, bet gan ierakstīt konstitūcijā, ka Latvijas valsts savus pilsoņus nevienam neizdod, kā to jau ir izdarījušas Čehija, Krievija, Vācija – tiesa, rēķinoties ar sekām, kad citas valstis nebūs diezko izpalīdzīgas arī mums pašmāju noziegumu izmeklēšanā, piemēram, attiecībā uz tiem pašiem kibernoziegumiem. Vai kāds – teiksim, no Reformu partijas – grasās ierosināt šādus grozījumus? Un, ja ne, vai nav par vēlu dzert "Boržomi"? Skaidrs, lieta tomēr ir komplicēta tādēļ, ka Čalovskis pats nekad nav bijis ASV un iespējamo noziegumu ir izdarījis internetā. Šādi noziegumi patiešām daudzos aspektos juristiem rada galvassāpes – taču nav nekādu saprātīgu iemeslu, lai cilvēks, par kuru ir pamatotas aizdomas apzināta kaitējuma nodarīšanā ASV pilsoņiem un iestādēm, arī netiktu tiesāts ASV.

Taču kā mazs ķirsītis uz visa šā sabiedriskās domas putukrējuma, protams, ir valdošo politiķu reakcija. Ārlietu ministra Edgara Rinkeviča rīcībā ir ne tikai pilna informācija, bet arī viena no vislabākajām galvām visā Latvijas ārlietu dienestā. Jautājums tikai, kādēļ tā netiek lietota. Ja Rinkeviču tiešām uztrauc Čalovska liktenis (teiksim, saistībā ar iespējamo soda ilgumu, par kuru gan ir daudz pretrunīgas informācijas), tad viņam bija visas iespējas iet pie saviem kolēģiem ministriem un pārliecināt viņus balsot pret. Ministriem gan gadās visādas lēkmes, sevišķi pilnmēness laikā, taču kopumā ar viņiem ir iespējams runāt. Taču ārlietu ministrs izmantoja laiku lietderīgāk. Vispirms, viņš savlaicīgi izziņoja, ka viņa partija, lūk, balsošot pret. (Protams, piemirsās – Rinkevičs taču ir partijas ministrs, nevis valdības ministrs.) Uz to savukārt detonēja kolēģis Iesalnieks ar savu "urlēnu", kurš viņa radošās biogrāfijas kontekstā izskanēja kā etnisks apzīmējums Čalovskim kā krievam. Galu galā viss aizgāja mūsu vecajās sliedēs, kā no kalna: beigās mēs balsosim pret jebkuriem urlēna aizstāvjiem, no matter what. Ja Rinkevičs ar saviem biedriem no pussprāgušās Reformu partijas patiešām gribēja glābt Čalovski no pārmērīga soda, tad šī iniciatīva izgāzās ar troksni, un to bija iespējams prognozēt; savukārt, ja ZRP vēl gribēja uz atvadām vienkārši pazīmēties kā kreisi liberālo brīvdomātāju partija, tad tā ir viscūcīgākā politikas taisīšana uz svešu cilvēku kauliem.

Rezumējot: ja man, nedod Dievs, kādreiz dzīvē gadītos nonākt līdzīgā ķezā kā Čalovskim (maz kas var gadīties), tad visļaunākais, kas varētu notikt, – Latvijas politiķi mani mēģinātu no šās ķezas glābt – savā stilā un ar savām metodēm. Salīdzinājumā ar tādiem draugiem tiešām neviens ienaidnieks nav bīstams – pat ASV Tieslietu departaments ne.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0