Attēlā - mākslinieka A. Sotņikova porcelāna ilustrācija N. Ņekrasova pasakai "Vectēvs Mazajs un zaķi"
 
Blogs
12.07.2017

Īvāns un zvēri

Komentē
1

"Tad snobu izdevumā lasāma latvju vārda mākslas meistara jūsma par to, cik jauki redzēt nevis cirkā un zoodārzā, bet tēvzemes lielceļos brīvi klīstošas stirniņas, viegli saprotama," nesen Dainis Īvāns rakstīja plašpatēriņa medijos publicētā komentārā ar koprofāgu nosaukumu "Vai kaku uzkodīsim?". "Kur un kā lai viņš uzzina, ka uz ceļa izstumtās stirniņas ne tikai apdraud autobraucēju dzīvību, bet brīdina par sistēmiskām dabas aizsardzības likstām. Vispirms jau par to, ka ceļa projektēšanā nav izmantoti zooloģiski pētījumi par dzīvnieku pārvietošanās takām."

Rakstniekiem, atšķirībā no visiem citiem, daudz vairāk par kristīgu pazemību pie sirds bieži vien iet gluži vai sengrieķiska tieksme pēc atzinības un goda. Tā kā mūsu atmodas galvenais kustinātājs, šķiet, atsaucas uz manu rakstiņu "Zvēru laiks", kas šeit pat šajā "snobu izdevumā" bija publicēts aprīļa vidū, sajutos bezgala lepns un dižens.

Šādā novērtētības stāvoklī Īvāna kungam biju gatavs piedot pat maldīgo iedomāšanos, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valstī uz līdzenas vietas būtu uzprojektēts un uzbūvēts liels daudzums pa vēl ļaužu neiemītiem un braucēju neiebrauktiem maršrutiem vedošu un dzīvnieku iecienītākās takas krustojošu ceļu, kuru nospraušanā tad nu būtu varēts likt lietā kādus iespējamus zooloģiskus pētījumus.

Patiesība gan ir tāda, ka šajos nu jau gandrīz trīsdesmit gados par pilnīgi jauniem ceļiem var uzskatīt labi ja uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas būves – Saulkrastu apvedceļu, Dienvidu tiltu, varbūt vēl kādu nieka nogrieznīti. Visi pārējie būvēšanas darbi ir bijusi vien gadu desmitiem vai pat jau simtiem iebrauktu un bez nekādiem zvēru uzvedības pētījumiem radušos ceļu rekonstrukcija. Protams, arī gar to malām varētu ierīkot žogus, jo līdz īpaši zvēriem izbūvētiem lielceļu šķērsojumiem, kādus mums sasniedzamākajā attālumā var dabā aplūkot uz Varšavas šosejas, pagaidām nav izauguši ne ļaudis, ne mūsu ceļu būves budžets, par meža kustoņiem nemaz nerunājot. Bet tas nu tā, jo ceļu būve un zvēri uz ceļiem (un kāpēc gan vienkārši ne to malās?) publikācijā "Vai kaku uzkodīsim?" bija tikai viena un nebūt ne tā nozīmīgākā sižeta līnija.

Raksta pamattēma jau atkal bija "normāla cirka" jeb cirka ar dresētiem zvēriem aizstāvība. Salīdzinoši neilgā laikā Dainis Īvāns ir kļuvis par vadošo dresēto dzīvnieku izmantošanas aizstāvi un sacerējis ne vienu vien šai tēmai veltītu rakstu: "Dzīve pēc cirka", "Nenogaliniet pērtiķīti" un, iespējams, vēl kādu. Ziņās lasāms, ka viņš esot par šo tēmu apspriedies ar Saeimas deputātiem, tāpat bija pamanāms TV un radio diskusijās. Nezinu, kā jums, bet man, to visu vērojot, gribot negribot radās jautājums: "Kāpēc Īvāns? Kāpēc zvēri?"

Atmetot dažādas drīzāk sazvērestības teorijām piedienīgas versijas, visbeidzot nonācu pie vēsturiska izskaidrojuma. Ja atceraties, viens no mūsu nācijas Trešās atmodas iesākumiem bija Daiņa Īvāna un Artūra Snipa ierosinātā pretošanās Daugavils spēkstacijas būvei, kas vainagojās ar 1987. gada 5. novembrī pieņemto lēmumu par celtniecības pārtraukšanu. Daugavas loki tika nosargāti.

Taču Daugava pie mums nav nokritusi no zila gaisa, un tā, kā varam atrast rakstos, nav bijusi arī nekāda Dieva dāvana vai ģeoloģisku procesu iznākums. "Kad Dievs bija radījis kokus, mežus, krūmus, zvērus, putnus un zivis jūŗā, tad Daugavas vēl nebijis," lasāms kāda Bruknā dzīvojuša Šimiņa stāstījumā, kas 1891. gadā ticis publicēts "Dienas Lapas" etnogrāfiskajā pielikumā. "Visi zvēri, putni, bez darba būdami, savā vaļā dzīvodami, sākuši toreiz savā starpā ķildoties un nīdēties. Lai šādas ķildas reiz beigtos, tad Dievs nolēma zvēriem, putniem dot darbu. Viņš sasauca visus zvērus, putnus un zivis. Tie, viņa balsi dzirdēdami, nāca tūdaļ klausīties viņa pavēles. Kad visi bija sanākuši, tad Dievs viņiem pavēlēja rakt Daugavu. Tūdaļ arī darbs sākās, jo visi zvēri, putni, zivis itin naigi sāka strādāt." (No grāmatas: Ansis Lerhis-Puškaitis, "Latviešu tautas teikas un pasakas", Rīga: Atēna, 2001). Tālāko jūs droši vien atminaties – upes tecējuma maršrutu nosprauda zaķis, ar asti iezīmēja lapsa, bet pie rakšanas ķērās kurmis, āpsis, vilks, lācis utt. Kad būvdarbi bija galā, Dievs atnāca paveikto novērtēt, un katrs zvērs, putns vai zivs tad arī par saviem nopelniem vai to trūkumu tika pie atlīdzības. "Plašā straume dažā vietā krākdama putoja, dažā lēni šalkdma tecēja, un Dieviņš to pēc sava gudra prāta nosauca par Daugavu."

Nebūtu Dievam paklausīgu dzīvnieku, nebūtu mums arī Daugavas – upes, uz kuras uzbūvēt Ķeguma un vēl pāris spēkstacijas, un upes, kuru sargāt no jaunu spēkstaciju būves; mums nebūtu upes līkumu, pa kuriem laisties lejup laiviņās un kuru krastos uzbūvēt lauku tūrismu veicinošas mājiņas. Bez Daugavas Rainim nebūtu, par ko dzejot, un mums – par ko dziedāt; Lāčplēsis un Melnais bruņinieks nenogrimtu dzelmē, bet noripotu pa krauju un vienkārši lauztu sprandu. Bez Daugavas mums nebūtu upes, kur, piemēram, atļauto 126 nēģu zvejas murdu vietā ar zivīm mēģināt piesmelt 3000. Un, būsim godīgi, bez Daugavas droši vien mums nebūtu pašiem savas valsts. Vārdu sakot, ne jau sevis vai zvēru pēc Dievs bija sācis šo projektu, bet vienīgi mūsu – cilvēku – izdevīgumam un labumam. Un, ja jau cilvēkiem vajag Daugavu, tiem vajadzīgi arī cilvēka izpratnē paklausīgi un čakli zvēri, kas to būtu bijuši spējīgi izrakt.

Šādi palūkojoties uz upi, ezeru, kalnu, mežu, mežā mītošu zvēru vai debesīs skrienošu putnu, prāts top apskaidrots, no acīm noveļas zvīņas un it visas lietas pasaulē sastājas brīnišķā saskaņā, kur cilvēku gluži kā Vecās Derības Ādamu pats Dievs nolicis valdīt "pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū".

Kādas ir šādas valdīšanas sekas, nav grūti uzzināt – tieši cilvēku rosības rezultātā pēdējo 500 gadu laikā izmirušas vismaz 322 zīdītāju, putnu un reptiļu sugas. Var jau būt, ka uz šāda mēroga postījumu fona viena pērtiķīša, zilonīša vai pitona ciešanas nudien tāds nieks vien šķiet, tomēr, kā mēs labi zinām, nāve un ciešanas īsti nesummējas. Cietušo vai bojāgājušo daudzums nevar būt nekāds attaisnojums vai mierinājums, jo itin nekā neatvieglo katra konkrētā īpatņa vai indivīda likteni. Vismaz pie cilvēkiem tā ir pieņemts.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1