Par Gaļinas Poliščukas izrādi "Dzīvības kvota"
Gatavojoties rakstīt par Gaļinas Poliščukas jauno izrādi "Dzīvības kvota", kurai nav ne afišas, ne programmu (vienīgā reklāma, kur minēts uzveduma nosaukums, – dzelteno žurnālu plaši aprakstītais tracis starp galvenās lomas izpildītāja divām sievietēm pirmizrādes vakarā), lūdzu režisorei un producentei tekstu. Poliščuka lugas vietā atsūtīja... Maskavas monoizrāžu festivāla SOLO programmu, kur Andris Bulis nākamajā nedēļā uzstāsies ar "Facebook. Post Scriptum". Līga Pauniņa sniedza lugas aprakstu, ne tekstu. No tā uzzināju, ka izrādes tapšanu ierosinājusi Atola Fugarda luga "Sizve Bansi ir miris", ko tas sarakstījis kopā ar Džonu Kani un Vinstonu Ntšonu. Fugards (1932) ir Latvijā pazīstams Dienvidāfrikas dramaturgs. Kārļa Auškāpa Dailes teātrī iestudētā luga "Ceļš uz Meku" (1990) ar Mildu Klētnieci galvenajā lomā savulaik tika atzīta par vienu no labākajām sezonas izrādēm. Mazāku ievērību guva divas citas Fugarda interpretācijas – "Stunda pēc pusnakts" (Valmieras Drāmas teātris, 1999, režisors Ivars Lūsis) un "Šeit dzīvo cilvēki" (Daugavpils teātris, 1996, režisore Vera Hramņikova). Minētās Fugarda lugas līdzautori ir Dienvidāfrikas aktieri, ar kuriem starptautiski pazīstamais dramaturgs savas daiļrades sākumposmā sadarbojies vairākkārt. Tālajā 1972. gadā tapušais darbs veltīts Dienvidāfrikas aparteīda problēmām. Lai iegūtu tiesības palikt pilsētā, bezdarbnieks Sizve piesavinās miruša cilvēka Roberta Zvelinzima pasi un raksta vēstuli sievai uz ciemu, ka viņas vīrs ir miris, jo kļuvis par citu. Luga iegūst plašu popularitāti – to tūlīt pēc sacerēšanas uzved Keiptaunā, Londonā, Brodvejā. No jauna teatrāļu uzmanības lokā luga nonāk 2006. gadā, kad Pīters Bruks to uzved franču valodā un parāda Avinjonas festivālā. 70. gadu kritiķi raksta par, viņuprāt, lugā rodamajiem absurda elementiem un sirreālām situācijām.
Poliščukas izrādē Sizves Bansi liktenis, mazliet pārveidots un papildināts ar melodramatisku dzimstošas mīlas stāstu, aizņem otrā cēliena centrālo daļu un skatāms ar neatslābstošu interesi, ko nevar teikt par uzveduma pirmo daļu. Interesanti, ka 70. gados par absurda estētiku domāt likušais notikums ar personu formālu identitāšu maiņu, pārnests uz 21. gadsimta bēgļu krīzes situāciju Eiropā, šķiet reāli iespējams, pat neapšaubāmi dokumentāls.
Režisore un producente stāsta, ka izrādes teksts tapis verbatim tehnikā. (Tas ir īpašs dokumentālā teātra veids, pasaulē radies 20. gs. 80. gados; Latvijā to pirmais apgūst Jaunais Rīgas teātris Alvja Hermaņa vadībā, producējot izrādes – stāstus.) Uzveduma radošā komanda tikusies ar muitniekiem, juristiem, bēgļiem; fragmenti no viņu teiktā, kā arī fakti no avīzēm un televīzijas debatēm iekļauti tekstā. Par uzveduma idejisko mērķi, kurš, formulēts Pauniņas elektroniskajā vēstulē, skan augstākā mērā nopietni, uzzinām, ka to iedvesmojušas TV debates starp Vācijas kancleri Merkeli un Ungārijas premjeru Orbānu, kurš aktualizējis vēsturiskas paralēles. Viņš atgādinājis, ka "Eiropa ir Ellāda, nevis Kartāga, un tieši tā ir jāglābj, kā to darīja mūsu senči, iznīcinot Kartāgu. Taču šis vēsturiskais vadmotīvs ir pretrunā ar Eiropas konvenciju, kas sniedz tiesības bēgļiem pārvietoties. [..] Lugā (droši vien domāts: izrādē – S. R.) atskan pārdomas, kurš tad beigu beigās uzvarēs un kura valsts vai civilizācija beigs savu eksistenci, pārvēršoties par mēslu kaudzi – kā reiz ar sāli pārklātā Kartāga." Atgādinu: Kartāga 3. gs. p.m.ē. – slavena Āfrikas lielvalsts, atradusies mūsdienu Tunisijas teritorijā, Vidusjūras reģionā sacentusies ar Romas impēriju par politisko un ekonomisko ietekmi; Trešā pūniešu kara laikā 146. gadā p.m.ē. romieši to noposta, kļūdami par turpmākās Eiropas vēstures režisoriem. Kara pretējā iznākumā mūsu vēsture izskatītos pavisam citādāka. Senās Kartāgas dramatiskais liktenis rosinājis gan elitārās, gan masu kultūras pārstāvju iztēli. Latvijā vislabāk zināmais ir Andreja Upīša tulkotais Gustava Flobēra romāns-fantāzijas stāsts "Salambo", kura titulvarone – teiksmaina Kartāgas priesteriene. Varbūt mūsdienās iestudēt "Salambo" būtu pat ļoti aktuāli?
Taču "Dzīvības kvota" līdz diskusijai par Ellādu un Kartāgu neaizvelk, jo ir spēle vienos vārtos, kas veltīta mūsdienu cietsirdīgās Eiropas atmaskošanai. Kā arī bēgļu – labas dzīves meklētāju – ciešanām, viņu vilšanās procesa attēlojumam, kad tie nonāk kontinentā, ko savā starpā dēvējuši par Paradīzi, bet kas, viņuprāt, izrādās viltus Paradīze. Kā milzīgu netaisnību galvenais varonis izjūt to, ka viņam prasa pasi, kura apliecinātu personību, kā arī faktu, ka ir ieviestas bēgļu kvotas, kas neļauj katram dzīvot tur, kur tas iecerējis. Neko jaunu vai savu bēgļu problēmas caurlūkojumā izrāde nepiedāvā, paliekot vispārzināmu patiesību konstatācijas līmenī. Protams, žēl katra cilvēka, kurš apstākļu vai paša izvēles dēļ spiests maldīties pa sev svešu pasauli, noslīdot līdz šīs sabiedrības zemākajiem pakāpieniem. Un ja vēl galveno varoni Āfrikas dēlu Ali spēlē Andris Bulis, apkarinājies ar baisiem drediem, bet apveltīts ar tik burvīgu smaidu, tad skatītāju zālē reta sirds spēj palikt vienaldzīga. Turklāt aktieris ir labā fiziskā formā, kas redzams gan tad, kad viņa varonis izģērbjas gluži kails, gan tad, kad tas bez grūtībām veic dažādus fiziskus trikus, piemēram, bez grūtībām ielien augstā atkritumu kastē.
Te arī ieskatu izrādē varētu beigt, ja tai nepiemistu daži interesanti, pat oriģināli formas elementi. Un ir vienalga, vai tie radušies ierobežoto finansiālo resursu vai režisores neierobežotās fantāzijas dēļ. Uzvedums nemainīgā dekorācijā, ko radījusi scenogrāfe Laura Rožkalne-Ozola, tiek rādīts Jūrmalas Kultūras centra gaumīgi izremontētajā, mājīgajā zālē. Šauro skatuvi, kura paplatināta ar platformu virs pirmajām trim skatītāju rindām, klāj atkritumi – dažādu izmēru tukšas plastmasas pudeles, saverkšķīti papīri, izlietoti plastikāta maisiņi. Atkritumu kastē tiek atrasts cilvēka līķis, kam Ali pēc neticami ilgas vilcināšanās nozog pasi. Nepievilcīgā anturāža raisa asociācijas ar skarbu vidi un laiku, kas cilvēku pielīdzina atkritumiem. Spēles laukuma aizmugurē atrodas milzīgs ekrāns, uz kura vispirms parādās informācija, ka lugas darbība notiek neeksistējošā Eiropas Savienības valstī un tās personāži atsevišķās ainās runās neeksistējošā valodā. Pieļauju, ka šāds uzraksts iecerēts ironiski, jo tādas vai līdzīgas ainas lielākā vai mazākā mērā aktuālas gandrīz katrai ES valstij. Tomēr īstas pārliecības nav, jo turpmākajā izrādes gaitā ironija vairs netiek lietota, tādējādi to varam uztvert kā zināmu noraustīšanos, pārmērīgu politkorektumu, bet verbatim paņēmiens ir iemantojis tik lielu popularitāti tieši tādēļ, ka ir dokumentāli precīzs, saucot vārdā visu un visus, par ko izvēlas runāt. Vēlāk uz ekrāna tiek demonstrētas dažādas mainīgu darbības vidi raksturojošas reālās dzīves ainas. Taču bez šīs informatīvi ilustrējošās funkcijas video veic kādu patiesi oriģinālu radošu aktu. Abās skatuves malās novietotas no papes izgrieztas bezkrāsaini pelēkas cilvēku figūras dabiskā lielumā, uz kurām laiku pa laikam tiek projicēti kustīgi cilvēku attēli. Tie ir gan jau minētie politiķi Angele Merkele un Viktors Orbāns, kuru diskusijas fragmentā esam aicināti ieklausīties, gan izrādes veidotāju fantāzijas radīti personāži, ar ko Ali savās klaiņojumu gaitās sastopas. Videoattēlos redzami aktieri Indra Briķe, Herberts Laukšteins, Gints Grāvelis, Pēteris Vilkaste, kā arī dzirdamas viņu balsis. Reāli dzīvā Ali kontakti ar tikai fiktīvi dzīvajām personām rada plašu asociāciju lauku. Galvenā varoņa mēģinājumi sarunāties ar Eiropas cilvēkiem ir neveiksmīgi, jo runā tikai viņi, turklāt – gatavās frāzēs, nedzirdot un negribot dzirdēt, ko saka vai jautā viņš. Tādējādi bēglis, izrādās, vienīgais dzīvais cilvēks, nedzīvo marionešu – eiropiešu – vidū. (Tiesa, ir viens izņēmums, bet par to nedaudz vēlāk.) Tikko Ali tuvojas ar video palīdzību atdzīvinātajām marionetēm, tās nodziest, kļūstot atkal par pelēkām cilvēku kontūrām un radot iespaidu, ka afrikānis nonācis kādā mirāžu zemē, kur viss ir tikai šķietams. (Paturpinot tēmu tālāk, kas gan nav darīts, Ali varētu iegūt patiesi traģisku pārliecību, ka slimo ar mentāliem traucējumiem, – nekas nav tā, kā izskatās.) Kad videoattēli precīzi sakrīt ar papes cilvēku kontūrām, kas gan nenotiek vienmēr, rodas patiešām fascinējošs iespaids – tu zini, ka tavā priekšā ir nedzīva lelle, bet vienlaikus redzi, ka tā atdzīvojas. Neesošā iestāstīšana par esošu – īstas mākslas, tostarp teātra, pazīme. Videoprojekciju autori: Rožkalne-Ozola un Artis Dzērve.
Kaut arī Ali ir sieva un vairāki bērni, ar ko viņš tiek šķirts vispārējā bēgļu haosā, vīrietis iemīl neesošās ES valsts esošu žurnālisti, kura tam palīdz izglābties no drošas nāves, nonākot nelegāla orgānu tirgotāja ķetnās. Žurnāliste tad arī ir vienīgais dzīvais cilvēks, ko afrikānis sastop Eiropā. Enerģiskās, nedaudz nervozās Žurnālistes lomā ir Lauma Balode. Humānajam vēstījumam par to, ka vienīgi mīlestība ir ceļš uz dzīvību un saprašanu/saprašanos, nevar nepiekrist. Jāatzīmē gan kāda neloģika mīlestības tēla glorifikācijā. Sākotnēji Ali mums apgalvo, ka mīl savu sievu un bērnus (izrāde strukturēta kā galvenā varoņa skatītāju zālē vērsts monologs, ko pārtrauc atsevišķas tiešās darbības ainas), taču viņi izrādē redzami vienīgi video atdzīvinātu attēlu veidolā. Tātad jāsecina, ka sieva nebija īstā mīlestība? Tas var izklausīties pēc piesiešanās, taču visam, kas uz skatuves notiek (vai nenotiek), ir taču sava jēdzieniskā nozīme.
Finālā Ali, lomas izpildītājam koķeti smaidot, stāsta, ka neesošajā zemē beigušās bēgļu kvotas un viņš, nonācis "Muceniekos", tagad mācās latviešu valodu. Skatītāji uzelpo – viss beidzas labi. Ja bēgļu jautājums, lai arī Latviju tas skāris mazāk nekā daudzas citas ES valstis, nebūtu tik aktuāls, varētu pasmaidīt par šo vēstījumu ar humoristiski iekrāsoto finālu, ko mums sniedz piemīlīgais aktieris. Taču situācijas nopietnība liek ar sakāpinātām gaidām un prasīgumu vērtēt izrādi, kas pretendē izšķirt mūsdienu strīdu par Kartāgas vai Ellādas tiesībām. (Starp citu, pretstats precīzs, lai arī savā konsekvencē baigs.) Stāstot tikai par Kartāgas problēmām un grūtībām, izrādes veidotāji radījuši jauku izrādi, kurai tēmas aktualitātes un tās konsekventās politkorektās intonācijas dēļ paredzamas turnejas pa starptautiskiem festivāliem – varbūt gan ne pašiem prestižākajiem. (Par orientāciju uz Rietumu festivāliem liecina arī fakts, ka lielākā teksta daļa tiek runāta angļu valodā, kam virsū raidīts tulkojums, ko lasa Zane Aļļēna.) Vai tad mākslā nevar arī drusku parēķināt, kas izdevīgāk? Acīmredzot var. Tikai mani nesalīdzināmi vairāk uztrauc pagājušās nedēļas TV "Panorāmas" verbatim par dzīvības kvotu izbeigšanos Latvijā: valstij nav naudas, lai glābtu 25 gadus vecu puisi, kuram nepieciešama steidzama operācija.
1