Kā jau šad tad vakaros, mamma man uzģērbj kažoku, iedod maisiņu ar čībām, un zem melnām zvaigžņotām debesīm pa sniegā izšķūrētu celiņu es brienu uz kaimiņu mājām. Piekrāmētajā koridorā, kur ož pēc suņiem un ceptām siermaizēm, noģērbjos un eju uz virtuvi dzert tēju vai uz lielo istabu pie klavierēm padziedāt. Tante sēž uz klavierbeņķa, no klavierēm plūst mūzika, bet taustiņi, noklāti ar nodzeltējušām ziloņkaula plāksnītēm, katru reizi, kad viņa tiem uzspiež pirkstu, noklikšķ. Es stāvu blakus un dziedu. Man savajagas pačurāt, un es eju uz sauso tualeti ar apaļu koka vāku, kur pa mazu lodziņu spīd balts mēnesis. Un tad es viņu ieraugu. Uz plaukta, augšā pie griestiem, kur pielipuši zirnekļu tīkli un sarindotas visādu ķimikāliju pudeles, guļ Ziemassvētku vecīša cepure – melna filca platmale, ap kuras apaļo dibenu apsiets sudrabains egles rotājums. Es pačurāju un steidzos pie tantes noskaidrot – ko vecīša cepure dara viņas tualetē? Man ir septiņi gadi, un maģiskais Ziemassvētku vakars ir gada pats galvenais notikums, kuru, gaidot iepriekšējā vakarā, nevaru aizmigt. Tad lielajā istabā izdzēstas visas lampas un eglē sasprausto sveču liesmiņas izgaismo galdu, kas nokrauts tā, ka ir vieta tikai pusei no mana šķīvja. Te ir pildītas olas, rasols, pīrāgi, marinēti ķirbji, sēnes, kāposti, cepetis, vārīti kartupeļi un arī negaršīgā siļķe šubā, te ir mandarīni un saldie radziņi, un dzērveņu limonāde. Man mugurā ir samta kleita, baltas zeķbikses, kas kož, un pastalas, un es klausos, kad no priekšnama atskanēs klauvējieni. Sajūta tāda, ka sirds tūlīt uzsprāgs.
Kad prasu tantei, viņa saka, ka vecītis atceļā no mūsmājām pa to pašu izšķūrēto taciņu, pa kuru vakaros nāku es un kas savieno abas sētas, bija ienācis pačurāt un aizmirsis savu cepuri. Es nomierinos, bet ne uz ilgu laiku, jo sāku samanīt, ka vecītis ir līdzīgs tantei. Viņš manu brālēnu nosauca par šperriņu (kā Kurzemē sauc mopēdu) tieši tādā pašā balsī kā tante un ir aizdomīgi, ka tieši Ziemassvētku vakarā tantei bija koncerts. Kad prasu mammai, viņa saka, ka tās visas ir muļķības un tantei tiešām tovakar bija koncerts. Tomēr es pirmo reizi sāku izjust aizdomas, ka arī vienīgais īstais vecītis tāds nav.
Tagad, kad sēžu savas trīsgadīgās meitas bērnudārza eglē un skatos uz vadītāju, kas, aplikusi sintētisku, platīnblondu bārdu, zāles priekšā dejo putniņdeju, nevaru saprast, kā es katros Ziemassvētkos redzēju nevis nomaskējušos tanti, bet Ziemassvētku vecīti. Vadītājas kapara tonī krāsotie mati ir paslēpti zem sarkanas 100% poliestera cepures, un tāda paša materiāla kostīms pieguļ augumam, izceļot krūtis. Meita stāv kādu gabaliņu tālāk un, aizmirsusi, ka tagad jāpietupjas un jāsaliec rokas elkoņos, uzmanīgi vēro androgīno vecīti, kura rokas ar ķirškrāsas manikīru un zelta gredzeniem tā arī palikušas bez cimdiem. Es gaidu, ka vēlāk viņa jautās – kāpēc vadītāja bija pārģērbusies? Taču viņa to nepajautā. Viņa nebija ievērojusi lakotos nagus, zābakus ar raksturīgajiem papēžiem, kas viņai kājās ir katru dienu, trešā izmēra krūtis, viņa redzēja Ziemassvētku vecīti. Šogad meitai šis ir jau otrais. Pirms dažām dienām vecāsmātes darba eglītē bija trakais vecītis. Viņš, mācot afrikāņu deju, kliedza "džamba mamba", mētāja rokas un grūstīja bērnus, un tad ieskrējās tā, ka nevarēja apstāties – riņķoja pa zāli tikmēr, kamēr visus pārējos rotaļa jau sen kā bija nogurdinājusi. Viņam acis mirdzēja kā virteņu lampiņas. Atšķirībā no kāda attāla radinieka, kas kā aktieris jaunībā šādi piepelnījās un pēc tam pa miegam skaļi kliedza, viņš no šīs nodarbes ķēra kaifu.
Ar Ziemassvētku vecīti saistīta, iespējams, mana agrākā atmiņa – es ļoti raudu, iemūku tumšā blakus istabā un tur stāvu pie vecāsmātes šujmašīnas ar apaļo metāla ripu un gumijas siksnām. Vēl ir žagari no bērza pie mājas. Es gan nezinu, vai šī patiešām ir mana atmiņa vai tikai fantāzija, kas veidojusies no citu stāstītā par to, kā es pārbijos no Ziemassvētku vecīša. Vēlāk es viņu gaidīju. Reizēm viņš pieklauvēja un aiz durvīm atstāja maisu, pilnu ar dāvanām, jo viņam bija jāsteidzas pie citiem bērniem, bet biežāk nāca pats. Galvā viņam bija melnais katliņš, aptīts ar spīguļiem, mugurā kaut kāds novalkāts tumšs mētelis, rokās adīti dūraiņi, ap kaklu vairākās kārtās aptīta šalle. Viņš bija tik piekusis, ka skaļi elsoja un vaidēja, bieži krekšķināja un reiz, kad es dziedāju "Miedziņš nāk", aizmiga un sāka skaļi krākt.
Bija arī neīstie vecīši. Visi tie, kas mammas darba, bērnudārza un dejošanas eglītēs dalīja visiem vienādās paciņas – celofānā ietītas konfektes, cepumus un mandarīnus. Neīstajiem bija piekarinātas bārdas un sarkani halātveidīgi mēteļi. Viņi bija nesmuki un pavirši. Bildē, kur es Malvīnes kostīmā stāvu blakus vecītim, var redzēt kā no viņa bezgaumīgā sarkanā tērpa lien ārā zila krekla apkaklīte, uz vaigiem ar sarkanu lūpukrāsu uzkrāsoti apļi, bet bārdas gumija pārvilkta blondiem rugājiem. Atceros, kā, fotogrāfiju pētot, pie sevis nosmīnēju: "Tiešām domā, ka kāds tev noticēs, ha?! Tev noticēt varētu tikai pilnīgākais muļķis!"
Nezinu, vai man patīk tas, ka mana meita tic Ziemassvētku vecīšiem un es viņā šo ticību veicinu. Es taču kopš paša sākuma esmu mēģinājusi viņai skaidrot cēloņu un seku likumības, centusies, lai viņa saprot, ka no sēklas izaug puķe, no pārlieka daudzuma saldumu rodas vēdersāpes, bet netīrītos zobos veidojas caurumi, esmu skaidrojusi, ka būkšķus virs galvas rada kaimiņi, kad bīda mēbeles, un dzīvokļa koridora tumsā nedzīvo sikspārņi. Es cenšos viņai nemelot, lai viņa zina, ka man var uzticēties. Un tad pēkšņi uz mēnesi visu to nojaukt ar stāstiem, ka katrs uz stūra sastaptais tipiņš ar pieliktu bārdu ir Ziemassvētku vecītis un istabas kaktos paslēpušies rūķīši, kas skaita sliktos un labos darbiņus? Protams, mēs vakaros nelasām fizikas formulas, bet gan pasakas par Muminiem, Karlsonu, Līzeloti un trusīšiem un zīmējam princeses, kurām uz galvas zied puķes, nevis skudrulāci šķērsgriezumā, taču tā ir fantāziju pasaule, no kuras, aizverot grāmatas vākus vai saliekot bērnistabas mantas kastēs, atvadāmies. Iztēle ir svarīga, taču tās izpausmes var būt dažādas, un es foršāk jūtos brīdī, kad mēs, visa ģimene, esam viens otram iesēdušies klēpī un meita saka – mēs tagad esam kā plastalīns, nevis svēti tic, ka par netīriem zobiem rūķis aizstieps viņas šokolādi.
Man patika vienkāršais arguments, ko atradu vietnē www.psychologytoday.com un kas atspēko daudzkārt medijos lasīto psihologu uzskatu, ka Ziemassvētku vecīša meli ir labi, jo attīsta mūsu bērnu iztēli. Autors Deivids Kails Džonsons (David Kyle Johnson), Pensilvānijas Kings Colege filozofijas profesors, apgalvo, ka šie meli ir slikti, jo ne vien mazina bērnu uzticību vecākiem brīdī, kad tiek atklāta patiesība, bet arī neveicina nekādu iztēli vai iztēles rotaļu – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bērni vecītim tic. "Iztēlošanās sevī ietver izlikšanos, un, lai izliktos, ka kaut kas eksistē, ir jātic, ka tas neeksistē. Vai Kristieši iztēlojas, ka Jēzus Kristus pieceļas no mirušajiem? Vai musulmaņi iztēlojas, ka Muhameds ar savu zirgu gaismas ātrumā traucās no Mekas uz Jeruzalemi un tad uzbrauca debesīs? Protams, nē, viņi ticēja, ka tā ir īstenība." Tātad, ja mēs ar meitu iztēlojamies, ka esam princeses vai frizieres, tas nozīmē, ka mēs zinām, ka neesam princeses un frizieres, jo, ja mēs ticētu, ka mēs esam, mums nevajadzētu to iztēloties. Tālāk rakstā Džonsons, kurš pašlaik strādā pie grāmatas "Mīti, kas nozaga Ziemassvētkus" (The Myths that Stole Christmas): "Bērna mānīšana, ļaujot viņam ticēt, ka vecītis ir, nevis attīsta viņa iztēli, bet drīzāk to noslāpē. Ja vēlaties patiešām to veicināt, sakiet, ka Santa neeksistē, bet ka jūs tāpat Ziemassvētkos turpināsiet iztēloties, ka viņš ir," raksta Džonsons.
Tomēr, atceroties savu satraukumu un ne ar ko nesalīdzināmo prieku, ko piedzīvoju pirms daudziem gadiem Ziemassvētkos, un tagad skatoties uz meitu, kas dāvanu saņemšanas brīdī bija tā apreibusi, ka izsaiņot dāvanas jau vairāk nešķita svarīgi, domāju, ka atņemt šo prieku kādas patiesības vārdā nebūtu pareizi. Īpaši jau, ja vēl šī patiesība ir tik apšaubāma un šajā nesaprotamajā un pašai neaptveramajā pasaulē izaudzināt loģiski domājošu un visu saprotošu bērnu ir tikai mana iedoma. Kā teica četrgadīgā Dravja mamma, kad sēdējām pie izpušķotas eglītes un es izteicu viņai savas bažas par to, vai ir pareizi uzturēt fantāziju par salavecīti: "Nevajag šo lietu ņemt tik nopietni. Un galu galā – ko tad vispār nozīmē īstenība? Patiesība taču ir tik relatīva, un tas, kam ticam, tas arī ir mūsu patiesība.
0