Foto: Ģirts Raģelis
 
Kino
08.10.2017

Īstenības karstie avoti

Komentē
0

2015. gadā Vitālijs Manskis, viens no pasaulē pazīstamākajiem Krievijas dokumentālistiem, no Maskavas pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Kādā intervijā režisors teicis, ka Latvija ir viskrieviskākā zeme Eiropā pēc Krievijas. Iespējams, tas tā arī ir, dažādu vēsturisku iemeslu dēļ. No Latvijas daudz vieglāk esot iesaistīties dažādos Eiropas kopprojektos: Maskavā – daudz sarežģītāk. Iespējams arī, ka Rīgai kā turpmākai dzīvesvietai priekšroka tika dota, ievērojot dokumentālā kino tradīcijas mūsu nacionālajā kultūrā. Ne reizi vien Manskis ir ar cieņu izteicies par Rīgas poētiskā kino stilu un profesionālo meistarību, kā etalonu izceļot Herca Franka filmu "Vecāks par 10 minūtēm" (1978).

Bija laiks, kad Manskis ieņēma diezgan augstu posteni Krievijas televīzijā un, būdams ģenerālais producents kanālā REN TV (1996–1998), kā arī dokumentālo programmu ražošanas un demonstrācijas dienesta vadītājs kanālā RTR-Rossija (1999–2003), dokumentālā kino programmas "Reālais kino" autors un vadītājs, varēja lielā mērā ietekmēt labu dokumentālo filmu tapšanu un parādīšanos TV ēterā.

2000. gadā Vitālijs Manskis iedibināja Krievijas nacionālo balvu "Lauru zars" labākajiem dokumentālā kino un TV darbiem dažādās nominācijās. Par vienu no svarīgākajiem pasākumiem dokumentālā kino attīstības veicināšanā režisors atzinis starptautisko festivālu "Artdocfest", kas viņa vadībā pastāv no 2007. gada. Sākot ar 2014. gadu, šis festivāls notiek ne tikai Maskavā, bet arī Sanktpēterburgā un Rīgā, festivāla "Rīga IFF" laikā. Turklāt Manskis ir Krievijas Kinoakadēmijas balvas "Nīke" un Krievijas Teleakadēmijas TEFI lēmējbiedrs.

2005. gadā Eiropas dokumentālā kino simpozijā Rīgā Manskis nāca klajā ar savu "Reālā kino manifestu", tā turpinot Dzigas Vertova "Kinopravdu" un "Cinema verite". Dažas manifesta tēzes: "Scenārijs un realitāte nav savienojami. [..] Iesākot filmas uzņemšanu, tās dramaturģiju nosaka tikai reāli notikumi. [..] Reālais kino nav realitātes kopija. [..] Attēla kvalitāte ir sekundāra – primārā ir realitāte. [..] Autors drīkst provocēt varoņus uz jebkuru rīcību un pats ņemt dalību notikumos. [..] Neviena filma nevar būt pabeigta, jo realitāte ir bezgalīga." (Kristīne Matīsa, Agris Redovičs. "Dokumentāls logs uz Eiropu", Rīga, "Mansards", 2007, 240.–241. lpp.) Manifests izraisīja lielu interesi dokumentālistu vidē, to pārdrukāja praktiski visi kaut cik respektējamie kino izdevumi, taču, kā zinām jau no "Dogmas" pieredzes, pasludinātie principi reti kad tiek konsekventi realizēti, tie parasti paliek vēlamības stadijā. Taču no realitātes primaritātes Manskis savos darbos praktiski nav atkāpies.

Dokumentālists Vitālijs Manskis 2001. gadā uzņēmis dokumentālās filmas "Gorbačovs. Pēc impērijas", "Jeļcins. Cita dzīve" un "Putins. Garais gads". Skaidrs, ka ne katram tika dota iespēja dokumentēt trīs varenās lielvalsts vadītājus. Daudzi ir noskatījušies pieredzējušā Olivera Stouna filmu ciklu par Putinu ("Intervija ar Putinu", 2015–2017). Manska filmētais Putins ir citāds, viņš ir sava valdnieka ceļa pašā sākumā, vēl ir reāls cilvēks, zina, ko grib izdarīt, un apliecina, ka ir (toreiz bija!) gatavs noiet no skatuves, ja viņa mērķi – pārvērst Krieviju par modernu pasaules lielvalsti – neizdosies. Spēka un gribas pilns cilvēks pašos labākajos gados. Protams, tagadējais Krievijas valdnieks ir citāds, un tādi dokumentālisti kā Manskis viņam var tikai traucēt. Pārāk jau nu daudz viņš grib saskatīt...

Pēc filmas "Saules staros" (2015) par astoņgadīgu Ziemeļkorejas meitenīti, kas bija uzņemta pēc rūpīgas darba nosacījumu saskaņošanas starp Krievijas Kultūras ministriju un attiecīgajiem Ziemeļkorejas resoriem, uzskatot, ka filmēšanas grupa nav izpildījusi līguma prasības, turienes valdība vairākkārt protestējusi par filmas izrādīšanu dažādos festivālos, kur tā vairākkārt godalgota. Jāteic, ka korejiešiem ir taisnība. Manska grupa viņus apkrāpa. Viss uzņemtais materiāls katru dienu bija jānodod caurskatei. Taču pārbaudītāji nenojauta: kamerā ir arī otra videokarte, kurā palika viss uzņemtais materiāls. Phenjanas reālās dzīves fragmentus operators uzņēmis pa spraugu aizkaros. Tā kā jāfilmē bija pēc Korejas puses sacerētā scenārija, filmā tas īpaši tiek uzsvērts, tiek iekļauti atkārtotie dubli, kas jāpārfilmē pēc uzraugu pieprasījuma, lai būtu pārliecinošāk. Viss kopā rada paradoksālu efektu. Redzam Staļina laikam raksturīgu estētiku. Taču, klaji pasniegta, tā darbojas ar pretēju zīmi. Dokumentalitāte pati sevi šeit noliedz. Filma "Saules staros" pērn saņēma arī "Lielā Kristapa" balvu kā labākā dokumentālā filma. Interesanti, ka arī šogad uz galveno balvu dokumentālajā kino pretendē Ziemeļkorejas hermētiskajai realitātei veltītā "Atbrīvošanas diena" (režisors Uģis Olte, Mortens Traviks, producents Uldis Cekulis) par rokgrupas "Laibach" koncertu Phenjanā – pirmo brīvas mākslas priekšnesumu valstī.

Ne režisora radošie sasniegumi, ne kādreizējā pazīšanās Kremļa koridoros Krievijas kultūras ministru Vladimiru Medinski 2014. gada 19. novembrī nekavēja paziņot: "Kamēr esmu kultūras ministrs, neviens no Manska projektiem netiks atbalstīts. Manskim nav tiesību prasīt naudu valstij, kuras viedoklim viņš nepiekrīt." Liekas, tieši šis paziņojums režisoram lika meklēt citu mītnes vietu.

Režisora Manska rokraksts, kā ikvienam aktīvi strādājošajam, gadu desmitos ir mainījies, arvien dziļāk iegrimstot sociālās īstenības biezoknī, kurā taisnu ceļu nav. Pirms 15 gadiem uzņemtā "Brodveja. Melnā jūra" (2002, operators Pāvels Kostomarovs), manuprāt, daudzpusīgi atklāj režisora māksliniecisko ievirzi. Filma stāsta par neorganizēto atpūtnieku iecienītu pludmali. Gadu no gada, sezonai sākoties, tur sarodas ļaudis, kuriem droši vien nekad nebūs naudas, lai aizbrauktu uz Kanāriju salām vai vismaz uz Jūrmalu. Kur atpūtnieki, tur arī attiecīgs serviss – lētas iedzertuves, deju placis, fotogrāfs ar kamieli, pitonu un mērkaķīti, viegli pieejamas meitenes. Tāda bieza, daudzkrāsaina pasaule. Un Manska kino grupa brien šajā realitātē, šļakstās dubļi, skan lamas, ir sekss un aizmirstība. Tā ir izcila spēja – aiznest līdz ekrānam dzīves biezokni, neatšķaidot ar morāli vai kautrību. Beigsies sezona, un gaisīs Brodveja kā sapnis, kā nosvīdis murgs.

Vairāk nekā 10 gadus vēlāk Vitālijs Manskis uzņem strukturāli ļoti stingri organizētu filmu "Caurule" ("Труба", 2013, operatore Aleksandra Ivanova, filmēja arī "Saules staros"). No Urengojes tālajā Sibīrijas malā līdz Ķelnei iet gāzesvads. Režisors seko tā maršrutam, laiku pa laikam apstājoties vietās, kuras vads šķērso. Sterilās, tīrās, funkcionāli izkrāsotās apkopes stacijas bez cilvēkiem ir vienaldzīga pasaule ar ventiļiem un manometriem. Bet ārpus stacijām rit dzīve, kāda nu tā katrā vietā ir. Briežkopju sacensības, kapa kalšana sasalušajā zemē, kurinot krāsni, nosaluši ļaudis spriež, kāpēc gāze nevarētu apkurināt arī viņu mājokli. Tālāk dienvidrietumos tiek svinēti Uzvaras svētki, uz īsu brīdi tiek iededzināta mūžīgā uguns pie kritušo pieminekļa. Pēc mītiņa to lietišķi izdzēš. Gāzes ceļš no Sibīrijas noslēdzas krematorijā Vacijā. Attēls maksimāli neitrāls. Kadru bezkaislīgā atturība kopnoskaņu padara negaidīti iespaidīgu. Dzimst metafora par dzīves neaptveramo daudzveidību un civilizācijas vienojošo stīgu.

Pirmo reizi ar Vitālija Manska kino iepazinos Eiropas dokumentālā kino simpozijā Rīgā, kādreiz garīgi aktīvajā pasākumā, kas tagad jau grimis aizmirstībā. 1999. gadā eksplozīvu interesi izraisīja filma "Privātās hronikas. Monologs" (1999, Igora Jarkēviča teksts). Režisors no padomju laika amatieru filmējumiem bija samontējis asprātīgu stāstu par tipisku tā laika jaunieti, kas dzimis 1961. gada 11. aprīlī, dienu pirms Jurija Gagarina vēsturiskā lidojuma kosmosā, bet miris 1986. gada 31. augustā, kuģim "Admirālis Nahimovs" nogrimstot Melnajā jūrā. Bērnu niķi, pionieru prieki, pusaudžu mīlas ilgas un studentu ballītes. Tie bija elementi, kas atsaucās katrā no mums, jo tos laikus bijām izdzīvojuši. Tas ļāva uztvert filmu kā spilgtu sociālu portretu.

Filmā "Mūsu dzimtene" (2005) Vitālijs Manskis sameklē savus klasesbiedrus no Ļvovas 52. skolas, tos, ar kuriem kopā viņš 1973. gada pavasarī iestājās pionieros. Tikai daži no viņiem bija palikuši Ļvovā. Pārējie izklīduši visā plašajā pasaulē. "Mūsu dzimtene" apliecināja Manska pastiprināto interesi par izmaiņām sabiedrības apziņā pēc tik milzīgas sociālās katastrofas kā PSRS sabrukums, kas miljoniem cilvēku pēkšņi lika izdarīt izvēli – kur tu esi, ar ko tu esi, ko darīt turpmāk. Režisors maigi sastata sociālās, nacionālās, vēsturiskās pretešķības, kontrastus. Tā ir labam dokumentālistam nepieciešama prasme – sarunas, pieeja cilvēkiem. Protams, klasesbiedra statuss atviegloja ceļu. Režisoram bez uzmācīgas didaktikas izdevās panākt uzskatāmu kopainu – pasaule pēc padomju apokalipses. Likteņu skaidas. Bet kādreiz visi viņi sēdēja vienā klasē.

Sociāli autobiogrāfisko Vitālija Manska triloģiju "Privātās hronikas. Monologs", "Mūsu dzimtene" noslēdz pērn uzņemtā filma "Radinieki" ("Родные", 2016), kas pērnruden tika izrādīta Rīgā, festivālā "Artdocfest". Arī šīs filmas operatore ir Aleksandra Ivanova, kas liecina: tieši viņa visorganiskāk spēj vizualizēt Vitālija Manska samtaini iejūtīgo, garīgo saskarsmi ar filmējamiem cilvēkiem. Īpaši svarīgi tas ir šajā darbā, stāstā par režisora ģimenes locekļiem, radiniekiem. Režisoru var apbrīnot par spēju, montējot filmētos tuviniekus, no kuriem daži dzīvo tālu cits no cita un satiekas ļoti reti, radīt mozaīku, kurā redzam plašu sociālpolitiskās realitātes spektru. Izšķirīga ir nevis kadru kvalitāte, bet gan īstenības skaudrais stars, kas ienāk istabā, apspīd māti, pankūkas cepot, sasilda 96 gadus veco vīru, kuram televīzija padarījusi pasauli skaidrāku par skaidru – mums viens ir ienaidnieks, tie amerikaškas. Viegli ir ieslīdēt sentimentā, tiekoties ar sen neredzētiem radiem, bet filma noturas jēgas meklējumos, kādu vajadzētu atrast katram. Pašam. "Tuvinieki" ir Ukrainas realitāte, sašķeltas, kara plosītas valsts īstenība.

Vai pienāks laiks, kad arī Latvijas dokumentālajās filmās varēs saskatīt dzīvi tās pilnestībā? Mūsu dokumentālisti vēstījumos par īstenību iniciatīvu atdevuši televīzijai.

Bet kur paliek patiesība?

Projekts "Latvija dažādās valodās" īstenots sadarbībā ar biedrību "Latvijas Pilsoniskā alianse" un Kultūras ministriju projekta "Par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu pilsoniskās sabiedrības attīstības un starpkultūru dialogu jomā" ietvaros. Projekta finansējuma avots ir Latvijas Republikas valsts budžets.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0