Komentārs
28.11.2016

Īstās nepatikšanas vēl priekšā

Komentē
0

Lai gan ir šis nodeldētais apgalvojums par cilvēka atmiņas īsumu, 2017. gada budžeta pieņemšanas formai un daļēji arī saturam būs tālejošas sekas.

Pirmie divi tālāk izklāstītie pieņēmumi balstās teksta autora privātās sarunās ar politiķiem, kas, protams, ir grīļīgs atskaites punkts, tomēr abpusēja vienošanās par to necitēšanu, personalizējot teiktā autoru, dod pamatu apgalvot, ka sarunu biedru teiktais nav apzināta maldināšana.

Tātad pirmais pieņēmums. Lai cik neticami tas izklausās, koalīcijas domājošākie politiķi diezgan skaidri apzinās, ka ievērojama sabiedrības daļa ar koalīcijas veikumu ir, maigi sakot, neapmierināta. Te, protams, var teikt – ja apzinās, tad kāpēc tā rīkojas, – tomēr pieņēmums ir par kaut ko citu. Proti, šī apziņa saasinās attiecības koalīcijā, jo visi partneri individuāli ir pārliecināti, ka tieši viņiem pārmetumu tiek nepelnīti vairāk, pārējiem – nepamatoti mazāk. Vulgarizējot – var sākties "vainīgā" meklēšana, paralēli distancējoties.

Jebkura koalīcija objektīvi ir pretrunu caurstrāvota konstrukcija, tomēr paaugstināta nervozitāte situāciju tikai sarežģīs.

Te jāpiezīmē, ka partneru individuālās pozīcijas un veikums patiešām sabiedrības apziņā neiezīmējas un rezultātā "nacionāļi" ir spiesti taisnoties par "zaļo zemnieku" virzītiem lēmumiem, "zaļie zemnieki" par "Vienotības" savulaik nolemto utt. Tomēr šajā situācijā koalīcijas partijām pareizāk būtu adekvāti iezīmēt sevi, nevis vingrināties mēģinājumos norādīt, ka citi partneri ir "vēl sliktāki".

Otrais pieņēmums. Nervozitāte vairo aizdomīgumu un vēlmi publikas neapmierinātību un plašsaziņas līdzekļu spiedienu interpretēt kā daļēji manipulētu, arī "no ārpuses". Un atkal – pašsaprotama publikas reakcija būtu aicinājums, kā saka, vispirms paskatīties spogulī, pirms vērpt sazvērestības teorijas, tomēr runa ir par kaut ko citu. Ja kritika – argumentēta, emocionāla, pamatota, nepamatota – tiek uztverta kā manipulēta kāda "lielāka plāna" sastāvdaļa, tad, protams, attieksme pret šo kritiku ir specifiska. Un tas politiskās varas un publikas attiecības neuzlabos.

Situācija ir viegli paranoiska. Pietiekami pamatotais pieņēmums, ka Krievija mēģina ietekmēt Latvijas iekšpolitiku, viegli pāraug konspiroloģijā. Mēs paši esam nostiprinājuši sev tādu pārliecību par kaimiņvalsts t.s. hibrīdkara mērogiem un panākumiem, ka paradoksālā kārtā šajā pārliecībā kļūstam par daudz piesauktā hibrīdkara neapzinātiem instrumentiem.

Trešais pieņēmums. Ja gaisotne neuzlabosies, ir grūti iedomāties, ka koalīcija īstenos pieteiktos pārmaiņu plānus nodokļu un veselības aprūpes sistēmā. Te pat nav runa par baidīšanos pieņemt kādus t.s. nepopulāros lēmumus. Var rasties motivācija vispār nepieņemt lēmumus, uzskatot, ka jebkuri lēmumi tiks uztverti nepārprotami noraidoši. Arī tie, kurus citos apstākļos sabiedrība vērtētu garlaikoti mierīgāk.

Manuprāt, aukstasinīgāk domājošie koalīcijā saprot, ka pēc budžeta pieņemšanas valdību veidojošo partiju reitingi pazemināsies, un rēķinās ar to. Cita lieta, ja tendence nemainīsies arī martā un aprīlī. Tādā gadījumā sāksies bezgalīgs pieteikto reformu "saskaņošanas un pilnveidošanas" process.

Vai koalīcija var mazināt pašas ievārītā efektu?

Pirmkārt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu pildīti solījumi nolemto pilnveidot. Proti, visnotaļ kolorītajā nākamā gada budžeta pieņemšanas naktī gan premjers, gan ministri – es vienkāršošu – atzina, ka jāturpina darbs vairākos virzienos (atbalsts nelielajiem uzņēmējiem, nekustamā īpašuma nodoklis u.c.), turklāt minēja konkrētus termiņus (kā piemēri te daži fragmenti no sēdes stenogrammas: šeit un šeit). Īsi sakot, ja apsolījāt "līdz 1. decembrim", "pirmajā pusgadā" utt., lai visi labie gari stāv klāt, ja solīto nepildīsiet, šādi nostiprinot alerģiskās reakcijas pret koalīciju. Pieļauju, ka adekvātākie koalīcijas politiķi to saprot, bet dažas pazīmes (atceros, ka premjers vienā no novembra sākuma Ministru kabineta sēdēm solīja darbu pie mazajiem uzņēmējiem kompensējoša regulējuma sākt "nākamajā nedēļā"...) liecina, ka apņēmība kā ūdens smiltīs uzsūcas "starpministriju darba grupās". Tātad ir jautājumi, kuros darba kontrole jāuzņemas pašiem ministriem, neatstājot to valsts sekretāru un viņu vietnieku ziņā.

Otrkārt, koalīcijas partneriem "zaļajiem zemniekiem" un "nacionāļiem" ir jāatsakās no iedomas: ja "Vienotība" pavisam aizies pa skuju taku, šīs partijas vēlētāji kaut kā, gandrīz nemainot apjomu, pāries pie ZZS un NA. Formulēšu citādi: politikā draugu nav, līdz ar to nav jāšausminās par to, ka partneri priecājas par "Vienotības" neveiksmēm, lai tā būtu: tikai nevajag kalkulēt vēlētāju grupas, kuras it kā "pārņemt" "Vienotības" kraha gadījumā. Nav šī "aritmētika" tik vienkārša, nav. "Vienotība", iespējams, tiešām sabruks, bet – ja ZZS un NA neuzlabos savu sniegumu, mazināsies atbalsts arī šīm partijām, nekāds kaut cik nozīmīgs bijušo "Vienotības" vēlētāju apjoms abu "atlikušo" pusē nepārmetīsies. Toties "Saskaņas" atbalstītāju apjoms saglabāsies nemainīgs. Rezultātā 2018. gada nogalē ZZS varēs veidot valdību kopā ar "Saskaņu".

Treškārt, ZZS vadībai ir jāsavalda savu biedru joprojām neizgaisušais uzvaras reibums par iegūto varu. Gadiem ilgi lokālu politiku apcerošā fauna un flora ironizēja, smīkņāja par "zaļo zemnieku" izslavēto elastīgumu, piesardzīgumu utt. Arī disciplinētību – uz citu partiju fona. Par sevi neaizmirsa, bet, kā saka, sadalīto ietekmes sfēru ietvaros. Pēc premjera un finanšu ministra posteņu iegūšanas ZZS politiskajiem aktīvistiem un lietu kārtotājiem nāca atklāsme, ka ir iegūti ne tikai papildu posteņi, bet ka nu viņi patiešām ir "pirmie puiši ciemā". Sajūsma par to ir izraisījusi tādas aktivitātes spazmas un iniciatīvu uzliesmojumus, ka vairs nav skaidrs, kā teiktajam ir lielāks svars, jo, izrādās, otrā un trešā plāna spēlētāji var nodarboties ar pašdarbību (skat. t.s. deputātu kvotas kā apbrīnojams lāča pakalpojums vai Jūrmalas pašvaldība kā apliecinājums tam, ka nav tādas partijas ZZS, ir interešu grupas), par kuru premjers, finanšu ministre un Saeimas frakcijas vadītājs var tikai rokas noplātīt un kaut ko murmināt par "iekšējo demokrātiju". Ar ko tas beidzas, jautājiet "Vienotībai".

Ceturtkārt, koalīcijai ir jāsaprot, ka ārējo faktoru (sākot ar Krieviju, beidzot ar Breksitu) piesaukšana kā force majeure ir resurss, kas izsīkst. Nevis tāpēc, ka šie ārējie faktori zaudētu savu nozīmi, bet gan tāpēc, ka tie ir ekspluatēti pārāk nesaudzīgi un nemākulīgi. Ja publikai tiek intensīvi skaidrots, cik ļoti daudz atkarīgs no šiem ārējiem faktoriem, nav jābrīnās, ka publika secina – nav lielas nozīmes, kādi politiskie spēki vada valsti.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0