Blogs
01.10.2017

Istaba augšstāvā

Komentē
0

Laikā, kad tapa šis ieraksts, Rīgā sākās ikgadējā Rīgas konference. Manuprāt, tas ir jauks pasākums, kurā dažādas starptautiskās politikas problēmas var pārrunāt aci pret aci. Fakts, ka organizācija LATO (Latvijas Transatlantiskā organizācija) šo pasākumu rīko divpadsmito reizi, nepārprotami liecina par pieprasījumu pēc diskusijas paplašināšanas. Es jau ne reizi vien esmu teicis, ka, atšķirībā no biznesa un kultūras, politika Latvijā pēdējos divdesmit piecos ir atvērusies pasaulei diezgan maz, negribīgi un tikai piespiedu kārtā. Tādēļ ir labi, ka reizi gadā kāds atved uz mūsu pašu Rīgu bariņu ar visai atzīstamiem politiķiem un drošības politikas ekspertiem, kuri pierod pie Rīgas kā labas vietas domu apmaiņai. Konference, kas tikai pa daļai ir finansēta no valsts līdzekļiem, faktiski ir arī centrālais ikgadējais publiskās diplomātijas notikums – paņēmiens, kā ar lēnu un pakāpenisku pilināšanu ierakstīt Latviju Eiropas politiskajā apziņā.

Kad nu esmu to visu pateicis un novēlējis sekmes Tomam Baumanim un viņa konferences komandai, es vēlētos īsi padalīties savos iespaidos par šādu pasākumu formātu kopumā. Žurnālists Maiks Koljērs, kurš saskaņā ar saviem starptautiskas ziņu aģentūras uzplečiem ir biežs šādu pasākumu apmeklētājs, jau vairākkārt ir trāpīgi komentējis šo "drošības konferenču" formātu kopumā. Vispirms, viņš savā romānā "Ceturtais lielākais Latvijā" draudzīgi smīkņā par šo konferenču "štata runātājiem" no starptautiskām domnīcām, kas kā ceļojošais cirks braukā apkārt pa līdzīgiem pasākumiem ar ļoti līdzīgiem tekstiem, kurus Koljērs apkopo formulā: "Ir daudz padarīts, bet vēl vairāk ir darāmā." Kādā savā nesenākā ierakstā portālā lsm.lv Maiks komentē latviešu tendenci sēdināt paneļos neiedomājamu daudzumu runātāju, kā rezultātā neviens no viņiem īsti izteikties nedabū. Tur viņam ir taisnība. Es uzdrošinos minēt, ka tur sava loma ir bijusi Jānim Domburam kā latviešu politisko tokšovu tēvam, kurš ar raidījumu "Kas notiek Latvijā?" savā ziņā uzstādīja mums "politiskas diskusijas" standartu. Es joprojām atceros sevi stundu sēžam Zaķusalas studijā 10 cilvēku lokā, gaidot savu 30 sekunžu izklupienu.

Taču man šķiet interesanta vēl kāda šādu politisku konferenču iezīme. Es saprotu, ka īsti saturiskā domu apmaiņa tajās notiek kuluāros – visās šajās pusdienās un pieņemšanās, filmu izrādīšanās un transfēros uz/no lidostu, grāmatu prezentācijās un Vecrīgas bāros. Tas ir svarīgi, un maldās tie, kas iedomājas, ka bez šādām lietā var iztikt jebkurš veiksmīgs pasākums. Tomēr arī paneļos runātais reizēm ir interesants – tiesa, citā nozīmē. Tas nav saturiski īpaši bagāts, ja vien negribat lasīt starp rindām un meklēt mājienus; arī pārāk tiešus jautājumus uzdot nav vērts – uz tiem pēc būtības neatbildēs. Taču ir kāds īpašs žanrs, kurā virkne prominentu runātāju (politiķu, zinātnieku, ierēdņu, diplomātu) ir attīstījuši lielu virtuozitāti. Tās ir "viedās pārdomas". Šajā žanrā kāds cilvēks ar ļoti nopietnu, dzīves nogurušu seju runā uzkrītošas banalitātes, kaut ko tādu, kā informatīvā vērtība ir pamatskolas pirmās klases līmenī. Taču viss šis konferences "setings" un pa daļai arī personas reputācija piešķir sacītajam kaut kādu metafizisku skanējumu, kaut kādu teju vai reliģiskas atklāsmes izjūtu. Ja izdodas šo efektu sasniegt, zālē sēdošie cilvēki skatās cits uz citu kā tikko atdzimuši kristieši, kuri no debesīm ir sadzirdējuši atbildi uz visiem saviem jautājumiem. Un, vēl ejot ārā no zāles, klausītāji cits ar citu aizgūtnēm dalīsies sajūsmā par tikko dzirdēto. Ja viņiem pēc tam pavaicās, ko tieši viņi ir uzzinājuši vai sapratuši, atbildes parasti būs izvairīgas. Taču attiecīgais runātājs tikai nostiprinās savu spožo reputāciju.

Kādam varētu likties, ka es minēto praksi noniecinu. Nebūt ne. Gluži pretēji – tā ir apskaužama spēja, un publikai vienmēr ir vislabāk saņemt to, ko tā vēlas. Man gan šī komunikatīvā prakse visvairāk atsauc atmiņā Ježija Kosinska grāmatu "Being There" un tās ekranizāciju ar ģeniālo Pīteru Sellersu. Atgādināšu: šī ir "komēdija bez jokiem", kur kādu dzīves pabērnu, dārznieku Čānsiju Gārdineru, pēc viņa darba devēja nāves "labā sabiedrība" kļūdaini pieņem par kādu viedu, pieredzes bagātu biznesmeni, interpretējot viņa panaivos izteikumus par dārzkopības lietām kā metaforas kādai pārpasaulīgai dzīves gudrībai (sk., piemēram šo). Tieši tādēļ arī pēc Sellersa priekšlaicīgās nāves es neesmu atmetis cerības dzirdēt kādu drošības politikas paneli ar tīriem čānsijiem gārdineriem.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0