Festivāli
13.09.2017

Īsi par skaisto

Komentē
0

Par Alehandro Hodorovska filmu "Nebeidzamā dzeja", 2016

Alehandro Hodorovska "Nebeidzamā dzeja" ir viena no tām filmām, par kurām grūti runāt vai rakstīt, jo pārņem bailes ar pavirši izvēlētiem vārdiem kaut ko sabojāt vai izkropļot pašam savas atmiņas par filmu. Pametot kinozāli, dzirdēju vairākus sarunu gabaliņus, kur skatītāji tērzēja par brīžiem, kad sākuši raudāt. "No brīža, kad viņš cirka vidū izģērbās un paziņoja: "Es neesmu klauns, es esmu dzejnieks," – līdz pat filmas beigām," teica kāds jaunietis un aizdedzināja cigareti. Mana draudzene mani sagaidīja ar līksmu: "Tik skaisti, es visu laiku raudāju! Tu raudāji?" Gribēju teikt, ka neraudāju, ka līdz pat šim brīdim man nebija ienācis prātā, ka tā ir raudamā filma, bet tajā brīdī grūti saprotamā veidā man no rokām izslīdēja vīna glāze un eleganti sašķīda pret zemi.

Krāsas, izsalkums pēc jēgas, ilgas pēc savējiem cilvēkiem, dvēseļu radiniekiem un frīkiem, parastības un mākslas pretnostatījums, jaunība un bohēma (ne bez viegla uzjautrinājuma), nerimstošs dumpīgums, izmisīgi meklējumi un taustīšanās pašam pēc sevis – un kaut kur tepat blakus "nākotnes tu", novecojis un mierpilns, gatavs uzlikt mierinošu roku uz pleca. Šī ir astoņdesmit septiņus gadus vecā Hodorovska autobiogrāfiskās fantāzijas otrā daļa. Lai arī filmā izskan dzejas rindas un to apdzīvo reālu un leģendāru čīliešu dzejnieku tēli, svarīgākais tomēr ir tas, kā Hodorovskis meistarīgi vizuālu poēziju iekodē katrā kadrā. Acīmredzamais un banālais salīdzinājums būtu Fellīni, smalkjūtīgāks Fellīni uz skābes, teiksim.

Hodorovskis pats spēlē Hodorovski vecumā, viņa jaunākais dēls spēlē viņu jaunībā, bet vecākais dēls – viņa tēvu. Māti un pirmo mīļoto spēlē viena un tā pati aktrise – Pamela Floresa –, iemiesojoties gan apspiestās mātes tēlā, kuram par simbolu kalpo viņas mūžīgā korsete, kas beigu beigās sadeg kopā ar dzimtas māju, gan arī atveidojot uzstājīgu, košsarkanmatainu, maigi alkoholisku un visās vietās krāsainu dzejnieci, kas izdedzina kadru katrreiz, kad tajā parādās, par Čīles Bukovski dēvēto Stellu Diasu Varinu. Vai nu pakļāvīgas kā suņi, vai arī burtiskā nozīmē aiz olām sagrābjošas – tādas ir Hodorovska sievietes. Bet, jāatceras, Hodorovskis nāk no tā paša dižgaru klubiņa, no kura Bertoluči: tiem, kas bez nožēlas atzinuši, ka seksuāli pakļāvuši aktrisi, (jo "izvarošana" ir slidens vārds, it sevišķi Bertoluči kontekstā), lai iegūtu vajadzīgo ainu. Turklāt Hodorovska gadījumā režisors pats teicis, ka "varone ir frigida, līdz tiek izvarota. Tad viņai ir orgasms. [..] Un viņa pieņem vīrieša seksualitāti. Tas notika ar aktrisi arī realitātē." Ja atstāj režisora ekscentrisko personību un pretrunīgo vēsturi aiz kadra, paliek vienkārši jau ierasta sajūta, ka stāsts kā allaž precīzāk un daudzslāņaināk notver vīriešu dzīves, laimes un ciešanas. Nekas neparasts. Tomēr šī filma ir pārāk skaista – es gribu turpināt par to akli sajūsmināties.

"Nebeidzamajā dzejā" bez poētiskiem dzīves jēgas meklējumiem centrā ir attiecības ar tēvu un mēģinājums atrisināt savus priekšstatus par to, kas tu esi, priekšstatus, kas nemitīgi konfliktē ar tēva vēlmi izaudzināt vīrišķīgu un patstāvīgu dēlu, kurš "nav pediņš". Patiesībā pats stāsts ir gandrīz vai garlaicīgi vienkāršs – jauns dzejnieks atraisās no valdonīga tēva un atrod vidi un līdzbiedrus, kas vairāk atbilst viņa paša videi un būtībai. Tas ir izpildījums un simbolisms, kas gāž no kājām. Krāsas šļakst uz visām pusēm metaforiski un burtiski, neviena darbība nav tik ikdienišķa, lai to nevarētu pārvērst fascinējošā rituālā, vide pulsē, un sirdis lūst tik dekoratīvi, ka brīžiem gandrīz vai nav žēl. Ja vispār var "rakstīt dzeju ar kameru", tad Hodorovskis ir atradis vistaisnāko ceļu, kā nojaukt robežas starp dzejoli un filmu.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0