Recenzija
07.06.2017

Ironijas māksla

Komentē
0

Mūžīgais jautājums – vai filmu vajadzētu vērtēt atsevišķi vai kontekstā ar režisoru, viņa izpausmes veidiem un publiskajiem izteikumiem? Esmu lietojusi "tontegode" kā sugasvārdu, lai apzīmētu neatlaidīgu nekaunību, kura tik daudziem nenāk dabiski un kura tik ļoti noderētu, lai lepni paceltu galvu demonstrētu savu veikumu citiem, ne brīdi neļaujoties paškritikai. Noklausoties intervijas ar jauno režisoru, piemēram, NEPLP dāsni cienītā un atzītā Andra Kiviča raidījumā "Rampas ugunīs" vai "Kultūras rondo", rodas iespaids, ka Ivars Tontegode nekad neapšauba savas filmas, savu personību vai savus uzskatus. Viņš atzinīgi uzslavē žurnālisti Rutu Rikši par to, ka viņai izdevies "pareizi saprast" filmu "Knutifikācija", ne tikai palabo Kiviču sava uzvārda nepareizā izrunāšanā, bet arī velta ievērojamu laiku, lai izskaidrotu nezinošajam raidījuma vadītājam sava uzvārda izcelsmi un dzimtas stāstu, rekomendējot iegādāties grāmatu, kas ļautu uzzināt vairāk. Kritikai ātri tiek norādīta īstā vieta, un, visbeidzot, kāda seansa pieteikumā varam lasīt, ka Tontegode ir ne vairāk, ne mazāk kā Latvijas jaunās paaudzes kulta filmas "Sēņotāji" veidotājs. Ja reiz nevar noliegt, ka viņš tiešām ir filmas "Sēņotāji" režisors, kam gan celsies roka norādīt, ka par kulta filmu to nevar saukt? Turklāt arī "Knutifikācijas" sākuma epizodi režisors nodēvē par "mockumentary", kaut gan ierastajā izpratnē ar šo jēdzienu pierasts saprast kaut ko citu. Galu galā, tieši tāds taču ir jauno uzdevums – nojaukt robežas.

"Knutifikācijā" Ivara Tontegodes izmisīgā vēlme provocēt diemžēl kontrastē ar nespēju atrast pietiekami izsmalcinātu un gudru veidu, kā izaicināt publiku. Rezultātā var gadīties sapīkusi, garlaikota publika, kurai besī, ka pret to attiecas kā pret idiotiem. Kādā citā reklāmas rullītī filmas režisors apgalvo, ka daudzi šo filmu gribēs "noklusēt" vai "negribēs vispār neko pa viņu dzirdēt". Protams, ļoti gribētos cerēt – te mēs sastopamies ar īpatnu pašironiju, nevis ciešu ticību, ka šeit un tagad kino par Knutu Skujenieku kādam varētu šķist šokējoši neērts. Pat ja mēs dzīvojam vidē, kurā cilvēki, kas kliedz visskaļāk, ir uzskatījuši, ka arī "Kolka Cool" ir tīrās šausmas, būtu jokaini iedomāties, ka "Knutifikācija" satur [sabiedrību] atmaskojošas atklāsmes. It kā augstu vērtējams mēģinājums izrauties no tradicionāli neinteresantas portretfilmas važām, taču runāt par cilvēkiem radošos, drosmīgos un inovatīvos veidos dokumentālais kino jau ir sācis sen, un "Knutifikācija" nepiedāvā neko kardināli citādu. Filmai var izdoties uzrunāt tos, kuri nav bieži dokumentālā kino skatītāji un kuriem šāda veida kino patiešām saistās ar televīzijas filmām, tā sauktajām "runājošajām galvām" un gariem, bezjēdzīgiem dabasskatiem, kas aizpilda tukšumu. Vēl arī var izdoties veiksmīgi pārliecināt to skatītāju, kura mazais prieciņš ikdienā ir sajusties pārākam par iedomātu patērētājsabiedrības masu un kuram nevajag daudz, lai sajustos pārāks. Jo pārāk daudz galu galā var izrādīties par daudz arī viņam pašam. Visādi citādi "Knutifikācijas" bagātīgā kadru kompilācija zib gar acīm kā ieildzis mūzikas video, kuram it kā nekas nav svēts un kurš it kā mazliet "ieņirdz" par kaut kādām bijušām vai esošām dzīves reālijām, tomēr filma, kas mēģina izsist skatītāju no komforta zonas, jūtami pati kopā ar saviem veidotājiem nepamet to ērto vietiņu, no kuras par visu var pavirši un uzstājīgi uzjautrināties, nepiedāvājot neko vairāk un neko būtiskāku. Pietrūkst pašironijas un vēlmes iet dziļāk. "Lai filmētu filmu, kaut kādam briedumam laikam jābūt tomēr," saka Tontegode Kivičam, un nevar nepiekrist.

Bet centrā – Knuts Skujenieks. Tontegode, kuram drīz likšu mieru, pirms tam neesot zinājis par tāda Skujenieka eksistenci. Varbūt filma tikai iegūtu, ja tā būtu veidota kā stāsts tiem citiem, kas arī nezina dzejnieka stāstu, personīgo vēsturi. Varbūt apsveicamā ideja pārveidot Skujenieka tēlu tādā ironiski popsīgā mirkļbirkām un puskailām meitenēm apbērtā ikonā būtu nostrādājusi, ja filma būtu ceļojums no viena punkta līdz otram. No iepazīšanas līdz saprašanai. Ja stāsts piedzīvotu virzību, attīstību un pārsteigtu ar kaut ko citu, ne tikai ietiepīgi izmantotu vienu vienīgu paņēmienu. Režisors gan pats atzīst, ka šādas psihedēliskas ilustrācijas Skujenieka runātajam bijis galvenais mērķis – atrast īstās bildes, ar ko papildināt to, kas dzirdams. Rūpīgi atlasītie arhīvu materiāli un klasisku filmu fragmenti ir vērtība pati par sevi, taču to savietojums pārmēru burtiski atsaucas uz Skujenieka monologu, un rodas iespaids, ka montāžas virsmērķis patiešām ir vienkārši radīt estētiski tīkamu haosu, kas piepildīts ar brīžiem pārāk vienkāršotiem un paredzamiem simboliem, piemēram, pašapmierinātiem "pašīšuzņēmējiem" vai kapitālisma labprātīgajiem upuriem iepirkšanās centros. Mazās devās "stock" video ironija būtu panesama, taču, laista pa rinķi, tā sāk atgādināt to vienu feisbuka paziņu, kas nerimdamies dalās ar teju identiskām interneta mēmēm, it kā tās patiesi atklātu kādu viņam vien zināmu noslēpumu par citu aprobežotību, nevis netieši norādītu uz viņa paša ierobežotību domāt. Paralēli kopainā iejaucas kadri gan no tik pazīstamiem darbiem kā "Vai viegli būt jaunam" un "Laimes lācis", gan mazzināmākiem no aizmirstības izraktiem dokumentāliem vai fiktīviem veikumiem, gan "dokumentālām filmām", kas savā būtībā ir moralizējošas pamācības, gan 90. gadu eksperimentālā kino, gan veselas kaudzes PSRS kinožurnālu un hroniku. Titros (varbūt ar nelielu neprecizitāti) saskaitīju 29 dažādu žanru, laiku un virzienu filmas un 36 TV materiālus, no kuriem visi, izņemot kadrus no Dziesmu un deju svētkiem, bija PSRS kinožurnāli. Tas nozīmē, ka lielu daļu kadru masas veido viendabīgie PSRS TV maigas vai ne tik maigas didaktiskas propagandas fragmenti, par kuriem no mūsdienu perspektīvas ķiķināt būtu gluži dabiska reakcija – neatkarīgi no konteksta. Tie savukārt atjaukti ar ilustrācijas vajadzībām piemērotām ainām no visa kā cita, un grūti attaisnot vai pamatot, kāpēc izvēlēti tieši šie darbi, ko tie dod filmai un, galu galā, ko filma dod tiem, kādu jaunu un unikālu kontekstu piešķir? Pašfilmētais materiāls ir salīdzinoši neliels, tomēr uz kādu man uzdotu jautājumu, vai tā veidots darbs vispār var tikt uzskatīts par dokumentālo kino (Kiviča intervijā arī pats Tontegode pats aizdomājas par filmas žanrisko piederību), gribētos atbildēt, ka arī tikai no arhīva materiāliem var radīt pilnīgi jaunu interpretāciju par kaut ko, viss atkarīgs no autora redzējuma, spējas manipulēt ar materiālu un viņa vēstījuma publikai. Ir taču Latvijā tapušas filmas, kas pilnībā vai gandrīz pilnībā sastāv no arhīvu materiāliem, piemēram, Ulda Brauna "Ardievu, divdesmitais gadsimt!" vai Romualda Pipara "Monētas dubultportrets".

Taču, lai kas arī notiktu uz ekrāna, Skujenieks turpina runāt. Un bauda viņā klausīties rada kādu iepriekš neplānotu šīs filmas kontrastu, kas savādā veidā izceļ dzejnieka viedumu. Viņa vārdi nepazūd, bilde ir otršķirīga. Kāds patiešām ir savas paaudzes kulta personība, savas paaudzes balss. Un, ja uzpūsti apgalvojumi par filmas provokatīvo dabu atved cilvēkus uz kino, liek viņiem klausīties un domāt, tad režisors ir izpildījis savu uzdevumu. Un, lūk, pavisam negaidīts secinājums: kaut gan filma nav pārāk izdevusies, to ir vērts redzēt. Neba nu tām jūtīgajām laikus vai pāragri novecojošajām dvēselēm, kuras patiesi var uztvert to kā vērtību piesmiešanu un kuras vienīgās varētu skart provokācija, – nē, tās lai guļ mierīgi. Arī visi tie, kas jau labi pazīst Skujenieka magnētisko personību un stāstu, var nepūlēties iet uz kino – nekas jauns ar viņiem nenotiks. Bet pārējos Skujenieks, kas, viss tāds vorholiski izkrāsots, operatora Jāņa Reinfelda kadru distortēts, midžinās uz ekrāna kā prātā sajukusi Ziemassvētku lampiņu virtene, var uzrunāt un uzrunās. Tīri teorētiski varu saprast filmas autora ideju – radīt vizuālu tripu, no loģikas atbrīvotu, ritmisku un skudriņas uzdzenošu. Bet pietrūkst daudz par daudz, lai ideja īstenotos ne tikai uz papīra vai filmas pieteikumā, bet reāli arī tiktu līdz skatītājam. Vai varbūt, gluži otrādi, nedaudz paliek pāri – jo "Knutifikācija" ir stundu un četrdesmit minūtes gara.

"Ironijas, pašironijas stīga latviešos nav attīstīta. Spēja par sevi jokot ir nācijas veselības pazīme," kādā ar filmu nesaistītā intervijā atzīst Knuts Skujenieks. "Knutifikācija" mēģina iet šo neiebradāto taciņu, tomēr apmaldās brīžiem vulgārā ierēkšanā, neaizvelkot līdz elegantai ironijai vai pat pašironijai, kur kamera tiktu vērsta pret metaforisku sevi, nevis metaforiskiem "citiem muļķiem". Skujenieks reti ir kategorisks, izvēlas būt jūtīgs pret niansēm, spēj būt piedodošs un izteikti prasīgs pret sevi, turklāt saglabā skaudru, tomēr ne cinisku realitātes izjūtu. Tādu mēs viņu dzirdam filmā, turklāt filma ļauj viņu pat vēl mazliet vairāk idealizēt, slikto un kļūdaino identificējot citur. Uz mirkli parādās kaut kādas līdz galam neizstāstītas atklāsmes par romantiskajām attiecībām un neuzticību, taču tik vien, lai būtu iespēja uz ekrāna pavidžināt pārīti krūšu un tamlīdzīgus iederīgus aksesuārus. Tad jau slīdam atpakaļ plašākā dzīves filozofijā, jūtami apraujot Skujenieku pusvārdā. Tomēr kaut kāda pēkšņa nepatīkami dzeltena pēcgarša paliek.

Filma sākas ar uzstādītu ainu, kurā pludmalē jūsmīgas jaunas meitenes peldkostīmos izliekas par dzejnieka pielūdzējām un lūdz autogrāfu. Tajā brīdī, lai arī pārņem savāda neērtības sajūta, gribas dot iespēju un redzēt, kā šis fragments iedzīvosies kopējā konceptā. Nekā, tas vienkārši ir stereotipu atražošanas brīdis, lai arī simpātisks savā naivajā pāris sekunžu cerībā, ka varbūt viss notiek pa īstam. Ka neviens nemēģina apmuļķot Knutu Skujenieku, ka iespējamas brīnumainas sagadīšanās, ka filma dzīvo pati savu dzīvi. "Mockumentary" primāri cenšas parodēt dzīvi un/vai mākslu, fikciju piesakot kā realitāti, piemēram, "What We Do in Shadows" vai "This is Spinal Tap", nevis vienkārši izmanto slēptās kameras principu, lai bez īpaša pamatojuma mēģinātu apčakarēt savu varoni. Tiesa, cita ar intelektu sevi neapgrūtinoša "mockumentary", proti, "Borats", izmanto savu varoņu lētticību, bet pat tur provokācijas iemesli visbiežāk ir skaidri un tēmēti uz konkrētiem indivīdiem: uz aizspriedumiem reaģēt ar skarbākiem aizspriedumiem un uz muļķību – ar vēl nospiedošāku, teju atriebīgu muļķību.

Šķiet, tas, kas mani tik ļoti aizskar šajā filmā, ir tā augstprātīgā pārliecība, ka cilvēki ir stulbi. Citi cilvēki. Ne mēs. Mēs visu saprotam, mēs visu esam jau izdomājuši. Un tā noteikti nav Knuta Skujenieka pārliecība, par kuru viņš iestātos. Jo citādi jau par viņu nemaz nebūtu vērts taisīt filmas.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0