Blogs
03.10.2017

Ir starpība

Komentē
21

Latviski rakstošie sociālie tīkli pagājušajā nedēļas nogalē mums sniedza paraugstundu viedokļu polarizācijā. Jau sen pētnieki ir secinājuši, ka soctīklu sniegtā iespēja vārīties tikai savu domubiedru vidū ved pie viedokļu radikalizācijas. Galu galā, soctīkli cilvēkus atbrīvo no vajadzības kaut cik nopietni ieklausīties arī pretējās puses argumentācijā. Te tu darbojies vidē, kurā diskusijas lielākoties notiek starp tiem, kas domā, ka karalis ir labs, un tiem, kas domā, ka viņš ir ļoti labs, – un uz šī fona izcelties var tas, kurš, kā pazīstamajā Švarca lugā, apgalvos, ka karalis vienkārši ir ģēnijs. Līdzīgi arī ar Katalonijas referendumu. Sākumā par to cilvēki sprieda saprātīgi, taču pēc laika diskusija beidzās ar nepārprotama vājprāta izpausmēm. Vienā pusē, piemēram, kāds apgalvoja – Katalonijas referendums mats matā līdzinoties Baltijas republiku centieniem izrauties no PSRS. Arī otrā puse par nožēlu nepalika atbildi parādā: tur tika teikts, ka visiem Katalonijas neatkarības piekritējiem esot jāatbalsta arī "Latgales tautas republikas" dibināšana Doņeckas separātistu garā. Īsi sakot – paskatieties un papriecājieties, ko ar cilvēkiem dara soctīkli.

Es neesmu tāds kataloniešu situācijas eksperts, lai iestātos par vienu no pusēm. Turklāt man kā privātpersonai ir diezgan vienaldzīgi, vai Katalonija iegūst neatkarību vai paliek Spānijas sastāvā. Taču es esmu mazliet pētījis gadījumus, kad dažādas etnonacionālas grupas noteiktā teritorijā prasa savu suverēnu valsti, atsaucoties uz tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tādēļ varu teikt, ka reālajā pasaulē, atšķirībā no eksaltētajām vīzijām, situācija ir ļoti kompleksa. No tā, kā pēdējo gadu desmitu laikā ir attīstījušies dažādi tautu pašnoteikšanās sižeti, vienkārši nav iespējams izdarīt kādu skaidru secinājumu, vai Katalonijai vajadzētu būt suverēnai vai ne. Protams, atsaukšanās uz tautu pašnoteikšanās tiesībām vienmēr izklausās labi, vismaz kopš Vudro Vilsona laikiem. Taču gandrīz vienmēr neatbildēti paliek praktiski jautājumi: kas ir "tauta", kurš pie tās pieder vai nepieder, kādā tieši teritorijā tai vajadzētu pašnoteikties un kā šai jaunajai vienībai vajadzētu formulēt savas attiecības ar bijušajiem līdzpilsoņiem? Tieši atbildes uz šiem jautājumiem izšķir, vai konkrētais kāzuss beigsies ar mierīgu šķiršanos, kā Čehoslovākijā, vai ar gadu desmitiem ilgu pilsoņu karu, kā bijušajā Dienvidslāvijā.

Vispirms, ir grūti atrast iemeslus, kādēļ lai kulturāli atšķirīgai un politiski vienotai etniskai grupai jeb "tautai" būtu piespiedu kārtā jādzīvo kādā lielākā valstī, kurā tā nevēlas dzīvot. Taču nelaime tāda, ka tautas reti kad apdzīvo kompaktas teritorijas. Daudz tipiskāks ir izkaisītu ciematu modelis, kuros pamīšus dzīvo dažādu etnisku grupu cilvēki. Kad izskan piedāvājums tautai "pašnoteikties" secesijas ceļā, nākas izšķirties, kurš pie šīs tautas piederēs. Tas, vai šādos gadījumos tauta būs tikai tā grupa, kurai ir radusies vēlme pēc neatkarīgas valsts, vai arī visi attiecīgajā teritorijā dzīvojošie, ir augstākā mērā sprādzienbīstams jautājums. Un – kāds vairākums referendumā tiks uzskatīts par pietiekamu, lai tautas pašnoteikšanās tiesības būtu realizējušās? Vismaz tīri psiholoģiski mēs varam saprast ļaudis, kas nevēlas kļūt par minoritāti kādā jaunizveidotā valstī, kurā politisko dzīvi noteiks citai grupai piederīgie, – viņiem vienkārši nav pārliecības, ka šī pašnoteikšanās ceļā izveidotā jaunā valsts respektēs arī viņu tiesības. Piemēram, lai kā mēs arī atbalstītu kosoviešu tiesības uz pašnoteikšanos, tikai retais šodien apskauž Kosovas serbus – tomēr leģitīmai secesijai būtu jārespektē arī šādu minoritāšu tiesības. Nerunāsim nemaz par to, ka secesijas ceļā izveidotajai valstij vajadzētu būt teritoriāli "dzīvotspējīgai", t.i., daudzmaz vienotai komunikācijas un robežu ziņā. Protams, pasaulē pastāvēja Rietumberlīne un joprojām pastāv Lesoto, Kaļiņingrada un Nahičevāna. Taču tie drīzāk ir izņēmumi, kas diez vai var kalpot par paraugu topošām valstīm.

Turklāt secesijai ir jābūt arī normatīvi pamatotai. Piemēram, ja salīdzinoši bagātie Jūrmalas vai Ventspils iedzīvotāji šodien vēlētos izveidot savu valsti, atsaucoties uz jūrmalnieku vai ventspilnieku tautas pašnoteikšanās tiesībām, mums būtu pilns pamats viņiem to liegt. Bagāto vēlme nedalīties ienākumos ar nabagajiem nevar būt iemesls secesijai (es ceru, ka vismaz sociālās solidaritātes piekritēji man šeit piekritīs). Ir jābūt kādam citam, pamatīgākam iemeslam, lai nedzīvotu vienā valstī. Viens no šādiem, nepārprotamiem iemesliem ir attiecīgās valsts nespēja nodrošināt kādai grupai tās pamattiesības uz dzīvību, brīvību, reliģisku un kulturālu attīstību. Tas ir skaidri uzskatāms Kosovas gadījumā, kad pēc 90. gadu nogales genocīda kosovieši vairs netic Serbijas valsts spējai nodrošināt savas tiesības – un šajā gadījumā tiešām ir grūti viņiem liegt iespēju dibināt pašiem savu valsti. Taču kā ir ar gadījumiem, kad tiek ierobežotas grupu kulturālās tiesības – piemēram, neļaujot publiski lietot savu valodu? Vai tas ir pietiekams iemesls, lai nodalītos? Starp citu, Latvija šeit ir problemātisks analogs Katalonijai, jo Latvija abas reizes savu faktisko neatkarību nav ieguvusi tādas secesijas ceļā, kādu vēlas panākt katalāņi, bet gan brūkot daudznacionālajām impērijām – 1918. gadā Romanovu impērijai, savukārt 1990./1991. gadā PSRS. Ja izmantotu šo analoģiju, Spānijai kā valstij līdz ar Katalonijas aiziešanu būtu jābeidz pastāvēt – ko taču laikam vairums katalāņu tomēr negrib. Tas varētu būt plašāks jautājums, kā raudzīties uz Latvijas neatkarības kustību 80. /90. gadu mijā: vai tā iestājās tikai par savas prettiesiski okupētās valsts secesiju no PSRS vai apšaubīja šīs komunistiskās impērijas leģitimitāti kopumā. Te ir vieta vēsturnieku diskusijai, taču es vismaz intuitīvi atbalstītu otro variantu.

Jebkurā gadījumā ir jānožēlo situācija, kurā Katalonijas pilnas suverenitātes jautājums ir nostādīts kategoriskā "jā/nē" formā. Referendums šo situāciju tikai saasināja bez skaidra rezultāta. Es neesmu nekāds Spānijas valsts apoloģēts un detalizēti nezinu, kā uz šo situāciju raugās vidējais katalānis un vidējais spānis, teiksim, Madridē, Valensijā vai Malagā. Taču ir skaidrs, ka Spānija ir demokrātiska valsts, kura kopumā tiek galā ar sabiedriskās drošības un cilvēku pamattiesību aizsardzību, turklāt arī garantē katalāņiem kulturālās un ekonomiskās autonomijas tiesības. Tas gan var likties nepietiekami, taču pasludināt Spāniju par kaut kādu "tautu cietumu" un salīdzināt to ar PSRS ir ja ne noziedzīgi, tad vismaz muļķīgi. Tas vispirms ir negodīgi pret tiem cilvēkiem, kuri smagi cieta no reālās PSRS un būtu atdevuši nez ko, lai varētu tā vietā dzīvot Spānijā.

Prasīt secesiju noteikti nav nekas nedemokrātisks vai slikts – un, ja katalāņi to vēlas darīt, neviens viņiem to nevar aizliegt. Taču ir muļķīgi arī apstrīdēt Spānijas tiesības aizsargāt savu konstitucionālo iekārtu un teritoriālo vienotību. Ja kāds vēršas pret demokrātisku un tiesisku valsti, ir jābūt kādam ļoti nopietnam iemeslam. Jāsaprot, ka cilvēku tiesības un demokrātiskās līdzdalības iespējas mūsdienu Eiropā vispirms joprojām garantē tieši valstis – nevis tautas kustības, starptautiskās organizācijas vai sociālie tīkli. Savukārt, lai valsts savus uzdevumus varētu pildīt, tai, grozi, kā gribi, nākas aizsargāt savu konstitucionālo iekārtu – arī ar stekiem un "kosmonautiem". Kaušanās ar policiju vienmēr izskatās šausminoši televizora ekrānā, taču starp Barselonu šodien un, teiksim, Kijevu 2014. gada ziemā pastāv būtiskas atšķirības – kaut arī bildīte ir ļoti līdzīga.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21