Attēlā – Viljams Batlers Jeitss
 
Recenzija
09.11.2015

Ir lapu daudz, bet sakne tikai viena*

Komentē
0

Ilustrācija: fragments no privātdocenta Viljama Metjūsa raksta "Pēdējais romantiķis" žurnāla "Daugava" 1939. gada 10. janvāra numurā.

Nesen iznākušo, Kārļa Vērdiņa sastādīto īru dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa (1865–1939) bilingvālo dzejas izlasi "The White Birds. Baltie putni" (atdzejotāji Eriks Ādamsons, Knuts Skujenieks, Hermanis Marģers Majevskis, Aivars Eipurs, Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls, Rīga: "Neputns", 2015) papildina īss, bet aizraujošs pielikums, kurā piedāvāti trīs dažādi jau senāk tapuši krājumā iekļautu dzejoļu – "When You Are Old" un "The Lake Isle of Innisfree" – latviskojumi. Tie mudina aizdomāties ne vien par krājuma divdaļīgajā daļā publicētajiem Jeitsa dzejas atdzejojumiem un iespējām vienā valodā rakstītajā dzejā ietverto pārnest uz citu mēli, bet arī par ierobežojumiem un šķēršļiem, kas mūsu centienus kaut kādas domas un izjūtas pārvērst jebkuras valodas vārdos – ja vien tam vispār ikdienas runās un rakstos pievēršam lielu vērību – pavada vienmēr un visur.

Tā, piemēram, Friča Dziesmas atdzejojumā (1940) "When You Are Old" pirmais pants skan:

"Kad veca jūs pie uguns snaudīsiet,
Šīs dzejas paņemiet un lasiet lēnām
Par jūsu acu senām, dziļām ēnām
Un maigo skatu, kas jau sapnis šķiet."

It kā tas pats Ernas Sprinces atdzejojumā (1959):

"Kad sirmo galvu gurdums lieks,
Pie uguns snaužot, lasīsi tad lēnām
Tu dzejas šīs par dziļo skumju ēnām,
Ko pauda reiz tavs acu skatiens liegs."

Vēl Hermaņa Marģera Majevska atdzejojums (1990):

"Kad veca Jūs, kad miegpilns pelēkums,
Pie uguns noliecoties, acīs virmo, –
Šīs rindas pārlasiet kā sapni pirmo,
Kurš, plakstos lāsojis, nu ēnās gumst; [..]."

Un visbeidzot Kārļa Vērdiņa versija, kas iekļauta grāmatas pamata sadaļā:

"Kad būsiet jūs reiz veca, sirma, lēna,
Pie uguns snaudīsiet ar grāmatiņu,
Tad gausi lasīsiet jūs senu miņu
Par jūsu acīm un to dziļām ēnām; [..]."

(Oriģinālā:

"When you are old and grey and full of sleep,
And nodding by the fire, take down this book,
And slowly read, and dream of the soft look
Your eyes had once, and of their shadows deep; [..].")

Laikam jau vienīgi forma apgādā "Neputns" izdoto divvalodīgo un nelielo dzejas krājumu sēriju (tajā izdoti Viljama Šekspīra soneti, Silēzijas Eņģeļa jeb Angelus Silesius "Ķerubu ceļinieks", Žaka Prevēra "Šī mīlestība", Rainera Marijas Rilkes "Gleznu un tēlu grāmata", Volta Vitmena "Zāles stiebri", Josifa Brodska dzeju krājums) līdz šim man bija liegusi pieņemt gana nopietni. Laiku pa laikam kādu no grāmatiņām mēdzu uzmeklēt plauktā, lai ātri atrastu to vai citu dzejoli, tomēr drīzāk tās biju uztvēris kā kabatas formāta mīļgrāmatiņas buduāru puskrēslai piestāvošu krāsu samta vākos un noapaļotiem vāku stūriem – piemērotas, lai dāvinātu jaunkundzēm (vai jaunskungiem), demonstratīvi izliktos lasām sabiedriskās vietās vai nēsātu līdzi rokassomā vai pieguloša ģērba kabatā. Lai gan varbūt šādu priekšstatu veicināja turpat grāmatplauktā netālu stāvošais Aspazijas tulkoto Gētes "Jaunā Vertera ciešanu" izdevums Anša Gulbja apgādā 1924. gadā, jo to kāds anonīms īpašnieks atbilstoši grāmatas romantiskajam garam reiz uzskatījis par vajadzīgu iesiet koši sarkanā samtā.

Tomēr "īriski" zaļi ievākotais un ar zeltītu ķeltisku rakstu rotātais V. B. Jeitsa krājumiņš man lika uz šo mūsu grāmatniecības parādību paraudzīties citā gaismā, jo tieši pie "Baltajiem putniem" attapu, ka arī maza grāmatiņa ar samtainu ārieni var pat savā ziņā izmisīgi pretendēt uz nopietna izdevuma vietu, mēģinot kaut kā nebūt aizlāpīt vēl vienu lielu robu latviešu valodā atdzejotās un izdotās pasaules dzejas klasikas plauktā. Un tajā pašā laikā ieslīgu rezignētās pārdomās par to, cik gan šāds uzdevums ir nepaveicams, nepateicīgs, savā ziņā – pat neiespējams.

"Ne fizikas, ne ķīmijas un medicīnas laureātu sarakstos nevaram atrast tik daudz nepazīstamu vai labākajā gadījumā nenozīmīgu vārdu kā rakstniecībā," Kārlis Vērdiņš grāmatas priekšvārdā citē anonīma autora sūkstīšanos žurnāla "Ritums" 1924. gada 7. numurā, jo gadu iepriekš V. B. Jeitss bija kļuvis par Nobela prēmijas laureātu literatūrā. "Cik liels specifiskais svars pasaules rakstniecībā gan ir Sili-Pridomam, Ečegarajam, Eikenam un Momzenam (viņam nozīme speciāli vēsturē), Heizem, Gjelerupam un Pontopidanam, Benaventem un Jeitsam? Mūsu Rainim ir vairākas grāmatas, ar kurām viņš nostājas augstu pāri šim baram, – bet kā gan Stokholmas akadēmiķu acis lai ierauga mazas jaunas tautas rakstnieku?"

Diemžēl mūsu pašu šā gada jubilārs Rainis (arī V. B. Jeitsam šogad svinama 150 gadu jubileja) gan Stokholmas akadēmiķu, gan pārējās pasaules acīs vēl vienmēr varētu būt tikpat mazpazīstams, labākajā gadījumā nenozīmīgs un piederīgs nezināmam baram kā V. B. Jeitss 1924. gada latviešu lasītājam. Tam diez ko nelīdz arī tas, ka vēlākajos gados, kā raksta Vērdiņš, latviešu dzejnieki un atdzejotāji V. B. Jeitsa dzeju tomēr sāk iepazīt, epizodiski atdzejot, uz to tieši vai pastarpināti atsaukties, pa kādam atdzejojumam publicēt kopkrājumos vai antoloģijās. Plašu atpazīstamību, piekrišanu vai pat dažādu apstākļu sakritības rezultātā dzimušu kultam līdzīgu sekošanu īru dzejnieks Latvijā neizpelnās, lai gan V. B. Jeitsa dzeja pazib arī padomju laikā iznākušajās antoloģijās (ar Īrijas smagnēji krāsotajā romantiskajā ainavā sakņotās fiziskās pasaules un katoliski pagāniskas metafiziskās dimensijas savijumu šajā periodā laikam ir par maz – nedz izdevējs, nedz lasītājs tur neatrod pareizu politisko moceklību kā Jaņa Ricos vai Federiko Garsijas Lorkas gadījumā, un nav arī īstas un paaudzes traumējošas aizliegtā augļa garšas kā franču mūsdienu dzejas antoloģijā "Es tevi turpinu").

"Esmu priecīgs, ka man ir darbs Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā," intervijā stāsta krājuma sastādītājs Kārlis Vērdiņš. "Šķiet, pēdējos gados pētniecība man ir tikpat interesanta un azartiska nodarbošanās kā dzejoļu rakstīšana." Šo prieku un azartu var sajust viņa rakstītajā priekšvārdā, kur Vērdiņš rūpīgi izsekojis iepriekš pieminētajām un gadsimta gaitā pašķidrajām V. B. Jeitsa latviskošanas tradīcijām, kā arī konspektīvā, blīvā, bet nebūt ne formāli izkaltušā tekstā sniedzis ieskatu īru dzejnieka dzīves gājumā ("Dvēseles sāpes drīz vien palīdz aizmirst laulības ar [..] divreiz jaunāku izglītotu jaunkundzi, kas dāvā dzejniekam divus bērnus un piedalās aizraujošos poētiskos eksperimentos ar garu saukšanu un automātisko rakstību" u.tml.). Meklējot V. B. Jeitsa klātbūtni latviešu literatūrā, autors, šķiet, nav palaidis garām nevienu gadījumu – uziets ir pat V. B. Jeitsa drāmu pieminējums rakstnieka Jāņa Vēvera darbā "Dekonstrukcijas" un stāstu tulkojums žurnālā "Mistērija".

Līdzīga pieeja, kas kaut kādā ziņā patīkami atgādina manis paša aizraušanos ar īru kultūru un visu īrisko pagalam agrā jaunībā (tajā neveiksmei lemti centieni apgūt ķeltu valodu spēja sadzīvot ar interesi par Īrijas vēsturi, populāro mūziku, ne pārāk sekmīgiem mēģinājumiem iepazīt V. B. Jeitsa un citu īru izcelsmes autoru rakstīto oriģinālvalodā un vispār pa druskai vākt jebko, kas saistīts ar šo zemi), varētu būt bijusi arī krājuma sastādīšanas pamatā.

Sastādītājs ir apzinājis, iespējams, visus V. B. Jeitsa līdzšinējos atdzejojumus, secinot, ka "Jeitsa atdzejošanā latvieši izrādījuši apbrīnojamu vienprātību – populārākie dzejoļi dažādos laikos atdzejoti pat četrās piecās atšķirīgās versijās [..]", taču, kā redzams no grāmatas pielikumā pievienotajiem divu dzejoļu piemēriem, ne vienmēr kāds no šiem senākajiem variantiem atzīts par veiksmīgāko. Man kā prozaiski noskaņotam dzejas vērotājam no malas interesanti gan būtu bijis arī uzzināt, cik liela daļa pārējo krājumā lasāmo pantu tikuši latviskoti jau iepriekš ("Baltie putni", "Klejotāja Engus dziesma" – kas vēl?), jo reizēm atdzejotāju atsperšanās, pat pašmērķīgi spītīga atgrūšanās no saviem priekštečiem, bet citkārt apzināta vai neapzināta pakļaušanās tiem allaž ir būtisks šīs jomas elements.

Līdzās tam, kas atsijāts no senākos laikos tapušiem atdzejojumiem, krājumā ir ne mazums arī jaunāku versiju gan par jau iepriekš atdzejotiem dzejoļiem, gan – kā uzdrošinos domāt – pirmoreiz latviešu valodā skanošu pantu. Šai ziņā interesants piemērs varētu būt Arvja Vigula atdzejotās "Mēness fāzes" (1919) no laika, kurā V. B. Jeitsu jau bija sākušas nodarbināt dažādas ezoteriskas debesu sfēru tēmas, un dzejas no cikla "Pārdabiskās dziesmas" (1935), kur dažas rindas latviskojumā skan pat aizdomīgi laikmetīgi, teiksim: "Piesaka viņš karu sirdij; / Tagad nešķīstība tirdī."

Tā gan ir vēl viena šī krājuma uzjundīta tēma, kam īpaši uzmanību pievērš gan iespēja ne vien oriģinālu salīdzināt ar atdzejojumu, bet pāris gadījumos arī citu pēc citas izlasīt viena dzejoļa četras latviskojuma versijas, proti – cik ideālā kombinācijā atdzejojumā vajadzētu būt sajauktām daļām no atdzejotāja personības, temperamenta, rokraksta, cik – no viņa kulturālās bagāžas un dzīves laika un cik – no oriģināla.

Tā, piemēram: A. Baumaņa atdzejojumā "The Lake Isle of Innisfree" sākums ir šāds:

"Man jāceļas un jāiet
Uz Inisfriju rīt.
Tur sevim būdu gribu
No kārklu zariem vīt."

Bet Hermanim Marģeram Majevskim tas pats skan tā:

"Man uztrūkties gribas un atkal uz Innisfrī iet,
Tur kleķa būdu no vītola klūgām aizvīt."

(Oriģinālā:

"I will arise and go now, and go to Innisfree
And a small cabin build there, of clay and wattles made; [..].")

Taču gan jau šos pašus jautājumus par "sevis ietulkošanu tulkojumā" var uzdot arī par jaunāko laiku atdzejojumiem – kaut vai iesākumā citēto Kārļa Vērdiņa versiju par "When You Are Old", bet ne jau tāpēc šīs dažādās versijas kļūtu mazāk aizraujoši lasīt, salīdzināt un par tām domāt.

Tikko biju šo uzrakstījis, tā sociālajos tīklos, kuros – kāds gan tur brīnums – laiku pa laikam atrodas vieta arī jaunāko laiku dzejnieku diskusijām un pārdomām par atdzejošanas jautājumiem, izlasīju Mariana Rižija piezīmi, tulkojot Brodski: "Labs atdzejojums ir par zaudējuma cenu gūta uzvara. Tu saproti, ka zaudējums ir neizbēgams, un ar to jāsamierinās. Jo tas, ko "pa tiešo" iespējams pārnest dzimtās valodas vidē, ir drupas. Uzmanīgi darbojoties, var pārnest tikai kopējās proporcijas, viegli ieskicētas kontūras."

Mums pārējiem tad nu atliek vien klīst starp šīm drupām un, sekojot saviem romantisma laikmeta priekštečiem (tai skaitā cenšoties pielīdzināties arī V. B. Jeitsam, kuru viņa nāves brīdim veltītā rakstā Rīgā dzīvojušais un strādājušais angļu valodas un literatūras privātdocents Viljams Metjūss tā arī bija nodēvējis – par "pēdējo romantiķi"), jāmēģina necilā ceļmalas akmenī saskatīt ķeltu druīdu altāri vai paliekas no seniem dieviem veltīta tempļa; vai arī telpā starp vieniem vārdiem jācenšas sajust vārdus un to nozīmi no pavisam cita laika, pavisam citas vietas.

* Pirmā rinda no dzejoļa "Viedums nāk ar gadiem" ("The Coming of Wisdom with Time") Arvja Vigula atdzejojumā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0