Ievadraksts Satori Vasaras avīzei
Mēs esam pieraduši pie tā, ka cilvēkiem mēdz būt pretēji viedokļi. Viedokļu plurālisms ir kļuvis tik pašsaprotams, ka bieži vien tiek uztverts kā dabiskas tiesības. No masu medijiem tiek pieprasīts vienmēr "atspoguļot arī pretējo pusi". Ir iespējams apgalvot pilnīgas blēņas un teikt – man taču ir tiesības uzskatīt tā, kā es uzskatu. Ikvienā notikumā var atrast lietas, kas skaidrojamas pilnīgi pretēji. Un daudzus tas kaitina.
Cilvēkam vispār ir raksturīgi izvēlēties vienkāršāko atbildi uz būtiskiem jautājumiem. Arī tad, ja atbilde izskatās sarežģīta, tieši šī sarežģītība ir tā, kas palīdz aizmirst, neņemt vērā, nepievērst uzmanību citiem iespējamiem atbilžu variantiem. Tas ir tāds domāšanas ekonomijas princips, kas iejaucas ikvienā mūsu apziņas dzīves mirklī. Gara kūtrums, ja vēlaties. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka intelektuāļa (ja vispār pieņemam, ka tā ir tāda īpaša sabiedrības daļa) pienākums ir spēt paskatīties uz notikumiem no malas, izvērtēt un bezkaislīgi analizēt to, kas izraisa kaislības pārējos. Interneta tehnoloģijas un vispārējās balsstiesības ir mazinājušas šīs romantiskās misijas nozīmi mūsdienās.
Mums vairs nav vajadzīgs bezkaislīgs vērotājs no malas, kurš pateiks priekšā, kā ir pareizi. Mēs taču paši labi zinām, ko esam pelnījuši, ko ēduši. Mēs paši zinām, vai esam laimīgi vai ne. Lai gan tas, šķiet, ir jautājums, par kuru visbiežāk esam melojuši ne vien citiem, bet arī paši sev. Atbildot uz šo jautājumu, tik ļoti negribas domāt. Lai gan man gribētos ticēt, ka domāšana nav tikai privilēģija vai evolūcijas radīts izdzīvošanas un naudas pelnīšanas instruments sabiedrības inteliģencei kā šķirai, bet pirmām kārtām – pienākums. Kaut kas līdzīgs profesionālai ētikai. Tāpat kā ārstu ētika prasa sniegt palīdzību, bet karavīra ētika prasa neuzdot jautājumus, tā arī domājoša cilvēka morālais pienākums ir domāt, lai arī ko tas prasītu.
Man ir ļoti grūti novērtēt to vai citu notikumu, vienalga, personiskajā dzīvē, mākslā vai pasaules likteņos, – grūti novērtēt, vai tas ir bijis labs vai slikts, laimi vai nelaimi nesošs. Man svarīgāk vienmēr ir šķitis tas, vai šis notikums liek domāt. Jā, droši vien tā – nevis "ir licis" domāt, bet gan "liek domāt". Turpināt domāt. Un domāt joprojām ir iespējams tikai individuālā kārtā. Kopīgi var strādāt, ēst, pat gulēt un piedalīties demonstrācijās, kopīgi var vēlēt un vilties ievēlētajos. Bet domāt kopīgi nav iespējams.
Vladimirs Nabokovs kādā intervijā laikrakstam "L'Express" 1961. gadā atzinās, ka nevar ciest kopīgās idejas, tāpēc nekad mūžā nav parakstījis nevienu manifestu vai bijis kāda kluba biedrs. Izņemot tenisa un tauriņu kolekcionāru klubus. Te laikam parādās tā būtiskā atšķirība starp Austrumeiropas priekšstatu par "inteliģenci" un Rietumeiropas ideju par "intelektuāli". Inteliģence ir šķira, kopība, bet intelektuālis ir individuāls domātājs.
Krieviski vārdam "kopīgs" (общий) ir vēl divas nozīmes, kas latviešu valodā pazūd no zemteksta: vispārīgs un abstrakts. Un padarīt ideju par kopīgu nozīmē to vispārināt; šķiet, ka tieši ar to filozofi, teologi un politiķi ir mīļu prātu nodarbojušies pēdējos divarpus tūkstošus gadu, ievērojami racionalizējot mūsu domāšanas un darbošanās klišejas. Acīmredzot tāds ir bijis sabiedriskais pasūtījums.
Vispārinot priekšstatu par cilvēku, ir vieglāk to nogalināt, ienīst un pārvaldīt. Godīgi sakot, arī mīlēt tādu vispārinātu cilvēku ir vieglāk, jo tad netraucē viņa individuālās īpašības. Vispārināšana ir tāds riebīgs miets ar diviem noasinātiem galiem. Tas palīdz un traucē. Tas padara vienkāršāku domāšanas pienākumu, bet tajā pašā laikā nolīdzina šaubas. Mūsdienu politizētajā diskusijā, kas vērojama sociālo tīklu pļāpās, kārdinājums vispārināt agri vai vēlu noved pie diskusijas neiespējamības. Visi politiķi – zagļi, visi mākslinieki – slaisti, visi bēgļi – musulmaņi, visi musulmaņi – maitas. Visi, kas tev runā pretī, – idioti.
Te gan klasisks Rietumeiropas intelektuālis uzreiz atcerēsies vārda "idiots" etimoloģiju un teiks, ka Senajā Grieķijā par idiotiem sauca ārpuspolitiskus indivīdus vai vēl precīzāk – privātpersonas. Konkrētas, nevispārinātas un kopīgu ideju neapstulbinātas personas, kas taču laikam visprecīzāk atbilstu tam priekšstatam par inteliģentu sabiedrības locekli, ko mēs joprojām uzturam dzīvu, lai arī lamājam un nīstam.
1