Redzējumi
08.03.2011

Ilgas pēc metropoles

Komentē
0


"Arī šodien horizontāla sadarbība Baltijas valstīm īsti nesokas."

Lietuvas prezidents Valds Adamkus privātā sarunā ASV vēstniekam Lietuvā Stīvenam Malam sūdzējies, ka toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, piekrītot 2005. gada 9. maijā doties uz Maskavu, sašūpojusi Baltijas valstu vienotību, liecina WikiLeaks rīcībā esoša informācija.[..] Tādēļ arī Lietuva sākusi rupju kampaņu, lai gaidāmās ASV prezidenta Džordža Buša un Baltijas valstu prezidentu tikšanās vietu pārceltu no Rīgas uz Tallinu, tādējādi izvairoties no iespaida radīšanas, ka ASV atbalsta Latvijas pieeju Krievijai, sacīts ziņojumā.
Diena.lv, 02.03.2011

Starp daudzajām „nacionālajām” anekdotēm, kuras šodien klīst pa Eiropu, Baltijas tautas tiek pieminētas visai reti. Tautiņas ir mazas, grūti identificējamas un bez kādām īpašām vai unikālām pazīmēm – ja vien neskaita saspringtās attiecības ar Krieviju. Taču ir kāda anekdote, kura ir dzirdēta diezgan bieži. Tās pamatā ir vecais joks par krītošo lidmašīnu: dažādu tautību ļaudīm ir jāuzupurējas un jālec ārā cerībā, ka samazinātais lidaparāta svars ļaus pārējiem veiksmīgi piezemēties. Ar kādiem saucieniem tad lec ārā dažādu tautību ļaudis?

Brits: God save the Queen!
Amerikānis: God bless America!
Francūzis: Vive la Republique!
Lietuvietis un igaunis (izgrūžot latvieti, turklāt saskaitāmos te var mainīt vietām):
For Baltic co-operation!

Būtu jauki, ja šis saldi rūgtais joks būtu tikai joks. Patiesībā jau sadarbība starp trim Baltijas valstīm patiesi varētu būt daudz labāka. Tas nenozīmē, ka nekāda sadarbība nenotiktu. Tā notiek, joprojām pastāv Baltijas Asambleja, notiek dažādas konsultācijas un tamlīdzīgi, igauņi pat aizdod naudu saviem viegli aziātiskajiem dienvidu kaimiņiem. Arī daiļu vārdu netrūkst – piemēram, tajā pašā Baltijas ceļa jubilejā aizpagājušogad. Tomēr gatavība rīkoties „tuvākajiem” kaimiņiem aiz muguras ir jau labu laiku kļuvusi par Baltijas valstu sadarbības pamatpazīmi. Visskaidrāk tas, protams, ir iemiesots tolaik Igaunijas ārlietu ministra Tomasa Hendrika Ilvesa 1998. gada hrestomātiskajā izteikumā, ka Igaunija esot postkomunistiska Ziemeļvalsts, nevis kaut kāda tur Baltijas valsts. Taču līdzīga gatavība „uzmest” Baltijas valstu solidaritāti pie pirmās iespējas iegūt kādas priekšrocības faktiski ir atrodama krietni biežāk. Atcerēsimies, kā Lietuva rāvās uz NATO, vai Igaunija – uz ES, kad šīm valstīm kādu mirkli „spīdēja” iespēja kā pirmajām iestāties šajās savienībās.

Tādēļ Adamkus sūdzības par VVF jau no paša sākuma vajadzētu uztvert cum grano salis. Ja atminamies tā laika kontekstu, vērtējumi par Latviju, kas nelietīgā kārtā vēlas uzņemties Baltijas valstu līdera lomu, šķiet stipri vien pārspīlēti. Turklāt kurš kuru toreiz „uzmeta”, vēl ir jautājums. 2004. gada rudenī visi Baltijas valstu prezidenti saņēma pilnīgi vienādus uzaicinājumus doties uz lielās uzvaras 60. gadadienas svinībām. VVF jau janvārī pauda piekrišanu braukt, saņemdama savu daļu kritikas no vietējiem revanšistiem. Nav labi ticēt baumām, taču tobrīd gan Rīgā intensīvi runāja, ka šāds lēmums ir neformāli saskaņots ar lietuviešiem un igauņiem, kuru prezidenti arī it kā esot piekrituši braukt, bet iekšpolitisku apsvērumu dēļ savu lēmumu vēl neatklāja. Kad nu VVF bija par savu lēmumu skaļi paziņojusi, Rītela un Adamkus kungi kaut kā nesteidzās viņai pievienoties, līdz vēlāk, jau tuvojoties liktenīgajai dienai, pamanījās graciozi nolēkt no vilciena. Pārmetumi „izlekšanā” Latvijas prezidentei no kaimiņvalstīm izskanēja jau toreiz, līdz ar to šai Wikileaks ziņai (kā vairumam citu) patiesībā ir diezgan zema informatīvā vērtība – ja vien neskaitām Adamkus sūdzēšanos amerikāņu vēstniekam.

Tas, protams, ir vienīgi minējums, bet šī greizsirdības scēna drīzāk varētu būt saistīta ne tik daudz ar pašu VVF Maskavas braucienu, cik ar viņas kampaņu par Otrā Pasaules kara rezultātu izvērtējumu. Lieta tā, ka Valsts prezidentes braucienu ievadīja vēstuļu rakstīšana Rietumu demokrātisko valstu līderiem, kuri tika aicināti neaizmirst Austrumeiropas likteņus pēc lielās 1945. gada uzvaras. Diez vai tā īpaši daudz līdzēja Krievijas pāraudzināšanā, taču kā Latvijas 20. gadsimta vēstures reklāma šis solis nostrādāja ļoti labi. Uz VVF vēstulēm atsaucās tādi gaidāmās Maskavas vizītes viesi, kā Tonijs Blērs un Žaks Širaks, un tas savukārt krietni vien mazināja svētku sajūtu „draugam Vladimiram” jeb VVP. Tobrīd VVF patiešām izdevās izvirzīt Latviju Baltijas valstu avangardā, un tas dažam labam varēja nepatikt. Tiesa, visu šo iespaidu krietni vien pabojāja citi darboņi. Kā atceramies, VVF sākotnēji bija iecere Maskavā pēc svinībām parakstīt Latvijas – Krievijas robežlīgumu, kuram Kremlis atsauca parakstu pēc latviešu vēsturiskās deklarācijas pievienošanas. To savukārt pavadīja VVP komentāri par ēzeļa ausīm un visādi citi politiska brieduma apliecinājumi no Kremļa puses. Īsi sakot, VVF gan savā nodabā civilizēti mēģināja vairot rietumos izpratni par Latvijas vēstures problēmām; taču fonā Latvijas-Krievijas kontakti norisinājās jau ierastajā režīmā, kuru citādi kā par savstarpēju apspļaudīšanos ir grūti nosaukt.

Kad nu tapa zināms, ka pirms 9. maija Rīgā ieradīsies Džordžs V. Bušs, kaimiņi sāka kļūt tramīgi un atcerējās par Baltijas valstu vienotību. Sak’, par daudz goda tiem latviešiem. Tas nekas, ka Igaunijas prezidents Arnolds Rītels pirms dažiem mēnešiem pats uz savu roku bija viesojies Maskavā pie patriarha Aleksija II, kur „it kā nejauši” sarunai pieslēdzās VVP ar visādiem uzmanības apliecinājumiem tieši Igaunijai; tobrīd neviens par „Baltijas vienotību” pat neiežagojās. Taču, ja reiz vizītē brauc pats „stratēģiskā partnera” prezidents, to lietu tā vairs nevarēja atstāt. Adamkus, arī pats būdams trimdas lietuvietis ar labiem galiem Vašingtonā, neparko negribēja spēlēt otro vijoli aiz VVF un acīmredzot tādēļ sūdzējās vēstniekam par triecienu „Baltijas valstu vienotībai.”

Minētā greizsirdības scēna paver kādu interesantu Baltijas valstu sadarbības šķautni. Visas trīs valstis pēkšņi ir gatavas sadarboties mirkļos, kad šo sadarbību vajag nodemonstrēt kādam uz ārieni – Vašingtonai, Maskavai vai Briselei. Kad neviens no ārpuses neskatās, pašiem rokas uz kopīgām iniciatīvām diez ko vis neceļas. Lai piesaucam triju prezidentu un Godmaņa braucienu uz Tbilisi 2008. gada Gruzijas – Krievijas kara laikā: šo Baltijas vienotības aktu patiesībā iniciēja nelaiķis Lehs Kačiņskis, Polijas prezidents. Reāla, fiziska robeža ar pasu kontroli starp Baltijas valstīm pastāvēja līdz pat to uzņemšanai ES 2004. gadā – arī neapšaubāms integrācijas sasniegums, protams. Tikai 2009. gadā ekonomiskās krīzes rezultātā Baltijas valstu ārlietu dienesti beidzot sāka nedaudz aizdomāties par sadarbību kopīgu vēstniecību veidošanā – atšķirībā, teiksim, no Ziemeļvalstīm, kuru vēstniecības jau sen „dzīvo” vienās ēkās visā pasaulē. Neminēsim nemaz citus „Baltijas vienotības” paraugus populārajā kultūrā – teiksim, igauņu propagandas filmu „The Singing Revolution” (igauņu „Soviet Story” versiju), kurā ne ar vārdu nav pieminēta Latvija vai Lietuva, vai faktu, ka „Baltijas ceļa” divdesmitgades skrējienā „Sirdspuksti Baltijai” iepretim 50 000 skrienošajiem latviešiem bija 7000 skrienošu igauņu un 5000 skrienošu lietuviešu. Taču, kad ir jāparaud uz pleca ASV vēstniekam, tad gan mežonīgas ilgas pēc Baltijas solidaritātes liek asarām aizmiglot ne vienu vien skatienu.

Ja vaicājam par šās „Potjomkina sādžas” cēloņiem, kā galvenais nāk prātā kultūrvēsturiskās atšķirības: lai gan Baltijas tautas patiešām ir kaimiņi, tomēr tās tīri vēsturiski neuzlūko viena otru kā „tuvākos” – igauņiem tādi ir somi, lietuviešiem (gan ar lieliem iebildumiem) – poļi. Tomēr ne mazāk svarīga ir arī kopīgā koloniālisma pieredze. Starp padomju republikām visas lietas tika kārtotas vertikāli, caur centru, nevis horizontāli, tiešu sakaru veidā. Tādēļ arī šodien horizontāla sadarbība bez Briseles un Vašingtonas klātbūtnes īsti nesokas. Tā ir tipiska koloniālisma mentalitāte, kur kā pēdējā autoritāte vienmēr klātesošs ir kāds impēriskais centrs – tikpat labi reāls, cik iedomāts. Koloniālā pieredze pati par sevi nav nekas ļauns: postkoloniāla ir lielākā daļa pasaules. Arī šodien pasaules karti patiesībā nosaka dažnedažādas metropoļu un koloniju attiecības, nevis pilnībā suverēnas nacionālas valstis, kuras jo dienas jo vairāk kļūst par fikciju. Koloniālismi gan mēdz būt dažādi, labvēlīgi un postoši, un tos nevajag mest visus pār vienu kārti. Arī Baltijas valstu sadarbības ziņā nebūtu pareizi noliegt to pozitīvo efektu, kad tālu prom katrs no savām mājām, Briselē, baltiešu politiķi un ierēdņi patiešām ir spiesti pieņemt kopīgus lēmumus un beidzot rīkoties solidāri.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0