Foto - Ģirts Raģelis
 
Mūzika
12.10.2017

Ievads monogrāfijai par Platonu Buravicki

Komentē
0

Tagad šķiet, ka Platons Buravickis Latvijas mūzikā bijis vienmēr. 2017. gads vēl nav galā, bet sešu mēnešu laikā jau piedzīvoti vairāki pirmatskaņojumi, tostarp lielas formas darbiem, šie opusi nekur nav aizēnojuši iepriekšējos, Platons Buravickis uzstājas ar elektroakustiskiem priekšnesumiem, sadarbojas ar dzejniekiem un māksliniekiem, viņš atsaucies aicinājumiem pienācīgi nosvinēt Raiņa un Aspazijas jubileju, bagātināt amatieru koriem adresēto repertuāru, atcerēties par Hardiju Lediņu un Juri Boiko, viņš strādā mūzikas skolā un nebaidās publiski izteikt savu viedokli par mūzikas estētiku, jēgu un vērtību. Tomēr ne vienmēr viņš bijis klātesošs. Ir visai interesanti mēģināt atcerēties, kad kādas šķietami vispārzināmas personības vārds pašu pirmo reizi nonācis redzeslokā, pašu pirmo reizi uzplaiksnījis apziņā – un secināt, ka to atminēties nemaz nav tik vienkārši, jo kopš šī pagātnes brīža gluži nemanāmi notikušas pamatīgas izmaiņas. Visticamākā versija, ka ar Platona Buravicka vārdu pirmoreiz saskāros 2007. gadā, un tas sasaistāms ar konkrētu robežpunktu – togad Buravickis noslēdza mācības Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur kompozīciju apguva pie Pētera Vaska. Tobrīd Buravickim bija astoņpadsmit gadu, un ar 2007. gadu datējams viņa klavieru diptihs "Prelūdija un fantāzija". Tagad Buravickim ir divdesmit astoņi, un 2017. gadā tapis opuss "Demontāžas estētika" kamerorķestrim un elektronikai, "Injector. Впрыск. Sprausla" stīgu un pūšaminstrumentu oktetam un "Sprut" astoņām balsīm un elektronikai. Šajā laika posmā pabeigtas arī studijas Mūzikas akadēmijā Selgas Mences kompozīcijas klasē, un jācer, ka arī Buravicka agrāko darbību kuģu būvētavā, betonēšanā un citās patīkamās fiziskās izklaidēs tagad beidzot ir pārņēmuši viņa gados vecākie un cienījamākie kolēģi.

Desmit gadu periods mūzikas vēsturē it kā nav nekas liels. Pēteris Vasks un Selga Mence joprojām ir radoši aktīvi, Latvijas mūzikas dzīves centrā savu vietu joprojām iekarojuši Andris Dzenītis, Jānis Petraškevičs, Santa Ratniece, Mārtiņš Viļums, Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" joprojām vada Normunds Šnē, bet Valsts Akadēmisko kori "Latvija" – Māris Sirmais. Taču plašāka paraudzīšanās, redzeslokā ietverot arī citas kultūras sfēras, šādu priekšstatu uzreiz izmaina. 2006.–2007. gada sezonā pēc "Spēlmaņu nakts" žūrijas vērtējuma par labāko izrādi kļuva "Karalis Līrs" Valmieras Drāmas teātrī Oļģerta Krodera režijā. Par gada latviešu autora darba iestudējumu – "Latviešu mīlestība" Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa režijā. Tātad – pietiek tikai piesaukt divas izrādes, lai saprastu, ka mainījies pilnīgi viss. 2007. gadā ar filmu "Amatieris" debitēja Jānis Nords. Togad top arī Jāņa Kalēja, Jāņa Putniņa, Gata Šmita un Annas Vidulejas kopdarbs "Vogelfrei" un Jura Poškus "Monotonija". Vēl nav ne Norda "Mammu, es tevi mīlu", ne Poškus "Kolka Cool", ne Lailas Pakalniņas "Ausmas". Literatūra ar atskaites punktu kā Latvijas literatūras gada balvu 2007. gadā? Labākā debija Ingmārai Balodei, labākais bērnu literatūras paraugs – Kārlim Vērdiņam. Vēl nav ne Gundegas Repšes "Bogenes", ne Noras Ikstenas "Mātes piena", ne Ingas Gailes "Stiklu", un Ingas Ābeles "Klūgu mūka" arī ne.

Platona Buravicka daiļradē tad nu arī ir kaut kas no Jāņa Norda, kaut kas no Kārļa Vērdiņa un Elmāra Seņkova. No vienas puses – radošs izaicinājums, intelektuālisms un spriegums. No otras puses – priekšplānā esošas emocijas, atklātība, enerģija un saviļņojums. Platons Buravickis nevairās no jūtām, no psiholoģiski sociālām tēmām, no tiešas iedarbības uz klausītāju. Taču tajā pašā laikā viņam tikpat svarīgi ir arī racionāli eksperimenti, struktūras komplicētība un formas perfekcija, tehnoloģijas un to radītās izmaiņas cilvēciskajā pasaulē. Ja Jānis Petraškevičs, Rolands Kronlaks un Mārtiņš Viļums ir komponisti matemātiķi, komponisti fiziķi, komponisti filozofi, tad Platons Buravickis ir komponists biologs. Komponists programmētājs. Komponists sociālantropologs. Bet, iespējams, vairāk par visu – komponists arhitekts. Te arī rodams viens no būtiskākajiem iemesliem Buravicka jaunrades īpašajai individualitātei un palaikam gluži atbruņojošajam pievilcīgumam – šī mūzika iedarbojas taktili, un tajā sataustāma ne tikai stikla, betona vai granīta savstarpēji atšķirīgā faktūra, bet arī dzīva cilvēka āda, cilvēka ķermeņa izliekumi, ieplakas un siltums.

2016. gada martā uz ekscentriskā trio "Art-i-Shock" koncertu "Latvijas Jaunās mūzikas dienu" laikā jau devos ar apzinātu domu, ka Platona Buravicka mūzika tur, visticamāk, būs viens no interesantākajiem un uzmundrinošākajiem programmas rakursiem. Opuss "Voltāža" klavierēm, čellam un sitaminstrumentiem to arī apliecināja, taču komponista daiļrades kontekstā vēl jo zīmīgāki ir divi citi skaņdarbi – Vienpadsmitais Liepājas koncerts balsij un orķestrim, kura pirmatskaņojums noslēdza Liepājas Simfoniskā orķestra pasūtīto divpadsmit jaundarbu ciklu, un festivālā "Sansusī" pirmoreiz izskanējusī "Demontāžas estētika". Normunda Šnē vadītā kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" spēlētajā opusā ir lielumliela daļa no tā, ko mēs patlaban asociējam ar Buravicka stilu, estētiku un pasaules redzējumu, – dinamisks, piesātināts un enerģisks skaņuraksts, kura zemstrāvās atbalsojas rokmūzikas un minimālisma principi, taču viscaur individualizētā manierē; disonanšu ķēdes, kas pauž tik kolorītu un antidepresīvu izjūtu gammu, ka rezultāts vismaz no emocionālā viedokļa izvēršas gluži konsonējošs (te acīmredzami Buravicka sveiciens Stravinskim, Bartokam un arī Kristapam Pētersonam); lauzīti motīvi un asimetriskas ritma pasāžas; elektroniska skaņu celiņa integrēšana ar akustiskiem instrumentiem paredzētu tematisko materiālu; lai arī neordināra, taču loģiski pārskatāma dramaturģiskā attīstība; neparasts konceptuālais pamats – šajā gadījumā mūzikas satura un tēlu virzība no detalizētā uz raupjo, no tehnoloģiskā uz arhaisko. Turpat arī koncerts balsij un orķestrim ar līdzīgu plašāka mēroga minimālistisku struktūru ritējumu, ar līdzīgu izteiksmi un piesātinājumu, taču mūzikas raksturs te kļuvis maigāks, liriskāks, poētiskāks – Buravickis nebūt nevairās no skaistuma, un kā atalgojums par to nāk metafizisku dimensiju daudznozīmīga atklāsme. Un šeit identificējami vēl divi būtiski aspekti. Pirmais – bioloģiskas būtnes pretstats nedzīvam vieliskumam, jau iepriekšminētā miesas siltuma un dzīvīguma kontrasts ar cietu un sastindzinātu matēriju – kā emocionālā, tā eksistenciālā līmenī; turklāt bez akcentētas apdraudējuma sajūtas, vienkārši kā sinestētiska atskārsme par lietu kārtību. Otrais – emocionāla valdzinājuma un blīvas dinamikas grūti atšķetināms savijums; šeit dažādos līmeņos eksistē gan trauslas un plastiskas noskaņu vibrācijas, gan izjūtu sablīvējumi un sastrēdzinājumi. Savai sarunai ar Platonu Buravicki "Mūzikas Saulē" Dāvis Eņģelis licis virsrakstu "Skaista agresivitāte", un šī definīcija ir visnotaļ precīza.

Ielūkojoties hronoloģiski senākos Buravicka darbos, kļūst skaidrs, kur meklējamas saknes šādai muzikālās estētikas paradigmai. 2013. gadā festivālā "Skaņu mežs" komponists spēlēja klavierdarbu "Motors" – arī toreiz publika dzirdēja lauzītas melodiskās intonācijas un ritma struktūras, kas atspoguļoja autora interesi par urbānām tēmām, par mehānisku spēku un saliedētību. Divus gadus vēlāk Jāņa Liepiņa vadītais "DD orķestris" pirmatskaņoja opusu "Temps" – astoņas minūtes intensīva skaņuraksta ar daudzšķautņainu ģeometrisku figūru nepārtrauktu pulsāciju un roka sitaminstrumentu komplektu kā papildinājumu stīgām un pūšaminstrumentiem. No otras puses – 2013. gadā tas pats diriģents un orķestris interpretēja partitūru "Viļņi. Vibrācijas. Priekšnojautas" – šeit jūtama kā lirika, tā misticisms, un komponists aicina iedziļināties apskaidrotu izjūtu sfērā, kam nebūt netrūkst psiholoģiskas izteiksmības un vērīguma. Savukārt klavierdarbs "Priekšnojauta" ar astoņus gadus vēlāk radīto simfonisko opusu sasaucas ne tikai nosaukuma ziņā – skaņurakstu veido impresionistiskas faktūras, bet muzikālo gaismēnu plūsmā atspoguļota komponista pausto noskaņu kontemplatīvā iedaba.

Un tad ir 2014. gada koncerts klavierēm un stīgu orķestrim. Kārļa Kundrāta vadītā orķestra "Sinfonia Concertante" pavadībā klavieres spēlē pats komponists, un iespaidi paliek emocionāli piesātināti un uzlādēti – soloinstrumenta un stīgu līnijas te sastopas, te dodas atšķirīgos ceļos, klāsteru bloki un saspringtu pasāžu ķēdes savijas ar lirisku vērojumu, avangardiska ekspresija ar kinematogrāfiska skatījuma principiem, un rezultāts saucams par vienlīdz suģestējošu un priecējošu. Un tad ir 2015. gada programma Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur Aivja Gretera vadītais koris "Dziesmuvara" piedalās pirmatskaņojumā Buravicka opusam "Enter" jauktajam korim, elektronikai, basģitārai, elektriskajai ģitārai, ērģelēm, klavierēm, akordeonam, arfai, sitaminstrumentiem un tubai. Šāds salikums atkal apliecina komponista simpātijas pret zemiem, dūcošiem tembriem, arī šeit dzirdami harmoniski sablīvējumi, kuros iekļaujas kora sonorie čuksti, rūkoņa un izsaucieni, bet autora oriģinālās idejas un to muzikāli dramaturģiskais izklāsts izraisa tādu pašu interesi kā skaņdarbā paustais noskaņu atvēziens. Un tad jau ir klāt 2017. gada jūlijs, kad klavieru trio "Sōra" Mazajā Mežotnes pilī spēlē Buravicka jaundarbu "Debesziedu aromāts". Magdalēnai Gekai, Anželai Legasai un Polīnai Šenē koncertā padodas ne tikai Pētera Vaska un Indras Rišes, bet arī Platona Buravicka mūzikas interpretācijas; lai gan latviešu vijolniece izteikusies, ka šajā opusā komponists ir "pilnīgs minimālists", tur tomēr dzirdami arī pavisam citam stilam piederīgi jūtu saviļņojumi, taču skaidrs ir viens – šeit Buravickis patiešām sevi apzināti ierobežojis. Šoreiz nerodas asociācijas, ka te uzstātos futūrists vai konstruktīvists ar neizbēgamo izaicinājumu, mašīnu dievināšanu un revolucionāru patosu – mūzika palaikam gan skan aizrautīgi, taču viscaur plūstoši un plastiski. Un līdz ar to "Debesziedu aromāts" atstāj tādu pašu priekšstatu kā veseli posmi Mesiāna opusu "dievišķajos garumos" – šo skaņurakstu nepārprotami radījis laikmetīgi domājošs komponists, taču tajā pašā laikā mūzika ir tik romantiska, tik romantiska… Un, protams, to bez kādām izmaiņām varētu likt par skaņu celiņu kādai filmai. Līdz šim nav gan dzirdēts, ka Platonu Buravicki aicinātu sadarboties Aiks Karapetjans, Andrejs Zvjagincevs vai Sofija Kopola, bet varbūt ir pēdējais laiks?

Paralēle ar kino nebūt nav nejauša – 2016. gada februārī pienāca kārtējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kinokoncerts, un šoreiz tam par godu Platons Buravickis uzrakstīja jaunu muzikālu partitūru 1923. gada filmai "Beidzot drošībā!". Uz ekrāna redzams Harolds Loids, brīžiem nav skaidrs, kur beidzas komēdija un sākas spriedzes filma, un Buravicka mūzika ar attēlu sasaucās lieliski, vienlaikus ļaujot novērtēt komponista mākslinieciskās dramaturģijas izjūtu, melodisko trāpīgumu un orķestrācijas prasmi. Var tikai iztēloties, cik daudz laika, enerģijas un profesionālo iemaņu šāds darbs no komponista patiesībā prasīja, un šis veikums uzreiz atsauc atmiņā citu projektu – konceptuālā avangarda grupas NSRD albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" aranžējumu stīgu orķestrim, kas "Sinfonietta Rīga" priekšnesumā izskanēja 2015. gada decembrī, atzīmējot Hardija Lediņa jubileju. Realitātē šāds uzdevums nozīmē nevis precīzi un skaidri pierakstīta tematiskā materiāla jauku un vieglu transkripciju, bet gan īstu rekonstrukciju, muzikālās celtnes uzbūvēšanu no jauna – un šī uzdevuma risinājums parādīja gan Platona Buravicka profesionalitāti, gan iztēli.

Aplūkojot Buravicka darbu hronometrāžu, jāsecina, ka vismaz pagaidām šajā ziņā viņš ir piesardzīgs. Arī izvērstākās formas rakstītas viendaļīgā ritējumā, iepriekšminētais koncerts klavierēm un stīgu orķestrim aizņem 15 minūtes, un arī koncerts balsij un orķestrim vai "Demontāžas estētika" nav daudz garākas partitūras (lai gan varētu turpināties vēl). Jācer, ka atskaņotāju interese nākotnē būs pietiekami liela, lai Platons Buravickis pienācīgi izpaustos simfoniskajā mūzikā, kur viens no mākslas darba organizācijas parametriem būtu arī dažādu daļu, liela mēroga struktūru sasaukšanās un pretnostatījumi, kas dotu papildu iespēju atklāt radošo ideju nekonvencionalitāti un kontraversālo vēstījumu. Tāpat arī ar lielu interesi sagaidītu Buravicka radītu kora simfoniju. Vai koncertu korim un klavierēm. Vai arī divpadsmitdaļīgu vokālo ciklu. Un, protams, opera – ieceres šajā jomā komponistam jau ir, to īstenojumā, visticamāk, būtu arī elektronika un multimediālas norises, un skaidrs, ka Buravicka mākslinieciskā domāšana operas žanru Latvijā bagātinātu.

No Platona Buravicka mūzikas jau tagad ir, ko spēlēt. Tādi opusi kā "Slīdēšana" čellam un klavierēm vai "Skats virzīts ūdens dziļumos, uz kura virsmas spēlē saule" vijolei un klavierēm pārstāv komponista daiļrades lirisko pusi, elektroniskās mūzikas paraugi "Allegro barbaro", "Destrukcija un meditācija" un "Cohomology" savukārt raksturo citus emociju afektus, konceptuālos risinājumus un skaņveides parametrus, bet interpretiem nenāktu par sliktu ielūkoties arī klavieru duetā "Divertimento. Smorzamento" vai "Nelumbo" marimbai, čellam un klavierēm. No Buravicka mūzikas ir arī, ko dziedāt. Korim rakstīta "Pastorāle", "Vokalīze", "Tu redzi gaismu". Skaņdarbs "Roze" komponēts mecoprānam, flautai, klarnetei, čellam un klavierēm, "Elpa – Izelpa – Elpa – Telpa" – soprānam un klavierēm, bet "Kodolatomu laikmeta pasakas" – kontrtenoram, basa blokflautai un elektronikai. Šī mūzika ir brīžiem tradicionālāka, brīžiem laikmetīgāka, taču vienlaikus identificējams kopīgs princips – Buravickis cilvēka balsi uztver nevis kā instrumentu, ko var nekautrējoties locīt atbilstoši komponista uzskatiem par virtuozitāti, artikulāciju un vokālajiem reģistriem, bet gan kā bioloģisku fenomenu ar savām īpašībām, pievilcīgumu un trauslumu.

Visbeidzot, par kinomūziku – arī tur Platonam Buravickim vēl būtu, ko darīt. Kādreiz enciklopēdijās un visur citur tika tiražēta maldīgā informācija, ka pirmā latviešu filma ir "Zvejnieka dēls" – agrāk nekas neeksistēja, jo vienkārši nevarēja eksistēt. Pēc tam atklājās, ka ir gan vēl senākas filmas, kuras turklāt pieder tai procentuāli mazākajai mēmā kino daļai, kas nonākusi līdz mūsu dienām. Diemžēl okupācijas laika domāšana ir saglabājusies – ja toreiz no visa bagātīgā kinomākslas mantojuma demonstrēja tikai trīs propagandas nolūkiem izmantotas mēmā kino lentes – Eizenšteina "Bruņukuģi "Potjomkinu"", Dovženko "Zemi" un Pudovkina "Māti" – demonstrēja absolūtā klusumā, bez simfoniskā orķestra pavadījuma un pat bez tapiera klavierspēles, tad tagad, internetā piedāvājot noskatīties visas Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas, tādu pašu apšaubāmu godu izpelnījies režisors Aleksandrs Rusteiķis ar savu izcilāko darbu "Lāčplēsis". Principā jebkura normāla valsts šādā situācijā pasūtītu jaunu skaņu celiņu Filipam Glāsam, Kšištofam Pendereckim vai Rodionam Ščedrinam, bet, ja nu tas nekādā gadījumā neder, varu ar pārliecību ieteikt Platonu Buravicki. Līdz Latvijas simtgadei vēl ir nedaudz vairāk par gadu.

Mēģinot rast atbildi uz jautājumu, ko jaunu, individuālu un būtisku Platons Buravickis ienesis mūsdienu Latvijas mūzikā, viena atbildes daļa jau ir formulēta. Buravickis apbrīnojami veiksmīgi uztvēris un īstenojis balansu starp izaicinošu ekspresiju un romantisku saviļņojumu, racionālu arhitektoniku un emocionālu intensitāti, avangarda izteiksmes līdzekļiem un klasiskām paradigmām tematiskā materiāla izvēlē un izklāstā. Viņš piešķīris augstās mākslas statusu elektroniskiem eksperimentiem un papildu dzīvīgumu stingri akadēmiskiem žanriem, akadēmiskām formām, viņa jaundarbos saklausāmas norādes uz dažādiem popkultūras slāņiem, uz mūsdienu realitāti visā tās daudzveidīgumā, vienlaikus saglabājot stila tīrību un gaumes izjūtu.

Taču tā ir tikai viena atbildes puse. Otrs tikpat svarīgs aspekts – pamatīga ideālisma deva, ko Platons Buravickis definējis vārdos: "Kopš es biju 12 gadus vecs, es izdomāju, ka gribu apvienot visu pasauli ar mūzikas palīdzību, ka mūziķis (vienalga, komponists vai izpildītājmākslinieks) būs dominējoša profesija 21. gadsimtā, tāpat kā elitāras profesijas 20. gadsimtā. Lai to panāktu, vajag sakomponēt mūziku, kura iepatiksies jebkuram vienlaicīgi... Tam skaņdarbam jābūt pavisam jaunā stilā, akadēmiskam." Un nedaudz tālāk: "Pasaules apvienošanu ar mūziku var uzskatīt par utopiju, bet mūzika – mana ticība. Mūzika apvienos pasauli! Ar mani vai bez manis. Karš ir ceļš cilvēces nāvei, turpretim Mūzika – ceļš cilvēces uzvarai, ceļš dzīvei un tālākai attīstībai." Tāds, lūk, manifests. Te gan var oponēt, ka radīt tādu mūziku, kas iepatiktos jebkuram, ir iekšēji pretrunīgs uzdevums, bet ne jau par "lētām popmūzikas vai deju mūzikas inkrustācijām akadēmiskajā skaņdarbā" šeit ir runa. Galvenais, ka tā ir īstā attieksme, īstais ceļš, kas arī, kā redzams, devis nopietnus, saistošus un iedvesmojošus rezultātus.

Kāds te varētu būt atskaņotāju devums? Citējot Platona Buravicka teikto Dāvim Eņģelim: "Ar atskaņotājiem ir problēmas. Labi, savus darbus es varu izpildīt pats. Grūti ir. Teiksim, nospēlēju savu klavierkoncertu, bet nākamreiz to nespēlēšu. Man vajag pianistu. Teiksim, Santa Ratniece un Andris Dzenītis uzrakstīja brīnišķīgus klavierkoncertus, kurus nospēlēja Vestards Šimkus. Rihards Plešanovs spēlē manus darbus, arī Lindas Leimanes sarakstīto. Tas viss atkarīgs no projektiem. Ja būs pasūtinājumi, tad būs miljoniem klaviermūzikas." Kāds te varētu būt muzikologu devums? Protams, monogrāfija par Platonu Buravicki noderētu gan. Arī par Petraškeviču, Ratnieci, Pētersonu. Bet vēl jau nav monogrāfisku pētījumu pat par Pēteri Vasku, Gundari Poni, Daci Aperāni, Selgu Menci. Nav arī akadēmiska latviešu mūzikas vēstures izdevuma – vien tas, kas izdarīts padomju laikos ar neizbēgamiem noklusējumiem un piesārņojumiem, vai vēl agrāk. Lieki teikt, ka šīs ieceres nepieciešams realizēt. Naivā cerībā, ka tas viss netiks uzvelts viena vienīga cilvēka pleciem.

Projekts "Latvija dažādās valodās" īstenots sadarbībā ar biedrību "Latvijas Pilsoniskā alianse" un Kultūras ministriju projekta "Par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu pilsoniskās sabiedrības attīstības un starpkultūru dialogu jomā" ietvaros. Projekta finansējuma avots ir Latvijas Republikas valsts budžets.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0