Recenzija
01.12.2015

Ietilpīgs kino

Komentē
0

– Beidzot latviešiem ir viena filma, kur galvenajā lomā ir trakojošs pūlis!
– Nē, māksla. Galvenajā lomā ir māksla!
– Katrā ziņā – ne stāsts.
– Nē, ne stāsts.
(Saruna, noklausīta pie kinoteātra "Splendid Palace" pēc filmas "Ausma" Latvijas pirmizrādes.)

– Ja mākslinieki būtu tik jūtīgi kā šis bērns, tad viņi mācētu zīmēt tā, kā vajag.
(Citāts no filmas "Ausma".)

– Man bija svarīgi, lai filmas pirmizrāde notiek šeit, Tallinā. Manis pēc – kaut vai tualetē.
(Laila Pakalniņa, uzrunājot publiku filmas pasaules pirmizrādē Tallinas kinofestivālā "Black Nights".) 

 

Mani pārņēma vienlīdz nīgra pretestība, gan sociālajos medijos lasot, ka Pakalniņai nudien vajadzētu saprast, ka uz šitādu murgu skatītāji nekad neies (un kāpēc kādam vispār jāfinansē eksperimentāls kino?), gan arī dzirdot svētsvinīgus paziņojumus, ka filma ir dārgakmens, bet skatītājs neaudzināts un muļķis, sen Holivudas nozombēts un nez vai glābjams. Turpat, nejūtot loģikas trūkumu, komentāra autors piebilst, ka toties prieks un lepnums, ka "The Hollywood Reporter" uzrakstījis visnotaļ pozitīvu recenziju.

"Ausma" ir detaļu, mikroskopisku sižeta līniju, atsauču, asociāciju spēļu un kolektīvās atmiņas uzplaiksnījumu mozaīka, tik piesātināta, tik stilizēta, ka tā nenovēršami apdullina. Labi, ka pirms pirmizrādes cirkulēja informācija, ka tās pamatā ir leģenda par Pavļiku Morozovu, jo vismaz skatīšanās procesā šīs zināšanas kļūst par salmiņu, pie kura pieķerties, citādi pilnīga apmaldīšanās būtu neizbēgama. Laila Pakalniņa pati teikusi, ka viņas scenāriji no sākta gala ir izteikti vizuāli, līdz ar to sagaidīt lineāru stāstu tradicionālajā izpratnē ir pirmā kļūda, kas novedīs uz "ļoti skaisti, bet neko nesapratu" takas. Bet kino ir galvenokārt vizuāls medijs, un, ja aplūko atsauces, kas manāmas filmā, tās ved taisnā ceļā pie tāda kino, kur rotaļas ar attēlu un metaforas nevis papildina, bet vada un veido stāstu. Un, ja katrs kadrs veidots tik pārdomāti kā glezna, bauda vērot šo mākslas darbu sēriju var pat neietekmēt spēju izbaudīt kopainu. Filmas operators polis Vojteks Starons pirmo (un var diezgan droši prognozēt, ka ne pēdējo) apbalvojumu par savu veikumu "Ausmā" ieguva ne jau tāpēc, ka tā ir "ļoti skaista filma". Viņš kopā ar Lailu Pakalniņu ir  nodemonstrējis ārkārtīgi augstu kinovalodas līmeni – "Ausma" patiešām liek domāt par postmodernu Eizenšteina kino variāciju, ne tikai tāpēc, ka šī režisora nepabeigtais darbs ir tiešs iedvesmas avots, bet gluži vienkārši tāpēc, ka tā sarunājas ar savu skatītāju, izmantojot universālus un precīzus simbolus. Dialogs ir otršķirīgs. Vārdi ilustrē attēlu, nevis otrādi.

Tādus noteikumus "Ausma" uzstāda, un ar tiem skatītājiem ir jārēķinās. Pēc tam jau tā ir individuāla un dziļi personiska pieeja – vai izdodas izveidot emocionālu saikni ar varoņiem un notikumiem, un kādam varbūt tas pat nav vajadzīgs, jo būtiskākais šeit var izrādīties pati ideja. Laila Pakalniņa kādā intervijā minēja, ka viņa būs apmierināta, ja skatītājs izies no filmas apjucis. Tad diezgan droši režisore vēl pāris nedēļas var justies ļoti apmierināta. Tomēr, salīdzinot ar citiem viņas darbiem, "Ausma" šķiet izteikti enerģiskāka un dinamiskāka, un tai piemīt jūtama sižetiska virzība. Viens no novērojumiem, salīdzinot pirmizrādi "Black Nights" festivālā un Latvijas pirmizrādi – skaitliski nelielā publika mazā Tallinas kinozālē smējās bieži, kamēr pārpildītajā "Splendid Palace" kārtīgu smieklu vilni izraisīja tā vienīgā aina, kas likās nešaubīgi mērķēta tieši uz smīdināšanu, izteiktu komisko atelpu (comic relief). Nežēlīgāka ironija vai absurdākas konstrukcijas atstāja publiku klusējam. Protams, varbūt trāpīja citādāk un pat dziļāk.

"Ausmas" humoru raksturo, piemēram, traģikomiska un viegli atpazīstama aina, kurā no baznīcas "tiek evakuēts Dievs", Andra Keiša varonis, ciema padomes priekšsēdētājs, vada darbus, un te pēkšņi logs izveido perfektu nimbu ap viņa galvu, kamēr viņš šķaidās ar norādījumiem. Turpat kāds stiepj eņģeļa statuju pār augstu baznīcas siju, un mēs redzam tā siluetu, kas šķietami pārlido visus čaklos darbarūķus. Tai pašā laikā mācītājs teju vai izmisīgi turpina zvanīt zvanu un fonā dzirdama saruna (citēju aptuveni):

– Ko darīt ar to mācītāju?

– Neko, gan jau pazvanīs un apstāsies!

– Nu... Dod Dievs!

Katrā ziņā radās iespaids, ka festivāla publika darbu tvēra vieglāk. Kā tādu, kur ietamborēts pagātnes smagums, jā, tomēr arī tādu, kas drosmīgi ironizē pats par savu vēstījumu. Ja "Ausmai" kaut ko var (subjektīvi) pārmest, tad – ārkārtīgu augsto vizuālas informācijas koncentrāciju, nedodot savam skatītājam iespēju atpūsties, sagatavoties nākamajam spēcīgajam mirklim. Tomēr tā, ļoti iespējams, bijusi apzināta izvēle. Un, iespējams, festivālu publika, lai arī kā negribētos izmantot apšaubāmo dalījumu "festivālu" un "ikdienas" kino, ir labāk sagatavota daudzslāņaina darba uztveršanai.

Vai varbūt Latvijas publika no Pakalniņas jau laikus sagaida Pakalniņu un uzlūko darbu ar zināmu pietāti un pat piesardzību. Mulsina uzkrītošā šī darba norakstīšana par grūti saprotamu vai pat nesaprotamu. Katrā ziņā darbā, kas pieprasa kādu īpašu uztveres paveidu, kuram var būt pozitīvs vai negatīvs rezultāts (sapratu/nesapratu). Vienalga, vai tas ir aizkustinošs jaunieša tvitera ieraksts "Filma #Ausma. Daudz emociju, bet smagi, ļoti smagi. Vajag sagremot. Es sapratu, bet Valteram bija grūti." vai recenzijas, kas piesauc intelektuālu izaicinājumu skatītājam. Kino nav anekdote, kas vai nu pielec vai nepielec. It sevišķi šis kino, kura valdzinājums slēpjas tieši daudzajās interpretācijas iespējās. Piemēram, kādā sarunā dzirdēju neordināru viedokli, ka "Ausma" esot par to, ko alkoholisms var nodarīt cilvēkam. Un lai! "Ausma" spēj ar savu skatītāju runāt daudz dažādos līmeņos, ja vien kāds cits pirms tam nepārliecinās, ka viņš šai sarunai nav gatavs.

Domājot par  "Ausmu"  kā par skarbu sociālisma kritiku vai jau presē pieminēto "nekļūšanu par skrūvīti", pārsteigums slēpjas arī tās neviennozīmībā. Nav labo varoņu un nav arī slikto. Viļa Daudziņa (dēla nodotā tēva) tēls neraisa līdzjūtību, gluži otrādi, viņa nepārliecinošā maskēšanās aiz pārlieku burtiski uztverta Dieva vārda skaidri rāda, ka dranķības var sastrādāt, arī cīnoties pret uzskatāmāko no ļaunumiem. "Ausmas" varoņiem raksturīgi viegli atpazīstami rīcības modeļi,  bieži – groteskā pārspīlējumā. Motivācijas un izvēles brīvība ir citas vides privilēģijas, kas viņiem liegtas. Tā vietā viņi paklausīgi pilda savu lomu, no kuras tāpat neizbēgt.

Pakalniņa nezīmē "tā, kā vajag". Arī tieša notikumu sasaiste ar montāžas palīdzību nav obligāta, montāža ir vēl viens instruments, lai spēlētos ar asociācijām. Viņa stāsta draudīgu un sirreālu pasaku, pamanoties tajā ievīt krāšņas sociālā reālisma epizodes. Kaut bērnus, kam apgriež matus ar bļodiņas palīdzību. Šādi vērojumi kontrastē ar ceturtās sienas laušanu un tiešu varoņu kontaktu ar kameru – tai uzspļaujot, to pagrūžot, ieskatoties sirsnīgi dziļi skatītājam acīs... Atsauču tiešām tik daudz (Pakalniņa apgalvo, ka daudzas no tām esot nejaušas), ka kino fanātiķiem būtu vērts iet uz filmu, kaut lai tās saskaitītu. Viena no spilgtākajām man šķita sasaiste starp Godāra slaveno ainu no filmas "Weekend", kur slīdošā kadrā notverts sastrēgums caur darbībām un dialogiem iemieso teju visu rietumnieciskās domāšanas pamatu, ar "Ausmas" slīdējumu garām kolhoznieku pajūgiem un viņu sarunām, gluži kā izkopētām no Padomju Latvijas daiļliteratūras.

Agresīvi tuvplāni mijas ar smalku horeogrāfiju iespaidīgos, brīžiem pat biedējošos masu skatos. Filmas titri aizlido gar acīm pārāk ātri, lai tos visus varētu pagūt izlasīt, jo uzskaitītie cilvēki, šķiet, ir tuvu tūkstotim. Kaut kur pa vidu pavīd pateicības iedvesmas avotiiem: Eizenšteinam, viņa scenāristam Ržeševskim, Vladimiram Putinam un mūsu bērnībai. Un filma tiešām ir gana ietilpīga, lai atļautos tik nozīmes ziņā plašu un tik ironisku iedvesmotāju sarakstu.

Šķiet, ņemot vērā to, ka filmas mākslinieciskais risinājums riskē radīt pārlieku distanci starp sevi un skatītāju, mārketings veidots ļoti draudzīgs un atvērts, aicinot iedziļināties filmā ārpus (un pirms) ekrāna laika. Ausmai tapa pašai sava avīze divās valodās, kuras saturs gandrīz identisks, tikai angliskajā versijā izskaidroti arī pāris padomju termini, tostarp – "kolhozs". Savā "Facebook" lapā "Ausma" uzrunā skatītāju cilvēciski un pat naivi – piemēram, aicinot ierasties kinoteātrī ar divām bizēm un iegūt bezmaksas ieeju uz filmu. Filmas pieteikums "Black Nights" pirmoreiz izskanēja, Lailai Pakalniņai noskrienot Tallinas maratonu kreklā ar filmas simboliku. Un visbeidzot – pirmizrādes rītā skatītājus aicināja sagaidīt ausmu kopā ar filmas veidotājiem. Cilvēki nebija diez ko naski celties un ierasties tik agrā novembra rītā, taču pats fakts izskanēja gan vietējā, gan starptautiskajā presē. Laila Pakalniņa ar nolūku tieši 18. novembrī atveda filmu uz Tallinu, vienlaikus uzsverot projekta starptautisko aspektu (tā ir Latvijas, Polijas un Igaunijas kopražojums) un tā nozīmi, caurskatot un apzinoties savas valsts vēsturi. Un piezīmējot, ka turpmāk sūtīs filmu tikai uz festivāliem, kam patiešām būs svarīgi to parādīt. Mums savukārt ir svarīgi "Ausmu" redzēt. Arī tāpēc, ka Latvijas kinoindustrija ir krietni par šauru, lai atļautos dalījumus "kino publikai" un "kino kritiķiem/festivāliem". Šie pretstati būtībā ir mākslīgi: un nez kāpēc tiek kultivēti. Un tāpēc es jau otro nedēļu cenšos pierunāt savu vecmāmiņu aiziet uz "Ausmu". It kā nojaušu, ka viņa pēc tam klīrīgi teiks: "Nu... ļoti interesanti." Taču vārdos grūti aprakstāma sajūta saka priekšā, ka ar "Ausmu" viss nemaz nav tik vienkārši.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0