Negaidītā kārtā strīdos ap Stambulas konvenciju politiskās elites līmenī vislabāk izskatās valdības vadītājs, kuram diez vai var piedēvēt simpātijas pret t.s. liberāļiem, bet kurš rīkojas, balstoties vienkārši veselajā saprātā.
Tālākais teksts ir nevis par Stambulas konvenciju, bet gan to minējumu, apgalvojumu un "vērtību karu" uzplaiksnījumu, ko konvencija izraisīja.
Rīgā dzimušais rakstnieks un vienkārši gudrs cilvēks Aleksandrs Geniss darbā "Bābeles tornis" raksta: "Vai gan Herberts Velss, kurš baidīja sabiedrību ar šķiru cīņu, varēja paredzēt, ka [20.] gadsimta beigās Amerikā visvētraināk tiks apspriestas tās problēmas, ko rada mūsu bioloģiskā daba: aborti, kurtuāzā rituāla īpatnības, kas ieguvušas juridisko iesauku "sexual harassment", un tiesības uz brīvprātīgu nāvi – eitanāzija? Vēsture bēg pati no sevis, tad pagriežas atpakaļ, lai nodarbotos ar tai svešiem jautājumiem – nevis par dzīves iekārtošanu, bet par dzīvi kā tādu. Tagad tā risina apmēram tās pašas problēmas, kādas ir dzīvniekiem, sākot ar amēbu, – dzimšana, vairošanās, nāve."
Nenoliedzu šo tēmu būtiskumu, tomēr manā subjektīvajā ieskatā mēs pārāk maz tās atstājam indivīda paša izlemšanas ziņā, toties pārliecīgi mēģinām šīs tēmas regulēt. Vai vismaz dedzīgi par tām strīdēties, šādi, kā saka, izšaujot pulveri un atstājot salīdzinoši novārtā tās tēmas, par kurām kaut kāda kopīga vienošanās tiešām būtu nepieciešama.
Pārformulēšu konkrēto diskusiju Stambulas konvencijas kontekstā.
Var piekrist konvencijas parakstīšanas pretinieku viedoklim, ka tās parakstīšana vien neko negarantē vardarbības mazināšanai. Tomēr tieši tāpat var jautāt, kāpēc šiem cilvēkiem liekas, ka konvencijas parakstīšana un ratificēšana nozīmēs kaut kādas būtiskas – viņiem nepieņemas – izmaiņas ģimenes, izglītības utt. praksēs? Kāpēc tāds, žargonā izsakoties, cepiens?
Cik pašam nācies lasīt par "iebraukšanu otrā" grāvī, sekojot ideoloģiskām konstrukcijām, kas t.s. politkorektumu noved līdz izteikšanās brīvības ierobežojumiem, tad, patiesi, nekas simpātisks tas nav. Piemēram, ir, maigi izsakoties, savādi lasīt par kādas pasniedzējas ASV prasību noņemt no mācību iestādes sienas izcilā 18. gadsimta gleznotāja Goijas gleznota plikņa reprodukciju, jo viņa, raugi, tās klātbūtnē pati jūtoties kaila (pilns raksta teksts pieejams šeit). Vai nu mazums dogmatisma pieredzēts visdažādākajās izpausmēs, bet kāds tam sakars ar šo sasodīto Stambulas konvenciju un no kurienes tāda paranoja par visur klātesošo un uzvaras gājienā soļojošo "radikālo feminismu"? Sagadījās, ka strīdu ap Stambulas konvenciju laikā lasīju poļu izcelsmes britu vēsturnieka Ādama Zamoiska pēdējo darbu par paranoju 19. gadsimta sākuma Eiropā (Phantom Terror: The Threat of Revolution and the Repression of Liberty...), kad "jakobīņu", "masonu" vai "revolucionāru" sazvērestība "tradicionālo vērtību" un "kārtības" iznīcināšanai tika saskatīta ik uz soļa. Viens pret vienu, es jums teikšu...
Droši vien ar līdzīgu paranoju sirgst arī t.s. liberāļu puse, bet iztiksim bez vispārinājumiem, jo tikpat labi varu minēt slovēni Slavoju Žižeku. Lai gan visbiežāk viņš tiek apzīmēts kā marksists, manā ieskatā viņš ir dabas parādība, kurai nekādus ideoloģiskās konstrukcijās bāzētus apzīmējumus piemērot nevar. Jebkurā gadījumā par "konservatīvo" Žižeku uzskatīt nevar. Bet tas viņam netraucē ierasti provokatīvā manierē izteikties gan par Izraēlu, gan par antisemītiem, gan par feminismu, patvēruma meklētājiem un Putinu (te, piemēram, Žižeks postulē rupju, rasistisku jociņu noderīgumu komunikācijā). Nesaku, ka piekrītu viņam, bet viņš ir piemērs tam, ka vispirms ir brīvs indivīds un tikai tad "kreisais", "konservatīvais" utt. Un tādi paši ir t.s. labējie intelektuāļi, kuri nevis sludina, bet gan sarunājas.
Jebkurā gadījumā man, kurš sevi neidentificē ar t.s. liberāļiem, ne no kādiem "genderismiem" bail nav, jo, kā 10. maija sēdē atgādināja Kučinskis, patstāvīgi domājošiem cilvēkiem neko uzspiest nevar. Kāpēc man būtu jākreņķējas par to, kas galu galā paliek manā kā indivīda izlemšanā?
Tomēr visa šī plosīšanās ir atstājusi nelāgu pēcgaršu, un te atgriežos pie teksta iesākumā paustā. Es nevaru runāt liberāļu vārdā, jo, kā minēts, ar šo konstrukciju sevi neidentificēju. Attiecīgi vēršos pie tiem, kuri pieskaita sevi pie citām konstrukcijām: vai tiešām nav svarīgāku tēmu par tām, kas skar indivīda privāto dzīvi? Man, piemēram, neliekas lietderīgi tērēt laiku, strīdoties par partnerattiecību regulējumu. Mainām to, kas maināms, un nekavējamies, ejam tālāk. Indivīdi paši lems, kas viņiem der, kas neder. Man daudz svarīgākas liktos debates par politiskas vai etniskas nācijas interpretāciju mijiedarbību. Vai par mūsdienu zinātnes infrastruktūras radītajiem riskiem, kas izpaužas kā neverificējamu "atklājumu" lavīna, rezultātu "piedzīšana" ar visām no tā izrietošajām sekām (piemēram, farmakoloģijā) utt. Vai par to, kā internets maina mūsu kognitīvās spējas. Vai par to, kā, mūsu ikdienai kļūstot tehnoloģiski izsmalcinātākai, tā kļūst vienlaikus arī ievainojamāka.
Ir tēmas, kuru gadījumā tiešām vērts sēsties pie diskusiju galda, un, pat ja (visticamākais) skaidrus risinājumus vienalga neiegūsim, pati viedokļu izteikšana ļaus uz tēmu paskatīties citā, labākā optikā. Tās ir tēmas, kas indivīdu ietekmē neatkarīgi no viņa paša priekšstatiem, talantiem un izlēmīgumu – tāpēc vien, ka šis indivīds dzīvo uz zemes 21. gadsimtā. Un ir diezgan nožēlojami, ja "pilsoniski aktīvā pozicionēšanās" tik dominējoši notiek cilvēka privātās dzīves jautājumos.
1