Ehnatons (pazīstams arī kā Amenhoteps IV) un viņa sieva Nofretete
 
Vēsture
20.06.2017

Ieskatoties vēstures eksāmena dzīlēs

Komentē
9

"Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs to varētu paust."

Šis citāts, kas kļūdaini piedēvēts Voltēram un mūsdienās tiek lietots vietā un nevietā, šoreiz visai precīzi parāda problēmu, kura saskatāma šķietami nevainīgā vēstures eksāmena uzdevuma interpretācijā, jo šogad, nedaudz izmainot tā raksturu, ir aizskarta viena no katra pilsoņa (līdz ar to – arī katra skolēna) pamatbrīvībām: vārda brīvība.

Šī gada 12. klases vēstures centralizētā eksāmena divas (avotu) daļas veidoja astoņi uzdevumi, no tiem septiņi – pavisam ierasti, piemēram, balstoties uz avotu H, "uzrakstīt divas izmaiņas mazākumtautību izglītības politikā!" vai arī, balstoties uz avotiem E, F, G, "uzrakstīt trīs problēmas mazākumtautību jautājumā, kuras atspoguļotas avotos!". Tiktāl viss ir skaidrs, taču šogad mulsumu raisa šīs pašas avotu daļas 8. uzdevums:

"8. Uzraksti, ko pozitīvu valsts gūst no daudznacionālas sabiedrības! (3 punkti)"

Pirmajā acu uzmetienā šāda pārmaiņa mulsina – atšķirībā no visiem citiem uzdevumiem, šajā netiek norādīts kāds konkrēts avots, kas būtu jāanalizē, vienkārši ir prasīts uzrakstīt daudznacionālas sabiedrības devumu valstī. Protams, tā nav jauna prakse, piemēram, pērn tas pats 8. uzdevums prasīja "uzrakstīt divus argumentus, vai, skolēnaprāt, 12. gs. eksistēja "Senlatvija"! (2 punkti)", savukārt pirms diviem gadiem bija jāatbild uz jautājumu: "Vai Latvijai, atgūstot neatkarību, bija jāsaglabā padomju laiku tautsaimniecība? Pasvītro savu izvēli un pamato savu viedokli ar trīs argumentiem! (3 punkti)."

Atšķirība, kāpēc šoreiz ir vērts saraukt pieri, slēpjas citā svarīgā aspektā – izvēles iespējā. Laikā, kad aizvien svarīgāka ir spēja spēt saglabāt viedokļu dažādību, 12. klases vēstures eksāmens skolēniem piedāvā vienpolāru, totalitarizētu viedokli. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz netiek dota iespēja izvēlēties, vai rakstīt pozitīvo vai negatīvo par daudznacionālu sabiedrību, pēc tam pamatojot savu viedokli. Ir trīs veidu varas izpausmes: 1) A piespiež B rīkoties tā, kā citos apstākļos B nerīkotos, 2) A pārliecina B rīkoties tā, kā citos apstākļos B nerīkotos, un 3) dienaskārtības kontrole. Šajā gadījumā ir jārunā par trešo. Šoreiz "īstais" viedoklis jau bija dots, to tikai vajadzēja pamatot. Papildus tam ir vērts uzdot jautājumu, kā šādu uzdevumu novērtēt: vai pastāv kādi "pareizi" atbildes varianti?

Pirmkārt, analizējot šo uzdevumu, ir jāuzdod viens svarīgs jautājums. Kāds šādai tēzei (daudznacionāla sabiedrība ir pozitīvs aspekts valstij) ir sakars ar vēsturi vai tās problēmām ("Senlatvijas" jautājums, konkrētu vēsturisko notikumu analīze)? Jautājums par daudznacionālu sabiedrību ir daudz ciešāk saistīts ar antropoloģiju, politiku vai socioloģiju, taču ne ar vēsturi. Turklāt, pat ja mēs varētu spriest par vēsturiskās pieredzes lomu šāda aspekta analīzē, tad jāuzsver, ka daudznacionāla sabiedrība nemaz tik daudz labuma valstij nenes, ja to salīdzina ar nacionālu valsti. Galu galā separātisms, pilsoņu kari un politiska nestabilitāte (attiecīgi minot tādus piemērus kā basku vai īru separātisti, karus Dienvidslāvijas teritorijā un valdības problēmas Beļģijā) ceļas tieši no daudznacionālas sabiedrības.

Iespējams, šajā gadījumā netiek vērtēts pats apgalvojums, bet gan skolēna spēja spēt argumentēt par tematu, kam viņs var arī nepiekrist (kā tas notiek, piemēram, debašu turnīros), taču tad problēma kļūst jo nepatīkamāka. Jo tad jājautā: ko tad mēs varam sagaidīt citus gadus? Tikpat labi, lai patrenētu nākamā pilntiesīgā vēlētāja prātu, var uzdot jautājumu par genocīda pozitīvo pusi, priekšrocībām, ko verdzība dod ekonomikas attīstībā, vai citu ētiski nepieļaujamu jautājumu.

Protams, jautājums par daudznacionālu sabiedrību ir svarīgs un nav ētiski nepieļaujams, it īpaši Latvijā, kurā katru 9. maiju ir jāapzinās, cik tuvu sabiedrība teorētiski atrodas divkopienu valstij, kur katrai ir savas vērtības, savs kultūras kanons un sava izpratne par pareizo lietu kārtību. Tieši nespēja kaut kā risināt daudznacionālas sabiedrības jautājumu liek katrām vēlēšanām pārvērsties par farsu, jo mums atšķirība starp tā saucamo sociāldemokrātisko un konservatīvo politisko spēku ekonomiski nav nopietni pamatota – vienīgais reālais arguments, kas tos nošķir, ir kails nacionālais jautājums. Krievi balso par vienu partiju, latvieši – par to, kas nav šī partija, un pilnīgi vienalga, cik tā realitātē ir vai nav sociāldemokrātiska.

Protams, vārda brīvība mūsu sabiedrībā nav neierobežota – ir lietas, ko ir pieņemts neteikt, it īpaši tādas, kas sola rīcību, kura var apdraudēt taisnīgumu. Par spīti tam, šāds uzdevums kārtējo reizi parāda nopietnu problēmu modernās sabiedrības eksistencē, problēmu, kuras dēļ pie varas draud nonākt un nonāk Tramps, Orbāns, Lepena un citi populisti. Acīmredzami ir neētiski uzdot jautājumu, kurā tiek analizēts, kas ir priekšrocības un trūkumi daudznacionālai sabiedrībai, jo tas liktu uzdot nepareizos jautājumus par nepareiziem tematiem, piemēram, migrācijas krīzes vai par divkopienu sabiedrības attīstības draudiem nākotnē. Ja tā vietā tiek sniegts tikai viens konkrēts viedoklis, kas ir jāpamato, – lūk, šādos gadījumos atsevišķi indivīdi (kā redzams, ne vienmēr nepamatoti) kliedz par liberālo totalitārismu.

Kritiskās domāšanas pamatu veido kritika. Kritika šajā gadījumā nozīmē arī kritikas kritiku. Jautājums, kurā jau no sākuma ir ietverta vienīgā pareizā atbilde, šo kritisko domāšanu nomāc. Ja diskusija tiek izravēta saknē, atliek tikai divas nometnes – "par" un "pret" –, neatstājot vietu savstarpējam manevram un līdz ar to iespējamu problēmu preventīvai risināšanai. Daudznacionālā sabiedrībā ir daudz problēmu, kuras neapzinoties nav iespējams risināt un līdz ar to – novērst. Cerams, ka šoreiz šis uzdevums ir bijusi kārtējā paviršība no Valsts izglītības satura centra – nevis zīme daudz lielākām problēmām – un ka skolēni, kas apšaubīja šo tēzi ar tikpat pamatotiem argumentiem, ar kādiem to varētu atbalstīt, netika sodīti ar apaļu nulli. Citādāk izrādās, ka ir ne tikai viens likums un viena taisnība, bet arī viens viedoklis visiem. Jo – "vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss? (Ādolfs, Josifs utt., u.tml.)".




Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9