Aina no Alvja Hermaņa izrādes "Vēlie kaimiņi"
 
Recenzija
11.02.2014

Ieilgušās atvadas

Komentē
1

Nule Rīgā programmas "Forte forte" ietvaros (to organizē Latvijas Jaunā teātra institūts Rīgas kā Eiropas galvaspilsētas kontekstā) tika parādītas divas Alvja Hermaņa ārzemju izrādes. Mans nolūks šajā rakstā ir dalīties iespaidos par tām, kā arī izteikt domas par šo izrāžu saistību ar režisora agrāko gadu jaunradi.

Harijs – Albēra Kamī skolnieks

Pārpildītajā un dzēlīgi aukstajā Rīgas kinostudijas zālē vispirms redzēju Minhenes Kamerteātra uzvedumu "Vēlie kaimiņi", kas 2009. gadā tapis pēc Īzaka Baševisa Zingera darbu motīviem. Izrādes divus cēlienus veido relatīvi patstāvīgas daļas – "Vēlā mīla" un "Seanss": katrā no tām attīstās cits sižets. Taču īstenībā tas ir vienots stāsts, un ne tikai tāpēc, ka abās daļās spēlē vieni un tie paši aktieri – Barbara Nusse un Andrē Jungs – vai ka līdzīgs ir viņu spēles stils – pirmajā daļā vājāk, otrajā – asāk izteikta groteska. Vieno tēma un režisora attieksme pret saviem varoņiem. Pirmajā brīdī varētu likties, ka tas ir stāsts par vecumu un vientulību. Un tā arī ir. Bet ne tikai.

Redzam veca cilvēka fizioloģiju un sabrūkošu ķermeni nesaudzīgā atkailinājumā un neticamā precizitātē. Harijam ir 85 gadi, viņš ir bagāts ebrejs un dzīvo tipveida dzīvoklītī ar zilām sienām Maiami augstceltnes 11. stāvā. Aiz lodžijas loga – uz dzeltena fona uzzīmētas palmas. Harijam neklausa kājas – viņš tās ieceļ gultā ar rokām. Pēc prostatas operācijas bieži jāapmeklē tualete, kas ir smags pārbaudījums: izkāpt no gultas, pārklumpačot pāri istabai, dabūt atkal visus locekļus gultā. Ap Harija galvu – retas sirmu matu šķipsnas, uz acīm biezas brilles, ķermenis korpulents, pie galda sēdēt traucē lielais vēders. Taču A. Jungs tikpat labi atklāj arī to, kas Hariju atšķir no citiem veciem cilvēkiem. Tā ir viņa īpatnā psiholoģija: Harijs primāri demonstrē nevis to, ko ar viņu izdara vecums, bet ko viņš, Harijs, izdara ar vecumu. Un tā netieši apstiprinādams sevi kā eksistenciālista Albēra Kamī mācekli, kaut arī tā vārdu diez vai ir dzirdējis. Tā ir viņa uzvara pār dzīvi, viņa vitalitātes ķīla. Aktieris par Harija iepriekšējo biogrāfiju un viņa šī brīža pasaules uztveri stāsta trešajā personā. Līdz ar to viņš ir un nav Harijs. Vai precīzāk – viņā ietilpst divi Hariji: tas, kurš reāli dzīvo, un tas, kurš sevi komentē un redz no malas. Domu gājiens ir precīzs, tam nav nekāda sakara ar vecumu. Harijs sev ir iestāstījis: tas, kas viņam vecuma dēļ vairs nav pieejams vai iespējams, ir viņa paša gribēts. (Te arī zināms komisma avots, kad salīdzinām, kāda ir realitāte un kā šī realitāte tiek traktēta.) Uzzinām, ka Harijam ļoti patīk vientulība, pilnīga norobežošanās no citiem cilvēkiem, vienmuļais dienas ritums, kura lielākie notikumi ir Disneja multfilmu skatīšanās vai kukurūzas pārslu graušana ātriem sīkiem kodieniem, līdzīgi kāmim. Un, protams, ikdienas centrālā izklaide – brokeru kantora apmeklējums, lai sekotu svārstībām Ņujorkas biržā. Par kontrastu starp gadu nastu un personas būtību liecina arī dažas negaidītas un neticami veiklas fiziskas kustības: atvēsinājies pie atvērta ledusskapja, vecais vīrs to aizver ar aizmugurisku kājas spērienu. Vai – šķērsojot istabu, negaidīti palecas.

Subjektivitāte kā objektivitāte

Pamazām vecums kļūst par apzīmējumu citādībai, atšķirībai no citiem, kam ar gadu nastu var vispār nebūt nekāda sakara. Īpaši tas kļūst skaidrs cēliena otrajā daļā, kad pie Harija durvīm piezvana sīka sieviete rozā kostīmiņā, melnās saulesbrillēs un iespaidīgu blondu matu sakasījumu. Pēc īsā, bet intensīva cīniņa starp interesi un piesardzīgu aizdomīgumu Harijs uzvelk košu kreklu ar palmu zīmējumu, uzliek salmu platmali un dodas ciemos pie jaunās kaimiņienes. Skatuves strādnieki aiznes sienas, un blakus Harija dzīvoklītim ieraugām tieši tādu pašu, tikai rozā. Otru vientulību. Harija viesošanās pie kaimiņienes ir stāsts par to, cik lielā mērā var nesakrist objektīvie notikumi un mūsu subjektīvais skatījums uz tiem. Un, lai kā mēs tiektos pēc objektīvā un subjektīvā sakritības, diez vai tas ir iespējams. Cilvēkam, vienalga, būs svarīgāk tas, kā viņš redz, jūt un pārdzīvo notikumus. (Protams, neaizejot līdz galējībai, kas nozīmētu ārprātu.) Viesību ainā spriedzi – vienlaikus komisku un dramatisku – rada kontrasts starp Harija izjūtām un kaimiņienes izturēšanos. Hariju pārpilda prieks, neticams gandarījums, vīrišķīgs lepnums, ka viņu, tieši viņu ir izraudzījusies sieviete, kura viņa iztēlē ir jauna un daiļa kā pasaku princese. Nepatīkami būtu atcerēties, ka satikšanās pamatā ir nejaušība, jo viņš ar sievieti nekad nav redzējies, tādēļ Harijs par to nedomā. Ja viņš būtu kaķis, tad droši vien aiz labpatikas murrātu. Ēdot vienu siera šķēli pēc otras un klausoties viņam veltītajās sievietes straujajās runas vērpetēs, kurās viņš nepamana sakāpinātu, nedabisku nervozitāti un uztraukumu, kas liek iedomāties Tenesija Viljamsa Blanšu Dibuā. Tāpat viņš neredz biezo grimu un parūku, kas sievietē ļauj nojaust viņa viengadnieci. Pat straujais uzbrukums, iegāžot viņu gultā, Harijam šķiet vien drusku pārsteidzīga, bet patīkama rotaļa.

Kad otrā rītā Harijs saņem kaimiņienes vēstuli, kura izdarījusi pašnāvību, viņš pirmo reizi mūžā nepieceļas no gultas.

Teātris – Utopijas sala

"Vēlās mīlas" lielākais sasniegums ir ārkārtēji sirsnīgā, pat maigā intonācija, ar kādu tiek izstāstīts stāsts, turklāt nenoklusējot pretrunas, tai skaitā skarbas un arī komiskas. Teātris kļūst par savdabīgu Utopijas salu, kurā iespējams koncentrētā veidā piedzīvot to, kas nav sastopams reālajā dzīvē vai sastopams ārkārtēji reti – lojalitāti un iejūtību pret cilvēkiem, kas no mums atšķiras – gan sava vecuma, gan citādības dēļ.

Lirisks dzejolis par apčurājušos profesoru

Ja atgriežamies pie "Vēlajiem kaimiņiem", tad otrajā izrādes daļā – "Seanss" – ne gluži tik ideāli kā pirmajā bija sabalansēts komiskais ar lirisko, realitāte ar personāžu fantāziju. Stāsta varoņi atkal ir ebreji un kaimiņi – vientuļi vecākās paaudzes pārstāvji emigrācijas apstākļos Ņujorkā, kur viņi dzīvo kopš Otrā pasaules kara. Bijušais profesors Kališers regulāri viesojas pie Kopickas kundzes, kura aizrāvusies ar hinduismu un rīko telepātijas seansus, radot iespēju savam kaimiņam kontaktēties ar sen zudušo jaunības mīlestību, līdz panāk pat tās iemiesošanos... Scenogrāfe Monika Pormale Kopickas kundzes dzīvokli izkārtojusi spēles laukuma avanscēnā kā istabu rindu bez atdalošām sienām. Viss blīvi piekrauts un apkarināts ar lielākām un mazākām indiskām lietām – figūriņām, sedziņām, gobelēniem, krellēm, traukiem. Izrādei sākoties, skatuves strādnieki noņem un aiznes pa fragmentiem sienu, ļaujot ielūkoties šajā muzejam līdzīgajā spēļu lādītē. Arī pati kundze savu korpulento stāvu ietinusi sarkanzeltītos indiskos auduma gabalos, bet garos kuplos melnos matus izlaidusi pār muguru brīvā klaidā. Andrē Junga aizkustinoši dīvainais profesors, apveltīts ar urinācijas problēmām un nepārvaramu tieksmi pēc kaimiņienes cepumiem, ļoti gudri apcer savu jaunības zinātnisko darbu bezjēdzību, kuri bijuši veltīti samākslotām mīlestības koncepcijām. Bet tajā pašā laikā viņš, pat ieraudzījis apmānu (kā sveša sieviete tualetē pārģērbjas par viņa ilgu tēlu), nespēj atbrīvoties no šī apmāna. Bet varbūt negrib. Aktieris spēlē ļoti smalki, kā viennozīmīgus lielumus cilvēka dzīvē satuvinot subjektivitāti un objektivitāti jeb sapni, šai gadījumā var teikt arī iedomu, un realitāti. Liekot domāt arī par to, ka cilvēka dzīvei jēgu jeb saturu var radīt tikai viņš pats. Ka šai ziņā nepastāv kādi visiem vienādi likumi vai metodes. (Šis motīvs apvieno abas daļas.) Stūrī iespiedies apčurājies profesors, kurš tic māņiem. Un izraisa – cieņu, pasargāt tiecošos mīlestību. Nevis nožēlu vai nicinājumu. Aktiera meistardarbs, ko līdzējis radīt režisors-dzejnieks. Manuprāt, B. Nusse Kopickas kundzi spēlēja pārmēru raupjiem triepieniem, nevajadzīgi ārišķīgi akcentējot savas varones šarlatānismu, kas taču saprotams tāpat. Tādējādi smalko izrādes attiecību audumu dažkārt pārvērsdama farsa stila sižetā par padzīvojušu sievieti, kura varmācīgi vajā savu trauslo kaimiņu.

JRT stratēģiju izmantojums Eiropā

Alvja Hermaņa izrādi "Tēvi", kas Rīgā tika prezentēta kā 2009. gada Vīnes Burgteātra iestudējums, pirmoreiz redzēju 2007. gadā Solonikos, kad tur režisoram piešķīra Eiropas Jauno teātra realitāšu balvu un kad tā tika pieteikta kā Cīrihes teātra izrāde. Izrādās, nekā nesaprotama nav: kad Cīrihes teātra intendants pārcēlās strādāt uz Vīni, viņš izrādi paņēma sev līdzi, mainot tās Šveices pilsonību uz Austrijas. Laika gaitā izrāde saglabājusies dzīva, to var skatīties ar gandrīz neatslābstošu interesi; Gundars Āboliņš kā toreiz, tā tagad ir teicamā formā, vācu aktieris Olivers Stokovskis kļuvis atraisītāks un cilvēciski dziļāks, vienīgi Juris Baratinskis dažkārt it kā izkrita no lomas, cenšoties atgūties ar nedaudz ārišķīgu emociju forsēšanu.

Abi Rīgā parādītie A. Hermaņa ārzemju iestudējumi korespondē ar Jaunā Rīgas teātra izrādēm, ļaujot izdarīt secinājumu, ko režisoram veltītajā konferencē atzīmēja arī vairāki latviešu un ārzemju kritiķi: Jaunais Rīgas teātris režisora daiļradē funkcionē kā radošā laboratorija. Daudzus Rīgā atrastus tehniskus paņēmienus, radošās stratēģijas viņš līdzīgi vai tieši tāpat izmanto savās ārzemju izrādēs. Tas noteikti attiecas arī kā uz "Vēlajiem kaimiņiem", tā "Tēviem", kuru pamatā ir stāstu stāstīšanas metode, ko pazīstam no tādām JRT izrādēm kā "Garā dzīve", "Latviešu stāsti", "Latviešu mīlestība", "Melnais piens", "Vectēvs", arī Maskavas "Šukšina stāstiem".

A. Hermaņa teātra stāsti ietver vismaz četrus būtiskus elementus. Pirmais: tekstus (vai sižetus) rada paši aktieri, izmantojot vērojumus dzīvē un intervijas ar reāliem cilvēkiem (iespējams variants: izmantoti prozas darbi, kas noformēti kā stāsti – Šukšina un Baševica Zingera gadījumi). "Tēvos" aktieri sevi stāda publikai priekšā ar īstajiem vārdiem un profesijām kā dokumentālas personas. Viņu stāstījumu tekstus par saviem tēviem veido viņu tēvu un viņu pašu biogrāfisku notikumu fiksējums, kas papildināts ar reāliem faktiem no citu cilvēku dzīvēm. Otrais: notiek spēle ar stāstītāja pozīciju attiecībā pret tekstu: runājot par savu tēlu, respektīvi, sevi, tiek lietota gan es, gan viņš forma – pirmajā gadījumā tas liecina par iemiesošanos, otrajā – par atsvešinātu skatu uz sevi no malas episkās teātra tradīcijas garā. "Vēlajos kaimiņos" konsekventi tiek lietota 3. personas forma, "Tēvos" – 3. personas forma, runājot par tēvu, pirmās personas forma, runājot par sevi. Sarežģītāki un interesantāki ir gadījumi, kad aktieris vienā stāstā, runājot par sevi, lieto kā es, tā viņš – vienlaikus ir un tēlo, ka ir. Par spēles (respektīvi, fantāzijas) un īstenības simbiozi "Tēvos" liecina arī uz lieliem kvadrātiem uzzīmētās dekorācijas – istabu iekārtojumi un trīs tēvu fotogrāfijas, ko, mainoties stāstiem, skatuves strādnieki nomaina. Trešais (elements): aktieru groteskais spēles veids, savienojot komisku (ironisku) pārspīlējumu, izkāpinājumu un nopietnību, pat lirismu, ko palīdz kāpināt arī mūzika. Tādā veidā tiek panākts īpašais hermaniskais izrāžu stils – neviennozīmība, vienlaicīgais stāsta apšaubošais apliecinājums jeb apliecinošais apšaubījums. Skatītājus kā Latvijā, tā ārzemēs tieši šis stils, šī attieksme pret dzīvi varbūt pievelk visvairāk. Dažkārt cilvēki par sev ļoti tuvām lietām, personiskām jūtām mūsdienu pasaulē, baidoties vai nu kļūt pliekani, vai tikt ievainoti, arī runā ar līdzīgu vieglu ironiju. Jau Tomass Manns "Burvju kalnā" rakstīja, ka vieglāk ir atzīties mīlestībā ne savā, bet svešā valodā vai ar tīši sakostu mēli, kas svarīgos vārdus liek izrunāt šļupstošā neskaidrībā. "Tēvos" Gundars Āboliņš un Olivers Stokovskis apbrīnojamā virtuozitātē realizē šo neviennozīmīgo spēles stilu, vājāk tas padevās Jurim Baratinskim.

"Tēvs" un "Vectēvi"?

Protams, "Tēvi" korespondē ar JRT "Vectēvu", kaut arī kardināli atšķiras. Drīzāk Austrijas izrādes nosaukumu vajadzēja lietot vienskaitlī, bet Latvijas izrādes nosaukumu – daudzskaitlī. Jo, kaut arī runa ir par triju tautību (latvietis, vācietis, krievs) tēviem, viņu, respektīvi, tēvu starpā ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, bet trīs versijas par eventuālajiem vectēviem kara situācijā, kaut arī tie visi ir latvieši, ir ļoti atšķirīgas. Taču šis paradokss ir tikai šķietams, jo atšķirīgi ir pētījuma leņķi. "Vectēvā" – sociālpolitiska, "Tēvos" – antropoloģiska situācijas, attiecību analīze, apzināti ignorējot valstu un laikmetu sociālpolitisko konkrētību, precīzāk – par to ieminoties tikai garāmejot un punktēti. Pirmajā gadījumā uzmanības lokā nacionālās apziņas struktūru veidojošas sastāvdaļas, otrajā – ģimenes saites jo, kā režisors saka, "attiecības starp dēlu un tēvu ir viena no noslēpumainākajām lietām pasaulē". Piebildīsim – un intīmākajām. Un paturpināsim – tieši tāpat kā attiecības starp mātēm un meitām. Tēvos vispievilcīgākā ir tieši stāstīšanas maniere, var teikt arī – intonācija. Intimitāte un distance. Vienlaikus. Humoristiski stāsti par tēvu dīvainībām, smieklīgām kaislībām, pārgudrām pamācībām, caur kurām nepārprotami jaušama dēlu mīlestība, lepnums un apbrīna. Smalkjūtība bez jūtināšanās un tolerance: stāstījums par tēviem ir neslēpts vērojums no malas, pieļaujot, ka vistuvākajam cilvēkam varēja būt arī sava dzīve un noslēpumi, kam tā arī neizdevās pietuvoties.

"Vltavas" skumju viļņi

Skatuves malās izvietoti trīs grima galdiņi, pie kuriem grimētājas pa to laiku, kamēr viens aktieris stāsta, pārējos divus pakāpeniski vecinoši grimē. Līdz finālā visi trīs dēli ir kļuvuši apbrīnojami līdzīgi saviem tēviem. Pēdējā izrādes epizodē sāk skanēt ārkārtēji emocionāls – aizkustinošs un skumjš – muzikālais motīvs (Bedržiha Smetanas orķestra kompozīcija "Vltava") Tas uzviļņo un noplok, tad atkal uzviļņo. Rodas atvadu sajūta. Dēliem no tēviem. No dzīves, kas paiet un vecina mūsu sejas. Taču skumjas ir dziļākas un visaptverošas. Ir tā, it kā tās būtu atvadas no kāda noteikta – tuva un iemīļota – teātra tipa. No vecā Hermaņa, par kādu režisors izveidojās un sasniedza briedumu, kā arī iemantoja pašmāju skatītāju mīlestību un starptautisku slavu aizgājušā desmitgadē. Šais skumjās šķita noplīvojam arī kāda bažīga nolemtība, kas saistīta ar jautājumu: vai un kad A. Hermanis atkal iestudēs JRT un vai tas būs kas patiesi jauns. Jo viņš mūs ir pieradinājis, ka no viņa var gaidīt ko neprognozējamu.  

Lai arī abas viesizrādes bija kvalitatīvas, tās tomēr ir tapušas pirms vairākiem gadiem (četriem un septiņiem) un reāli neatspoguļo to, ko un kā Hermanis iestudē ārzemēs pašlaik. Un es nerunāju tikai par veikumu operu režijā. Arī dramatiskajā teātrī vairāki darbi, piemēram, Vīnē redzētā "Osedžas zeme" un Berlīnes "Vasarnieki", demonstrē citu teātra valodu – abos gadījumos tā ir vēlēšanās šķietami bezkaislīgi uz skatuves uzburt objektīvu dzīves plūdumu, M. Gorkija lugas interpretācijā dramatisko teātri miksējot ar instalāciju mākslas elementiem.

Iespēja redzēt Rīgā kādu no jaunākajiem, citādajiem Hermaņa teātra darbiem vai arī kādu no droši vien pamatoti slavētajām operu izrādēm, manuprāt, būtu labāk atbildusi situācijas – Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas – mērogam, tā viesizrādes varēja padarīt par jaunu satikšanos, nevis drusku ieilgušām atvadām.

Tēmas

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!